Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laurim Dzelzītim bija vien trīs gadi, kad mūžībā devās viņa mamma, bet tēvs apprecējies vēlreiz. «Kad tēva dzīvē ienāca tā otra sieviete, kura mūs, trīs bērnus, neieredzēja ne acu galā, mēs tolaik mazā mājiņā dzīvojām septiņi cilvēki. Blakus sāka celt milzīgu gāzbetona kluci. Ne tur bija nauda, ne iespējas, tad nu lipināja no tā, ko mans tēvs kā kolhoza šoferis varēja dabūt no nojauktām kūtīm. Tas rezultāts bija tāds, ka vēlāk es to nodēvēju par «Alojas Gaudi».
Pēc arodskolas, uz kuru mani aizsūtīja pret paša gribu, kad teicu, ka gribu mācīties tālāk, no pamātes mutes atskanēja vārdi: «Gribi te dzīvot, maksā!» Tā mani izlidināja no šīs mājas. Man bija sešpadsmit.
Tas bija tas pirmais lūziens, kad sapratu – es esmu viens, un, ja es pats neko nedarīšu, nekas nenotiks.
Saproti – saknes tevi atgrūž, tev nav, pie kā iet,» pirms diviem gadiem skaudrās atmiņās intervijā žurnālam «Ieva» dalījās Lauris.
2011. gadā tēvs nomira ar vēzi, bet pēc četriem gadiem aktieris kļuva par šī īpašuma vienīgo saimnieku, no pamātes atpērkot viņas mantotās īpašuma daļas.
«Šo vietu tomēr bija iegādājies mans vectēvs un manai ģimenei – man, tēvam, mātei… Tāpēc man likās, ka tā ir jādara. Es nojaucu tās šausmas. 12 kravas ar sūdiem aizvedu, nedēļu kūrās milzīgs ugunskurs, par ko atvainojos kaimiņiem, bet viņi teica, ka reizi 40 gados jau var. Tagad taisu, manuprāt, skaistu, ļoti kvalitatīvu māju. Pa šo ziemu gribu to pabeigt un pārdot kādai jaunai, laimīgai ģimenei. Man gribas, kā saka, attīrīt karmu, visu veco dabūt ārā,» toreiz stāstīja Dzelzītis.
Vaicāts, kāpēc vēlas šīs mājas pārdot, Lauris atbildēja: «Man to vietu nevajag. Es tikai gribēju to sakārtot. Manī ir kaut kāda estētika, liekas, ka tai vietai manā galvā jābūt skaistai. Varbūt muļķīgi un ideālistiski, bet tā man bija. Man ir cita māja.»
Citas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
