Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tēva meita
Anna Magdalēna Lemmingere piedzima 1909. gada 28. jūlijā – Vācijas provinces pilsētiņas Ofenburgas strādnieku priekšpilsētā. Annas tēvs bija lokomotīves mašīnists, labsirdīgs, dzīvespriecīgs vīrs. Bet māti Mariju vislabāk raksturotu trīs klasiskie vācu K: Kinder, Küche, Kirche – bērni, virtuve, baznīca. Kamēr māte bija gaidībās ar Annu, tēvs gandrīz nomira ar aklās zarnas iekaisumu. Marija lūdza Dievam, lai notiktu brīnums un vīrs izveseļotos. Lai gan Franci operēja un viņam dzīvību izglāba kāds Freiburgas profesors, Marija secināja, ka Dievs viņu ir uzklausījis. Brīnums ir noticis, un viņai vajadzētu par to pienācīgi pateikties. Māte kļuva arvien dievbijīgāka, arvien vairāk laika pavadīja baznīcā. Bērni – ģimenē vēl bija par Annu vecāks brālis un jaunāka māsa – vienmēr bija paēduši, tīri un glīti apģērbti, tomēr mātes mīlestības viņiem trūka.
Kāds gan tur brīnums, ka vairāk nekā svētulīgajai un nomācoši pareizajai mātei Anna pieķērās tēvam, kurš vecāko meitu labprāt lutināja, cik nu viņa čaklā darbā iegūtā pieticīgā rocība ļāva. Bet meitai šķita, ka Francis ir īsts varonis, kuram pieder nu vismaz visa Ofenburgas dzelzceļa stacija, ja jau viņš spēj savaldīt kaut ko tik varenu kā lokomotīve. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāizstāsta, ka tēvs gāja bojā 1945. gadā – viņa lokomotīvi sašāva angļu lidmašīna. Vēl vēlāk, jau kļuvusi par bagātu un ietekmīgu sievieti, meita vietējā depo sameklēs veco lokomotīvi, nopirks un novietos pilsētā uz postamenta – tēva un viņa draugu piemiņai.
Bet bērnībā viņi abi ar tēvu sprieda, ka derētu nopirkt jaunu mammu.
Meita nepavisam negribēja līdzināties mātei, kas pat par meitas kāzu torti paklusām šķendējās: «Piecdesmit olas?! Es visā mūžā tik daudz neesmu apēdusi!» Taču, itin kā viņas dzīve būtu norakstīta no psiholoģijas grāmatas, arī pati Anna nekļuva par tādu māti, kādu pati sev būtu gribējusi, un vēlāk to godīgi atzina: «Spēlēties ar bērniem nebija mana mīļākā nodarbošanās. Tam taču ir domāts personāls.»
Vīrs, karš un pļauka
Ar savu nākamo vīru, kuru sagadīšanās pēc tāpat kā viņas tēvu sauca par Franci, Anna iepazinās 1928. gada Ziemassvētku svinībās. Annai gan jau bija draugs – Filips, dzelzceļnieka bērns, tāpat kā viņa pati. Ar Filipu viņa bija iepazinusies, kad vēl mācījās tirdzniecības skolā. Anna viņu ļoti mīlēja. Tiešām. Kad darba devēja uzdevumā Filipam vajadzēja doties uz Ameriku un pavadīt tur ilgāku laiku, Anna veselu mēnesi gulēja slima. Taču laiks gāja, Filips joprojām atradās Amerikā, bet Francis acu priekšā. Turklāt viņš nāca no pilsētiņas elites aprindām, jo tēvam piederēja neliela tipogrāfija. Francis bija ne tikai pievilcīgs, šarmants nekauņa, bet arī baudījis labu izglītību un lieliski orientējās mūzikā, glezniecībā, literatūrā. Taču tas viņam netraucēja aizstāt jebkuru no tipogrāfijas strādniekiem, ja tāda vajadzība radās. Kamēr Francis vēl tikai aplidoja Annu, nomira viņa tēvs, un Burdam junioram nācās pārņemt tipogrāfijas vadību. 1930. gadā viņi saderinājās, 1931. gadā Anna Lemmingere kļuva par Annu Burdu. Cits pēc cita pasaulē nāca viņu trīs dēli – 1932. gadā Francis juniors, 1936. gadā – Frīders un 1940. gadā Hūberts.
Vācijā valdīja nacisti.
Par godu Annai jāatzīst: viņa nekad nav slēpusi, ka reizēm «vilku barā dzīvojot, arī pašiem nācies kaukt kā vilkiem».
Cenšoties pasargāt savu biznesu, Francis pat iestājās nacistu partijā. Un jāatzīst, ka viņa lietas gāja tikai uz augšu. Piemēram, divatā ar kompanjonu izdevās lēti nopirkt ebreja Bertolda Raisa tipogrāfiju, vienu no lielākajām un modernākajām Vācijā, ko nacisti atņēma iepriekšējam saimniekam. Taču Francis nelaimes piemeklētajam cilvēkam samaksāja gluži pieklājīgu cenu un pat pieņēma viņu darbā un paturēja, cik ilgi vien bija iespējams, lai gan varas iestādes, to, protams, neatbalstīja. Varbūt tāpēc, ka Burdas kungs rīkojies tik krietni, arī pēc kara tipogrāfija varēja palikt viņa īpašumā. Par laimi, kara laikā uz fronti Francim nebija jādodas, pietika ar to, ka viņš savā tipogrāfijā drukāja kartes ģenerālfeldmaršala Rommela štābam.
Kad trīsdesmito gadu sākumā Hitlers ieradās Ofenburgā, zālē, kur uzstājās fīrers, Anna un Francis sēdēja pirmajās rindās. Kā jau parasti, Hitlers ņēmās ar putām uz lūpām – siekalas šķīda uz visām pusēm, un pilieni atlidoja arī līdz Annai. Šo riebīgo sajūtu viņa iegaumēja uz visu mūžu. Nacistu sieviešu organizācijā tā arī neiestājās, lai gan tika neatlaidīgi aicināta, un darīja visu, lai arī viņas vecākais dēls nenokļūtu hitlerjūgendā.
Pat kara laikā Burdas kundze brauca uz Strasbūru iepirkt jaunus tērpus un delikateses, neraugoties uz varas iestāžu aizliegumu. Jo pirmām kārtām viņa bija liela, bagāta nama saimniece, triju dēlu māte, sieviete, kas rūpīgi kopj sevi. Lai pasaule kaut vai sagrūst – bet viņa savam vīram būs skaista, eleganta un iekārojama sieva! Tāpēc kā sāpīga pļauka sejā nāca ziņa, ka Francim ir cita. Pat vēl vairāk: šī cita ir laidusi pasaulē viņa bērnu. Meitenīti, kas nākusi pasaulē deviņus mēnešus pēc Annas jaunākā dēla Hūberta. Un meitenītes māte ir Franča sekretāre! Protams, Anna pieprasīja, lai vīrs nelietīgo sievišķi izmet no darba! Bet Francis paziņoja, ka negrasās izmest uz ielas sievieti ar bērnu, turklāt savu paša bērnu, un tik sarežģītā laikā, kad plosās karš un Vācija irst pa visām vīlēm. Un ārlaulības meitu viņš mīlot ne mazāk kā savus likumīgos bērnus.
Lai gan ģimene, protams, viņam esot vissvarīgākā… Te Annai bija ko padomāt. Viņa tomēr bija ārkārtīgi tikumīga kundze. Savulaik, jaunībā, pat pārtrauca attiecības ar pašas labāko draudzeni, kas bija ielaidusies attiecībās ar precētu vīrieti. Taču tagad viņa sakoda zobus un samierinājās. Norunāja, ka Francis savu mīļāko Elfrīdu Breieri iekārtos kaimiņu pilsētiņā, palīdzēs viņai materiāli, bet Burdu ģimenes dzīve turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis. Ģimene patiešām ir pats galvenais.
Vēl viena nodevība
Pēc kara Ofenburga nonāca franču okupācijas zonā, un Franča tipogrāfija izpildīja arī jaunās varas pasūtījumus: iespieda pastmarkas un mācību grāmatas. Tipogrāfijas darbību uzraudzīja franču štāba preses virsnieks Robērs Potē. Lai lietišķās attiecības stiprinātu neformālām saitēm, reiz Francis uzaicināja viņu ciemos un iepazīstināja arī ar sievu. Robērs līdz ausīm iemīlējās Annā. Un, lietojot militāru terminoloģiju, Burdas kundze drīz vien padevās simpātiskā francūža spiedienam. Pēc vīra neuzticības Anna neuzskatīja, ka viņai savi bastioni būtu jāsargā pārlieku rūpīgi. Tā ka šoreiz Francim neatlika nekas cits, kā sakost zobus un samierināties.
Taču ar to vien viss nebeidzās. Tieši Annas mīļākais ierosināja, ka derētu izdot modes žurnālu. Lai gan Vācijai neklājas viegli, sievietes ir un paliek sievietes – viņas vienmēr vēlēsies labi izskatīties. Turklāt tas nebūtu grūti izdarāms. Pašam Robēram bija gan sakari franču modes pasaulē, gan izpratne par žurnālu izdošanu. Annai vienmēr bija interesējuši tērpi. Savukārt viņas vīram piederēja tipogrāfija. Kopā viņi būtu ideāla komanda! Arī Franci ideja sajūsmināja. Un viņa mīļāko Elfrīdu tāpat – jo tieši viņai Francis uzticēja topošā žurnāla vadību, sievai par to neteikdams ne vārda.
Kad Anna to uzzināja, viņa jutās aizvainota dubultā. Vīra neuzticību vēl varētu piedot, bet nu viņš tai maitai ir atdevis Annas dzīves lielo iespēju! It kā liktu sievai saprast: mīļā, tava joma ir māja, bērni un kastroļi… Šāda rīcība ir vēl ļaunāka nekā neuzticība, un tas nu beidzot ir par daudz!
Modes karalienes dzimšana
Tā nu 1948. gada 28. decembrī Ofenburgas notāra kantorī tika parakstīts tiem laikiem itin savāds līgums. Burdas apņēmās dzīvot kopā, un jāatzīst, ka mierā un saskaņā darīja to garus piecdesmit piecus gadus līdz Franča pēdējai stundiņai 1986. gadā. Turpretī īpašumus rūpīgi sadalīja – «līdz pat pēdējai tualetes poda birstei», kā raksta Burdas kundzes biogrāfe Ute Dāmena, kas viņu gan daudzkārt intervējusi, gan ciemojusies Burdu namā. Un cita starpā Burdas kundzes īpašumā nonāca arī izdevniecība, kas izdeva modes žurnālu.
1949. gada oktobrī Anna pārņēma visu, kas bija palicis pāri no vīra mīļākās saimniekošanas: pieticīgas mēbeles, nelielu darbinieku pulciņu un milzīgu – 200 000 marku – parādu par tipogrāfijas pakalpojumiem. Par pirmo izdevniecības mājvietu kļuva bijušais krogs, no kura fasādes gabaliem zemē krita apmetums, bet iekštelpās vēl oda pēc ieskābuša alus. Uz noplukušās fasādes, tikpat pelēkas kā visa pēckara Vācija, Anna lika uzkrāsot baltu laukumu, un uz tā ar melnu krāsu uzrakstīt Modes izdevniecība A. Burda. Turklāt aiz burta A neslēpās vis viņas kristītais vārds Anna, bet gan Aenne – Enne. Tā viņu jaunībā bija saucis pirmais mīļotais Filips, Anna padarīja to par savu firmas zīmi, un ar šo vārdu turpmāk garus gadu desmitus pasaule pazina Burdas kundzi.
Godīgi sakot, sākumā viņa no žurnāla izdošanas nesaprata itin neko. Taču bija apņēmības pilna. Viņai bija četrdesmit gadu. Viņa bija izpildījusi sievietes pienākumu – apprecējusies un devusi dzīvību trim dēliem. Pārdzīvojusi divus pasaules karus, naudas reformu, Hitleru un vīra neuzticību. Un visos pārbaudījumos saglabājusi figūru un nebija zaudējusi pievilcību – sīkās krunciņas ap mirdzošajām acīm tikai vairoja viņas šarmu. Turklāt apveltīta ar gaumi un pietiekami labi nodrošināta, lai varētu atļauties dzīvot pēc sava prāta – kāpēc lai viņa netiktu galā ar žurnāla izdošanu? Kā vēlāk trāpīgi novērtēja Ennes draugs pasaulslavenais modes dizainers Karls Lāgerfelds:
«Enne bija sava laika sieviete, un viņas laiks nebija no vienkāršākajiem.»
Rīta agrumā viņa sēdās savā gluži jaunajā Volkswagen kabrioletā un traucās uz Lāru, pilsētiņu 25 kilometru attālumā no Ofenburgas, kur atradās jaunās izdevniecības mājvieta. Projām no darba devās pēdējā, desmitos, vienpadsmitos vakarā. Viņa nepavisam nebija kaislīga modes dāma, taču nevarēja neredzēt sievietes, ģērbtas praktiskajās, neglītajās, jau divreiz pāršūtajās pēckara kleitās. Vai tad tādā kleitā var justies kā sieviete? Sieviešu sapņus un cerības iemiesoja jaunais New Look stils, ko radīja Parīzes modes mākslinieks Kristians Diors: kupli svārki ar šmaugu vidukli pretstatā halātiem un galvas lakatiņiem, zīda zeķes pretstatā vilnas kapzeķēm – arī vācietes atkal gribēja kļūt skaistas un sievišķīgas.
Žurnāla pirmais numurs iznāca 1950. gada janvārī. Enne gribēja to nosaukt Favorit. Numurs jau devās uz drukāšanu, kad kāda Vīnes izdevniecība pieteica savas tiesības uz šo nosaukumu. Steidzīgi vajadzēja pieņemt lēmumu. Aenne Moden (Ennes modes) Ennei nepatika – pārāk jau nu izklausījās pēc garlaikotas mājsaimnieces izklaidēm. Galu galā viņa palika pie Burda Moden, un intuīcija viņu nepievīla.
Pirmā numura tirāža bija simts tūkstoši eksemplāru, un apakšvirsraksts pauda, ka še būs Apģērbs, veļa, rokdarbi. Žurnāla cena mazumtirdzniecībā bija 1,40 markas, abonentiem mazliet lētāk – 1,20 markas. Vāka modele bija vietējā Ofenburgas ķirurga Paula Šēfera meita Renāte, valodniecības studente. Viņas vecāki draudzējās ar Burdas ģimeni. Divdesmit vienu gadu vecā meitene zilganzaļajā žaketē ar divrindu pogām un uzšūtām kabatām izskatījās ļoti labi. Ansambli papildināja sarkani pirkstaiņi un ap kaklu apsiets lakatiņš lūpukrāsas tonī. Skaisti!
Bet gatavu apģērbu pēckara Vācijā pārdošanā bija maz, un to cenas neprātīgi augstas. Turpretī audumi gluži pieejami: veikalu īpašnieki tos bija pietaupījuši pirms naudas reformas, un tagad tie atkal parādījās uz veikalu letēm. Pamazām atdzīvojās arī rūpniecība, un pragmatiskā Enne izdomāja, kā palīdzēt skaisti apģērbties arī tām sievietēm, kuru līdzekļi ir visai ierobežoti un kuras arī nav tik veiklas šuvējas, lai pēc tērpa izskata vien pašas varētu izveidot piegrieztni un tērpu pašūt: katram modelim vajadzīga precīza piegrieztne! Žurnālu izķēra kā karstus pīrādziņus, un panākumi nostiprināja Ennes pašapziņu.
«Ja mans vīrs mani būtu mīlējis tikpat stipri, kā es viņu mīlēju mūsu kopdzīves sākumā, es nekas nebūtu izveidojusi Burda Moden,» – vēlāk atzina Enne Burda.
«Man pilnīgi pietiktu ar laimi privātajā dzīvē.» Taču tagad viņu bija sagrābusi godkāre. «Ģimene mani vairs neinteresēja», viņa vēlāk atzinās. «Es biju pārliecināta par saviem spēkiem un neatlaidīga mērķu sasniegšanā. Lai to izdarītu, nepavisam nevajadzēja būt emancipētai,» savus izdevējas karjeras pirmsākumus atcerējās Enne. «Turklāt tolaik es vēl biju arī visai izskatīga un spēju cilvēkus noskaņot labvēlīgi.» Pēc dažiem gadiem iznāca pirmais Burda International izdevums, vēl pēc dažiem – Burdas modes žurnālu tirāža pārkāpa pirmā miljona robežu.
Cauri dzelzs priekškaram
Īstens sprādziens notika 1987. gadā, kad Burda Moden sāka iznākt Padomju Savienībā. No vienas puses, ielaist zemē, ko vēl nesen slēpa dzelzs priekškars, Rietumu žurnālu, bija padomju valsts vadības politisks lēmums. Toreizējā Komunistiskās partijas vadītāja sieva Raisa Gorbačova žurnāla ienākšanu dēvēja par savu ieguldījumu Padomju Savienības sieviešu demokratizācijā. Bet toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers atzina, ka Padomju Savienības demokratizācijā Burdas kundze paveikusi vairāk nekā trīs vēstnieki kopā.
Padomju Savienībai Burda bija Rietumu kultūras legalizācija, bet Ennei Burdai – izeja uz milzīgu jaunu tirgu. Pirmā numura tirāža krievu valodā bija 100 tūkstoši eksemplāru. Darbavietās sievietes veidoja sarakstus, lai tiktu pie kārotajām piegrieztnēm, un katrs žurnāla numurs tika nolietots līdz caurumiem lapās. Ar to droši varēja norēķināties naudas vietā. Ennes Burdas vārds daudzām sievietēm no bijušās Padomju Savienības kļuva par stilīguma, optimisma un pārmaiņu simbolu. Īpaši populārs tas kļuva pēc neprofesionālo šuvēju konkursa. Speciālās balvas saņēma visas konkursa finālistes, bet uzvarētājas devās uz konkursa finālu. Eiropā!
Sātans Burdas brunčos?
Ieraugot uz ielas neglīti vai nevīžīgi tērptu sievieti, Burdas kundze mēdza teikt: «Man gribas viņu aizsūtīt uz mājām pārģērbties!» Viņa vispār mēdza būt visai tieša un skarba. Pēc filmas Sātans Pradas brunčos ar Merilu Strīpu galvenajā nešpetnās redaktores Mirandas lomā kāda no bijušajām izdevniecības darbiniecēm iesaucās: «Bet tas taču ir par mums!»
Savu impēriju viņa vadīja līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam un tikai paretam atļāvās izrauties atpūsties uz Sicīliju – planētas stūrīti, ko viņa mīlēja vairāk par visu pasaulē. Tālumā no trokšņainās darījumu pasaules baudīja klusumu, vientulību, garas, nesteidzīgas pastaigas, lasīja dzeju, baudīja mākslu. Atpūsties visbiežāk devās ziemā, kad Sicīlijā nav daudz tūristu. Taču atvaļinājums nekad nevilkās ilgi: ieelpojusi bezdarbības un vientulības spirdzinošo gaisu, Enne atgriezās ar jaunām idejām.
Kad Enne uzņēmuma vadības grožus nodeva jaunākajam dēlam Hūbertam, kurš jau vadīja no tēva mantoto izdevniecību, viņa apmetās Sicīlijā pavisam un gleznoja rozes:
«Cilvēks kļūst vecs tikai tad, kad zaudē cerību un pilnīgi nododas atmiņām.»
«Pati veiksmīgākā Vācijas sieviete» Enne Burda nomira 2005. gada 3. novembrī deviņdesmit septītajā mūža gadā.
