• Šobrīd

    weather img

    Rīga +10°C Mākoņains, Z vējš, 7.72 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Par Latvijas hokeja izlasi: Interfronte, klusie telefoni un alkohols…

    Hokejs
    Raimonds Rudzāts
    9. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Šogad bija piektā reize, kad Latvijas hokejisti graizīja olimpisko ledu. Iepriekšējās četras bijušas spilgtas katra savā unikālajā veidā, turklāt nereti zīmīgākie notikumi risinājušies ārpus ledus laukuma.
    Nākamais: Sākās kā sapnis, beidzās kā murgs

    Kluso telefonu sāga

    Olimpisko debiju Latvijas hokeja izlase piedzīvoja 2002. gadā Soltleiksitijā. Ceļš uz apsolīto zemi bija ļoti grubuļains. Iepriekšējās olimpiskajās kvalifikācijās tika piedzīvoti sāpīgi zaudējumi izšķirīgajās spēlēs. 2001. gadā Haralda Vasiļjeva vadībā kvalifikācijas turnīrā Klāgenfurtē beidzot izdevās izcīnīt olimpisko ceļazīmi. Vasiļjevs, kurš pēc veiksmīgā 2000. gada pasaules čempionāta tobrīd baudīja lielu popularitāti līdzjutēju vidū, uz olimpiskajām spēlēm izlasi neveda, jo pa ceļam sanāca izgāzties 2001. gada pasaules čempionātā Ķelnē.

    Izlases vadību pārņemot Haraldam Vasiļjevam, viņa pirmais darbs bija izlases kandidātu pulkā vairs neiekļaut kapteini Oļegu Znaroku. Vasiļjevs treniņus vadīja latviski un dienas plānus arī sastādīja latviski, liekot atsevišķiem spēlētājiem vaicāt par tādu vārdu kā «brokastis» nozīmi krievu valodā.

    Vasiļjeva nacionālais piegājiens un Znaroka pastumšana malā izraisīja lielu viļņošanos krievvalodīgo hokejistu vidū.

    Kad 2000. gada pasaules čempionāta beigās par labāko uzbrucēju komandā Vasiļjevs nosauca Hariju Vītoliņu, nevis mūža labāko čempionātu aizvadījušo Aleksandru Beļavski, spēlētāji satrakojās. Sākās atklāto vēstuļu rakstīšana – krievvalodīgie pieprasīja Vasiļjeva nomaiņu, bet latviski runājošais gals ar Artūru Irbi priekšplānā tikpat publiski metās treneri aizstāvēt.

    Nomaiņa nenotika, jo sportiskais fons tai bija neloģisks – izlase nule kā bija izcīnījusi olimpisko ceļazīmi un aizvadījuši eiforijas pārpilnu pasaules čempionātu Sanktpēterburgā.

    Latvijas izlase ar pieciem NHL spēlētājiem un divpadsmit Eiropas vadošajās līgās spēlējošajiem hokejistiem Ķelnē tika nodēvēta par Sapņu komandu, taču tās iekšienē vienotības nebija. «Interfrontes klātbūtne Latvijas izlasē bija diezgan nopietna,» atminas žurnālists Armands Puče. «Klātbūtne bija pielienoša, jo tie jaunie cilvēki it kā smaidīja un rādīja zobus, bet, kad izlasē bija jāizvēlas starp latvieti un krievu, tad Oļega Znaroka iepotētā ģedovščina, lai arī kurš tobrīd būtu treneris, panāca, ka brauks krievs. Par to var apvainoties vai neapvainoties, bet tā bija realitāte, un tagad kādam teikt, ka tā nebija, ir smieklīgi.»

    2001. gadā Ķelnē t. s. Sapņu komanda vispirms nodemonstrēja savu potenciālu, ar 2:0 pieveicot ASV izlasi. Un pēcāk ar 2:4 izgāzās mačā pret grupas pastarīti Ukrainu, kas nozīmēja spēlēšanu par vietas saglabāšanu augstākajā divīzijā. «Sportiskais režīms tika pārkāpts neslēpojoties, tāpēc arī sportiskie rezultāti bija tādi, kādi bija. Tas Vasiļjevam maksāja trenera krēslu. Visu 2001. gada vasaru varēja just, ka aizkulisēs aktīvi rosās Znaroks, uz zirgiem sēdinot citus,» aizkulišu notikumus atceras Armands Puče. «Izlasē bija krievvalodīgie spēlētāji, kuri ideoloģiski ļoti prasmīgi priekšplānā izstūma aprobežotākus komandas biedrus – gan sarunās par prēmijām, gan par dažādiem labumiem, gan citiem jautājumiem.»

    Vai zaudējums Ukrainai bija apzināts? Lai arī kuluāru versijas ir dažādas, visticamākā atbilde ir – nebija. Taču lielai daļai spēlētāju nebija sevišķas motivācijas Vasiļjeva vadībā laukumā atdot sevi visu, un tas komplektā ar zaļā pūķa dancināšanu radīja augsni zaudējumam pret Ukrainu un sekojošajai trenera nomaiņai. «Haralda Vasiļjeva nostumšana malā bija Oļega Znaroka revanšs par izmešanu no Latvijas izlases,» ir pārliecināts to laiku aculiecinieks Armands Puče.

    Soltleiksitijā Latvijas izlasi vadīja zviedrs Kurts Lindstrēms. Savulaik aizvedis līdz pasaules čempionu titulam Somijas izlasi, zviedrs kļuva par pirmo ārzemnieku pie Latvijas izlases stūres.

    Viņa CV jautājumus neraisīja, tāpēc ar treneru nomaiņu itin viegli samierinājās arī izlases latviskais gals.

    Līdz ar Lindstrēma stāšanos amatā, izlases ģērbtuvē atsāka skanēt krievu mūzika (Lindstrēma pēdējā čempionātā 2004. gadā katrs izlases spēlētājs pirms mača ar Austriju savā skapītī atrada trenera adresētu uzmundrinājuma vēstuli… krievu valodā), tikmēr pats Lindstrēms ieviesa dažādas novitātes – Sporta pils ģērbtuvē parādījās paklājs, banāni un citi rietumu pasaulē tobrīd jau pašsaprotami nieciņi. «Lindstrēms mūsu situāciju īsti nesaprata,» uzskata Puče, «taču viņš ienesa izlasē šo to no civilizētas komunikācijas. Kas līdz tam bija tāda kazarmu tipa komunikācija – ļoti parupja.»

    Komplektējot sastāvu Soltleiksitijai, atsevišķas izvēles raisīja nopietnas šaubas par to, cik zviedrs spēj būt neatkarīgs savos lēmumos. Tomēr par vienu spēlētāju segmentu šaubu nebija – Latvija cerēja uz NHL spēlējošo ierašanos. NHL klubi nebija gatavi latviešus atbrīvot uz visām spēlēm, līdz ar to Sandis Ozoliņš un Kārlis Skrastiņš ieradās palīgā uz leģendāro neizšķirtu pret zvaigžņoto Slovākiju (6:6), kurā Ozoliņš izcēlās ar četrām rezultatīvām piespēlēm. Savukārt Artūram Irbem kāju priekšā lika pats NHL komisārs Gerijs Betmens, ar kuru Irbe kā Spēlētāju asociācijas pārstāvis bija sagājis ragos. Betmens paziņoja, ka Irbe uz olimpiādi nevar doties, jo tā tikšot pazemināts viņa pārstāvētās Karolīnas Hurricanes līmenis. Beigās gan Irbem izdevās izcīnīt tiesības ierasties palīgā Latvijas izlasei uz izšķirīgo apakšgrupas spēli pret Vāciju, taču, beidzot nonācis vārtos, labāko spēli neaizvadīja ne viņš, ne arī komanda kopumā.

    Jestrākie notikumi gan sākās pēc spēles, jo par 9. vietu Latvijas izlases bija jāmērojas spēkiem ar Ukrainu.

    Irbem vieta vārtos neatradās, taču pašam vārtsargam to īsti neviens nespēja pateikt…

    Izlases vadība vēlāk taisnojās, ka nav varējuši Irbi spēles dienā sazvanīt, lai gan pats vārtsargs noliedza šādas runas, sakot, ka tālrunis bijis ieslēgts un jau deviņos no rīta runājis ar savu aģentu. Puče uzskata, ka šajā farsā galveno lomu spēlējis Kirovs Lipmans, kuram ar Irbi bijušas saspīlētas attiecības. «Kirovam bija skaidrs: ja gribi ieriebt Irbem, tad neuzliec viņu spēlēt mačā, kurā viņš pirmoreiz olimpiādē varētu dzirdēt Latvijas himnu. Lindstrēms to pieņēma. Tas bija nepārprotams mājiens, kā izlasē tiek kārtotas attiecības.»

    Irbe iegādājās trīs mobilos telefonus, saglabāja tajos vienu (savējo) numuru un uzdāvināja izlases vadībai… Gadsimtu mijā spēlēšanās ap telefoniem bija Latvijas hokeja izlases firmas zīme. Tā, piemēram, vārtsargs Pēteris Skudra it kā esot apsolījis spēlēt 2001. gada pasaules čempionātā, taču trīs dienas pirms izbraukšanas vairs nav bijis sazvanāms. No izlases malā dīvainos apstākļos tika pastumts tolaik labos Čehijas un Slovākijas klubos spēlējošais Normunds Sējējs, kura neatrašanās kandidātu sarakstā vairākus gadus tika skaidrota ar nespēju aizsargu sazvanīt. Taču par ēras apogeju 2004. gadā kļuva paša Kurta Lindstrēma atbrīvošana no Latvijas izlases. Zviedra vadībā Latvija bija izcīnījusi 7. vietu pasaules čempionātā, taču sarunas par līguma pagarināšanu nevedās gludi. Sarunas par sadarbības turpināšanu aprāvās brīdī, kad zviedrs norunātajā laikā… nav bijis sazvanāms.

     

    Nākamā lapa

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+