Mammas pieredze: Meitiņa piedzima mājās, pirms vecmāte paspēja ierasties

Dzemdību pieredze
10. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Oksana bija plānojusi otro bērnu sagaidīt mājdzemdībās kopā ar zinošu un atbalstošu mājdzemdību vecmāti, bet meitiņa pasteidzās. Oksana dzemdēja mājās viena pati, ar mammas un kaķa atbalstu, jo vecmāte vēl bija ceļā!

Gaidīju puisīti

Ar tagadējo vīru Oksana nebija domājuši par kopīgiem bērniem – gan viņai, gan viņam no iepriekšējām attiecībām ir pusaugu bērni. Abiem kopīga interese bija joga, sevis izzināšana, ceļojumi un rāma dzīve. Tomēr liktenis bija lēmis citādi un dāvāja abiem mazulīti. Jau kopš pirmajiem grūtniecības mēnešiem Oksana domāja, ka gaida zēnu: «Man pašai šķita, ka jūtos pavisam citādi, un arī draugi teica, ka no manis burtiski starojot vīrišķā enerģija. Pilnā pārliecībā gaidīju puisīti,  visus deviņus mēnešus ar viņu vēderā sarunājos, dziedāju dziesmiņas… Atšķirībā no pirmajām dzemdībām pirms 14 gadiem, kad meitu laidu pasaulē slimnīcā, ar stimulēšanu, augļūdeņu pārduršanu, epidurālo anestēziju un visu pārējo, kas tam seko, šoreiz arvien vairāk noskaņojos, ka dzemdēšu mājās.» Sākumā ar vecmātes meklējumiem nemaz tik vienkārši nevedās – savas trauslās ķermeņa uzbūves dēļ Oksana no ārstiem saņēma arī krasu un biedējošu attieksmi: «Jums ir pārāk mazs svars, un grūtniecība var būt bīstama! Mājdzemdības nekādā gadījumā.» Galu galā Oksana atrada mājdzemdībās pieredzējušu vecmāti un aprunājoties tapa skaidrs, ka abas sadarbosies.

Meklējām māju dzemdībām

Oksanas vīrs ir no Anglijas un tur arī pārsvarā strādā, tāpēc tikšanās reizēs abi mitinājās dzīvoklī Rīgā. Sākumā mēģinājuši dzīvot Anglijā, tomēr Oksana sapratusi, ka labāk un drošāk jutīsies Latvijā. Būdama stāvoklī, viņa zināja, ka vismaz laiku pirms dzemdībām vēlas pavadīt pie dabas, klusumā un mierā: «Sākumā meklējām kādu namiņu pie jūras, skaistu vietu, kas būtu nost no pilsētas kņadas un kur mēs varētu kopīgi sagaidīt mazuli. Tad mums laimējās atrast ļoti īpašu vietu un uz dzemdību laiku noīrēt māju. Amatciems ir fantastiska vieta, kuras izveidošanas ideja pieder Čirim, brīnišķīgam cilvēkam un dabas draugam. Te viss iekārtots, cenšoties neizjaukt dabas harmoniju un sniedzot iespēju cilvēkam dzīvot lauku mierā, saskaņā ar dabas ritiem un norisēm. Ieradāmies šeit 20. jūnijā. Vīrs tolaik bija darbā Anglijā, un bija paredzēts, ka viņš atbrauks 5. jūlijā un atvedīs arī visas mazulim nepieciešamās lietas. Un 7. jūlijā bija jādzimst mūsu bērniņam! Tāds bija noliktais datums, un es dzīvoju dziļā pārliecībā, ka tieši tajā dienā būs dzemdības. Pēdējās nedēļas bija brīnišķīgs laiks – es daudz staigāju, katru dienu peldējos, centīgi nodarbojos ar jogu, vingroju un baudīju pilnīgu saplūšanu ar dabu.»

Mierīga esmu, bet gaidīt nevaru…

1. jūlijā Oksanu Amatciema mājā apciemoja vecmāte. «Man viss bija kārtībā, jutos mierīga un droša par savu lēmumu dzemdēt mājās. Ar vecmāti ilgi runājāmies par dažādām ar dzemdībām saistītām tēmām, apstaigājām māju, padzērām tēju. Viņa bija kā eņģelis zemes virsū, nekādu lieku padomu, nekādas biedēšanas, tikai iedrošinošs atbalsts. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad vecmāte devās prom, bet mēs ar manu mammu vēl devāmies garā pastaigā pa ciemu. Un es jutu, ka kaut kas tā kā sāk vilkt… Mamma lasīja meža zemenītes, bet es tikmēr piesēdu uz celmiņa – biju saēdusies rupjmaizi, likās, ka vēders protestē. Nu labi, pārgāja, devāmies mājas un drīz arī gulēt.

Ap trijiem naktī pamodos. Auksti, vēders tā kā griežas, kā sāp – uzvārīju tēju, pasēdēju un domāju: diez vai tās varētu būt jau īstās dzemdību sāpes? Tā pagāja divas stundas, un es uzkāpu augšējā stāvā paskatīties, kā gaismiņa aust. Jutu – nē, tomēr ir gan īstās sāpes, un īsi pēc pulksten 5 no rīta piezvanīju vecmātei. Viņa teica, ka ceļas un brauc, lai esmu mierīga un gaidu. Es arī biju mierīga, veicu elpošanas vingrinājumus, uztaisīju pāris āsanas… bet gaidīt diemžēl nebija manā varā!

Tālāk viss aizgāja tik strauji, ka tikko paspēju noģērbt pidžamu – joprojām domāju, kā man bija izdevies tik veiksmīgi atslābināties, ka, īsti nemanot, bija klāt dzemdību beigu fāze!

Bērns tūdaļ būs klāt – es pēkšņi sapratu, ka vecmāte var arī nepaspēt atbraukt… Biju visu jau sen tik smuki izdomājusi, kā iedegšu svecīti, uzlikšu mūziku, bet tagad bija skaidrs, ka to visu varēs darīt PĒC TAM, jo tagad jāizdomā, kādā pozā dzemdēšu!

Mammu, nedzen prom kaķi!

Par laimi, tieši tajās dienās bija atbraukusi mana mamma – bija paredzēts, ka pēc divām dienām viņa jau brauks prom, lai mēs ar vīru varētu netraucēti sagaidīt ierodamies pasaulē mūsu bērniņu. Taču tobrīd, kad jutu – es dzemdēju! – biju tik laimīga, ka mamma vēl ir šeit. Es saucu: «Mammu, palīgā! Sildi ūdeni, atnes palagus, man dzimst bērns!!» Mamma bija pilnīgā šokā. Viņai jau tāpat dzemdības mājās likās neprātīgs pasākums, bet tagad, kad ar mums nebija pat neviena ārsta, mammu pilnīgi iedzina šausmās! Tomēr viņa lieki laiku netērēja, visu atnesa un izdarīja. Un centās padzīt kaķi, kurš arī visu laiku asistēja. Tas vispār bija ļoti interesanti – mums ir krievu zilais kaķis, ļoti neatkarīgs un nepavisam nav uz mīļošanos. Viņš nekad nebija nācis pie manis guļamistabā pa nakti, bet šonakt, kad pamodos ar sāpēm, kaķis jau sēdēja blakus. Tik neparasti!

Kad es augšstāvā centos elpot un pūtu, kaķis satraukti staigāja man riņķī un ņaudēja.

Viņš līdz pat bērniņa piedzimšanas brīdim bija man cieši klāt, tāpēc brīdī, kad mamma viņu dzina prom, es iejaucos un teicu: nekādā gadījumā! Lai viņš paliek, mēs visi kopā te dzemdējam!! Tā es patiešām domāju, jo pēdējā pusstundā, pa logu austošajā saulē raudzīdamās, biju sajutusies kā pilnvērtīga dabas daļa. Kad nāca lielāka sāpe, es lūdzos saulītei un kokiem, lai palīdz… Un viņi palīdzēja arī – kā gan citādi? Visa dzīvā daba un kaķis arī – mēs visi kopā dzemdējām bērniņu!

Kur tad krāniņš?!

Šķiet, pašā dzemdību brīdī biju tik ļoti paļāvīga, ka piedzīvoju neparasti skaistu pieredzi. No sarunām ar vecmāti man bija palicis prātā viņas stāstītais par vieglām dzemdībām tupus uz soliņa. Arī es ieņēmu līdzīgu pozu un gandrīz fiziski jutu tādu enerģijas pieplūdumu, itin kā visas čakras būtu atvērušās un caur mani no augšas plūstu liels spēks. Pēc vienas spiešanas reizes jau ieraudzīju mazulītes galviņu, un nākamajā reizē viņa jau bija manās rokās! Pilnīgi neticami. Tas viss bija arī pietiekami savādi, jo es ar mazo uz rokām devos uz gultu, bet nabassaite mūs joprojām saistīja, un es uz to skatījos un brīnījos – man tiešām ir piedzimis bērniņš!

Apskatīju mazo un – paga, paga, kur tad krāniņš?! Tā bija meitenīte! Ak, mīļā pasaulīt, kā tad tā? Nu, labi, lai būtu meitiņa.

Pulksten 6.07 es no gultas zvanīju vecmātei, lai pateiktu: nesteidzies, brauc lēnām, mēs jau ēdam! Drīz vien atbrauca vecmāte un piedzīvoju arī harmonisku placentas piedzimšanu – ar pirmo meitu tolaik pat neredzēju, kāda placenta izskatās. Jā, manī ir radušās dažādas pārdomas, jo nu ir, ko salīdzināt. Galvenais, ko ļoti atšķirīgi izjutu, ir fakts, ka ar pirmo bērnu man nebūt neizdevās uzreiz kļūt par mammu – proti, mātes loma man nešķita kaut kas dabisks un prieka pilns, drīzāk otrādi… Ar jaunāko meitiņu viss ir pavisam citādi – gan grūtniecības laikā, gan brīnumainajā dzemdību procesā mums abām radās ļoti ciešs un mīlestības pilns kontakts. Iespējams, ka grūtības pieņemt mātes lomu pēc pirmā bērna piedzimšanas radīja traumatiskā dzemdību pieredze, tomēr sliecos domāt arī par to, ka tā vienkārši ir pasaulē iekārtots – ar pirmo bērnu vecāki tikai mācās būt par vecākiem un, kā zināms, mācīšanās ceļš nereti ir caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Ko darīt, ja arī tavs bērniņš pasteidzas?

Atbild vecmāte Astrīda Millere: «Galvenais šādās situācijās ir saglabāt mieru un paļāvību. Dzemdētājai svarīga ērta, silta un droša vieta, par ko tuviniekiem (ja kāds ir tuvumā) jāgādā. Mana un arī kolēģu pieredze liecina, ka tas nav liels retums – pat neplānojot mājdzemdības, var gadīties palikt mājās vai kaut kur pa ceļam bērna dzimšanas brīdī. Ja šķiet, ka nevarēs paspēt nokļūt līdz izvēlētajai dzemdību vietai, tad labāk palikt tur, kur esat, nekā nervozi traukties uz slimnīcu un ciest neērtības pa ceļam transporta līdzeklī.

Noteikti jāpiezvana savai vecmātei vai ārstam, ja bijusi sadarbība, bet citos gadījumos jāizsauc neatliekamā palīdzība.

Dzemdības nebeidzas ar mazuļa nākšanu pasaulē, tikpat svarīga ir arī placentas piedzimšana! Dažkārt sarežģījumi var būt tieši šajā periodā, piemēram, ja ir pārāk liels asiņu zudums. Pēc bērna piedzimšanas mazais jāuzliek mammai uz krūtīm un jāapsedz, lai silti. Par nabassaiti nav jāraizējas, jo to pārdalīt mierīgi varēs vēlāk. Ja sievietei ir paveicies, ka daba devusi spēju ātri vai ne tik ātri, bet viegli dzemdēt, ka mazulis ir spēcīgs, aktīvs un labs palīgs veiksmīgai pasaulē nākšanai, ka pati ir atvērta notiekošajam un līdzdarbojas ar prieku, ka klātesošie lieki nestreso, tad visiem būs kopīgas skaistas atmiņas par bērna dzimšanas dienu!»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+