Pulciņi bērndārzniekam. Vai vajag? Cik daudz un bieži?

Bērndārznieks
Dace Rudzīte
Mans Mazais
Mans Mazais
25. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Meita, kura skaisti dzied uz skatuves, vai dēls, kurš ar futbola komandu saņem savu pirmo uzvarētāja kausu, ir liels prieks un lepnums vecākiem. Taču nereti par šo reizēm īso prieku jāmaksā ļoti augsta cena. Kā izvēlēties pulciņus, lai būtu līdzsvars starp bērna spējām, varēšanu un vecāku ambīcijām? Saruna ar IRINU KAMINSKU, sertificētu sistēmisko ģimenes psihoterapijas speciālisti.

Kad bērnam aprit pusotra vai divi gadi, daudzas mammas jau sāk domāt par kādu pulciņu. Vai šis ir piemērots laiks, lai meklētu bērnam interešu izglītību?

Tas ir atkarīgs no bērna. Ir mazuļi, kuri jau kopš dzimšanas ir ļoti sabiedriski un droši – pat ja ieķeras mammas brunčos, labprāt iet kopā ar citiem spēlēties, piedalās rotaļās. Ja mazulis ir sabiedrisks, ap divu gadu vecumu viņu var vest uz attīstošām nodarbībām kādā bēbīšu skoliņā, kurā piedalās arī mamma. Kaut gan šādas skoliņas vairāk domātas mammai, nevis bērnam. Mamma iemācās darboties ar bērnu, viņai ir sirdsmiers, ka mazuli attīsta, bet, kas ir vēl svarīgāk, – mamma socializējas. Šeit lielāks uzsvars ir uz mammas vajadzībām (pēc atzinības, sajūtas, ka viņa ir laba mamma, pēc sabiedrības), ne bērnu, jo bērniem līdz triju četru gadu vecumam pulciņi nav primārais.

Protams, ja mazais neiet bērnudārzā un mamma redz, ka viņam patīk sabiedrībā, mazuļu vai estētikas skoliņa, kurā ir plašāka spektra attīstošas nodarbības, var būt noderīga.

Taču ne biežāk kā divas reizes nedēļā pa divām trim stundām. Tā ir gana laba iespēja bērnam socializēties un gatavoties bērnudārza gaitām, viņš iemācīsies būt sabiedrībā un palikt bez mammas. Iemācīsies dibināt attiecības ar citu pieaugušo, uzticēties viņam un būt bērnu kolektīvā. Nedomāju, ka mazuļu skoliņās tik daudz attīsta bērna dotības vai talantus, kā viņš saudzīgā režīmā iemācās būt ārpus ģimenes loka, būt nodarbībās ar pieaugušo un pielāgoties.

Tad īstu mājas bērnu, kurš ir arī kautrīgs, vest uz bēbīšu skolu vai kādām nodarbībām varbūt arī nevajag?

Jāvēro, cik viņš ir ieinteresēts un gatavs. Nevar balstīties uz to, ka mana draudzene ved savu bērnu uz pulciņu un man arī vajag. Varbūt draudzenes bērns ir drošāks, bet mans – ne tik drošs. Tomēr arī tad var pamēģināt, jo mazajam nodarbībās būs kāds pazīstams sabiedrotais. Taču vecākiem jāņem vērā – jau pieņemot lēmumu, ka bērns ies kādā pulciņā, nopietni jāizvērtē savas iespējas vest bērnu uz nodarbībām regulāri. Bieži ir tā, ka bērnu pulciņā piesaka, aizved vienu reizi, kaut jābūt trīs reizes nedēļā, tad viņš iet pulciņā, tad neiet… Šodien ir slikts laiks, šodien nogulējām, šodien mammai darīšanas.

Šāda attieksme neder, jebkurai nodarbībai vajadzīga regularitāte un mērķtiecīgums, jo arī tik mazs bērns šādi sāk mācīties pienākuma izjūtu.

Bērni labi saprot, ka šodien mammai gribas, šodien – negribas, un tā iemācās, ka var darīt lietas tikai tad, kad gribas. Bet – cik lielā mērā to var atļauties tālākajā dzīvē?

Dziedāt, dejot, arī uz sporta nodarbībām bieži ved jau ļoti mazus bērnus. Dzirdēts, ka disciplinēšanas nolūkos skolotāji pret mazajiem reizēm izturas diezgan drastiski. Vai tas bērnam nerada traumu?

Tā nevar vispārināt. Iespējams, dažam tas rada traumatisku pieredzi, citam – tieši otrādi, beidzot ieliek rāmjos un viņam tas ir veselīgi. Bērns sāk mācīties, ka ir autoritātes, kam ir jāpakļaujas. Taču domāju, ka šobrīd situācija nav tik slikta. Visi skolotāji iziet apmācības bērnu tiesību jomā, un jebkura fiziska ietekmēšana nav pieļaujama un ir sodāma. Skolotāji par to ir informēti, tāpēc ceru, ka šādas metodes vairs neizmanto.

Taču vecākiem ir jāpieņem uz informāciju balstīts lēmums – ja vecāki par konkrēto kolektīvu vai pedagogu dzird nelāgas atsauksmes, kas ir pilnīgā pretrunā ar viņu vērtību sistēmu, nevajag bērnu vest uz šo pulciņu.

Situācija, kad bērnus emocionāli ietekmē, varbūt izturas parupji, var gadīties ne tikai pulciņā, bet arī bērnudārzā.

Reizēm ar vienu audzinātāju bērnam izveidojas labs kontakts, ar citu – ne. Bet ne tāpēc, ka audzinātāja ir slikta, vienkārši mums katram ir savas īpatnības. Tāpēc brīdī, kad vecāki kādam citam uztic savu mazo bērnu, viņiem jāuzticas arī pedagogam.

Vai bērndārzniekam vajadzētu apmeklēt vēl kādus pulciņus, ja dārziņos tagad ir gan mākslas, gan valodu, gan sporta nodarbības?

Tas atkarīgs gan no bērna, gan bērnudārza, jo nodarbību kvalitāte dārziņos ir atšķirīga. Tāpat kā bērni. Ļoti enerģiskiem bērniem gribas būt noslogotiem – viņiem to vajag un viņi ar prieku iet uz citām nodarbībām. Bet daļa bērnu no parastas dienas bērnudārzā vakarā jau ir tik noguruši, ka vairs neko negrib. Ja vecāki strādā un bērnu jau pusastoņos no rīta ved uz dārziņu, sešos vakarā brauc pakaļ, tad ved uz pulciņu un tikai pusdeviņos ir mājās – neesmu pārliecināta, ka par pulciņu vajag maksāt tādu cenu. Taču jāskatās uz dažādiem faktoriem. Kāda ir bērna izturība, cik viņš ir enerģisks un spēcīgs, kādu slodzi spēj izturēt.

Viens pēc dārziņa ir gatavs skriet un darboties, cits aizmieg mašīnā pa ceļam uz mājām.

Svarīgi arī, vai vecākiem, ja viņi strādā, ir kādi palīgi. Ja nodarbības sākas, piemēram, piecos, lai bērnu uz pulciņu var aizvest vecvecāki vai auklīte. Jāņem vērā, kāda ir visas ģimenes kapacitāte un spēja šo procesu organizēt. Jo skriešana no vienas vietas uz citu, nervozēšana, stāvēšana sastrēgumos, kas vecākus parasti uztrauc, diez vai ir ieguvuma vērta. Tad bērns mūžīgi kavē nodarbības. Bērns ir stresā, vecāki ir stresā. Bērns pārdzīvo, ka kavē un uz viņu šķībi skatās. Gada beigās bērns pierod, ka viņš kavē, un viņam tas sāk šķist normāli, bet tas nav normāli.

Jā, bet bieži mammas gandrīz vai lepojas ar to, ka ir nemitīgā skrējienā starp dažādiem pulciņiem.

Tam parasti ir vairāki iemesli, bet viens no visvairāk izplatītajiem – tās ir vecāku nepiepildītās bērnības ilgas. Vecāku ambīcijas. Ja mamma gribēja dejot, bet viņai nesanāca, viņa vedīs dejot meitu. Ja tētis gribēja spēlēt futbolu, bet viņam neizdevās piepildīt šo sapni, viņš vedīs uz futbolu dēlu, neraugoties uz to, vai bērns to grib vai ne. Vēl viens iemesls – mums ļoti gribas būt labiem vecākiem. Bieži dzirdu, ka labs vecāks ir tāds, kas savam bērnam maksimāli daudz dod. Un došana vairāk fokusējas uz precīzi izmērāmām lietām – kurpes par 100 eiro ir labas, bet no draugiem paņemti apavi nav vērtīgi, tātad esmu slikta mamma. Mans bērns iet uz trim pulciņiem, esmu laba mamma; ja bērns pulciņus neapmeklē vai apmeklē tikai dārziņa piedāvātās nodarbības – slikta mamma. Bet tā nav! Taču, protams, ir grūti turēties pretī šim uzskatam, sevišķi, nonākot vecāku bariņā, kur visi stāsta par saviem bērniem. Viens ir tik talantīgs, dara šo un to, bet mans nedara neko, tātad esmu slikta, jo neattīstu bērna talantus. Jā, skriešana pa pulciņiem ir vecāku vēlme iedot bērnam maksimāli daudz, taču vecākiem derētu ņemt vērā kādu niansi: ar mazu bērnu viss ir vienkārši (atšķirībā no pusaudžiem) – viņu var paņemt padusē, ielikt mašīnā un aizvest uz jebkurām nodarbībām. Viņam tur jāgrib būt, nevis viņš tur grib būt. Mazs bērns nevar (neuzdrošinās) pateikt vecākam, ka viņam nepatīk, ka viņš negrib, ka vēlas kaut ko citu. Ko īsti – viņš nevar noformulēt, viņam ir jāklausa vecāki. Kad citas izejas nav, bērns pretojas ar histēriju, raudāšanu, ar to, ka laikā nevar saģērbties, pa ceļam apčurājas, sāk slimot…

Tādēļ pulciņu izvēlē vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi atrast līdzsvaru. Jāpatur prātā – ja bērns pēc bērnudārza divas trīs reizes nedēļā iet uz nodarbībām, tas arī ir maksimums.

Man bērni ir stāstījuši, ka viņiem mājās ir ļoti daudz mantu, bet pavisam nav laika ar tām spēlēties. Labu gribēdami, vecāki savam bērnam atņem bērnību. Kad maza bērna dzīve ir pilna pienākumu, viņu dzen un stumj, un vērtē, un no viņa prasa rezultātu, vēlāk viņam bieži negribas neko, un nereti viņš dzīvo ar sajūtu, ka dzīve ir grūta.

Taču visai bieži bērnam ir dejošana, angļu valoda, mūzikas skola un to visu nākas apvienot.

Tas ir pārāk daudz. Bērnudārzā arī piedāvā gan dejošanu, gan valodas, gan mūziku, tāpēc aicinu vecākus izvērtēt bērnudārza piedāvātās iespējas. Izvēloties tās, nevajadzēs tērēt laiku braukāšanai, gaidīšanai, nervozēšanai. Ja bērns divas trīs reizes nedēļā apmeklē šādas nodarbības, viņa attīstībai tas ir pietiekami. Vēl kas – pirmsskolas vecumā (no trim līdz septiņiem gadiem) bērni ir fiziski ļoti aktīvi. Šajā laikā viņi labi apgūst fiziskās kustības. Ne velti daudzi sporta treneri uzskata – jo agrāk (triju četru gadu vecumā) bērns sāk trenēties, jo labāki rezultāti būs vēlāk. Piemēram, hokejistiem un futbolistiem īpaši svarīgi iegūt uzrāvienu – tas jādara agrīnā vecumā. Tāpēc, ja vecāki tiešām vēlas, lai bērns trenējas futbolā vai hokejā, uz šīm nodarbībām viņš jāved jau agrīnā vecumā. Tas jau būs nopietns treniņš, bet tad visu pārējo gan vajag atcelt.

Pietiek, ka futbols vai hokejs ir vecāku sapnis? Un kā ar bērna sapņiem?

Trīsgadīgam bērnam sapņu lieta ir lego kluči vai kinderola, nevis futbols. Tā ir vecāku interese. Taču puisim, kuru vecāki ved uz hokeja spēlēm kopš gada vecuma un kurš redz, ka tētis fano par hokeju un arī mamma ir aizrāvusies ar to, arī veidosies vēlme būt uz laukuma, lai vecāki kaislīgi fanotu arī par viņu. Bērnudārza līmenī nodrošināt šādas ievirzītas, specializētas sporta nodarbības nav iespējams, tāpēc, ja vecāki to vēlas, bērns jāved uz treniņiem.

Kā objektīvi pamanīt bērna talantus un stiprās puses, nevis par katru uzzīmēto ķeburu priecāties – o, mums aug mākslinieks?

Acīgs vecāks to pamanīs bērnudārzā. Atnākot pakaļ uz grupiņu un redzot pie sienas izliktos bērnu darbiņus, var redzēt, kura darbiņi ir kvalitatīvāki, interesantāki. Arī audzinātāja parasti bērnu uzslavē un pasaka, ka viņš ir radošs: labi zīmē, dzied, dejo, veido…  Protams, katram vecākam savs bērns ir vislabākais, taču arī koncertā var redzēt, ka viens bērns labi jūt ritmu un labi kustas, bet cits tik tikko tipina. Tātad dejošana nav viņa stiprā puse, viņu var vest uz citām nodarbībām, piemēram, zīmēšanu. Bet pirms tam bērnam jāpiedāvā: vai tu gribi? Mēs varam pamēģināt. Ja pēc kāda laika pedagogs saka, ka bērnam ir talants, sākumskolas vecumā var sākt domāt par mākslas skolu.

Ja vecāki grib, lai bērns vairāk kustas, manā uztverē viena no universālajām nodarbībām ir peldēšana (reizi nedēļā).

Mazajiem peldēšanu organizē kopā ar vecākiem, un tas ir arī labs kopābūšanas laiks.

Vai var būt tā, ka bērnam īsti nekas nepadodas?

Visiem nav jābūt māksliniekiem, dziedātājiem un sportistiem. Mums ir arī citas profesijas. Varbūt bērnam padodas komunicēt ar citiem, padodas valodas, matemātika. Varbūt viņam ir interesanti kaut ko konstruēt, viņš ir precīzs, punktuāls un var darīt ļoti smalkus darbiņus. Tas arī ir viņa talants, viņa dotība. Nevajag visus bērnus stutēt uz taburetes, lai ciemiņiem nodzied dziesmiņu. Vēlāk viņš būs labs inženieris vai atslēdznieks. Tas arī ir talants. Vecākiem ir jāpaplašina domāšana un talantu saraksts. Turklāt par daudzām dotībām neko nevar zināt, kamēr nav pamēģināts.

Apmeklējot kādu pulciņu, agri vai vēlu daudziem pienāk lūzuma punkts: es vairs neiešu! Negribu! Kā saprast, kad tas ir vienkārši slinkums un kad bērns tiešām vairs nevar?

Ne par velti ir atskaites koncerti un sacensības. Bērns visu laiku stāsta, ka vairs negrib dejot, bet uz skatuves viņam viss labi sanāk, viņš ir smaidīgs un apmierināts. Tātad viņam dejošana tomēr patīk, tikai slinkums iet vai arī gribas ilgāk pasēdēt pie datora. Es censtos noslēgt ar bērnu vienošanos – sarunājam, ka šogad iesi dejot vai jebkurā citā pulciņā, bet sestdienās ar tēti peldēsi. Kad gads paies, mēs ar tevi izlemsim, vai tev patīk un tu turpināsi. Brīžos, kad bērns negrib iet uz pulciņu, var atzīt: jā, šobrīd tu negribi, bet pagājušajā reizē labprāt gāji. Lai gan tagad tu niķojies, pēc nodarbības parasti esi ļoti priecīgs.

Reizēm bērna vēlmi iet uz pulciņu ietekmē pavisam vienkāršas lietas: viņš ir izsalcis, jo launags bijis negaršīgs, un tas ir īstais iemesls – bērnam vienkārši nav spēka.

Maziem bērniem ir ļoti būtiski, lai būtu apmierinātas viņu fiziskās vajadzības. Ja pēc dārziņa viņš nav ēdis, ir piekusis, nodarbības šķitīs neinteresantas, jo viņš vienkārši nespēs tās uztvert. Bērni bieži negrib iet uz nodarbībām, ja tās tikušas kavētas un viņš izkritis no ritma. Kad visi jau prot deju, bet viņš kaut ko nezina. Tāpēc arī ir svarīgi iepriekš izvērtēt, vai vecāki varēs bērnu vest uz pulciņu regulāri. Ja bērnam sākas kāda no iepriekš minētajām neirozēm, vienošanos var pārtraukt. Jāmēģina ar bērnu parunāt: kā tu pulciņā jūties? Kas tev tur patīk? Kas ir interesants? Vai tev ir draugi? Kā tev patīk skolotāja? Jājautā, kas patīk, nevis kas nepatīk. Un tad jau redzēs.

Jā, bet vecāki nereti to pat neiedomājas pajautāt. Saņemies! Tu vari, tev jāiet! Un ignorē bērna signālus.

Vecāki ir dažādi. Ja tēvam pašam neizdevās futbolista karjera, viņš var censties par katru cenu to īstenot ar dēlu. Tad viņš teiks: esi vecis, saņemies! Reizēm ir situācijas, kad bērnam arī jāpasaka: saņemies un ej! Taču vecākiem jābūt acīgiem un jāsaprot, ka ir arī situācijas, kad bērns vairs nevar saņemties. Ja dejošanā valda strikti noteikumi, varbūt kāds pat ir pacēlis roku, bērns raud un skrien pie mammas, tad pateikt saņemies! nebūs vietā. Pat ja saņemas, pēc tam vajag parunāt ar bērnu un arī ieraudzīt, cik daudz viņš tiešām spēj izturēt.

Kā jūtas bērns, kuram, ejot noteiktā pulciņā, jāpiepilda mammas vai tēta sapnis?

Ja tas ir vardarbīgi, var radīt traumu. Bērns sāk justies kā instruments vecāku rokās, ar kuru īsteno viņam svešus mērķus. Ja vecāks ir pietiekami gudrs un spēj iesaistīt bērnu savā interešu lokā – ja futbols kļūst par dēla un tēta kopīgo lietu, abi fano un kopā darbojas –, tas rada starp abiem tikai vēl ciešāku emocionālo saikni. Ļoti daudz atkarīgs no tā, kā vecāks ar bērnu veido emocionālo saikni. Ja mamma atklāti stāsta, ka sapņojusi spēlēt flautu, bet nav varējusi, taču, tev, meitiņ, ir tāds talants, tad kāpēc ne? Kopā iet uz koncertiem, atbalstīt un uzslavēt meitu –5 tas nāk par labu abu attiecībām.

Vai vecāki, kas pirmsskolas vecuma bērnu neved uz pulciņiem, viņu kaut kādā mērā apdala?

Ja bērns ar mammu sēž mājās, no rīta līdz vakaram skatās multenes un bērnudārzā nonāk tikai piecos gados, tad ir mazliet apdalīts. No triju līdz piecu gadu vecumam bērnam tomēr ir vajadzīga socializācija, jo vēlāk būs grūti aiziet dārziņā. Vēl jāņem vērā, ka no piecu gadu vecuma bērni dzird, ko dara citi, un sāk teikt: Ernests iet uz futbolu, es arī gribu! Marta dejo, es arī gribu! Ja bērns pats sāk runāt par to, ka gribētu kaut ko darīt, tad gan sava bērna lūgumā vajadzētu ieklausīties.

Ja bērns pirmsskolas vecumā apmeklē pulciņus, vai tas nozīmē, ka arī skolas un pusaudžu vecumā to labprāt turpinās?

Pulciņu apmeklēšana veido ieradumu būt nodarbinātam. Bērns iemācās no tā gūt labu sajūtu, prieku un gandarījumu, un tas ir pozitīvais. Paaudzies bērns var sākt mainīt nodarbības, un tas nav nekas slikts. Arī pusaudžu gados var attīstīt talantu, ja jaunietim ir motivācija to darīt. Taču, ja bērnu mazotnē piespieda iet uz dažādiem pulciņiem, pusaudžu gados var sagaidīt protestu. Parasti gan ir tā: ja bērns jau ir pieradis, ka ir nodarbināts, bet viss ir bijis līdzsvarā, viņš to turpina ne tikai pusaudžu gados, bet arī pieaugušo vecumā. Dažkārt pusaudža gados bērns kādu sev tīkamu nodarbi atmet, bet vēlāk pie tās atgriežas. Piemēram, atrod amatieru komandu, kurā spēlēt futbolu.

Vai pulciņus var aizstāt ar kaut ko citu?

Protams! Var iet pastaigās un pārgājienos, uz rotaļu laukumiņu, spēlēt bumbu, braukt ar divriteni, skrituļot. Arī mājās var zīmēt, lasīt grāmatas – darīt kopā jebko. Drīz omei dzimšanas diena, brālēnam – vārda diena, kopā taisām apsveikumu, zīmējam kartītes. Var kopā griezt salātus, mazgāt traukus – arī tas ir attīstoši. Darbošanās kopā bieži ir daudz efektīvāka, jo bērnam ir svarīgi izveidot ar vecāku emocionālo kontaktu, kas nereti izpaliek, vadājot no pulciņa uz pulciņu. Bieži vecākiem ir grūtības veidot emocionāli tuvas attiecības, tāpēc attiecību kvalitāti viņi aizvieto ar kvantitāti: pērk dārgas drēbes, dārgas rotaļlietas, ved uz daudziem pulciņiem. Emocionāli tuvas attiecības aizvieto ar darbību, kas bieži vien ir trauksmaina un drudžaina. Bet attiecību nav. Jo nav laika ne ieklausīties, ne parunāt un paspēlēties ar bērnu.

Ir vecāki, kuriem nekad nav gana, – bērns iegūst pirmās vietas, labi zīmē, labi dejo, saņem labas atzīmes, bet tik un tā nav labi. Jo vienmēr ir Jānis, kurš ir labāks.

Bērns it kā daudz sasniedz, bet iekšēji jūtas nevērtīgs. Vērtīgs viņš jūtas tikai tad, kad ir panākumi. Un, ja salauž kāju un vairs nevar dabūt pirmo vietu, bērns kļūst par neko. Vienmēr ir jautājums, ko vecāki vēlas – izaudzināt laimīgu cilvēku vai televīzijas, hokeja zvaigzni, dejotāju. Šie cilvēki bieži jūtas iztukšoti, emocionāli tukši, bet tā jau ir cita tēma. 

Tad jau mammām, kuras neved bērnu uz pulciņu, bet ir mierā ar bērnudārza piedāvātajām nodarbībām, nav, par ko justies vainīgām?

Mammām vispār nevajag justies vainīgām. Bērns jūtas laimīgs un priecīgs tikai tad, kad viņa vecāki ir laimīgi un priecīgi. Kādēļ mammai sev pārmest to, ka viņa kopā ar bērnu griež salātus tā vietā, lai viņš spārdītu bumbu? Es dodu priekšroku salātiem, ko pēc tam visi kopā apēd, – tas būs ļoti veselīgi gan mammas un bērna attiecībām, gan ģimenes emocionālajam kontaktam un bērna pašapziņai.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+