Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Loma vēsturē – nenovērtēta?
Gunāra Astras pēdējais vārds plašākai auditorijai tika nopublicēts gadu pēc viņa nāves, 1989. gadā, laikrakstā Atmoda. Tobrīd atmodas procesi jau ritēja pilnā sparā, un tautas apziņā kā neatkarības atgūšanas līderi vēlāk iespiedās pavisam citi personāži. Lielākoties tādi, kuri Gunāra Astras dzīves laikā ar līdzvērtīgu aktivitāti nebija izcēlušies. Pat vēl vairāk – liela daļa bijuši komunistiskās partijas biedri.
«Satversmes preambulā ir rakstīts, ka Latvijas tauta cīnījās par brīvību, pretojās okupācijas režīmam. Bet – cik cilvēku bija, kas tā reāli pretojās?! Gunārs Astra bija viens no tiem, kas to darīja līdz galam,» norāda Gundars Rēders. «Viņš noliek uz kantes jautājumu: ko nozīmē pretoties režīmam? Man tas ir pats sarežģītākais jautājums, kā izvērtēt katra cilvēka lomu vēsturē. Piemēram, Aldis Ermanbriks, kurš ir čekas maisos, padomju laikā strādāja Latvijas Televīzijā un veidoja raidījumu par mūziku Varavīksne. Viņš saka: «Jūs varat mani nosodīt, bet es taisīju Varavīksni. Es nesu šeit Rietumu kultūru. Bet kāda bija disidentu ietekme?» Jā, viņš sadarbojās ar čeku, bet viņš arī mēģināja kaut ko darīt. Ko visi redzēja. Tāpēc tādu cilvēku kā Gunārs Astra misija bija nenormāli grūta. Viņš sapņoja uzrunāt televīzijā latviešu tautu. Viņš bija labs orators. Paradoksālā veidā vienīgais, kā viņš to varēja izdarīt, bija pēdējais vārds tiesā. Tā uzruna agri vai vēlu, bet tiešām – ar laiku – kļuva par uzrunu tautai.
Tas ir paradokss – ka viens pats vari nest gaismu faktiski neiespējamā veidā.
Es piekrītu, ka šo cilvēku loma ir faktiski nenovērtēta.»
Leons Astra ironizē: «Šodien mēs visi esam balti un pūkaini, vai katrs trešais bijis Sibīrijā. Šo visu esmu atklausījies līdz nelabumam! (..) Centos vākt informāciju, lai pārliecinātos, ar cik no tiem cilvēkiem šodien es vispār gribu sveicināties. Taču zināmā mērā esmu iedzīts neizpratnē, jo no materiāla, kas mums ir pieejams, saprast maz ko var.»
Mierīgāk uz kažoku apmešanu otrādi raugās Knuts Skujenieks, lai arī savu pirmo dzejas krājumu – pamatīgi rediģētu – padomju vara viņam atļāva izdot vien 20 gadus pēc iznākšanas no ieslodzījuma. «Cilvēks var mainīt pasaules uzskatus. Un daudziem varbūt arī vajag to darīt. Taču tas ir tik smags un sāpīgs moments, ka jāpaiet gadiem. Tolaik es arī būtu viņus saucis par nodevējiem. Tagad to vairs nesaku – es ar viņiem runāju normāli. Cita lieta ir stučītāji,» viņš uzsver. «Domāju – liela daļa partijas darbinieku bija gandarīti, ka politiskā iekārta nomainījās. Ideoloģija un amati nospieda arī viņus. It sevišķi tad, kad cilvēki sāka justies brīvāk.»
Gunārs Astra pamanījies tiesu varai būt neērts arī pēc nāves. Tēlnieka Gļeba Panteļejeva Astram veltītās skulptūras uzstādīšanu pie Rīgas apgabaltiesas centās kavēt tās darbinieki. Pret šādas skulptūras uzstādīšanu bija 89, par – tikai 5. Daži tiesneši savu nepatiku skaidroja ar viņiem netīkamu māksliniecisko izpildījumu, bet tiesnese Agnese Veita norādīja, ka tā tikšot grauta sabiedrības uzticēšanās tiesu varai…
Sarunas beigās Leonam Astram vaicāju, kāds, viņaprāt, ir bijis brāļa lielākais devums Latvijai. «Dot tautai pārliecību. Drosmi un ticību. Nebūt tik mīkstiem un gļēviem. Apzināties savu nacionālo vērtību. Nekas, ka esam tik maz un apdzīvojam tik mazu platību.
Mēs tik un tā esam – neraugoties uz visiem tiem, kas mums bradājuši pāri.»
Filma Gunārs Astra. Pret straumi ekrānus ieraudzīs 2022. gada nogalē. Taču filmas tituldziesma Sēkla sniegā Jāņa Šipkēvica izpildījumā jau sasniegusi klausītājus. Skaņdarbā izmantots Knuta Skujenieka dzejolis, kas tapis, vienlaikus ar Gunāru Astru atrodoties ieslodzījumā. Atsevišķi tā fragmenti ir tik trāpīgi, it kā šīs rindas speciāli būtu rakstītas Astras dzīvesstāsta apdziedāšanai:
Paldies par to, ka man ir rūgta mēle,
No kuras vārds un nevis sīrups līst.
Paldies par to, ka saprot tas, kam vajag,
Un tas, kas negrib, mani neatzīst. (..)
Paldies par to, ka, elpojošs vai miris,
Es esmu vārds, un vārds ir nemirstīgs.
Karš Ukrainā
