Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sapņi piepildās
«Katru dienu pamostoties, pirms acu atvēršanas noskaņoju sevi jaunai dienai. Nav svarīgi, vai naktī mazais rausis ir modies desmit reižu vai esam saluši pie kalnu strautiņa, noskaņoju sevi tam, ka diena būs laba. Izvēlos smaidīt, domāt labas domas un pateikties par visu, ko dzīve man ir devusi. Katra diena ir jauns sākums, un tas ir brīnišķīgi,» ikrīta rituālu, gan esot mājās Latvijā, gan dzīvojot busiņā, apraksta Kristīne. Gan viņa, gan Andris uzskata, ka ir jādomā labas domas un sapņi ir jāvizualizē, jo domas materializējas.
Vējš matos, saules nospiedumi uz sejas un klintis, kas pašlaik ir ģimenes idille un realitāte, ceļojot ar busiņu, sākumā dzima kā doma par to, ka pāris visu laiku vēlas būt kopā un ceļot.
Jau tad, kad Kristīne un Andris satikās, abi bija lieli ceļotāji. Būdams motosportists, Andris ceļoja ar moci, tāpēc arī Kristīne saņēma drosmi un sēdās uz tā. Kādā kopīgā izbraucienā Kristīnes mocis saslīdēja un sekoja kritiens. Gūtās traumas nebija ļoti smagas, tomēr Andris ar draugiem smiedamies teica: «Ja Kristīne vēlreiz uzkāps uz moča, būs jāpērk gredzens!» Kristīne nenobijās un pēc kritiena brauca atkal, un pavisam drīz sekoja bildinājums.
Nākamgad, sagaidot Jaungadu pie jūras, viņi laida gaisā laternu, sūtot Visumā domas, ka vēlas bērniņu, un drīz vien pieteicās Marsels Everests. Kad Kristīne bija otrajā grūtniecības mēnesī, abi ar Andri izlēma pamest algotu darbu (Kristīne strādāja pedagoģijas jomā, bet Andris – arhitektu birojā), lai turpmāk visu laiku būtu kopā un strādātu sev, nevis citiem. Nākamais solis bija savas dizaina studijas izveide.
Starp citu, dēliņa otrais vārds dots par godu augstākajai kalnu virsotnei uz Zemes. Vārdu Everests pāris izdomājis, kad grūtniecības laikā kāpa Tatros. Sākumā gan abi šaubījušies, vai šāda vārda izvēle ir piemērota, bet pēc dzemdībām, kas ilga 18 stundu, ieraugot mazo, abi sapratuši, ka viņš tiešām ir Everests. Mazulīša vecvecāki par interesanto vārda izvēli neko nav teikuši, vien oma apjautājusies, kāpēc nav nosaukuši mazo par Gaiziņu, kas ir Latvijas augstākā virsotne.
Pilna laika ceļotāji
Pēc dēliņa piedzimšanas, kad ģimenei jau bijis savs uzņēmums, pāris domājis, kā iekārtot dzīvi tā, lai strādātu attālināti un kļūtu par pilna laika ceļotājiem. Šāda iespēja radās, kad abus uzrunāja ātrumlaivu pilots Ņikita Lijcs, kurš piedāvāja ģimenei pavadīt viņu uz pasaules čempionātu F4 ātrumlaivu klasē, kas 2018. gada vasarā risinājās Itālijas pilsētā Barčisā. Kad Marselam Everestam bija vien gads un četri mēneši, visi trīs sēdušies busiņā, lai dotos kopīgā piedzīvojumā pa Eiropu.
Kad Kristīne un Andris paziņoja, ka ceļos ar busiņu, apkārtējo reakcija bija dažāda: vieni viņus sauca par hipijiem, māksliniekiem un bezatbildīgiem, jo šāds dzīvesveids sabiedrībā nav populārs, citi atbalstīja.
Arī draugi pirms izbraukšanas teikuši: «Ceļosiet ar busiņu? Trakie! Salūzīs taču!» Bet par to, ka busiņš varētu salūzt, ģimene nav domājusi. Andris smejot stāsta, ka līdzi nav paņēmis nevienu instrumentu, un to sapratis tikai tad, kad kāds šoferis Itālijā viņam prasījis plakano skrūvgriezi. Kad Andris atbildējis, ka nav, šoferis šausmās iesaucies: «Trakais! Tu esi nobraucis 3000 kilometru bez skrūvgrieža?»
Uz jautājumu, vai nav bijis bail vieniem ar bērnu doties tik garā ceļā, Kristīne atbild, ka grūtākais bijis izšķirties par darba pamešanu, kad viņa vēl bija stāvoklī. Bet pēc tam, kad abiem ar Andri bijis skaidrs, kāpēc viņi dodas ceļā – lai strādātu sev, visu laiku būtu kopā un parādītu dēlam plašo pasauli –, bailes vairs nav jutuši. To vietā nākusi ticība, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi. «Es gribu savam rausītim parādīt visu plašo pasauli! Gribu, lai viņš peldas ar bruņrupučiem, dzer svaigu kokosriekstu sulu un rāpjas kokos ar mērkaķiem, lai viņš redz Eifeļa torņa gaismiņas, bet, ejot gar Ķīnas mūri, var iedomāties vēlēšanos. Lai viņš spēlējas ar visiem cilvēkiem, nešķirojot pēc rases, valodas, reliģijas vai apģērba! Lai sargā un ciena dabu. Lai izgaršo, izjūt, piedzīvo un piepilda savus sapņus, dzīvojot dzīvi ar atvērtu sirdi un prātu! Un laikam jau to visu vēlos arī sev,» domās dalās Kristīne.
Dzīve busiņā
Pirms došanās piedzīvojumā ģimene paguvusi busiņu no abām pusēm nosiltināt ar foliju. Tas devis siltumu vēsajos vakaros un dzesējis karstajā saulē. Citas praktiskas lietas atrisinājušās pa ceļam. Piemēram, Latvijā Kristīne dēlam izmantojusi tikai auduma autiņus, bet jau ceļojuma pirmajā dienā sapratusi, ka jādod iespēja vienreizlietojamajām autiņbiksītēm. Lai gan viņiem bija licies, ka paņēmuši līdzi maz drēbju un mantu, divas reizes sūtījuši paciņas ar mantām atpakaļ uz Latviju. «Dodoties ceļojumā, gribēju katru dienu vilkt citu tērpu, bet ceļojot ātri vien sapratu, ka lietoju tikai divus drēbju komplektus, turklāt tūrisma, jo tie ātri žūst,» smejoties teic Kristīne. «Vieni peldšorti, un dzīvo laimīgs!» piebilst Andris. Ceļojot ar busiņu, abi arī sapratuši, cik liela vērtība ir ūdens. «Kamēr nav izžuvusi upe, mēs neapzināmies ūdens vērtību. Ir laime atrast nomaļu vietu ar tekošu ūdeni, kur izmazgāt drēbes. Un tad tās izkarināt uz veļas striķa pie busiņa, lai izvējo.» Ceļojot ģimene bijusi pārsteigta, ka ar astoņiem litriem ūdens pietiek, lai nomazgātos visa ģimene. Kristīne gan smejoties piebilst, ka dienās, kad viņa mazgājusi matus, šāds ūdens daudzums iztērēts matu mazgāšanai vien.
Tā kā viens no mērķiem ir iemācīt Marselam dabai draudzīgu dzīvesveidu, ģimene mazgājusies nevis ezerā, bet gan peldvietu dušās vai izmantojot savu pārnēsājamo dušu.
Lai šogad ceļojot būtu vēl neatkarīgāki, Kristīne un Andris iegādājušies arī savu pārnēsājamo tualeti, kā arī saules paneli, lai būtu vieglāk strādāt un nevajadzētu tik bieži uzturēties kafejnīcās. Detalizētu nākamā piedzīvojuma maršrutu abi neplāno, jo, neskaitot ātrumlaivu sacensību posmus, cenšas braukt, kurp acis rāda, jo svarīgs nav galamērķis, bet gan kopīgais piedzīvojums un ceļā sastaptie cilvēki.
«Nakšņošana kalnos ir fantastiska, nekur citur nav tādu zvaigžņu! Liekas, ka piena ceļu var aizsniegt ar vienu pirksta vēzienu. Īsta romantika! Bet no rīta ir jākurina ugunskurs, lai trīcošām rokām kanniņā varētu iebērt kafiju, visu laiku skatoties kalnu virzienā un lūdzoties, lai saulīte ātrāk pāriet pār kalna kori.» Tieši pamošanos katru dienu ar citu dabasskatu Kristīne uzskata par vienu no šāda dzīvesveida lielākajām priekšrocībām. Kristīne jūsmīgi atceras arī katru rītu, kad pamostoties un attaisot busiņa aizkarus Marsels sajūsmā noelsies.
Ceļojot ar busiņu, ne vienmēr iespējams iepriekš ieplānot, kur gulēs, tāpēc viņiem gājis visādi. Piemēram, Nicā ģimene tumsā noparkojusies vienīgajā kartē atrodamajā zaļajā pleķītī, bet no rīta, izkāpjot no busiņa, blakus sācis strādāt zāles laistītājs un pretī nākuši smaidīgi golferi. Citu reizi ģimenei nācies palikt smago automašīnu autostāvvietā, kur no rīta kāds turku šoferis, kas nav runājis ne angliski, ne krieviski, piedāvājis viņiem kafiju. Tā bijusi garšīgākā kafija, kādu viņi dzēruši. Tobrīd Kristīne un Andris sapratuši, ka ne vienmēr ir jāzina viena valoda, lai sarunātos, jo pastāv arī cilvēciskuma valoda, kas slēpjas žestos un smaidā un ko zina visas pasaules cilvēki. Ceļojuma laikā ģimene satikusi daudz citu interesantu un pozitīvu cilvēku, kas lēnām palīdzējuši piepildīt Marsela mantu kastīti, kurā tagad ir rotaļlietas no visas pasaules.
Ceļā ģimene satikusi arī citus latviešus, kas ceļo ar busiņu, sadraudzējušies, jo viņus vieno kopīgas vērtības: mīlestība uz ceļošanu un busiņiem.
Ģimene uzskata, ka iepazīties ar tik daudziem jauniem cilvēkiem izdevies arī tāpēc, ka viņi nav izmantojuši GPS, bet prasījuši padomu vietējiem.
Mājas ir tur, kur esam mēs
«Busiņā visa dzīve griezās ap mums trim. Mums nebija televizora, nelasījām ziņas, nebija jākopj pagalms, jāmazgā trauku kalni vai grīdas. Ļoti viegls dzīvesveids! Dzīvojām savā aliņā, un tas bija visskaistākais, kas var būt. Ja kādā vietā patika, palikām; ja ne, braucām tālāk. Kad atgriezāmies Latvijā un iegājām tukšajā mājā, tā likās tik liela, auksta un bezpersoniska. Pēc ilgā prombūtnes laika bija pazudušas smaržas un emocijas, tāpēc ka iekšā nebija cilvēku, kas tās radītu.
Tik ļoti bijām pieraduši pie dzīves busiņā četros kvadrātmetros, ka pirmajā naktī visi kopā saspiedāmies gultā, jo nevarējām iedomāties gulēt citādi.
Ja mājā nav cilvēku, tās ir tikai četras sienas, lai cik naudas un pūļu tur esi ielicis,» ir pārliecināti Kristīne un Andris. Viņi atzīst, ka, atgriežoties Latvijā, bijis grūti pieņemt, ka cilvēki šeit nav tik draudzīgi un smaidīgi kā citviet. Tā kā Itālijā Marsels visu laiku tika bučots un čubināts, Latvijā, ieejot lielveikalā, mazais apstājies un smaidot gaidījis, ka viņu sveicinās, bet apkārtējie vienkārši gājuši garām. Tāpat viņiem bijis grūti pieņemt, ka draugi un ģimene ir ļoti aizņemti un sevi nodzen darbos, skrienot pēc nezin kā… Sākumā abi mēģinājuši draugiem parādīt, ka galvenais dzīvē ir cilvēka klātbūtne, nevis nauda jaunai kleitai, un pamazām daudzi draugi atkrituši. «Mēs mainījāmies, ir cilvēki, kas nāca līdzi, un ir, kas atkrita,» rāmi paskaidro Kristīne, nemainot pārliecību, ka viņu ģimenei pašlaik vislabākais dzīves modelis ir dzīve busiņā un strādāšana attālināti, jo Marselam vienmēr blakus ir vecāki, mazais iemācās komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, kā arī apgūst praktiskas iemaņas, piemēram, ugunskura kuršanu.
Kristīne atzīst, ka agrāk bijusi liela plānotāja, un, ja kaut kas nav noticis pēc plāna, radies liels stress, kas izraisījis spēcīgas migrēnas lēkmes. Tagad viņa ne tikai kļuvusi brīvāka savās emocijās, uzskatos un sajūtās, bet arī iemācījusies ļauties plūsmai. «Visu laiku labākie ārsti ir saules gaisma, ūdens, atpūta, gaiss, sports un veselīgs uzturs,» ir pārliecināta Kristīne, atzīstot, ka arī Latvijā, ja apstājas no ikdienas skrējiena, dodas pie dabas un dziļi ieelpo, var atrast iekšējo mieru un brīvību. Tomēr Kristīne un Andris vēlas turpināt ceļošanu, jo tā var atklāt jaunu pasauli ap sevi un, vēl svarīgāk, jaunu pasauli sevī. «Jo vairāk ceļo, jo vairāk gribi redzēt, jo labāk saproti, ka pasaule ir vairāk nekā tavs pagalms. Katrs ceļojums atstāj nospiedumu cilvēka personībā un maina uztveri,» domās dalās Kristīne.
Viņu ģimenes moto: «Ceļo, jo nauda atgriezīsies, bet laiks – ne!»
«Vairs nebrīnos par cilvēkiem, kas dzīvo mežā mazā mājiņā un krāj katru centu, lai uzkāptu Everestā, vai pamet visu, lai ar mugursomu plecos apceļotu pasauli. Šādi cilvēki mani iedvesmo tam, ka visas robežas, kas pastāv, ir tikai mūsu galvā un tikai mēs paši uzliekam kaut kam birku neprātīgs, neiespējams, dīvains. Kad tu pārkāp savas robežas, priekšā paveras interesanta, piedzīvojumiem pilna pasaule un vairs nešķiet, ka cilvēki uz neapdzīvotas salas ir tikai filmās. Mēs gribam dzīvot interesantu dzīvi, kas piepildīta ar labām domām, jaukiem cilvēkiem un laimīgiem mirkļiem.»
Kristīnes un Andra padomi ģimenēm, kas vēlas ceļot ar busiņu
- Krāt atmiņas, nevis suvenīrus! Labākais suvenīrs no ceļojumiem noteikti būs fotogrāfijas un atmiņas. Mēs nepērkam suvenīrus, jo, katrā vietā pērkot suvenīru divu līdz piecu eiro vērtībā, kopsumma var izrādīties diezgan liela. Un, ja godīgi, cik bieži pēc tam uzvelkat kārtējo I love… krekliņu vai priecājaties par atvesto nieciņu?
- Ceļot nesezonā un izvairīties no lielākajiem tūrisma objektiem! Cenšamies ceļot tad, kad sezona vēl nav sākusies vai jau tuvojas beigām, jo tad ir mazāk cilvēku un patiesi var izbaudīt skaistos apskates objektus. Arī cenas tad ir daudz draudzīgākas.
- Ņemt līdzi velosipēdus! Ja ceļojat ar savu transportu, noteikti ņemiet līdzi velosipēdus vai apsveriet to īres iespējas. Staigāšana, īpaši ar mazu bērnu, var būt nogurdinoša. Pārvietojoties ar velosipēdu, iespējams apskatīt daudz vairāk.
- Koncentrēties uz ceļu, nevis galamērķi! Neskrieniet pēc galamērķa, mēģinot pēc iespējas ātrāk pārvarēt lielo Poliju, Vāciju vai citus grūtos posmus, – izbaudiet pašu ceļu! Nobraucot no lielajām šosejām un ļaujoties ceļa brīvībai, varēsiet vairāk piedzīvot.
- Ceļojot ar mazu bērnu, ņemiet vērā savas sajūtas! Ja jums kļūst garlaicīgi vai ir grūti nosēdēt, ziniet, ka mazajam noteikti ir līdzīgi. Apstājieties, apskatiet apkārtni, izskrienieties un tad brauciet tālāk un izbaudiet ceļojumu!
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada jūlijā.
