Patiess stāsts, kā latvietei Turcijā dvīņi piedzima dabiskās dzemdībās

Dzemdības
Veronika Stāvause
1. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Latvietes Inutas Sertas ceļš uz Turcijas pilsētu Stambulu aizveda pirms 11 gadiem, strādājot par konsultanti starptautiskā personāla vadības kompānijā. Tur viņa iepazinās ar savu vīru Mesutu, savukārt 2019. gadā Latvijas tūristu iecienītajā kūrortpilsētā Antaljā pasaulē nāca dvīņi Nora un Renans, kļūstot par pirmo dvīņu pāri 21. gadsimtā, kas attiecīgajā pilsētas slimnīcā pasauli ieraudzījuši dabisku dzemdību ceļā. 

«Pēc četriem dinamiskiem gadiem 20 miljonu metropolē Stambulā mums radās iespēja pārcelties uz kūrortpilsētu Antalju. Vēl gadu pēc pārcelšanās gandrīz katru nedēļu lidoju uz Stambulas ofisu. Sākumā izbaudīju šīs divas dzīves: aktīvo biznesa sievietes darbošanos Stambulā un laisko – Antaljā. Sajūtot izdegšanas simptomus, sapratu, ka ir laiks pārstāt skriet. Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās. Atteicos no daļas savu pienākumu darbā, no komandas vadītājas amata, bet ieguvu mierpilnu ikdienu un laiku saviem hobijiem, strādājot no mājām Antaljā. Precīzāk, gandrīz mierpilnu, jo drīz pēc tam bija laiks sākt plānot savas turku un latviešu sapņu kāzas, kas nereti līdzinās NASA raķetes palaišanas plānošanai.

Necelt rokas augšā un nedzert kolu

Pirmo bērniņu zaudējām 10. grūtniecības nedēļā. Uzdrīkstos par to runāt, jo biju pārsteigta, cik daudzām sievietēm ir līdzīga pieredze, bet cik maz par to tiek runāts. Atminos, ka tolaik Antaljā noritēja starptautiskie latviešu dziesmu un deju svētki, kur bija sabraukuši tautieši no visas pasaules un gandrīz visi mani latviešu draugi no Stambulas. Smērēju uz rupjmaizes sieru, ko dot nogaršot pasākuma viesiem, un domāju, ka nevienam nav ne jausmas, ka manī ir bērniņš ar apstājušos sirsniņu. Auglis bija pārstājis attīstīties, bet organisms to vēl nebija piefiksējis. Tobrīd atklāju, cik maz mums ir jausmas par jebkura cita cilvēka dzīvi.

Taču jau pavisam drīz grūtniecības tests atkal uzrādīja divas strīpiņas. Mana ginekoloģe un dzemdību speciāliste Ayla strādā privātpraksē divatā ar dzīvespriecīgo vecmāti, māsiņu Emriye. Vizītes laikā tika veikta ultrasonogrāfija, un ārste norādīja uz acīmredzamo – gaidāmi dvīņi! Turpmāk devos pie dakteres reizi divās nedēļās. Katrā vizītē mani nosvēra, izmērīja asinsspiedienu un veica ultrasonogrāfiju. Lai bez maksas nodotu standarta asinsanalīzes, saņemtu grūtnieču vitamīnus un dzelzs preparātus, līdz 16. grūtniecības nedēļai bija jāreģistrējas valsts poliklīnikā. Tur arī nācās uzklausīt kādu savdabīgu, bet labdabīgi domātu padomu, piemēram, necelt rokas uz augšu un nedzert kolu.

Zemais starts no 29. nedēļas

Mana dvīņu grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, ja neskaita nelabumu visas dienas garumā līdz pat dzemdībām. Taču 29. nedēļā, rītā pēc ikgadējās darba komandas tikšanās Antaljas viesnīcā, devos ārkārtas vizītē pie dakteres, jo naktī sajutu neierastas sāpes. Izrādījās, ka meita ir sagriezusies ar galvu uz leju un gatava nākt pasaulē. Tā kā bija priekšlaicīgu dzemdību risks, tiku pie steroīdu potes, kas nepieciešama, lai palīdzētu mazuļu plaušām, ja dzemdības tomēr sāksies. Nākamajā naktī man bija kontrakcijas ar 10 minūšu intervālu, kam sekoja vēl viena steroīdu pote. Tad arī dēls bija sagriezies ar galvu uz leju. Man bija jābūt gatavai, ka dzemdības var sākties kuru katru brīdi.

Turpmākās nedēļas garumā katru dienu devos saņemt progesterona poti, dzēru tabletes kontrakciju apturēšanai un pavadīju laiku gultas režīmā. Tā dienu pa dienai, līdz sešas nedēļas vēlāk trijos naktī ar šampanieša pudeles korķa atvēršanas skaņu man nogāja ūdeņi. Svētki varēja sākties.

Dvīņi piedzima dabiskās dzemdībās

Vēl pirms tam ar dakteri biju izrunājusi plānoto dzemdību gaitu, jo vēlējos dabiskas dzemdības. Netipiski Turcijai, kur absolūtais vairākums mazuļu nāk pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Jutos lepna, kad ārste mani uzslavēja, sakot, ka pirmo reizi viņas praksē ir tik zinoša grūtniece. Turklāt, pēc dakteres ieteikuma, sazinājos arī ar dūlu, kurai ir vairāk nekā 300 dvīņu dabisko dzemdību pieredze. Kopīgi apguvām relaksēšanās un atsāpināšanas tehnikas, iesaistot arī vīru.

Jāpiebilst, ka arī vīra piedalīšanās dzemdībās Turcijā nav ierasta prakse, jo tiek uzskatīts, ka dzemdības ir sieviešu lieta, klātesot sievietes mammai, radiniecēm. 

Pēc ūdeņu noiešanas kontrakcijas sākās tikai pēc 20 stundām. Līdz tam paspēju gan ieiet dušā un nolakot nagus, gan izgulēties. Pa to laiku, izmantojot divas pārsēšanās, ar lidmašīnu uz Antalju atsteidzās arī dūla.

Kad kontrakcijas kļuva tik stipras, ka vairs nevarēju papļāpāt, uzliku iepriekš izvēlētu spēka mūziku, izslēdzu gaismas un aizdedzu sveces. Kontrakciju un to starplaikos dūla un vīrs mani lutināja ar masāžām. Jutos mīlēta un drošībā. Trijos naktī vēlreiz iegāju dušā, ar vīru nodejojām mūsu kāzu deju sveču gaismā, lai ar 7 cm atvērumu dotos uz slimnīcu. 

Palātā bijām tikai mēs četri – es, vīrs, dūla un daktere. Man ļāva dzemdēt turpat palātas gultā, ne dzemdību zālē. Varēju staigāt vai ieņemt pozas, kādas vēlējos. Tā kā ceļa traumas dēļ vairākas pozas nebija iespējamas, izvēlējos palikt gultā ar savām oranžajām stresa bumbām, kuras žmiedzu pie katras kontrakcijas. Tādas bumbas pārdod sporta veikalos un, šķiet, domātas rokas muskuļu trenēšanai, taču bija neatsverams palīgs dzemdējot.

Brīdī, kad jau tuvojāmies finiša taisnei, slimnīcas personāla māsiņa man iedeva izlasīt un parakstīt triju (!) lapu līgumu, ka piekrītu dzemdēt pati un uzņemos atbildību. Gribēju pajautāt, vai bija opcija, ka kāds piedzemdē manā vietā, bet starp kontrakcijām īsti vairs nepietika laika jokiem.  

Don’t Stop Me Now

Pēc stundas jutu, ka esam dzemdību pēdējā fāzē, bet nebija nepieciešamās spiediena sajūtas, tikai nogurdinošas un intensitātē pieaugošas sāpes, līdz kontrakcijas apstājās. Man pieslēdza sistēmu ar sintētisko oksitocīnu kontrakciju atsākšanai. Telefonā skanēja Queen dziesma Don’t Stop Me Now. Kad to tur ieliku ar domu, ka tā būs dziesma izstumšanas fāzei, man šķita, ka būs smieklīgi. Bet nebija. Pēc divu stundu pūlēm, pēc dakteres ieteikuma, pagriezos uz labā sāna, līdz beidzot bija kāds progress. Mazo divu kilogramu brīnumu uzlika man uz krūtīm, nepārgriežot nabassaiti. Pediatrs jau bija ieradies un gatavs bērniņa apskatei.

Kamēr mēs abas atpūtāmies, tika mērīti dēla sirdspuksti. Manīju, ka sākas zināms satraukums un ātri tika ievests sonogrāfijas aparāts. Meitiņu pēc nabassaites pārgriešanas tūliņ iedeva tētim un bērnu ārstam, tikmēr daktere un dūla palīdzēja piedzimt dēlam. Septiņas minūtes jaunāks par māsu. Pēc tam uzzināju, ka dēlam bijusi bradikardija – kritiski lēni sirdspuksti. Bija jārīkojas nekavējoties, un šeit izšķiroša loma bija dūlas lielajai dabīgo dzemdību pieredzei.

No slimnīcas izgājām kā varoņi

Mazos uzreiz pēc dzimšanas pielika man pie krūts, kā arī atnāca slimnīcas personāls, lai palīdzētu ieņemt pareizo zīšanas pozīciju. Tikmēr jaunais tētis tika aizsūtīts pēc pudeles un piena maisījuma. Vīrs vēl nebija atgriezies, kad pirmie viesi ar kūku jau bija klāt. Biju lūgusi vīram lauzt turku tradīciju, kas paredz uzreiz pēc bērna piedzimšanas latvietim neiedomājamu viesu plūsmu – parasti ap 50. Es to nevēlējos, tādēļ pie mums viesos ieradās tikai pirmās pakāpes ģimene un viens draugu pāris.

Nedaudz vēlāk mūs pārveda uz palātu stāvu augstāk, kur varējām noraudzīties, cik skaisti aust saule. Mazuļi gulēja katrs savā silītē, bet mēs ēdām kūku un pīrāgus. Pusdienlaikā atgriezās daktere ar dūlu, lai painteresētos, kā es jūtos gan fiziski, gan psiholoģiski. Ik pa laikam ienāca kāda vecmāte un apjautājās, vai mums kaut kas ir nepieciešams.

12 stundu pēc bērnu piedzimšanas pediatrs veica pārbaudi un deva atļauju doties mājās. Tik ātri doties mājās – arī tā Turcijā nav ierasta prakse. Piemēram, draudzenei mazuļi piedzima nedēļu pirms maniem bērniem citā privātā slimnīcā, taču palika inkubatoros mēnesi, kaut arī viņu veselības stāvoklis bija tāds pats kā mūsu dvīņiem. Savukārt mammai bija iespēja pabūt ar mazuļiem vien 30 minūtes dienā.

No slimnīcas izgājām ar bērniem uz rokām kā varoņi, jo pēdējās dabīgās dvīņu dzemdības šajā slimnīcā esot bijušas pirms vairāk nekā 20 gadiem.»

Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Turcijā

  • Aprūpi grūtniecības laikā, dzemdības un pēcdzemdību aprūpi valsts slimnīcās sedz sociālā apdrošināšana (SKG). Privātās slimnīcās, ja tām ir vienošanās ar SKG, daļa izdevumi tiek segti no tās.
  • Ja piedzimst viens bērns, bērna kopšanas atvaļinājums, kas ietver gan pirmsdzemdību, gan pēcdzemdību periodu, kopumā ir 16 nedēļu. Ja piedzimst divi vai vairāk bērnu – 18 nedēļu.
  • Bērna kopšanas atvaļinājumā var doties no 32. grūtniecības nedēļas, bet likums paredz iespēju strādāt līdz pat 37. nedēļai, saņemot ārsta atļauju.
  • Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma var doties vēl sešu mēnešu bezalgas atvaļinājumā.
  • Līdz bērna gada vecumam strādājošām mātēm dienā ir atļautas 1,5 piena stundas, kad var doties mājās zīdīt bērnu. Lielpilsētās, kur tas nav iespējams, mātes dodas agrāk mājās vai, ja darbavieta atļauj, apvieno šīs stundas un vienu dienu nedēļā ņem brīvu.
  • Tēvam bērna kopšanas atvaļinājums ir 5 (privātajā sektorā strādājošiem) vai 10 (publiskajā sektorā strādājošiem) dienas.
  • Turcija ir pasaulē pirmajā vietā ķeizargriezienu skaita ziņā – 53,1%. Īpaši lielpilsētās turku sievietes izvēlas vai ārsts rekomendē plānotu ķeizargriezienu.
  • Lielpilsētās mājdzemdības nav populāras. Savukārt mazpilsētās un lauku teritorijās mājdzemdības nereti izvēlas slimnīcu, transporta un finanšu līdzekļu nepieejamības dēļ. Tāpat spēcīga ir arī tradīcija dzemdēt ar mammas, radinieču un kaimiņu atbalstu.
  • Ģimenes dzemdības ir iespējamas atkarībā no slimnīcas politikas un izvēlētā dzemdību veida, tomēr šāda izvēle nav populāra.

*Grupas Queen dziesma

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+