Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pandēmija aptur dižpūtu
«Pasākumu, kas bija iepriekš rūpīgi saplānots, vienu dienu pirms tā nācās atcelt,» atzīst Sindija Vilde, kas pēc četriem Portugālē pavadītajiem mēnešiem šovasar atgriezās Latvijā un ar domubiedriem aizrautīgi radīja jaunu atpūtas pasākumu konceptu un zīmolu Dižpūta. «Tautās tas tiek saukts dažādi – retrīts, kūre, nometne, terapija. Mēs tam iedevām savu vārdu – dižpūta. Tas nozīmē dižu atpūtu, būšanu dižam pret sevi, diži izpūst nogurumu vai smagumu, dižoties ar iegūto mieru un zināšanām. Par vārdu dižpūta esmu saņēmusi komplimentu no Valsts valodas centra. Viņi saka paldies par jaunvārdu, kas lieliski var aizstāt vārdu retrīts,» atklāj Sindija.
Oktobra pēdējās brīvdienās bija iecerēts pirmais Dižpūtas pasākums – brīvdienas 12 dāmām Ungurmuižā, kur būtu arī vairākas sevis pilnveidošanas nodarbības – ziedu terapija, latvju tautasdeju, pļavas tēju rituāls un citas.
«Diemžēl Covid-19 ieviesa savas korekcijas un nācās visu atcelt.
Saslima viena no meistarklases pasniedzējām un dāmas, baidoties no Covid-19, sāka atteikties no dalības,» stāsta Sindija. Šis pasākums bija jau otrais viņas sapnis, kas Covid-19 dēļ pēkšņi sagruvis. Pirmais bija retrīti Portugāles villā, kam pandēmijas apstākļos nebija lemts piepildīties. Tāpēc, atgriežoties dzimtenē, viss jāsāk no jauna.
Grib palutināt latviešus ārzemēs
«Uzņēmums – pasākumu aģentūra Bordo – man joprojām pieder, taču patlaban čuč kā apburtā princese. Atmodinu brīžos, kad tieku uzaicināta noorganizēt kādas svinības,» atklāj Sindija. Daudzus gadus organizējot krāšņus pasākumus, viņa bija nogurusi no ārējās spozmes un izlikšanās, tādēļ vēlējās sniegt klientiem citādu pieredzi.
«Dižpūta ir jauna forma, kādā gribu piedāvāt cilvēkiem iespēju apstāties, ieklausīties un uzlādēties. Iepazīt un iemīlēt savu patieso būtību, saprast, kas tev rada prieku.
Mūsdienās cilvēkiem, īpaši pilsētniekiem, ir tik daudz masku, ka dažbrīd pats vairs nesaproti, kas esi.
No Dižpūtas pasākumiem neesmu atteikusies un klātienes formātu šobrīd pielāgoju online versijai. Tā tos varēs izbaudīt arī latvieši ārzemēs. Dzīvojot Portugālē, atskārtu, ka daudzi ārzemju latvieši jūtas nevajadzīgi Latvijai. Viņi aizbraukuši no dzimtenes finansiālu apsvērumu dēļ un dzīvo ar izjūtu, ka Latvijā tiek uzskatīti par nodevējiem, ka neviens viņus šeit negrib. Viņi nejūtas līdz galam piederīgi ne tur, ne šeit,» saka Sindija, kas vēlas šiem tautiešiem dāvāt mūsdienīgu latvietības izjūtu.
«Jeruzalemes dejas izaicinājuma vietā var ļauties galopam un polkai, bet Helovīna vietā pārģērbties Mārtiņdienas ķekatās. Mūsdienu pasaule pieprasa modernāku formātu, kā šīs latviskās vērtības nogādāt pie cilvēkiem,» uzsver Sindija. Gan tautisko deju soļu, gan elpošanas nodarbības, kuras klātienē praktizēt liedz pandēmijas laika ierobežojumi, Dižpūta gatava piedāvāt videoformātā internetā. Savukārt herbāriju kolāžu nodarbības, kuras Sindija uzņēmusies vadīt pati, kā arī citas praktiskas meistarklases iecerēts veikt tiešsaistē, iepriekš katram dalībniekam nosūtot paciņu ar tam vajadzīgajām lietām.
Šobrīd primārais ir darbs
Lai šo visu realizētu, nepieciešams laiks un nauda, kas šobrīd Sindijai strauji izsīkst. «Visu, kas man bija, pirms došanās uz Portugāli pārdevu. Savukārt iekrājumi, no kuriem dzīvoju patlaban, tuvojas beigām. Tāpēc esmu izsludinājusi savu kandidatūru darba tirgū.
Šobrīd esmu atvērta jebkādiem piedāvājumiem – ne tikai pasākumu organizēšanā, mārketingā un reklāmā, bet arī viesmīlībā,» atzīst Sindija.
Viņa ir gatava atcerēties jaunību un strādāt kādā skaistā vietā par viesmīli vai vecāko zāles pārzini. Sindija varot palīdzēt gan atvērt restorānu, gan strādāt viesnīcu biznesā.
«Darbs šobrīd ir primārais, jo man kā jebkuram cilvēkam ir nepieciešami stabili ienākumi,» saka viņa. Sindija jau izsūtījusi vairākus CV. Pieteikusies arī uz muižas vadītājas vakanci Madonas pusē, kur tiek solīts 3000 eiro liels atalgojums un dzīvesvieta. «Diemžēl saņēmu atteikumu. Pieļauju, ka viņi meklē pārvaldnieku, kas var atbildēt arī par tehniskām lietām – kanalizāciju, elektrību. Es to nevaru. Mana muiža mani vēl gaida!» optimismu nezaudē Sindija.
