Ģimenes pieredze. Pirmo bērnu sagaidījām pēc 13 gadiem

Ģimene
Tīna Sidoroviča
Tīna Sidoroviča
3. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Atis un Linda Zariņi ar bērniem Paulu un Dārtu dzīvo pēc vēdu un dabas likumiem. Pateicoties ājurvēdai un darbam ar sevi vairāk nekā desmit gadu garumā, viņi kļuva par vecākiem. Linda vada jogas nodarbības, stāsta par to, kā vēdiskajā pasaulē uztver kļūšanu par māti un bērna ienākšanu gan sievietes ķermenī, gan šajā pasaulē, bet Atis kā astrologs palīdz sievietēm, kuras nevar tikt pie bērniņa.

– Jūs apprecējāties ļoti jauni.

Linda: – Jā, man bija 19 gadu, Atim – 21. Nebija tā, ka uzreiz gribējām bērnu, bet vienmēr bijām tam gatavi. Četrus piecus gadus pēc kāzām jau apzināti sākām mēģināt tikt pie bērniņa, taču nesanāca. Tad atslābām un dažus gadus likāmies mierā. Savu dēlu Paulu sagaidījām 2011. gadā – no kāzu datuma līdz pirmajam bērnam bija pagājuši 13 gadi.

Atis: – Nav arī tā, ka neko nedarījām – pavisam neatslābinājāmies, izgājām cauri milzīgam transformācijas procesam.

– Vai savulaik jums bija ārsta slēdziens, ka nevarat tikt pie bērna?

Linda: – Regulārās ārsta vizītēs guvu apliecinājumu, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Medicīnisku šķēršļu nebija, tāpēc bija skaidrs, ka šķērslis ir galvā jeb apziņā, kura strukturē visu, kas notiek fiziskajā dzīvē. Sapratām, ka jāstrādā pašiem ar sevi.

Atis: – Sākām pie sava skolotāja Šivas mācīties vēdiskās zināšanas, kas palīdz ikdienā pieņemt lēmumus, darīt labus darbus un mazāk kļūdīties. Negribētu, lai cilvēki pārprot, domājot, ka vēdiskās tradīcijas – tas nozīmē skriet pa Rīgu ar govi vai tamburīnu, kaut gan, bez šaubām, izklaidēties var dažādi. Es pat ierosinātu latviski to dēvēt par viedo, nevis vēdisko dzīvesveidu. Citādi izklausās, ka tas ir kaut kas mums svešs, no ārzemēm importēts dzīvesveids.

Linda: – Patiesībā tas ir dabisks dzīvesveids – dzīve saskaņā ar dabas likumiem, cikliem, sezonām. Ārstējamies ar dabas materiāliem, sekojot ājurvēdas principiem, izvairāmies no ķīmijas visur, kur tas ir iespējams

Atis: – Sākot apgūt vēdas, palēnām sapratām, kā viss notiekošais ietekmē dzīvi. To, ko bijām apguvuši, lēnām sākām ieviest dzīvē. Visu uzreiz nevar izdarīt – tā ir vardarbība pret sevi, kas parasti beidzas ar depresiju.

Tam jākļūst par dzīvesveidu – censties izdarīt labu sev, videi, citiem cilvēkiem un visam ap sevi. Veselākā un labākā vidē patīkami uzturēties gan pašam, gan arī citiem.

Tā mācījāmies vēdisko astroloģiju un citas zinātnes un uzzinājām, ka, lai kļūtu par vecākiem, mums ir karmiski šķēršļi, kas saistīti ar dzimtas un bērnu karmu.

Tos atrisinot, var izmantot labvēlīgus laika posmus bērnu ieņemšanai un dzemdībām. Jau daudzus gadus pats konsultēju astroloģijā un redzu, ka līdzīgas problēmas ir ļoti daudziem. Diemžēl daudzi to risina, izvēloties mākslīgo apaugļošanu, ne visiem tas izdodas, bet tas nav stāsts par mums. 

Linda: – Daudzi, uzzinot par manu grūtniecību pēc tik ilgiem kopdzīves gadiem, vaicāja vai esam dabiski tikuši pie bērna. Laikam tāpēc, ka man jau bija 33 gadi. Manuprāt, ieņemšana un auglības uzlabošana ir sarežģīts un komplekss pasākums, ko nevar paveikt tikai ar ēšanu vai tikai vingrošanu. Tas ir process, kas ietver gan ēšanu, gan attīrošās procedūras un īpašas meditācijas.

Arī pats ieņemšanas mirklis bija citāds, nekā pierasts domāt, – sekss, ar ko nodarbojamies, ir tantriskais sekss, kas ir vēdiskā dzīvesveida sastāvdaļa.

Atis: – Katram no mums ceļš bija atšķirīgs, mēs to risinājām komandā, bet katrs pa savu ceļu, viens ar otru daloties. Linda izurba zinātnes par to, kā nodzīvot ilgu un kvalitatīvu mūžu, – ājurvēdas rakstus. Ājurvēdā ir daudz medicīnas aspektu – tā ir kā mūsdienu medicīnas vecvecmāmiņa. Kad kaut ko nemāki vai kaut kas nesanāk – mūsu gadījumā mums abiem bija problēma tikt pie bērna –, tas liecina, ka ir kāds iemesls un jāuzzina, kāds ir šis iemesls. Meklēju šos karmiskos iemeslus mūsu horoskopā, uz sejas, uz rokām, jo esam kā atvērta grāmata ar informāciju, ja vien to prot lasīt. Tur ierakstīts mūsu liktenis, kur redzams gan tas, ko esam sastrādājuši, kas jāizlabo, gan tas, kas notiek tagad un notiks nākotnē. Mūsu horoskopā atradu, ka mums abiem ar Lindu var būt bērni, bet ir šķēršļi, lai pie viņiem tiktu, – katram savi.

Paralēli sāku interesēties gan par latvisko, gan vēdisko dzīvesziņu, kas patiesībā iet roku rokā, jo dzīves ritmi un gadskārtas ir cieši saistīti ar ģimeni.

Kas tad ir jebkuras sabiedrības pamatā? Ģimene! Kad divi cilvēki apprecas, viņiem dzimst bērni. Latviešu tradīcijās pirms precēšanās bija jālūdz dzimtas svētība, jo divu dzimtu apvienošanās ir svarīga lieta – tiek nodots ģenētiskais fonds ar visām uzkrātajām zināšanām un kļūdām, ar visu, gan labo, gan ne tik labo. Divas dzimtas apvienojas un izveido jaunu. Šie dzimtas izveides jautājumi man bija svarīgi, un es tos pētīju. Atklāju, kāda nozīme ir gan veļu barošanai, gan pareiziem bēru rituāliem, un, ja tas nav izdarīts pareizi, tad tās dzimtas dvēseles, kas varētu piedzimt kā, teiksim, mūsu bērni, nedzimst. Šie rituāli ietekmē auglību un visu, kas ar to tālāk saistās. Bija svarīgi apgūt gan mantras, gan speciālus uguns rituālus. Karmas labošanas sistēmu vēdiskajā pasaulē sauc par upāja – metožu kopums, ar kuru palīdzību iespējams izlabot karmas pierakstu, kas radīts iepriekšējās dzīvēs, bet atrodas tagadnē, smalka ieraksta formā katra cilvēka apziņā. Kad notiek nepieciešamās izmaiņas apziņā, tad mainās arī dzīve. It kā nejauši – lai atrisinātu savu problēmu – kļuvām par šīs tēmas ekspertiem.

Tā abi izaugām kopā – praktizējot, meditējot, skaitot mantras, izlabojām iepriekšējās dzīvēs pieļautās kļūdas, kas radīja šķēršļus bērna ieņemšanai.


Protams, piedzīvojām dažādas fāzes: gan to, ka mums noteikti būs bērni un mums viņus vajag, tāpēc cenšamies darīt visu, kā vajag, gan arī vilšanos un noliegumu – ja nebūs, tad nevajag. Varbūt mums vispār to nevajag? Kad cēloņu līmenī to atrisinājām, īstenībā tikai tad biju gatavs būt par tēti. Jo pirms desmit gadiem es būtu pavisam cits tētis…

Linda: – Kas to zina, kā būtu, ja bērni būtu piedzimuši agrāk. Katram ir savs liktenis, karma, dzīves gājums. Un bērnu dvēseles ir senču dvēseles, kas vēlreiz grib pārdzimt un iemiesoties uz zemes. Arī katra bērna karma ietekmē viņa vecāku dzīvi – sabīda kopā īstos vecākus īstajā brīdī. Skatoties uz mūsu bērniem, domāju: ja mums viņi būtu jau attiecību sākumā, tad ietu diezgan traki… Viņiem ir tāds viedums, tik maziem esot, – viņi mūs padziļināti skolo!

Katram bērniņam ir savs liktenis – viņš mūs izvēlas un piedzimst tieši tajā ģimenē, kas atbilst viņa piedzīvotajam līdz šim un viņa dzīves uzdevumiem nākotnē, viņa karmai.

Atis: – Bet 99% gadījumu tas viss notiek neapzināti. Apzināti būtu, ja cilvēki saprastu savas dzimtas ietekmi, savu iepriekšējo dzīvju ietekmi un zinātu, kā to labot tā, lai, bērnam piedzimstot, viņš justos labāk. Sākumā ļoti gribējām bērnu egoistisku iemeslu dēļ – ir laiks, citiem ir, mums arī vajag. Bet, kad abi sapratām, ka gribam radīt bērniem labvēlīgu vidi un atbalstīt viņus, lai viņi realizētu sevi kā veiksmīgi un laimīgi cilvēki, drīz vien iestājās grūtniecība.

Linda: – Dažreiz ar Ati domājam: nu kāpēc neesam normāli cilvēki? Kāpēc nevaram normāli dzīvot? Esam tādi, kas kopš bērnības uzdevuši daudzos kāpēc? un turpinām to darīt. Kopš sevi atceros, interesējos par to, kāpēc piedzimu tieši savai mammai. Kāpēc esmu meitene? Kāpēc otrais bērns ģimenē? Kāpēc tieši Latvijā? Īpaši pusaudžu gados par to domāju. Tāpēc sāku studēt psiholoģiju, kur centos meklēt cēloni, saprazdama, ka atbildes jāmeklē mūsos pašos. Toreiz gan psiholoģijas studijās atbildes neatradu, sāku paralēli apgūt vēdas.

– Kāpēc jūsu bērnu dvēseles izvēlējās jūs?

Atis: – Tā ir atbilde, kas der visiem vecākiem, – līdzīgs pievelk līdzīgo. Viņu dvēselītes ar visu to pieredzi no citām dzīvēm, kas viņiem ir, var piedzimt tikai tiem vecākiem, kas ir līdzīgu piedzīvojuši. Viņi nevar piedzimt citur. Ko sēsi, to pļausi.

Dvēsele, kas piedzimst, savā dzīvē var saņemt tikai to, ko ir iesējusi, un baudīt augļus vai nebaudīt, ja augļiem nav, kur rasties… Izklausās traki, bet pamesto zīdaiņu dvēseles arī ir izvēlējušās tieši tādu dzīvi, izvēloties vecākus, kas viņus pametīs…

Linda: – Varbūt skan nežēlīgi, bet katram jāuzņemas atbildība par tiem cēloņiem un sekām, ko pats šajā un iepriekšējās dzīvēs esi radījis. Protams, dabiski ir žēlot nabadziņus, kas ir pamesti, bet, no otras puses, ja abstrahējamies no emocionālā, īstenībā šis bērns pats to iepriekšējās dzīvēs ir nopelnījis – varbūt pametis savus bērnus.

Atis: – Kāpēc pašlaik tik bieži ir situācijas, kad apvienojas šķirtas ģimenes un dzīvo kopā ar svešiem bērniem? Arī tur ir līdzīgs stāsts – kaut kādu apsvērumu dēļ bērni nedzīvo ar saviem īstajiem vecākiem, īstajiem brāļiem un māsām, kas nav ne labi, ne slikti. Tā vienkārši ir – ko sēsi, to pļausi.

– Linda, ko tu iesaki citām sievietēm ceļā uz harmonisku, pozitīvu dzemdību pieredzi?

Linda: – Pirmkārt, svarīgi vismaz pusgadu gatavoties ieņemšanai. Un, protams, abiem ar vīru. Turklāt tas ir svarīgi ne tikai sievietei, bet abiem! Veicām attīrošās procedūras.

Atis: – Šņabi un vīnu dzert beidzām krietni agrāk nekā pusgadu pirms bērna pieteikšanās. Kad pirmo reizi sākām gatavoties ieņemšanai, vienkārši pēc tam vairs neatsākām lietot alkoholu, kaut arī iepriekš nebijām nekādi dzērāji. Man to vienkārši vairs negribas. 

Linda: – Otrkārt, ieņemšanas process ir svarīgs, kaut arī mēdz uzskatīt, ka cilvēks sākas no dzemdībām. Cilvēks sākas no domas par bērnu – no mirkļa, kad sāc domāt par saviem nākotnes bērniem. Protams, sākumā vīzijas ir nekonkrētas – nevis tas, kādi bērnam būs mati vai acis, bet kādas būs jūsu attiecības, ko tu viņam varēsi dot, iespējams, ar viņu – šo bērna dvēselīti – var pat sarunāties un stāstīt, ko tu viņam mācīsi. Atceros, savulaik sēdēju pie jūras, skatījos tālumā viena pati un iedomājos, kā būtu, ja man būtu bērni. Varētu viņiem izstāstīt par to, kā veidojas viļņi vai kā mākoņos saskatīt dzīvnieciņus. Tas ir bērna sākums.

Ieņemšanas process ir atsevišķa stāsta vērts, jo tad bērns sākas fizioloģiski, un, kāda ir ieņemšana, tādas būs arī dzemdības – tās ir vienas monētas divas puses.

Ja ieņemšana ir abpusējas cieņas pilna, paturot prātā, ka bērna dvēselīte turpat kaut kur tuvumā lidinās, arī viss pārējais būs tāds pats. Ja bērns ieņemts orgasma laikā, orgasms būs arī dzemdībās. Šī tēma gan ir tabu, un daudzi vairās par to runāt. Lai arī visiem ir iespējamas šādas baudpilnas dzemdības, tas ir padarīts par izņēmumu, jo filmās redzam, ka visiem tas rada stresu, visi kaut kur skrien uz slimnīcām, kliedz un rada traci. Tiek kultivēts, ka dzemdības ir tikai un vienīgi sāpes.

Atis: – Un vēl iesēdina dzemdēt krēslā, kur gravitācija nepalīdz… Bērns taču ir lielākais brīnums, ko varam radīt. Šajā radīšanas procesā svarīgi, lai abiem ir labi un apstākļi ir atbilstoši. Piemēram, mēs abi meditējām uz bērnu pirms ieņemšanas. Svarīgs moments ir arī baudas gūšana – abpusēja.

Linda: – Ļoti svarīgs! Ieņemšanas laikā rodas tā seksuālā enerģija, ko vēlāk pārņems bērns, un no tās daudzuma būs atkarīga bērna kvalitāte – enerģijas ziņā. Cik viņš būs vesels, enerģisks, kādas būs attiecības ar vecākiem.

Atis: – Brīdī, kad dvēselīte pieķeras tam, kas mammā sācis augt, viņš uzreiz ietekmē abu vecāku attiecības. Un, ja pārim nav risināta karma ar bērniem u. tml., nav brīnums, ka divi mīļi un tuvi cilvēki pēkšņi mainās.

Ir piemēri, kur attiecības neiztur pat grūtniecību, kur nu vēl kopīgu bērnu audzināšanu! Kaut pirms tam viss bija labi.

Tie, kas zina un risina šīs problēmas, tomēr piedzīvo ko citu. Tas, runājot par nolemtību…
Ideāli grūtniecībai būtu jānotiek ar vīrieša un visas ģimenes atbalstu, sievietei un bērnam drošā un draudzīgā vidē, un visu negatīvo vajadzētu izslēgt.

Linda: – Vēdās ir minēts ļoti garš saraksts ar to, kas jāievēro topošajai māmiņai, pat tikai gatavojoties grūtniecībai. Piemēram, neatrasties skaļās vietās, neapmeklēt kapus un bēres, neiet zem lieliem, tumšiem kokiem, nešūpoties.

– Tu to visu ievēroji?

Linda: – Man tas nebija grūti. Uz bērēm grūtniecības laikā negāju. Kā zināms, kad ģimenē kāds ienāk, kādam ir jāaiziet, un tā nācās izlaist tuvu cilvēku bēres.

– Visu grūtniecības laiku ļāvies tam, ka būs labi?

Linda: – Nevaru to saukt par pārliecību, drīzāk mums abiem ar Ati vienkārši bija skaidrs, kā tas viss būs. Es biju kā kaķene – ļāvos instinktiem.

Atis: – Ja enerģija ir radīta vajadzīgā daudzumā un kvalitātē ieņemšanas brīdī, tad arī grūtniecība var būt harmoniska līdz pat dzemdībām. Bet, ja tā nav, protams, ar nākamo bērnu var mēģināt un būs labāk. Protams, palikt stāvoklī var arī bez labsajūtas, bet vide un apstākļi, ar ko aizsākas grūtniecība, ir pamats nākamajam cilvēkam.

– Un jums bērni piedzima mājās…

Linda: – Mājdzemdības man nebija izvēle, bet vienīgā iespēja. Atceros, kad mamma bērnībā stāstīja, ka bērni dzimst slimnīcā, tas man saistījās ar stresu. Arī poliklīnikas apmeklējums vai analīzes no pirksta bija stress. Pirmā doma toreiz bija – man nebūs bērnu, jo negribu dzemdēt slimnīcā. Nedomāju, ka slimnīcā dzemdēt nevajag – noteikti nē, jo katram ir savs! Paldies Dievam, mājdzemdības Latvijā ir brīva izvēle, ko varam izmantot. Man arī palaimējās satikt īsto vecmāti Rudīti Brūveri, ar kuru dūloju sava brāļa bērniņu, kaut toreiz vēl vārdu dūla nezināju. Pildīju dūlas pienākumus instinktīvi, par to uzzināju tikai vēlāk. Redzot mājdzemdības ar Rudīti, man nebija divu domu, ka dzemdēšu ar viņu.

Grūtniecības laikā biju tik atvērta instinktiem, ka savā ziņā nobijos no tā, cik liels ir sievišķais spēks, kas ir mūsos, – pārliecība, ka varu pati dzemdēt. Ja man ļautu, es kā kaķene dzemdētu bērnu vienatnē, jo instinkts ir tik spēcīgs.

Vecmāte mācēja atrast pareizo klusumu, lai nepārtrauktu manu ceļu un dotu padomu īstajā brīdī, bez iejaukšanās. Man tas bija ļoti svarīgi.

– Otrās dzemdības bija citādas?

Linda: – Dārta piedzima nepilnās trijās stundās – tas bija divreiz straujāk. Viņa piedzima visa pūslītī – laimes krekliņā. Pirmajās dzemdībās vairāk ļāvos instinktiem, jo viss bija nezināms un neparedzams. Otrajās jau zini, kas notiek, pazīsti savu ķermeni.

Atis: – Un mājdzemdībās vēl arī vecmātei jāpaspēj šajā laikā atbraukt.

Linda: – Cilvēks visu laiku mēģina pakļaut dabu – ja nesaprot, kas dabā īsti notiek, drošības labad pakļauj to sev. Tas saistīts arī ar dzemdībām… Kā biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā? Jogā pastāv divi apziņas stāvokļi – mīlestības un baiļu. Dzemdības parasti visiem saistās ar bailēm – ar baidīšanos, ka var kaut kas noiet greizi ar mammu, ar bērnu –, tāpēc arī mājdzemdībās būtu drošāk, ja pie kāpņu telpas stāvētu ātrā palīdzība utt. Tas viss saistīts ar bailēm. Manā apziņā baiļu nebija nemaz… Es to nesauktu par pārliecību par sevi. Pamēģini kādam izstāstīt, kas ir orgasms dzemdībās! Tas rada vientulības izjūtu. Katram ir sava sāpe, un katrs, kas stāsta to citiem, mēģina mazināt savu trauksmaino pieredzi.

Atis: – Tā ir brīva enerģijas plūsma, kurā tu zini, ka viss ir kārtībā. Un pats galvenais – šai sajūtai ir pamats. Manā horoskopā bija tāda kombinācija, ka man var piedzimt nevesels bērns, un iedomājies, kā šāda informācija var spiest! Labi, es skaitu mantras, meditēju un visu ko daru, lai tas nenotiktu. Esam tajā ieguldījuši desmit gadus. Bet tas, protams, ir mūsu stāsts, citam vajag mazāk vai nevajag nemaz. Un šis ceļš notika vienlaikus ar mana apziņas stāvokļa paplašināšanos – sākumā man vispār nebija domu, ka vajag bērnu. Man bija bail. Tolaik prioritāte bija karjera. Draugu un radu bērni man patika, bet iekšēji bija bail – vai mācēšu būt tētis? Linda gribēja un pirmā to ierosināja, bet es tam piekritu viņas dēļ. Viens no iemesliem, kāpēc sākumā mums nesanāca, – bija bail. Un, ja ir bail, tad īstenībā nemaz negrib. Pārliecība, par ko runā Linda, nerodas no tā, ka esmu drosmīgs. Ar drosmi tam nav nekāda sakara.

– Kā jūs raugāties uz bērnu audzināšanu?

Atis: – Pirmā lieta ir nesačakarēt augšanu.

Linda: – Bērnu audzināšanā nelietojam vārdu nedrīkst, tomēr tā nav arī visatļautība. Bērns visu laiku grib kaut ko pataustīt, pagaršot utt., bet vārda nedrīkst vietā mēģinām novirzīt uzmanību uz kaut ko citu vai, ja ir jau gana liels, skaidrot, kāpēc. Tādējādi bērns jūtas brīvs, aug brīvā vidē, nevis aizliegums seko aizliegumam, kas ikreiz rada tādas kā sienas, kad viņš grib atklāt pasauli. Negribam, lai aizliegumi ierobežo bērna pasauli, kas, mūsuprāt, nozīmē arī ierobežota prāta izveidi, apziņu, kas ir ierobežota. Kad bērns izaug un no viņa gaidām, lai viņš pats izlemj, par ko grib kļūt un kāda ir viņa dzīves jēga, vecāki pēkšņi attopas, ka bērns to nespēj, jo dzīves izzināšana vienmēr ir bijusi slēgta.

Mēs ļaujam izzināt pasauli, skatāmies, kas viņu interesē, radām apstākļus, lai viņš var apmierināt savu interesi. Ja grib rāpot pa dubļiem, nopirkšu bikses, ar kurām to var ērti darīt.

Tā rodas iespaids, ka pasaule ir brīva un atvērta. Ja kaut ko tiešām nedrīkst, piedāvājam izmēģināt kaut ko citu – ko drīkst. Tas saskan ar dabisko pieeju bērna apziņas struktūras izveidošanā, arī tas – bērna apziņa un tās izveide līdz 21 gada vecumam – ir aprakstīts vēdās. Savus bērnus neaudzinām, bet piedāvājam platformu, esam blakus, ja gadījumā viņiem vajadzēs mūsu palīdzību. Un darām to ar cieņu pret bērnu, taču tā nav visatļautība vai izlaišana. Esmu diezgan stingra mamma, nonākusi pie atziņas, ka, ja klausu bērnus, tad viņi klausīs mani. Nezinu, vai tā ir, bet man tā šķiet.

Atis: – Ja ar knupi viņiem neaizbāzīsim muti, vecumdienās arī viņi neaizbāzīs muti mums. Mums tas šķiet brutāli, tāpēc mūsu bērniem nav bijuši knupji. Ar ko bērns atšķiras no pieaugušā – diez vai mēs kādam pieaugušajam ar varu censtos aizbāzt muti par to vien, ka viņš runā skaļi vai tā, kā mums nepatīk? Bērnā notiek visi tie paši procesi, kas pieaugušā cilvēkā, tikai viņa ķermenītis vēl ir mazs. Principā bērns ir normāls sarunu biedrs, kas vēl nav iemācījies runāt. Bērni mācās no piemēra, un visātrāk pielīp sliktie piemēri, labie pielīp lēnāk.

Linda: – Ieklausīties bērnā, nevis pieradināt pie ratiem, knupja, vēl kaut kā cita. Vienmēr svarīgi uzdot sev jautājumu – tas ir manai ērtībai vai tā būs labāk bērnam? Gandrīz vienmēr, uzdodot šo jautājumu, ļoti daudzas lietas, kas saistītas ar aprūpi, ir domātas vecākiem, nevis bērna vajadzībām. Iespējams, tāpēc, ka bērni pie mums atnāca tik apzinātā vecumā, apzināti ieņemti un dzemdēti, es arī apzināti ar viņiem sēžu mājās, kā pieņemts teikt, kaut gan patiesībā mājās nesēžu un aktīvi nestrādāju, bet veltu laiku viņiem. Tas ir viens no ļoti svarīgiem momentiem – veltīt bērnam laiku. Bieži dzirdu, ka mammas savas ērtības labad saka, ka labāk pavada ar bērnu kvalitatīvu, nevis kvantitatīvu laiku, jo bērns nogurstot no mammas… Līdz skolas vecumam bērnam noteikti mammas nevar būt par daudz. Kvalitatīvs laiks parasti izpaužas, piemēram, kopā paspēlējoties. Bet uzskatu, ka tas bērnam nemaz nav tik ļoti vajadzīgs.

Lielākoties viņiem vajag, lai mamma ir turpat blakus, jo tad bērns jūtas drošs, lai darītu savas lietas, un mamma nemaz nav vajadzīga. Tad bērns izaug par patstāvīgu un spējīgu cilvēku.

– Bet tu darbojies ārpus mājas?

Linda: – Jā, tad bērni paliek ar Ati vai manu mammu. Sēdēšana mājās, kas patiesībā tāda nemaz nav, ja vien mamma pati ir pietiekami aktīva, prasa no vecākiem nemitīgu pielāgošanos un pašattīstību. Bērns aug strauji, mainās, un vecākiem jāprot mainīties līdzi. Tas prasa milzu enerģiju. Bez apkārtējo atbalsta un zināšanām, kā gūt šo papildu enerģiju tik intensīvā ikdienā, ir ļoti grūti izturēt un nebēgt uz darbu. Bērniem mēs esam vajadzīgi tikai dažus savas dzīves gadus, kas paiet ātrāk, nekā jaunie vecāki iedomājas. Visu lielo pasaules naudu varēsim nopelnīt vēlāk.

Atis: – Tas ir atkarīgs no bērna. Dārta mierīgi palika ar mani, bet, piemēram, Pauls gan tik viegli mammu projām nelaida. Tiklīdz mamma bija ārā pa durvīm, uzreiz sāka viņu meklēt un nelaida ne uz veikalu, ne kur citur. Mūsu ģimenes ritms ir tam piemērots, jo esmu pietiekami daudz mājās un neeju agri no rīta uz darbu, bet strādāju vakaros, kad lasu lekcijas. Citreiz vairākas dienas esmu aizņemts un tad nepiedalos ģimenes dzīvē.

Linda: – Cenšamies radīt bērniem apstākļus, lai viņiem būtu pēc iespējas mazāk stresa. Apziņa ir elastīga un stresa apstākļos aizveras, un tad ir gan grūti mācīties, gan bērni vairāk slimo. Brīvības apstākļos ir arī robežas, tomēr nav stresa, nav apstākļu, kam bērns vēl nav piemērots un kas bērnam ir nedabiski. Bērnudārzs un būšana kopā ar aukli, kas bērnam ir svešs cilvēks, protams, daudz ko var iemācīt, bet tas ir virspusēji. Dziļi iekšēji tas bērnam tomēr ir stress.

Dabiski bērnam nav vajadzīga komunikācija ar vienaudžiem ierobežotā vidē, bet gan ar mammu, tēti un pārējo ģimeni – vecvecākiem, arī onkuļiem, tantēm, brāļiem, māsām, māsīcām un brālēniem.

Radi ir tuvi bērna vibrācijām, radnieciskas dvēseles, kas smalkajās niansēs iemāca to, ko vajag tieši šim bērnam. Protams, ir arī vienaudži kaimiņos un dažādās nodarbībās, tā ka stereotips, ka bērniem trūkst komunikācijas, vismaz mūsu realitātē izrādās aplams.

Atis: – Protams, cik teoriju katrs var ieviest savā dzīvē, nosaka viņa liktenis, karma. Arī mūsu dzīvēs zināšanas ir lielākas, nekā spējam īstenot praksē, toties, iespējams, tās noderējušas kādam, kurš lūdz padomu. Šablonveida risinājumu nav. Tik un tā uzskatu: ja katrā dzimtā būtu foršas attiecības, tad visi dzīvotu kopā. Un, ja dzimta dzīvotu kopā, ja lielākā daļa no visiem strādātu algotu darbu un nesēdētu mājās bērna dēļ, tik un tā atrastos cilvēki, kas pāris stundu var pieskatīt bērnu, kamēr kāds cits nevar, un tad atkal nākamais utt. Ja apkārt ir padsmit cilvēku, tad to var. Tas, mūsuprāt, šķiet dabisks risinājums.

Linda: – Kā senos laikos bija viensētā, kur četras paaudzes dzīvoja kopā un saimē bija arī strādnieki un citi ļaudis, kas pieskatīja bērnus.

Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada pavasarī.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+