Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es noteikti esmu mainījusies, esmu kļuvusi daudz nobriedušāka. Būtiskuma latiņa man ir krietni pacelta, un redzu, ka mēs pārāk daudz laika veltām nebūtiskām lietām. Ukrainā pabūt galīgi nav vienkārši,» žurnālā «Privātā Dzīve» atzinusi Aiva Vīksna Viņa neslēpj, ka turp devusies ar bažām. «Laikam tikai idiotiem nav baiļu. Bet, no otras puses, uzskatu – kā liktenis būs lēmis, tā būs, tāpēc izvēlējos braukt, nevis mierīgi sēdēt mājās. Vīrs šķiet bija uztraucies vairāk. Ik pēc laika zvanīja.
Mammai gan es pastāstīju tikai pēc tam, kad atbraucu no Ukrainas. Lai mazāk kreņķu, jo viņai augsts asinsspiediens.»
Karā ierautajā valstī viņa bija divas dienas. Būdama Kijevā, viņa piedzīvojusi arī trauksmes sirēnu gaudošanu, kas norāda – briesmas ir tuvāk par 40 kilometriem. «Biju vakarā viesnīcā, kad sākās trauksme. Tā nebija bombardēšana vai raķešu uzbrukums, bet dronu uzlidojums. Mūs aicināja uz patvertni turpat pagrabā. Patvertne nebija liela – pagrabs ar krēsliem, kur sēdēt, un segām, lai var apsegties, lai nav auksti. Tur bija arī labierīcības, ūdens,» apstākļus raksturo viņa.
«Tur iepazinos ar vienu ukrainieti, kas piecus mēnešus dzīvo viesnīcā. Viņa man ierādīja, kā darbojas Ukrainas cilvēku apziņošanas lietotne, un pastāstīja, ka dronu uzlidojumu laikā vietējie pārsvarā neskrien slēpties. Nosēdējām patvertnē divarpus stundu. Ja būtu bīstamāks uzlidojums, tad gan mums vajadzētu doties uz metro,» atklāj Aiva.
Cik emocionāls bijis šis brauciens, un kādas krievu karavīru zvērības deputātei atklājuši ukraiņi, lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
