Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ziņa par gaidāmo mazuli mums ar Sintiju bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums. Ja mazais nebūtu pie mums ieradies, tādi divi individuālisti un karjeras cilvēki kā mēs, visticamāk, bērnam tik ātri nebūtu saņēmušies. Agrāk bijām divas spēcīgas personības, tagad esam savienojušies vienā spēcīgā komandā, viens otru papildinām un atbalstām. Lai gan esam ļoti atšķirīgi, mums ir kopējs mērķis – izaudzināt laimīgu bērnu.
To, ka kļūstu par tēti, apzinājos jau mirklī, kad pirmo reizi ieraudzīju gaidāmā bērniņa sonogrāfijas bildi.
Jau tad jutos atbildīgs par cilvēciņu, kas vēl nav ieraudzījis saules gaismu. Starp citu, septembra beigās gribējām nosvinēt Stellas viena gada jubileju – dienu, kad viņa tika radīta –, jo uzskatām, ka jau ieņemšanas brīdī rodas cilvēks, bet jūlijā, kad Stella piedzima, vienkārši sākās cits posms.
Lielākais piedzīvojums mūžā
Kopā ar Sintiju gājām uz pirmsdzemdību kursiem un bijām ļoti pārliecināti, ka dzemdības noritēs viegli. Sintija ir profesionāla dziedātāja un diriģente, labi apguvusi elpošanas tehnikas un nodarbojas ar jogu. Sintija man teica, lai neuztraucos, jo viņai esot augsts sāpju slieksnis, līdz ar to dzemdības nebūs tik grūtas. Par to smejamies vēl joprojām. Patiesībā bija tā, ka uz muguras un rokām man bija rētas no tā, cik stipri Sintija manī bija iekrampējusies, cik sāpīgs bija viss šis process padsmit stundu garumā. Dzemdības ir lielākais vienas dienas piedzīvojums manā mūžā.
Visgrūtākais ir tas, ka dzemdībās vīrietis gandrīz neko nevar ietekmēt, – tu skaties, kā tavs vismīļākais cilvēks pasaulē cieš neizmērojamas sāpes.
Vienīgais, kā tu vari palīdzēt, ir būt blakus, atbalstīt, būt tas sapratīgais cilvēks, kurš var komunicēt ar ārstiem, jo sieviete to vienkārši nespēj. Jā, tobrīd ir sāpes un ciešanas, bet, kad piedzimst bērns, ir laimes asaras. Mēs, vīrieši, ar asarām acīs varam tikai noskatīties uz savām sievietēm, taču mums nav nekādas nojausmas, cik ļoti tas sāp, mums šāda sāpju skala nepastāv.
Vecākiem ir jāizglītojas
Man ļoti paveicās, jo bijusī kolēģe ir biedrības Tēvi vadītāja un pastāstīja par tēvu kursiem. Kad Stella vēl bija puncī, sāku par to interesēties. Divas trīs nedēļas pirms meitiņas piedzimšanas biju aizgājis uz lekciju par bērnu raudāšanu. Lekcijā viss tika pamatots ar pētījumiem un pieredzi, nevis bija tāds šāviens miglā. Kad Stella jau bija piedzimusi, izgāju bērnu emocionālās audzināšanas kursu. Mana pārliecība ir, ka vecākus vajadzētu izglītot jau pirms bērniņa dzimšanas vai pirmā gada laikā, lai šīs zināšanas jau pašā sākumā iet pareizajā virzienā, nevis pēc tam jālabo kļūdas. Tas ir grūtāk gan pašam, gan bērniņam. Kaut visiem tēviem būtu bijusi tāda iespēja kā man – iegūt zināšanas šajā izejas punktā! Kādēļ es vadu tēvu grupas? Gribu, lai vairāk tēvu tiek pie šīs vērtīgās informācijas, lai tēti, kas vēlas parūpēties par saviem bērniem, to izdarītu iespējami vislabākajā veidā. Klausoties bērnu emocionālās audzināšanas kursu, sapratu, ka ir vairākas lietas, kur mani vecāki savulaik ir nošāvuši greizi, un, ja viņiem jau toreiz būtu pieejama informācija, tā, visticamāk, nebūtu noticis.
Bērnam vajadzīgi abi vecāki
Pirms Stellas piedzimšanas vismaz gadus piecus man bija problēmas ar depresiju, ik pa laikam pārņēma bezcerīguma, bezvērtīguma sajūta, šķita, ka pasaule var iztikt bez manis… Ļoti iespējams, ka augstākais mērķis, kam lielā mērā sāku pakārtot savu dzīvi, mani ir izvedis no šī ļoti nepatīkamā emocionālā stāvokļa.
Tagad redzu un saprotu, ka patiešām esmu vajadzīgs savai sievai un meitai.
Sintija man regulāri atgādina, cik ļoti viņa novērtē to, ko es daru. Svarīgi, lai bērna audzināšanā un aprūpē iesaistās abi vecāki. Jā, mamma sākumā pavada vairāk laika kopā ar mazo un ir pats svarīgākais cilvēks. Tā tas arī būs, bet vīrietim ir šī fantastiskā iespēja būt otrajam. Ir divi varianti, ko var izvēlēties. Viens, ka tētis vakarā atnāk mājās no darba un bērnu izklaidē. Vai otra opcija – ka tētis ir bērna dzīves neatņemama sastāvdaļa, pilnvērtīgs vecāks. Par savu meitu esmu rūpējies pilnīgi visos veidos, izņemot zīdīšanu. Kad piedzimst bērns, tā ir pilnīgi cita pasaule, katra jaunā lieta ir kā neizzināta teritorija. Bet viss atduras pret tavu spēju uzņemties atbildību. Vai tad tu savu bērnu nepaņemsi rokās, neaijāsi, nenomainīsi viņam autiņbiksītes? Jā, varētu teikt, lai to visu dara mamma pati, taču viņa atrodas tādā pašā situācijā kā es. Viņa ir tikpat nepieredzējusi. Jau pašā sākumā biju gatavs parūpēties par meitu, jo redzēju, ka Sintija pēc dzemdībām jūtas izsmelta. Uzskatu, ka tas ir pašsaprotami. Mierināju Stellu, nēsāju uz rokām, ģērbu, liku gulēt. Gandrīz ekskluzīvi tikai es. Biju izveidojis savu midzināšanas rituālu, kas ļoti labi strādāja, bet, kad pēc trīsarpus mēnešiem atgriezos darbā, pavadījām kopā mazāk laika. Tagad šīs manas iemaņas ir zudušas – meitu vairs nevaru iemidzināt! Man ir žēl, ka mums vairs nav šīs ļoti stiprās saiknes. Tagad mūsu īpašais rituāls – vakaros Stellai spēlēju priekšā ģitāru un dziedu.
Ja tēvs neiesaistās, pirmām kārtām viņš zaudē ļoti intīmās, individuālās attiecības ar bērnu.
Tad tu esi foršs, regulārs ciemiņš. Bet, ja tu iesaisties, bērns uz tevi paļaujas, tēvs jūtas vajadzīgs. Man tas ir ļoti svarīgi. Zinātniski ir pierādīts, ka tēvi, kas iesaistās bērna aprūpē un audzināšanā, vairāk rūpējas arī par sevi, atmet daudzus kaitīgos ieradumus, lai ilgtermiņā labāk parūpētos par bērnu. Tas atspoguļojas arī karjeras izaugsmē, ienākumos, vispārējā labklājības līmenī.
Meita ir pirmajā vietā
Var teikt, ka pēc Stellas piedzimšanas mana dzīve ir tikai sākusies. Vienīgi jūtu, ka brīvības kļuvis mazāk, retāk varu satikties ar saviem čomiem. Jā, es daudz, daudz retāk satieku draugus, bet tuvākajiem reizi mēnesī vai divos tomēr izdodas atvēlēt laiku. Visās citās jomās dzīve patiešām ir uzlabojusies. Daudz mazāk tusējos, to vairs nevaru atļauties. Meita mūs disciplinē. Paldies viņai par to, man jau sen to vajadzēja! Tie, kam bērnu vēl nav, īsti nesaprot, kāpēc tā notiek… Bet savu ego tagad uz pāris gadiem nolieku maliņā, bērns man jebkurā gadījumā ir pirmajā vietā. Daudz rūpīgāk izsveru, kam veltīšu savu laiku, – iešu pasēdēt ar draugiem un papļāpāt par neko vai tomēr veltīšu stundu savam bērniņam, mācīšos, pilnveidošos, lai ilgtermiņā būtu labāks tēvs.
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada martā.
