• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Latvietes Evijas Vladas pieredze: Dienvidāfrikā jādzemdē konkrētā laikā

    Dzemdību pieredze
    Veronika Stāvause
    25. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personīgā arhīva
    Latviete Evija Vlada ar vīru – dienvidafrikāni Sašu – iepazinās studiju laikā Lielbritānijā. 2013. gada vasarā abi kļuva par vecākiem meitiņai Anjai (7), kas piedzima Rīgas Dzemdību namā. Drīz pēc tam Saša, kurš pēc profesijas ir lielo jahtu inženieris, saņēma darba piedāvājumu Dienvidāfrikā, un jaunā ģimene ar trīs mēnešus vecu zīdaini pārcēlās. Dēls Aleksis (4) pasaulē nāca Keiptaunā.

    Evija atceras, ka, ierodoties Keiptaunā, viņa izjutusi lielu kultūršoku. «Mēs dzīvojām ļoti skaistā vietā pie okeāna. Bija jāpierod pie tā, ka dzīves ritms šeit ir daudz lēnāks, neviens nekur nesteidzas. Piemēram, lielveikalā pat tad, ja ir milzīgas rindas, kasiere ar pircējiem laipni aprunājas. Lielākais šoks bija par to, ka cilvēki nāca klāt, ņēma Anju laukā no ratiņiem un ucināja. Pirmā doma bija – kas tagad notiek? Vai viņi grib viņu nozagt? Bet ātri vien sapratu, ka šeit tas ir pilnīgi normāli. Pret bērniem visi ir ļoti mīļi un atvērti. Ne reizi septiņu gadu laikā, ko pavadīju Dienvidāfrikā, nepiedzīvoju, ka maniem bērniem kāds kaut ko pārmestu vai aizrādītu.»

    Sākot plānot otrā bērniņa ienākšanu ģimenē, Evijai bija skaidrs, ka ir jāiegādājas veselības apdrošināšanas polise, jo Dienvidāfrikā veselības aprūpe ir sadalīta valsts un privātajā sektorā un valsts apmaksātā aprūpe var būt patiesi sliktā kvalitātē, kas vismaz daļēji ir tāpēc, ka tā ir ļoti pārslogota. Slimnīcā (kurā, balstoties uz deklarēto dzīvesvietas adresi, tiktu sniegta grūtniecības aprūpe un notiktu dzemdības) bija daudz tuberkulozes slimnieku, garas rindas, vietu trūkums, kā arī valsts sedz tikai divas ultrasonogrāfijas, toties privātajā aprūpē sonogrāfija tika veikta ikmēneša vizītes laikā. Vienīgais, ko apdrošināšana nesedz, bija skrīninga analīzes, kas Dienvidāfrikā nav obligātas, tomēr Evija izvēlējās tās veikt. Šīs analīzes ir dārgas, un reti kura mamma lemj tām par labu.

    Evija uzsver, ka šī ir viņas – sievietes ar baltu ādas krāsu un veselības apdrošināšanas polisi kabatā – pieredze lielpilsētas privātklīnikā un ka lauku reģionos dzemdības var ļoti atšķirties.

    Kurā datumā gribat dzemdēt?

    «Septītajā grūtniecības mēnesī devos uz slimnīcu, kurā plānoju dzemdēt. Vecmātes man visu izrādīja, atbildēja uz maniem jautājumiem. Tālāk sekoja sarunas ar manu ginekologu. Dienvidāfrikā pirmais dzemdību veids, kas tiek piedāvāts vai pat tiek uztverts kā standarts, ja sieviete pati neizsaka savas vēlmes, ir ķeizargrieziens. Savukārt es biju pilnīgi droša, ka vēlos dzemdēt pati, kas arī tika akceptēts.

    Atlika vien lemt par dzemdību datumu, jo doma, ka bērns varētu piedzimt jebkurā laikā, manam ārstam nešķita pieņemama.

    Tādā gadījumā viņam, saņemot manu zvanu, būtu jāpamet sava pacientu pieņemšana klīnikā un jādodas pie manis uz slimnīcu, kas viņam nebija ērti. Dienai, kad bērns dzims, bija jābūt iepriekš noteiktai, lai viņš to var ierakstīt savā kalendārā.

    Sākumā man tas šķita nepieņemami, tomēr vēlāk piekritu, ka 27. jūlijā (40. grūtniecības nedēļas būtu bijušas 31. jūlijā) dodos uz slimnīcu, kur tiks ierosinātas dzemdības. Pēc tam, kad man tika iedotas zāles dzemdību ierosināšanai, palātā ienāca medmāsa ar dokumentu par piekrišanu epidurālajai anestēzijai, bet es atbildēju, ka to negribu, jo meitu esmu dzemdējusi bez atsāpināšanas. Medmāsa uz mani paskatījās, pasmaidīja un atstāja dokumentu uz naktsskapīša. Pēcāk sapratu, ka epidurālā anestēzija, dzemdējot dabiski, šeit ir pilnīgi normāla prakse.

    Kad pie 6 cm atvēruma kontrakciju sāpes vairs nespēju izturēt, dokumentu tomēr parakstīju. Operatīvi ieradās anesteziologs, ievadīja medikamentu, un pēc kāda laika Aleksis jau bija klāt. Visā dzemdību laikā man blakus bija arī vīrs.

    Uzreiz pēc dzemdībām kopā ar mazo mūs pārveda uz palātu, kas gan nebija privāta, jo apdrošināšana šīs izmaksas nesedza (maksas palāta mums būtu izmaksājusi ap 100 eiro diennaktī). Tā kā Aleksis ir mans otrais bērns, teicu, ka palīdzība ar krūts barošanu man nav vajadzīga, tomēr slimnīcā uzstāja, ka zīdīšanas konsultants grib redzēt, kā mazais saņem krūti un ēd. Tāpat man bija arī saplaisājuši krūšgali, ko ar lāzera palīdzību ātri saārstēja, lai bērniņš var netraucēti zīst un man tas nesagādātu sāpes.

    Slimnīcā ar Aleksi pavadījām trīs dienas, un jutos gluži kā viesnīcā – pat ēdienu varēju izvēlēties no ēdienkartes. Brīžos, kad gribēju pagulēt, bērnu varēja iedot pieskatīt medmāsām. Personāls bija ļoti laipns. Dzemdības kopumā izmaksāja ap 2000 eiro – to visu sedza apdrošināšana.»

    Nedot jaundzimušajam kartupeļus!

    «Visām māmiņām, neatkarīgi no vietas, kur bērniņu dzemdē, dod grāmatas, kurās aprakstīts, kā mazuli pareizi kopt. Jāteic, ka grāmatas saturs drīzāk ir primitīvs, jo tur ir, piemēram, informācija, ka jaundzimušajiem nedrīkst dot kartupeļus, ka caureja ir bīstama u. tml. Protams, visticamāk, tas ir tāpēc, ka īpaši lauku apvidos ļoti daudz dzemdētāju ir gados jaunas (pat sākot no 10 gadu vecuma!), bez jebkādas izglītības. Dienvidāfrikā zīdaiņus sāk piebarot no triju mēnešu vecuma.

    Tā kā Aleksis bija liels puika, man uzdeva jautājumu, vai dodu viņam kartupeļus un gaļu. Un šie jautājumi nebija domāti kā joks!

    Tikai vēlāk, strādājot nevalstiskajā organizācijā, kas rūpējas par bāreņiem un sociālā riska ģimenēm, sapratu, kādā burbulī mēs dzīvojam savā drošajā, skaistajā rajonā pie okeāna, kamēr ik dienu bērni mirst no viegli ārstējamām slimībām, no caurejas un nepietiekama uztura.

    Atgriežoties mājās no slimnīcas, bērniņš jāpiesaka pie pediatra, pie kura vēlāk jāveic arī vakcinācija. Dienvidāfrikā bērnus vakcinē arī pret A hepatītu, jo saslimstība ar to valstī joprojām ir augsta. Jāpiebilst, ka, dzemdējot valsts slimnīcā, ja nav sarežģījumu, mammu ar bērniņu izraksta pēc 24 stundām. Tāpat šajās slimnīcās ir gadījumi, kad dzemdības notiek arī gaitenī, jo dzemdību zāles un palātas ir pārpildītas.»

    Jaundzimušais uz bērnudārzu

    «Pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājums Dienvidāfrikā kopumā ilgst četrus mēnešus un nav apmaksāts. Tādēļ lielākā daļa māmiņu strādā līdz pat dzemdību dienai un pēc dzemdībām, ja ir iespēja, atstāj bērniņu mājās ar vecvecākiem vai sūta bērnudārzā. Taču ne visi bērnudārzi uzņem jaundzimušos. Vēl viens risinājums ir aukle. Ja cilvēku ienākumi ir vidēji un augstāki, viņiem noteikti ir aukle un mājkalpotāja (vislabākās aukles esot no Zimbabves un Malavi, bet aukles no Dienvidāfrikas esot slinkākas).

    Kad stāstīju par pēcdzemdību atvaļinājuma ilgumu Latvijā, neviens man neticēja.

    Tāpat arī neticēja, ka bērnudārzs var būt bez maksas. Dienvidāfrikā pat visnabadzīgākajos rajonos ir tikai maksas dārziņi. Dārziņa darba laiks ir līdz plkst. 17.00, tad bērns obligāti jāizņem, jo audzinātājas dzīvo vismaz divu stundu brauciena attālumā no darba.

    Anjai dārziņš maksāja 200 eiro mēnesī (plus pulciņu izmaksas), mums paveicās, ka bija iekļauta arī ēdināšana. Citur bērniem ēdiens jāņem līdzi, un, tā kā to nevar uzsildīt, sanāk, ka bērni pārtiek no uzkodām. Tomēr tā nav tik liela problēma, jo aukstais periods Dienvidāfrikā ir īss, bet tad, kad ir karsts, neko siltu nemaz negribas. Keiptauna ir brīnišķīga vieta bērniem. Bērni izaug pludmalē, sērfo jau no agra vecuma, dzimšanas dienas, Jaungadu, Ziemassvētkus svin pludmalē. Bieži dodas arī kalnos.»

    Dienvidāfrikas Ozoliņi

    «Dzīvojot Dienvidāfrikā, nodibināju pirmo latviešu skoliņu Ozoliņi, kurā bijām septiņas latviešu mammas ar 17 bērniem. Skoliņā tikāmies reizi divās nedēļās, bet arī ārpus skolas satikāmies ļoti bieži. Mums negribējās, lai bērni domā, ka tikai mēs runājam latviešu valodā un neviens cits ārpus mājas šo valodu nelieto. Ar Anju līdz divarpus gadu vecumam runāju tikai latviešu valodā, bet, tiklīdz viņa aizgāja uz dārziņu, pārstāja runāt latviski. Atgriežoties Latvijā, viņa apguva latviešu valodu triju mēnešu laikā.

    Latvijā mūsu ģimene atgriezās 2020. gada augustā. Atgriešanās galvenais iemesls – bērnu drošība un brīvība.

    Dienvidāfrikā bērni nekad vieni paši neiet uz skolu. Apkārt skolām ir augsts žogs, vecākiem ir jāpiesaka vizītes.

    Noziedzības līmenis valstī ir ļoti augsts. Tāpat sešas nedēļas, kamēr ir vasaras brīvlaiks, bērniem nav, ko darīt, jo tāds ir arī bērnudārzā. Savu artavu sniedza arī Covid-19 ierobežojumi, jo valstī bija pilnīgs lock-down un ārpus mājas varēja iziet tikai tad, ja strādā pārtikas veikalā vai policijā.»

    Fakti

    Valsts apmaksāta grūtnieču aprūpe un dzemdības ir pieejamas:

    • vecmāšu dzemdību vienībā (vizīte reizi mēnesī; pieejamas tikai vaginālas dzemdības; sarežģījumu gadījumā pārved uz slimnīcu; var apmeklēt tikai dzīvesvietai tuvāko dzemdību vienību; izrakstīšanās 6–24 stundu laikā pēc bērna piedzimšanas);
    • slimnīcā (pieejama epidurālā anestēzija; ja vaginālas dzemdības nav iespējamas, tiek veikts ķeizargrieziens; slimnīcas ir pārpildītas, un trūkst darbinieku).

    Privātā grūtnieču aprūpe un dzemdības ir pieejamas:

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+