Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es 16 gadu vecumā no Rīgas skolas aizbēgu uz Liepāju, kur ģeniālais režisors Oļģerts Kroders uzņēma topošos aktierus Liepājas teātra II studijā. (..) Iepazinos ar Jāni Lūsēnu, kas rakstīja mūziku izrādei Princese Gundega un karalis Brusubārda. Viņš pamanīja manu muzikalitāti un ieteica Jurim Kulakovam, kurš veidoja grupu,» atceras Ieva Akuratere. «Juris teica, ka viņam patīk mana izcelšanās, intelekts, garīgā pasaule, aktrises izglītība, muzikalitāte. Viņš sajūsminājās par manu uzvārdu Akuraters, to izrunādams ar Latvijas laika galotni. Uz pirmo Pērkona izmēģinājuma koncertu Kulakovs uzaicināja savu klavieru skolotāju Raimondu Paulu, » atminas dziedātāja.
Un tad noticis kas negaidīts… Paulam Akurateres dziedāšana nemaz nav patikusi. «Pēc koncerta viņš Jurim esot teicis – nu, to puisi (Raimondu Bartaševiču – aut.) vari paturēt, bet to meiteni laid vaļā!
Juris nepaklausīja un mani paturēja.
Kulakovs bija ne tikai mans draugs, viņš mani novērtēja, uzticējās, es viņam biju tuvs cilvēks,» saka Ieva.
Tā nebijusi pirmā vienīgā, kad Paula un Akurateres satikšanās beigusies nepatīkami. «Mūsu ceļi bija krustojušies, kad strādāju Liepājas teātrī, dziedāju Imanta Kalniņa rokoperā Ei, jūs tur!, spēlēju arī citās izrādēs. Es vēlējos kļūt par dziedātāju un, kad Liepājā koncertēja Raimonds Pauls ar grupu Modo, devos pie viņa uz noklausīšanos. Pauls mani pieņēma grupā uz izmēģinājuma laiku. Atgriezos Rīgā, bet pēc pusotra mēneša man aizgāja balss ciet, un
Pauls mani izmeta no savas grupas.
Stāvēju uz ielas stūra un raudāju,» atceras Akuratere. Viņa gan saka – rūgtuma uz Paulu tāpēc neesot turējusi. Arī ticību tam, ka mūzika ir viņas ceļš, Ieva tomēr nepazaudēja. Iestājusies Konservatorijas vokālajā nodaļā, strādājusi Operetes teātrī un dziedājusi Pērkonā.
«Pirms vairākiem gadiem koncertā Doma laukumā aizkulisēs satiku Maestro.
Mēs bijām divi vien. Spontāni tuvojāmies viens otram un apkampāmies. Bez vārdiem izlīdzinājām nepatīkamās situācijas, kas starp mums bija radušās arī vēlāk, neiestrēgdami sīkmanīgā rūgtumā. Mentālā ziņā esam atšķirīgi, taču izjūtam milzīgu cieņu viens pret otru,» tā Ieva.
Sarunu ar Ievu Akurateri lasi žurnālā Ievas Stāsti un digitālajā žurnālā Santa+!
