Šrilanka — Āzijas pērle un lotosa zieds

Privātā Dzīve
Ieva Broka
26. februāris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
«Kāpēc Šrilanka? Tāpēc, ka tad, kad Latvijā ir visdrūmākā ziema, man jau sen gribējies aizbraukt prom uz mēnesi tur, kur katru dienu spīd saule. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas tā dara, bet pašai tas likās kaut kas tāls un neaizsniedzams. Vārdu sakot, biju pārliecināta, ka nekā labāka nevar būt! Un beidzot biju gatava to īstenot arī savā dzīvē.» Par ceļojumā uz Šrilanku pieredzēto stāsta sabiedrisko attiecību speciāliste Signe Reinholde.

«Jā, es braukšu prom uz ilgāku laiku nekā nedēļa vai divas! Tomēr jāņem vērā – man ir bērni. Un, izvēloties ceļojuma galamērķi, tas ir būtisks faktors. Tieši tāpēc Šrilanka. Tā apmierināja manu vēlmi pēc eksotikas un atbilda tai drošajai videi, kas vajadzīga, ceļojot ar bērniem. Tiesa, par drošo vidi runājot, dabas kataklizmu ziņā Šrilanku gluži par mierīgāko vietu zemes virsū, protams, nenosaukt. Tieši tajā vietā, kur bijām apmetušies, pirms gadiem desmit pāri gāja cunami, un tā sekas joprojām var sastapt ik uz soļa. Turpat ceļmalā blakus pludmalei ir kapu kopiņas. Sākot sarunu ar jebkuru vietējo par cunami tēmu, uzzini, ka arī viņa ģimenē toreiz kāds gājis bojā.

Nevajadzētu braukt uz Šrilanku tad, kad Latvijā ir vasara. Es biju janvārī, un mani tur sagaidīja tādi ļoti viegli izturami plus 30 grādi.

Dabas nelaimes ēna tur valda arī pēc daudziem gadiem un vismaz man pirmās naktis lika tā uzmanīgāk ieklausīties okeāna šalkoņā un piedomāt, cik tad liels nāks tas lielais vilnis. Bet pēc pāris dienām nomierinies, turklāt pieslēdzas arī  loģiskais prāts – saproti, ka cunami jau nenāk tā pēkšņi un ne no kurienes. Vispirms atkāpjas ūdens okeānā, turklāt ļoti, ļoti – teju kilometru! Tieši tā bija noticis pēdējās vērienīgās katastrofas laikā, bet cilvēki, nenojaušot briesmas, vienkārši… brīnījās un fotografēja to, kā okeāns atkāpjas. Tikai vecākie iedzīvotāji saprata, kas tuvojas, un lika savām ģimenēm momentāni doties prom uz salas vidieni, cik vien ātri un tālu iespējams. Taču tas ir pavisam cits stāsts, kuru, par laimi, ātri izdevās izslēgt no savām domām. Kāds cunami, ja ir tik silts un spīd tāda saule, viss ir zaļš un no dabas krāšņuma žilbst acis, turklāt viss šis skaistums ir par samērā lētu naudu, mierīgi ļaujot pavadīt tur mēnesi, kas daudziem pārvēršas arī par trim mēnešiem vai pat pusgad! Kāds cunami, ja 80 procenti iedzīvotāju ir budisti un viņu mieru un labvēlību tu izjūti ik brīdi! Cilvēki ir fascinējoši laipni un labvēlīgi, iekulties konfliktsituācijās ir gandrīz neiespējami.

Kontrastu zeme

Braucot jau zināju, ka šoreiz gribu dzīvot visnotaļ vienkāršos un autentiskos apstākļos. Pirmkārt, ja Šrilankā gribi dzīvot veselu mēnesi, jārēķinās ar budžeta iespējām, otrkārt, ja gribi no tiesas izbaudīt vietējo kolorītu un izzināt vidi un cilvēkus, jebkurā valstī jāturas tālāk no lielajām viesnīcām. Cenu un iespēju ziņā Šrilanka ir kontrastu zeme. Vienā un tajā pašā pludmales līcītī ir viesnīca par 300 dolāriem diennaktī un blakus – par 50 dolāriem. Un abām ir viena pludmale. Bet, ja esi, piemēram, sērfotājs ar minimālām prasībām, tad atradīsi vietu, kur apmesties arī par 10 dolāriem, savukārt par 30 dolāriem jau būs kāda visnotaļ stilīga vietiņa ar cenā iekļautām brokastīm un apkalpošanas servisu. Iepazinos arī ar mūsu pašu Latvijas izcelsmes krievu tautības sērferiem, tā sauktajiem hoteljēriem, kas pārdevuši savus īpašumus un parvākušies uz dzīvi Šrilankā. Viņi apsaimnieko vairākas vietējiem piederošas viesnīcas, jo pašiem īpašniekiem ir visai aptuvens iespaids par servisu, kādu gaida rietumnieki. Tad nu hoteljēri pārveido dizainu, uzlabo servisa līmeni, viesnīcā izveido tūristiem kārdinošas sērfošanas un jogas apmācības, rīko ballītes un reklamē viesnīcu savos Instagram un citu sociālo tīklu kontos. Atšķirībā no vietējiem viņi zina, kā to darīt, un prot sakarināt šūpuļtīklus pareizajās vietās.

Hoteljēri pārveido dizainu, uzlabo servisa līmeni, viesnīcā izveido tūristiem kārdinošas sērfošanas un jogas apmācības, rīko ballītes un reklamē viesnīcu savos Instagram kontos. Atšķirībā no vietējiem viņi zina, kā to darīt, un prot sakarināt šūpuļtīklus pareizajās vietās.

Daudzi šrilankieši savās mājās ir uztaisījuši vienu vai divus numurus, ko izīrē tūristiem. Tieši šādu variantu arī visbiežāk izvēlējāmies. Dzīvojot vietējā vidē, ātrāk iepazīsti šejienes kultūru un sajūties piederīgs videi – otrajā nedēļā, agri no rīta ejot uz jogu pa ielu starp govīm, sērferiem un vietējiem bērniem, kas, baltās drēbēs glīti saposti, dodas uz skolu, saproti, ka ne tikai jau ar visiem sveicinies, bet arī lielākajai daļai no viņiem zini vārdus. Un zini, kurš kuram ir radinieks, kurš ko dara un kurp dodas. Burvīga sajūta!

    Bet nu, protams, nekur pasaulē viss nenotiek tikai brīnišķīgi. Un pēkšņi kādu dienu pludmalē redzi kautiņu starp baltajiem sērferiem un vietējiem. Jo nav izdevies sadalīt vilni! Vai vakarā no savas mājiņas īpašnieka dzirdi stāstu, kā iepriekšējā vakarā tuktuka šoferi lielākai dūšai sadzērušies un sākuši skaidroties ar kaimiņu viesu nama džekiem, kāpēc tie izvēlas saviem viesiem citus tuktuka vadītājus… Padzīvojot ilgāk, ieraugi arī ēnas puses, piemēram, kā tūrisms vietējos cilvēkus arī sabojā. Jo, ja tu esi vietējais un strādā sērferu skolā, tava ikdiena ir tūristi, nauda un alkohols. Tūristi izklaidējas nedēļu un aizbrauc savā ikdienā, bet vietējiem tā sanāk ikdiena un rada arī bēdīgas sekas.

    Visa ceļojuma laikā tur nedzirdēju māti, kas paaugstinātā tonī runātu ar savu bērnu. Un neredzēju nevienu bērnu raudam.

    Vai sievietei tur ir droši ceļot vienai pašai? Es teiktu – jā. Protams, ar galvu ir jādomā vienmēr un jebkurā pasaules vietā. Tas, ka viņiem ir interese par katru tūristu, – nenoliedzami. Tas, ka tumsnēju vīrieti vienmēr interesēs baltākas ādas krāsas sieviete, – to neizmainīt. Vai tāpēc šādai sievietei tur jājūtas apdraudētai? Nē, šīs sajūtas nav. Neviens ar varu nekur nevilks. Cilvēki ir ļoti, ļoti atsaucīgi. Arī ceļot ar vietējo transportu ir absolūti droši, pat ja sākumā izskatās bailīgi, jo autobusi tur brauc milzīgā ātrumā, mūzikai skaļi dārdot un vēl pretējā braukšanas virzienā. Taču tieši šeit, iekāpjot pārpildītā vilcienā, vietējie paņems klēpī tavus bērnus. Man grūti iedomāties ko tādu Latvijā. Protams, katrs sevi cienošs tuktuka šoferis mēģinās no tevis paprasīt maksimāli lielāku summu, taču šī iemesla dēļ nekad neradīsies nopietns konflikts.

    Sievietes tur iet pa ielu ar paceltu galvu. Interesanti, ka Šrilankā ir ļoti zems šķirto laulību skaits. Tiek uzskatīts, ka bērnu intereses jāliek pirmajā vietā un bērnība šķirtā ģimenē tām nenāk par labu. Visa ceļojuma laikā tur nedzirdēju māti, kas paaugstinātā tonī runātu ar savu bērnu. Un neredzēju nevienu bērnu raudam. Bērni vecākiem visur ir līdzi, un tas ir tik dabiski. Nav arī tādas cīņas starp vecākiem un bērniem, ko bieži var novērot pie mums. Bērnu tur ir daudz. Un vecāki visu, kas ir, iegulda savos bērnos. Ģimene varbūt pat ir ļoti nabadzīga, taču viņu meitenīte iet pie privātskolotāja mācīties, piemēram, angļu valodu.

    Dārgakmeņi smiltīs

    Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem Šrilankā bija mans dārgakmeņu stāsts. Kā zināms, Šrilanka ir viena no dārgakmeņiem bagātākajām valstīm. Savulaik tā piederēja Anglijai, un šrilankiešiem joprojām patīk ar lepnumu stāstīt, ka Anglijas karalienes kronī ir tieši Šrilankas dārgakmeņi. Neizplūstot kārdinošos sīkumos – šo akmeņu tur ir daudz, tie ir pasakaini skaisti un samērā lēti. Dārgakmeņu bizness un dārglietu veikali pārsvarā pieder musulmaņiem. Dārgakmeņu piedzīvojums, starp citu, var sākties visnotaļ negaidīti, piemēram, Kolombo iekāpjot tuktukā. Gandrīz katrs tuktuka vadītājs tevi mēģinās ievilināt kādā musulmaņu veikaliņā, jo saņem par to savu procentiņu. Pamatojumi būs visdažādākie, bet parasti skanēs kā aicinājums apskatīt dārgakmeņu muzeju. Un tad tu ieej muzejā un saproti, ka esi vienkārši juvelierveikalā.

    Kādu dienu nejauši iepazinos ar ģimeni, kurā tēvs ir juvelieris, kas apmāca arodā visu ģimeni. Diemžēl viņiem pašiem nav iespēju pārdot savus izstrādājumus, un tad nu darinājumi vairumā tiek pārdoti bagātajiem uzpircējiem, kas pēc tam tos desmitreiz dārgāk tirgo savos veikalos tūristiem. Ģimenē neviens nerunāja angliski, tikai dēla draugs mazliet. Skats, ko ieraudzīju, mani teju paralizēja – tik daudz skaistu rotu un tik zemas cenas! Īsti akmeņi, bet mūsu veikalu bižutērijas cenā! Sapirkos visu, ko vien varēju sev iedomāties. Tomēr nelika mieru doma, ka vajadzētu šai ģimenei kaut kā palīdzēt. No rīta pamodos ar ideju, ka Facebook ir spēks, un ieliku savā profilā ierakstu ar rotu fotogrāfijām un piedāvājumu atvest šādu suvenīru kādam, kas vēlas. Dažu minūšu laikā telefons pārkarsa no FB un WhatsApp ziņām – dāmas gribēja rotas. Pēc divām stundām man nācās teikt stop! un atteikt pārējām gribētājām, jo eksistē muitas noteikumi. Lai nu kā, atlidoju es, apkārusies dārglietām, bet darījums ar juvelieri notika pludmales smiltīs. Viņam drebēja rokas no tā, cik daudz naudas viņš tagad saņem bez starpniekiem par savu darbu, bet man – no piedzīvojuma garšas.

    12 stundu lidojums ar pārsēšanos. AirBaltic reiss Rīga–Abī Dabī, apmēram stunda gaidīšanas, tālāk Etihad Airways reiss uz Kolombo. Lidojums abos virzienos būs izdevīgi iegādāts, ja maksās no 450 līdz 600 eiro.

    Wow!

    Ja vienā vārdā jāpasaka, kas mani Šrilankā pārsteidza visvairāk, – daba. Pludmales un zivis, protams, ir kolosāli, bet tādu eksotiku un dabasskatus reti kur var redzēt. Katrs brauciens vidienē izvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu. Piemēram, Sigīrijas kalns jeb pils. To nevar aprakstīt, tā ir pārdabiska klints, kas 180 metru augstumā slejas plato vidienē. Sigīrija saglabājusies no Ceilonas laikiem, tā esot bijusi karaļu slepenā pils, un leģendas vēsta, ka tajā pat bijis izbūvēts lifts. Pils drupas, baseini, gaisa dārzi un skulptūras saglabājušies vēl šobaltdien. Vai Adam’s Peak. Jā, tas atkal ir kalns, bet kāds kalns! Pirms tur nokļuvu, izpētīju nakšņošanas iespējas un atklāju, ka tur ir viesu nams ar nosaukumu Wow. Nu kā var izdomāt savai vietai tik stulbu nosaukumu, nodomāju. Bet tad es atbraucu turp, izkāpu no mašīnas, un vienīgais vārds, ko spēju izdvest, ieraugot skatu uz kalniem, bija wow! Tā iesaucas visi, kas ierauga šo skatu. Un tad tu pamosties no rīta, dzirdot budistu lūgšanas, un esi virs mākoņiem tiešā un pārnestā nozīmē.

    Ko atvest:

    • Kanēli. Pat nenojautu, ka īsta kanēļa standziņa tā smaržo!
    • Slaveno Ceilonas tēju. Ceilona ir Šrilankas senais nosaukums, un viņiem pašiem tagad īpašākā skaitās baltā tēja. Baltās tējas lapas tiek novāktas līdz galam nenogatavojušās, ir mazāk termiski apstrādātas, un, ja tēju varētu salīdzināt ar sievieti, baltā būtu tāda kā nevainīga jaunava.
    • Jebko, kas tev der no ajūrvēdas veikaliņa. Mani visvairāk uzrunāja Siddhalepa – kaut kas līdzīgs mums zināmajai Zvaigznītei, tikai no dabiskām eļļiņām, ar ārkārtīgi patīkamu smaržu. Šis Šrilankā radītais īpašais balzams derēs gan pret galvassāpēm, gan pret iesnām un arī smaržu vietā.
    • Dārgakmeņu rotas.

    Pietika ar šo vienu ceļojumu, lai es uzkāptu uz garā ceļojuma adatas, jo tagad šķiet – kas tas vispār par ceļojumu, ja ilgst tikai nedēļu! Nav taču reāli atpūsties septiņās dienās, ja tikai piektajā atslābsti. Vismaz es ar savu raksturu nespēju sēdēt un neko nedarīt svešā valstī, ja esmu šeit tikai nedēļu, jo gribas maksimāli daudz redzēt. Tad parasti viss beidzas ar to, ka noskrējusies un pārgurusi atlidoju mājās, lai, atgriežoties darbos, domātu, kā tagad gan gribētos atpūsties. Tieši šajā ceļojumā pirmo reizi noķēru sajūtu, ka esmu piecēlusies, pabrokastojusi, nesteidzīgi vēroju apkārtni un iedomājos – bet kāds tad ir dienas plāns? Un aptveru, ka plāna nav. Un tas ir forši, jo man priekšā vēl ir vesels mēnesis un es tiešām vēl visu paspēšu, tāpēc varu sēdēt tālāk un neuztraukties.

    Ēd, lūdzies, mīli

    Atceroties slaveno Ēd, lūdzies, mīli – Šrilankā var dabūt pilnīgi visu! Šeit pirmo reizi izbaudīju ēšanu ar rokām. Jo šrilankieši principā ēd ar rokām. Protams, ne jau ārzemniekiem piederošās eiropeiskās vietās. Taču šoreiz bieži pārvietojos ar autobusu un ēdu autentiskās vietējo ēstuvēs, kas vienkārši gadījās pa ceļam. Visa ceļojuma laikā nevienam no mums nebija ķibeļu ar vēderu. Toties gadījās interesanta ēstuve, kurā nemazgā šķīvjus. Uz šķīvja vienkārši uzliek plēvīti un ēdienu liek uz tā. Pēc ēšanas tavu plēvīti noņem, bet nākamajam uzliek jaunu.

    Ēdiens Šrilankā ir ļoti garšīgs – okeāns dod savu artavu. Pārsvarā tiek gatavoti dārzeņu un zivs kariji. Gaļu kaut kā dabiski sanāk ēst ļoti maz. Pirmkārt, ir karsts. Otrkārt, ja gribi ēst kvalitatīvu gaļu, labāk to darīt Latvijā, nevis Šrilankā, kur tā ir saldēta un atkausēta, un vispār nez no kurienes atceļojusi.

    Zivju un garneļu tur ir daudz, un tās maksā ļoti maz. Piecu cilvēku kompānija var paēst bagātīgas vakariņas par aptuveni 15 dolāriem. Un notiek tas viss okeāna krastā, no nupat izvilkta loma, ko zvejnieka sieva primitīvos apstākļos pagatavojusi vienkāršā vagoniņā ekskluzīvi tieši tev.

    Gribi praktizēt garīgas prakses – lūdzu! Budistu tempļi ir ļoti skaisti, un to ir daudz. Personīgi man ļoti simpatizēja tā vienkāršā pieeja, ka cilvēki nes uz tempļiem svaigus, smaržīgus ziedus, lai sev un citiem radītu skaistu vietu, kur meditēt. Tāds skaistuma un miera sajaukums. Lielākajai daļai šrilankiešu meditācija ir tikpat ierasta kā zobu tīrīšana. To apgūst un praktizē no mazotnes. Un tas ir tik simpātiski! Jo man pašai līdz tam dzīves laikā bija jānonāk un arī jāiemācās.

    Gribi veselības kūri – lūdzu! To es arī izdarīju ceļojuma beigās, deviņas dienas pavadot ājurvēdas kūrē, ko jau sen biju gribējusi. Sākotnēji mans plāns bija doties no Šrilankas uz Indiju, uz slaveno ājurvēdas vietu Keralu. Neesmu apceļojusi visu Indiju, bet šo to no tās esmu redzējusi, tāpēc atļaušos salīdzināt ar Šrilanku. Pēdējā man noteikti šķiet prognozējamāka, tīrāka un mierīgāka, ko jau atkal norakstu uz valdošo reliģiju – budismu.

    Bet, turpinot par ājurvēdu, – Šrilankā sapratu, ka ājurvēdiskās medicīnas tradīcijas te ir tikpat spēcīgas kā Indijā, un izlēmu uz Indiju šoreiz nelidot, pēc atsauksmēm internetā atradu sev piemērotāko variantu turpat Šrilankā. Atbraucu un redzu: tāda kūrorta tipa sanatorija. Ļaudis, kas tikko atbraukuši no lidmašīnas, tādi stresaini un vēl mēģina ieviest savu kārtību, bet es pēc gandrīz mēneša Šrilankā – visnotaļ emocionāli un fiziski atslābusi. Kaut, protams, pat šādā kūrortā nekas nav tik sakārtots kā Eiropā, kur jebkurā brīdī vari dabūt visu, ko vēlies. Taču Šrilanka atgādina, ka cilvēkam jau arī nemaz nevajag tik daudz. Vienīgi to  deviņu dienu bija par maz. Man kaimiņos mita vāciete, kas turp brauc jau desmit gadu un vienmēr pavada nedēļas trīs. Interesanti, ka pati dāma strādā farmācijas jomā un pelna naudu, tirgojot Rietumu medicīnas tabletītes, bet pēc tam to tērē savas veselības uzlabošanai ājurvēdas klīnikā. Piebildīšu, ka ājurvēdas klīnikā ir piepildīta visa diena, par ko liecina tas, ka arī tur neatvēru nevienu no līdzi paņemtajām grāmatām, ko OBLIGĀTI biju ieplānojusi izlasīt ceļojuma laikā. Rīts sākas ar jogu, tad pēc izvēles taidzi, meditācijas, procedūras. Pati efektu varbūt arī nemaz tik ļoti nemanīju, bet ievēroju, kā, braucot projām, staroja citi. Katram jau ir savas vēlmes. Nebraucu turp zaudēt, piemēram, kilogramus. Braucu iegūt mieru. Un to es arī dabūju. Vienu dienu, pārceļoties pār upi, onkulītis, pārcēlājs, man saka: «Jūs visu laiku smaidāt, visi tā nedara.» Ieplētu acis –  kas smaida, es? Vakarā gāju pie spoguļa – izrādās, tiešām smaidu! Ar visu seju smaidu! Ājurvēda uz mani nostrādāja arī deviņās dienās – atguvu emocionālā un fiziskā līdzsvara sajūtu, kā arī paļaušanos, ka dzīvē viss notiek uz labu.     

    Kas attiecas uz pēdējo – mīlestības – daļu, Šrilankā var drusku vairāk iemīlēt sevi. Par citām mīlestībām nepateikšu, bet sevi un savu dzīvi iemīlēt izdosies.»

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Lasi citur

     

     

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Veselība

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Santa+