Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Valmiera nav mana pilsēta – tā sarunas noslēgumā teica Svetlana Bless. Nekad viņa Valmierā nebija jutusies kā mājās, arī ne tolaik, kad jaunībā Valmieras teātrī aizvadīja septiņas sezonas, spēlējot pie lieliskajiem režisoriem Māras Ķimeles un Oļģerta Krodera. Tomēr, ja pieņemam, ka mājas ir tur, kur ir mūsu vistuvākie cilvēki, tad tikai Valmierā varētu būt Svetlanas īstās mājas, jo šeit dzīvo viņas vienīgā meita aktrise Ieva Puķe, znots aktieris Krišjānis Salmiņš un mazmeitas Katrīna un Marija Doroteja. Brīžos, kad Svetlana runāja par savām mazmeitām, viņa acīmredzami atplauka, jo nebija lielāka prieka kā redzēt Kaķi un Doru – tā viņas sauca aktrise.
Lai arī Svetlana savā Valmieras dzīvoklī mita viena, viņa to bija iekārtojusi tā, lai vientuļa nejustos. Istaba līdzinājās portretu galerijai. Dažās fotogrāfijās redzami tuvie cilvēki, kuri arī jau ir aizsaulē, – vecāki, vīrs dziedātājs Ādolfs Puķe. Bet no lielākās daļas fotogrāfiju pretī raugās Ieva, no daudzām – mazmeitas un znots. Rokas stiepiena attālumā bija nolikti žurnāli, kuros redzama Ieva un Katrīna notikušajā Spēlmaņu nakts ceremonijā. Svetlana teica, ka žurnālus nolikusi tā, lai savas meitenes varētu redzēt visu laiku. Kad pēc diviem pārciestiem insultiem teātra durvis Svetlana bija aiz sevis aizvērusi, tā bija visa viņas pasaule.
– Kā rit jūsu dienas?
Citi lasa
– Lasu grāmatas – Bulgakovu, Puškinu. Skatos mūziklus, operetes un operas. Un vēl jau ir arī fantāzija. Man ir liela fantāzija. (Smaida.)
– Par ko fantazējat?
– Par dažādām komiskām lietām, vispār tas ir stipri personīgi un bērnišķīgi. Man ļoti patīk opera, un es fantazēju par to, ka pēkšņi atklājas, ka man ir kolosāla balss un arī es varu dziedāt, uzstāties un pārsteigt savus paziņas un bijušos kolēģus. Manam vīram un mammai bija fantastiska balss, arī Ieva brīnišķīgi dzied, bet es neprotu dziedāt.
Vispār jau es regulāri sevi pieķeru, ka rīkojos bērnišķīgi – ka nevajadzētu domāt un runāt tā, kā es to daru.
Daudz ko dzīvē uztveru citādi nekā pārējie cilvēki – gan tāpēc, ka esmu bērnišķīga, gan tāpēc, ka esmu komiķe. Un es nevaru izskaidrot, kā domāju, bet savā iztēlē varu atdzīvināt visas lelles, kuras redzu, izdomāt, ko viņas runā un dara. Tas manī ir iekodēts, tāpat kā humors. Tas man dots no mammas un vecmammas, viņas abas bija humorīgas. Režisore Māra Ķimele man savulaik teica, ka esmu ļoti laba komiķe. Vēl viņa teica, ka raksturlomas var spēlēt visi, bet komiķis katrs nevar būt. Tomēr man nav bijis daudz iespēju izmantot savu komiķes talantu, un par to ir skumji.
– Visvairāk iespēju to novērtēt skatītājiem bija, kad spēlējāt Žurku Kornēliju – no 1994. gada desmit gadu garumā.
– To izdomājām kopā ar režisoru Edmundu Freibergu. Viņš manu varoni nosauca par Kornēliju, bet es izdomāju dzīvnieku – žurku. Janka (aktieris Jānis Skanis – aut.) pats pieteicās par Circeni. Un tas izrādījās veiksmīgs projekts, jo mēs trāpījām kā uz zelta dzīslas, parodējot valsts politiskos notikumus. Tolaik pie teātra cilvēki stāvēja rindā jau piecos no rīta, lai tiktu pie biļetēm. Tas, ko darījām uz skatuves, tautai bija labi saprotams un arī vajadzīgs, valdības vīri neapvainojās, un tas bija ļoti svarīgi. Nu, ar dažiem izņēmumiem, kas man cietumu solīja.
Ļoti jautri bija tas, ka valdībnieki mūs aicināja pie sevis uz svētkiem, lai mēs viņus lustinātu. Viņi savā starpā pat mēdza sacensties, par kuru no viņiem vairāk Žurkā ticis runāts. Tas bija brīnišķīgi – man pašai nekad nav trūcis pašironijas, tāpēc nevaru ciest nopietnus cilvēkus, kuri nesaprot humoru un pat nereaģē, kad viņus atklāti apceļu.
Šo izrāžu īstā veiksme bija skatītāju smiekli. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkiem vajag vairāk smieties. Teikšu godīgi, ne visai labi saprotu superintelektuālas izrādes un nedomāju, ka tās cilvēkiem ir nepieciešamas – bieži vien pēc starpbrīža var redzēt, ka daudzi ir aizgājuši mājās, tātad izrāde nemaz nav tik satriecoši laba. To, ka cilvēkiem vajag smieties un ka viņiem bija nepieciešams tas, ko darījām, mēs ar Janku, īpaši labi jutām izbraukumos, kur mūs visu laiku fotografēja un lūdza mums autogrāfus.
Reiz bija gadījums, kad kāds vīrietis novilka bikses un palūdza, lai uz viena vaiga uzrakstu – Jānim no Žurkas Kornēlijas.
Kas man? Uzrakstīju ar’! Tad viņš aizskrēja uz mašīnu un atnesa mums tik milzīgu nupat žāvētu šķiņķi, ka mums ar Janku nācās to zāģēt uz pusēm. Vienreiz mums uzdāvināja veselu cūku, turpat pārgrieza gareniski divās daļās. Un tas turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad Žurku vairs neiestudēja. Reiz Valmierā tirgū grasījos pirkt cīsiņus, kad sieviete, kas stāvēja rindā pirms manis, pagriezās, ieraudzīja mani un pārsteigta pajautāja: Kornēlij?! Nezinu, kāpēc, bet atbildēju: jā. Un sieviete nopirka divus kilogramus cīsiņu un man tos uzdāvināja.
Tagad, ar Janku sazvanoties, reizēm nosmejam: cik žēl, ka Žurkas vairs nav, vērojot valstī notiekošo, mums būtu labs materiāls! Piemēram, kad valsts svētku koncertā dziedāja Evija Vēbere – mēs ar Janku to būtu kārtīgi apspēlējuši.
– Kā jūsu dzīvē bijis vairāk – komiskā vai traģiskā?
– Man bijis daudz traģikomiskā. Komiķi nav īsti normāli cilvēki – manā dzīvē bijis arī tā, ka notiek kaut kas traģisks, bet, būdama komiķe, es to redzu atšķirīgi, tāpēc man nāk smiekli. Un to neesmu varējusi apkārtējiem paskaidrot.
Vispār man nepatīk atskatīties uz to, kas bijis traģisks. Negribu to darīt, esmu atstājusi traģisko pagātnē, aizmirsusi. Šķību kaklu var dabūt, ja briesmīgi ilgi atpakaļ skatās, un tad traģiskais arī ataust atmiņā. Nē, es neskatos atpakaļ. Nu, ko es tur skatīšos? Man dzīvē bijis ļoti daudz bēdīga. Kāpēc man to atcerēties? Zinu, ka daudzi cilvēki atkal un atkal atceras sāpīgo. Man liekas, ka tā varētu būt ļoti grūti dzīvot. Sāpēs vispār ir grūti dzīvot.
Atmiņas – tas gan ir pavisam kas cits. Cilvēkus atcerēties vajag. Arī ar labu pieminēt. Novērtēt to, kas bijis labs. Mans mūžs varēja būt foršāks darba dēļ.
Es būtu gribējusi, lai Dievs man iedod labāku veselību, bet viņš man iedeva talantu.
Veselība varbūt bija vajadzīga citam, kuram nav talanta, un bez abiem šis cilvēks dzīvot nebūtu varējis.
– Jūs ātri piedodat?
– Tas ir grūts jautājums. Savējiem es piedodu. Bet to, kas nodarīts manai ģimenei, manai mammai un vecmammai, es nevaru piedot. Protams, no tā, ka es nepiedodu, nekas nemainās. Mūsu ģimene ir ļoti daudz cietusi, es piedzimu Sibīrijā, un mēs atgriezāmies Latvijā 1945. gadā, kad man bija trīs gadiņi. Mamma man aizliedza runāt par Sibīriju, jo baidījās atkal tur nokļūt. Un es nerunāju, nevienu pretvalstisku anekdoti savā mūžā neesmu izstāstījusi.
Par savas ģimenes izsūtījumu neko daudz nezinu, tikai nojaušu. Zinu, ka mani vecāki kopā nedzīvoja.
Tēvam bija vēl viena ģimene, vēl viena meita, arī Svetlana, viņš mammu krāpa. Redzot, ka mammai atmiņas ir nepatīkamas un sāpīgas, es viņai neko nejautāju, jo mamma un vecmāmiņa bija vissvarīgākie cilvēki manā dzīvē. Pēc atgriešanās Latvijā dzīvojām milzīga komunālā dzīvokļa vienā istabiņā Rīgas centrā. Droši vien tur reiz bija dzīvojuši cilvēki, kurus 1941. gadā izsūtīja, un tieši tāpēc mamma atteicās izmantot traukus, kad viņai piedāvāja paņemt kaut ko no trauku skapja.
– Jūsu mamma bija ihtioloģe, bet jūs kļuvāt par aktrisi.
– Nezinu, kā šī interese radās. Kad man bija pieci gadi, es pateicu, ka būšu akrisa. Tobrīd latviski runāt vēl nemācēju un skaidri pateikt vārdu aktrise krieviski arī vēl ne. Kad atgriezāmies no Sibīrijas, runāju tikai krieviski. Lasīt iemācījos četru gadu vecumā krievu vecajā drukā.
Lai arī gribēju kļūt par aktrisi, pēc vidusskolas aizgāju studēt uz Juridisko fakultāti.
Grāmatas mani bija samaitājušas – man ļoti patika detektīvi.
Studēju kopā ar savu pirmo vīru, kurš bija mans klasesbiedrs, mēs apprecējāmies uzreiz pēc vidusskolas. Tomēr šī laulība bija īsa. Uzreiz sapratu, ka mēs nepaliksim kopā, jo viņam ļoti patika meitenes, gandrīz nevienai garām nepagāja. Turklāt viņu iesauca armijā, un ar to viss gandrīz arī bija beidzies.
Sākumā braucu pie viņa ciemos uz Kronštati. Tur notika balles, vīrs bija muzikāls, dziedāja un spēlēja trompeti un ģitāru. Tieši tas jau mani viņā pievilka. Bet pamazām viss izplēnēja. Viņš bija armijā, es turpināju vakaros studēt un pa dienu strādāju prokuratūrā. Aizgāju no prokuratūras pēc tam, kad viena mana kolēģe, gudra piektā kursa studente, atnesa un prokuroram uz galda nolika saini, kurā bija nožņaugts bērniņš. Viņa bija nožņaugusi savu bērniņu. Viņai bija sagājis te. (Svetlana rāda uz galvu.) Uzreiz uzrakstīju atlūgumu, tas bija neizturami. Milzīgs trieciens. Pēc daudziem gadiem šo sievieti satiku trolejbusā, viņa man sirsnīgi smaidīja, šķiet, gribēja kaut ko stāstīt, bet es uzreiz izkāpu – pieturā, kurā man nevajadzēja izkāpt.
Redziet, man bija jāaiziet no prokuratūras, lai Dieviņš varētu darīt to, kas viņam bija jādara, – virzīt mani tālāk, jo man vajadzēja kļūt par aktrisi.
Mamma gan ļoti negribēja, lai es būtu aktrise, tāpēc viņai meloju.
Biju iestājusies Maskavas Cirka skolā klaunu nodaļā, bet mammai pateicu, ka iestājos Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Meli ātri tika atmaskoti, jo mammai no Maskavas atsūtīja apsveikuma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka viņas meita uzņemta Cirka skolā. Mamma arī bija aktrise – kad to uzzināja, nokrita zemē un ķēra pie sirds.
– Tad jau sanāk, ka esat diplomēts klauns!
– Esmu gan! Tagad to mācību iestādi sauc par Cirka un estrādes institūtu. Es tur iestājos, jo šajā skolā gatavoja estrādes aktierus, kas Krievijā bija ļoti populāri. Tolaik nezināju, ka Latvijā estrādes aktieri nevienam nav vajadzīgi. Studiju laiks Maskavā bija dikti lustīgs – tiesa, cirks mani nevilināja, jo tur mocīja dzīvniekus.
Man bija studiju laika draudzene Helēna, kurai palīdzēju Maskavas cirkā nozagt brūno lāci. Man bija jāstāv uz vakts.
Helēnai vajadzēja lāčus, lai varētu ar tiem strādāt. Viņa dzīvoja milzīgā komunālajā dzīvoklī, kurā bija trīs metrus augsti griesti, un vienā istabā Helēna bija izveidojusi milzīgu sprostu, kurā bija gan pērtiķi, gan divi lāči. Mēs ar lāčiem pa naktīm gājām staigāt. Vienmēr atcerēšos, kā vedu draudzenes pērtiķus, – viņa reiz man palūdza, lai aizvedu divus pērtiķus no dzīvokļa uz institūtu, jo man todien bija brīvs. Bija ziema, pērtiķus iebāzu katru savā padusē zem kažoka un gāju uz metro. Kad metro paskatījos uz leju, man katrā pusē zem kažoka rēgojās pa astei. Brauciens bija jautrs, jo pērtiķi sāka falsetā zem kažoka smieties un runāties.
– Pati cirkā neesat gribējusi strādāt?
– Reiz mani gandrīz pierunāja strādāt Rīgas cirkā. Tur bija divi klauni, kas strādāja pārī, bet viens no viņiem nomira. Mēs vienojāmies, ka varētu taisīt numuru, kurā esam klaunu pāris – vīrs un sieva, kas manēžā sāk skandalēt, tomēr es pārdomāju un atteicos. Un labi, ka tā arī nepiekritu strādāt cirkā, jo cirka mākslinieki nekad nedzīvo uz vietas, viņu dzīve paiet uz riteņiem.
Turklāt tobrīd jau strādāju Rīgas filharmonijā, braukāju pa Latviju un stāstīju skolēniem par Ļeņinu un bērniem. Un filharmonijā man bija jāpaliek, jo tur es satiku savu Ādolfu.
Viņš mani piesaistīja ar dziesmu.
Tas notika kādā naktī, kad bijām devušies izbraukumā un nakšņojām viesnīcā, pie kuras bija kapi. Abi bijām izgājuši pastaigāties, bet ne jau kopā. Es staigāju gar kapiem, un viņš nāca no tiem ārā dziedādams. Jau tovakar kļuva skaidrs, ka mēs paliksim kopā.
Ādolfam bija ļoti laba balss, un viņa vokālā pedagoģe bija Ādolfa pirmās sievas māsa, pie kuras mācījās daudzi profesionālie dziedātāji, jo viņa bija mācījusies Francijā un Itālijā. Ādolfs izturēja konkursu operā, bet viņam pateica: mēs jūs ņemsim, bet tikai tad, ja jūs nomainīsiet pedagogu. Saprotiet, viņa skaitījās nevēlama. Ādolfs atteicās mainīt pedagogu un ar to pārvilka svītru savai operdziedātāja karjerai, toties satika mani, jo palika filharmonijā.
Man bija jau diezgan daudz gadu, kad apprecējāmies. Ādolfs bija 23 gadus vecāks par mani.
Filharmonijas dāmas man stāstīja, ka nevajag ar Ādolfu sapīties, viņš esot meitu ģēģeris – kā jau visi tenori. Skaidrs, ka viņam pēc pirmās sievas nāves bija visādas brūtes, bet tās jau nebija nopietni ņemamas. Un galu galā nekāds meitu ģēģeris viņš nemaz nebija. Tām filharmonijas dāmām vienkārši skauda. Gan toreiz, gan tagad man neizsakāmi riebjas klaču pasaule. Kas tik man aiz muguras nav teikts! Bet es neesmu to ņēmusi vērā, mani tas neskāra. Esmu arī centusies neiesaistīties klačās, jo – par ko lai klačojas? Par to, ka otrai smukākas kurpes? Par to, ka kāds ar kādu saticies? Ja cilvēkiem kopā ir labi, tad nav jēgas to apspriest. Klačošanās tāda skaudība vien ir, un skaudības dēļ es droši vien esmu daudz cietusi, pati to nemanot.
– Vai Ieva piedzima drīz pēc kāzām?
– Kad apprecējāmies, mēs vienojāmies, ka mums būs bērniņš, un bērniņš drīz arī piedzima. Tā kā man tobrīd jau bija vairāk nekā 30 gadu, kas tolaik grūtniecei skaitījās daudz, mēnesi pirms dzemdībām, mani drošības pēc ielika slimnīcā. Es gaidīju puiku, biju par to pārliecināta. Man ir šaurs iegurnis, tāpēc bija jāveic ķeizargrieziens, to darīja vispārējā narkozē. Ārsti bija pārbijušies, jo es veselu dienu pēc narkozes nemodos augšā.
Kad pēc pamošanās man parādīja bērniņu, ieraudzīju mazu Ādolfu un jautāju: puika?
Man atbildēja – meitiņa! (Svetlana atplaukst smaidā.) Teicu: nevar būt! Medmāsa turpināja sarunu kā veikalā – ņemsiet vai neņemsiet? Atbildēju: skaidrs, ka ņemšu! Bet man jau Ievu neatstāja, tolaik bērnus tikai atnesa mammai pabarot un nesa atkal projām, tāpēc mammas slimnīcā pie saviem bērniem nepaguva pierast. Kad beidzot izrakstīja no slimnīcas un paliku ar bērnu pilnīgi viena, nezināju, ko ar viņu darīt. Ieva bija tik maziņa un vispār neraudāja, tikai skatījās ar lielām, zilām acīm. Atceros, ka toreiz domāju: paldies Dievam, ka man ir meita, jo meita tomēr ir vairāk pie mammas. Es taču nezinātu, ko ar puiku darīt!
– Mēdz teikt, ka stabila laulība ir tiem, kuri ir līdzīgi. Vai jūs ar Ādolfu tādi bijāt?
– Savā ziņā bijām gan, mēs vienādi domājām. Ādolfs bija ļoti godīgs cilvēks. Viņš nebija lišķis, vienmēr skaidri teica to, ko domāja. Arī šajā ziņā bijām līdzīgi. Viņš man daudz ko iemācīja par mākslu un mūziku un bija apbēdināts, kad saprata, ka es nedziedu. Ādolfs šausmīgi smējās, kad man bija jādzied.
Man ļoti žēl, ka viņš aizgāja. Kad tas notika, zaudēju savas dzīves pamatu. Pagāja daudz laika, līdz pieradu, ka viņa vairs nav.
– Teicāt, ka gan jūs, gan Ādolfs runājāt to, ko domājāt. Viņam tas maksāja operdziedātāja karjeru. Jums bail nebija?
– Nē, es nebaidījos, lai arī biju dzimusi Sibīrijā un mana mamma baidījās. Kad pirms Ievas dzimšanas strādāju Valmieras teātrī, man tika pielikts klāt viens čekists. Atceros, ka kolēģe teica: viņš nav nekāds čekists, vienkārši tevī iemīlējies. Tomēr no mīlas tur nebija ne smakas, viņš skaidri un gaiši man pateica – tu taču vari pasekot Dzintrai Klētniecei. Atbildēju, ka man gar Dzintru nav nekādas daļas. Kad viņš neatstājās, kļuvu rupja. Viņš mani lika mierā pēc tam, kad piezvanīju uz miliciju un teicu, lai pasaka stukačam, ka mani jāliek mierā. Pēc kāda mēneša viņu aizsūtīja uz Ogri, un tur viņu nodūra. Ar to šis stāsts arī beidzās.
– Vai jums bija grūti pieņemt lēmumu par atgriešanos Valmierā pēc tam, kad bijāt aizgājusi no Nacionālā teātra?
– Ja man būtu laba veselība un Ādolfs būtu dzīvs, es nekad nebūtu aizgājusi no teātra un nebūtu pametusi Rīgu, bet viena vairs nevarēju dzīvot. Znots ļoti nopietni man teica: ir jābrauc! Un tas, protams, bija pareizs lēmums, jo Rīgā es būtu pilnīgi viena. Tobrīd man vairs nebija grūti šo lēmumu pieņemt, jo iekšēji laikam to jau biju izdarījusi, pēc vīra nāves daudz par to biju domājusi.
Te pie manis gandrīz katru rītu atnāk Ieva, pagatavo brokastis, nopērk visu, kas man vajadzīgs.
Arī ar Krišjāni man ir labas attiecības, mums abiem ir diezgan melns humors. Un šeit ir arī mani kolosālie mazbērni, mans vislielākais prieks – Kaķis un Dora. Tagad gan Kate jau ir Rīgā, mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Gaidu, kad Kaķis man atvedīs parādīt savus mākslas darbus. Kad viņa bija maziņa, mēs ļoti daudz smējāmies un spēlējāmies, vēl aizvien smejamies, līdz nopietnām sarunām tikušas neesam, lai gan pēdējā laikā viņa ir kļuvusi par daudz nopietna, sapratusi, ka ļoti daudz jāmācās. Savukārt Dora ir ļoti aktīva, droša, fantastiski jauka meitenīte.
Kad Ieva bija maza, viņa bija nedaudz citāda – sapņaināka un romantiskāka.
Ieva uzauga teātrī, jo nebija, kur viņu atstāt. Atceros vienu no pirmajiem mēģinājumiem, uz kuru paņēmu viņu līdzi. Ieva sēdēja un zīmēja, bet mēs mēģinājām, lasījām lugu, un Uldim Dumpim bija teksts, kas beidzās ar jautājumu: jā vai nē? Ieva klusītēm atbildēja: jā.
– Kāda bija jūsu reakcija, kad Ieva pateica, ka kļūs par aktrisi?
– Es jau zināju, ka tā būs, jutu un redzēju, ka viņa grib būt aktrise, lai gan gribēju, lai Ieva studē mūziku, jo Ievai ir brīnišķīga balss. Tagad, redzot, kā Ieva strādā uz skatuves, saprotu, ka viņa izdarījusi pareizo izvēli. Esmu bijusi lepna katru reizi, redzot viņu spēlējam. Atceros arī Ievas pirmo lomu diplomdarbā Pavasara atmoda, par ko viņa pirmo reizi bija nominēta Spēlmaņu nakts balvai.
– Reiz stāstījāt, ka labprāt spēlētu kopā ar Ievu, bet jums šķita, ka viņa diez vai to gribētu. Un tas notika – jūsu pēdējā lielā loma uz skatuves bija Valmieras teātrī 2012. gadā kopā ar Ievu izrādē Mātes un meitas. Ko jums tas nozīmēja – pirmo un vienīgo reizi spēlēt partnerībā ar meitu?
– To izrādi iestudēja uz manu 70. dzimšanas dienu. Pirms tam biju pārdzīvojusi infarktu, tāpēc mans lielākais izaicinājums bija atcerēties tekstu. Spēlēt kopā ar Ievu bija lieliski, jo viņa ir ļoti laba aktrise. Mēs izcili uz skatuves sapratāmies, šajā izrādē bija daudz improvizācijas.
– Ja jums izvēle būtu jāizdara vēlreiz, jūs atkal kļūtu par aktrisi?
– No sevis jau neaizbēgsi. Nevaru iedomāties sevi darām kaut ko citu.
Šobrīd vairāk par visu man pietrūkst tieši teātra.
Nekur neesmu jutusies tik labi kā uz skatuves, īpaši tad, ja man bija iespēja improvizēt un ja improvizācija izdevās. Teātris – tā ir īstā dzīve! Pirms izrādes vienmēr bija milzīgs uztraukums. Ir bijis pat tā, ka pa logu gribējās lēkt ārā uztraukuma dēļ. Vīrs man vienmēr teica: neuztraucies, visam jābūt labi, citādi nevar būt! Vēlāk es pati tā teicu un joprojām saku Ievai. Bet tas sirdsmiers, kas iestājās pēc izrādes, nav salīdzināms ne ar ko citu. Atceros, ka bieži bija žēl, jo izrāde beigusies, tāpēc ka es dzīvoju uz skatuves. Tik īpašs man bija teātris.
– No kā jums ir bail?
– Man bail kļūt par slogu Ievai. No visa pārējā šajā dzīvē nebaidos. Nodevību un visu citu var pārdzīvot un aizmirst, bet to, ka cilvēks kādam kļūst par slogu, nevar pārdzīvot. Es bieži domāju par nāvi, bet arī no komiskās puses. Domāju – kā tur būs? Ko es tur satikšu? Varbūt mēs tur nedaudz konjaciņu ieķersim, un būs foršas atmiņas par tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Jo šis laiks, kurā dzīvojam, atšķiras – šis ir dvēseles inflācijas laiks. Un tas turpinās jau krietni. Naudas vērtība kļuvusi daudz lielāka, sirds un dvēsele ir nostumtas malā.
– Kādā žanrā jūs dzīvojat?
– (Smejas.) Operetes žanrā. Man ļoti patīk operetes. (Svetlana sāk dungot.) Trai-ra-ta-ta-ta-trai-ra-ra. Trai-ri-pa-pa-pa-ram-pam-pam-nam-na-ļubovj-napļevatj. Ja man būtu bijusi balss, es būtu iestājusies Maskavā operetes kursā un visu mūžu dziedājusi. Jo tieši mūzika – labi koncerti un opera – mani aizkustina visvairāk.
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 2. numurā.
