Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nesen pieķēru sevi kārojot sava mīļā trīsgadnieka drēbes, kas bija izmētātās pa visu istabu, pieķēru sevi pie domas, ka kaut kas nav pareizi – drēbes ir nevis pamestas vietā, kur tās tiek novilktas (pārvilktas), bet gan haotiski atrodamas visos istabas stūros: uz galda, plauktiņa, zem gultas. Tas notiek apmēram tā – mazais no rīta pieceļas, ja pats ir izdomājis novilkt sev pidžamu un uzvilkt izejamās drēbes, tad pidžama tiek aizlidināta kur pagadās.
Kamēr tētis ved mazo uz dārziņu, tikmēr māmiņa visai veikli atrod pidžamu, saloka to un noliek skapī, pie reizes arī saklājot gultu.
Īstenībā sapratu, ka daudz vieglāk man ir pašai salocīt bērna pidžamu un nolikt to skapī, nekā katru rītu ierēķināt ekstra 15 minūtes, kuras iespējams nāktos veltīt, kamēr es stāstītu un gaidītu, kad bērniņš pats noliktu šo apģērba gabalu tam paredzētajā vietā. Šajā brīdī apjautu arī savu spēku – šis ir tas brīdis, kurā es varu ietekmēt to, kāds izaug mans bērniņš. Es varu drēbes kārtot pati, drusku paburkšķēt pie sevis un audzināt, tā teikt, izlutinātu bērniņu, stāstot visiem, kāds rezgalis man aug, jo visas mantas izmētā un es tur neko nevaru padarīt, vai tomēr ierēķināt šīs 15 minūtes no rīta, kuras ilgtermiņā noteikti nesīs vēlamo rezultātu – mazais sāks uzņemties atbildību par savu rīcību, drēbes izmētāt var, tikai jāapzinās, ka pēc tam tās pašam ir jānoliek vietā.
Ir pagājusi nedēļa kopš pieķēru sevi pie šīs domas, pie tā, ka vēlos mainīt šo izmētāto pidžamu ēru.
Šodien mazais pamodās, pats novilka pidžamu un ielika to skapī (lai gan saburzītu, bet tomēr skapī)! Kā man tas izdevās? Lieki piebilst, ka viss sākās ar nepatīkamo brīdi, kad pati sapratu, kas notiek – ar apzināšanos un situācijas pieņemšanu (mierināju sevi, ka neesmu slikta mamma – es visu daru pareizi) un, tad ar apņemšanos – ar vēlmi ko mainīt. Pēc vēlmes jānāk reālai darbībai, un manā gadījumā tas bija nedalīts brīdis, ko veltīju sev un savam bērnam.
No rīta, kad mazais piecēlās un bija aizmetis pidžamu pa gaisu, es kopā ar viņu devos uz viņa istabu un izstāstīju, ka pidžamu mēs liekam skapī. Man, protams, bija jānoklausās neliela čīkstēšanā, visāda veida nevarēšana – dēla roka tika stiepta pretī pidžamai, kas atradās uz grīdas, ar tekstu, ka viņš jau gribētu to paņemt, taču roka esot par īsu vai drēbju gabals par tālu.
Čīkstēšana beidzās, nevarēšana pārgāja, un mazais pats paņēma savu pidžamu un ielika to skapī. Svarīgākais, ko es piefiksēju šajā situācijā ir tas, ka man visu laiku ir jābūt līdzās.
Ja čīkstēšanas vai nevarēšanas posmā būtu aizgājusi, piemēram, uztaisīt kafiju un no virtuves skaļi teiktu, lai mazais saģērbjas un pidžamu noliek skapī – tas nenotiktu, jo es gluži vienkārši neesmu ar viņu šajā procesā. Ja esmu virtuvē un taisu kafiju, tad es taisu kafiju. Ja vēlos, lai bērniņš noliek savu pidžamu skapī, tad mācīšanās procesā man noteikti ir jābūt klātesošai, manai uzmanībai, laikam, domām uz brīdi ir jāpieder tikai šim vienam notikumam – pidžamas nolikšanai skapī. Tā lūk – tik vienkārši!
