Baiba Vitajevska–Baltvilka: Latvijā saimniekošana mežos ir pārāk intensīva

Pieturzīmes:

•  Latvijas Dabas fonda vides politikas eksperte, politikas zinātņu doktore.
•  Bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Universitātē, tad Saseksas Universitātē maģistra grādu Eiropas studijās, pēc tam Florencē Eiropas Universitātes institūtā maģistra grādu pētniecības metodēs un doktora grādu politikas zinātnē.
•  Iniciatīvas Zaļais barometrs koordinatore.
•  Precējusies, ir meita.
•  44 gadi.

Savulaik devāties studēt uz ārzemēm, tur izveidojāt stabilu karjeru, apprecējāties. Kas jūs pēc 12 gadu prombūtnes atveda atpakaļ uz Latviju?

Sešus gadus nodzīvoju Itālijā, tur arī apprecējos, piedzima meita, tad neilgu laiku bijām Austrijā, pēc tam pārcēlāmies uz Varšavu. Mans vīrs pēc tautības ir polis, tomēr, jau sākot dzīvot Varšavā, zinājām, ka šis būs tikai noteikts posms mūsu dzīvē un visu mūžu te nepaliksim. Kad jau kādus sešus gadus bijām nodzīvojuši Varšavā, sākās pandēmijas laiks, un tas ieviesa lielas korekcijas darba formātā – daudzus darbus sākām darīt attālināti, no mājām. Tā kā savu darbu varējām darīt teju no jebkuras vietas pasaulē, sākām domāt, uz kurieni varētu pārcelties. Pirmā ideja bija braukt uz Āziju un kādu laiciņu padzīvot tādā mums eksotiskā vidē. Taču no šīs domas atteicāmies, jo bērnam beidzās dārziņa gaitas un bija jāsāk iet skolā.

Citi lasa

Dace Rudzīte

Māja

Kā zināt, vai tavs dūmu detektors darbojas?

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Apsvērām vairākus variantus, kurp varētu pārcelties, – Berlīne, Vīne, Helsinki, Stokholma. Izvērtējām visus plusus un mīnusus, kādi būtu katram no ģimenes, un beigās nonācām pie secinājuma, ka tā varētu būt Rīga.

Es jau pirms tam biju domājusi, ka būtu labi dot bērnam iespēju pabūt latviskā vidē, iepazīt Latvijas kultūru un kārtīgi iemācīties valodu. Izlēmām pārvākties šurp uz trim gadiem un tālāk jau domāt, kā būs turpmāk. Nu šie trīs gadi ir gandrīz pagājuši, ir dažādas idejas, bet konkrētu lēmumu par pārcelšanos vēl neesam pieņēmuši. To darām ļoti izsvērti – Excel tabulā veicam multifaktoru ietekmes analīzi. Izvēlamies aspektus, kas ir svarīgi mūsu dzīvē, un saliekam katram punktus, piemēram, dažādiem dzīves kvalitātes un profesionālajiem rādītājiem, ja mēs dzīvotu, piemēram, Varšavā, Rīgā, Stokholmā. Tad reizinām ar skaitliski izteiktu vērtējumu, cik svarīgs ir šis faktors, un sanāk kvantitatīvs rādītājs, lai varētu saprast, kura vieta tad ir labākā.

Esmu racionāls cilvēks, tomēr dzīvesvietas izvēlē svarīgs ir arī emocionālais faktors – cik lielā mērā tev kaut kas patīk vai nepatīk, cik lielā mērā svarīgi, piemēram, ka esi tuvu saviem draugiem, ģimenei. Emocionālo faktoru var ielikt šajā racionālajā modelī un tad novērtēt.

Vai, pārceļoties uz Latviju, jau zinājāt, ka strādāsiet vides politikas jomā?

Nokļūšana Latvijas Dabas fondā bija vairāk nejaušība. Man nebija tāda profesionālā mērķa. Taču sava nozīme bija tam ka man ir lauku māja Latvijā, un uz to bieži braucu arī laikā, kad dzīvoju ārpus Latvijas. Mans lauku īpašums atrodas Vidzemē, un tuvu tam ir liels meža masīvs. Pirms 10–15 gadiem pamanīju, ka tur sākusies aktīva mežistrāde, arī pie manām mājām. Sākumā nodomāju – nu, neko darīt, mežu cērtam, stādām jaunu. Protams, ir drusku žēl, taču paļāvos, ka tam tā ir jābūt un viss notiek pareizi. Pa meža ceļiem netālu no savas lauku mājas regulāri slēpoju, skrienu, braucu ar riteni, tā ka šie meža darbi notika man acu priekšā, redzēju, kā mainās ainava, un man bija aizvien vairāk jādomā, vai tiešam viss ir kārtībā – vai mežs netiek izcirsts pārāk daudz un pārāk intensīvi. Taču neesmu dabaszinātņu eks­perte, un tā bija tikai tāda parasta cilvēka šaubīšanās. Taču, kad sāku strādāt starpdisciplinārā komandā, kur nācās iepazīties ar zinātnisko informāciju dabas un klimata jomā, pēkšņi atskārtu – nu nē, tas tomēr nav tik vienkārši: nocērt mežu un iestāda jaunu. Ir tik daudz citu problēmu, piemēram, saistībā ar dabas daudzveidības zudumu.

Secināju, ka Latvijā saimniekošana mežos tomēr ir pārāk intensīva. 

Sākot vairāk interesēties par šo tēmu, izpētīju Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja Viestura Ķerus analītiskos rakstus un sapratu, ka šis ir informācijas avots, kuram varu uzticēties un kas zinātniski pamatoti vēsta par to, kāda ir situācija ar dabas daudzveidību Latvijā un pasaulē, kādi ir riski un cilvēku aktivitāšu ietekme uz to. Tad arī man radās doma, ka es varētu izbrīvēt kādu brīdi un kā brīvprātīgā darboties vides jomā. Taču tolaik es vēl dzīvoju ārzemēs. Atgriežoties Latvijā, uzzināju, ka Latvijas Dabas fonds meklē interešu pārstāvniecības koordinatoru. Un es pieteicos, jo uzskatu to par platformu, caur kuru varu īstenot mērķus, kas ir svarīgi gan man, gan, manuprāt, visai sabiedrībai.

Latvijas Dabas fondā mans darbs ietver sabiedrības interešu pārstāvniecību vides jomā politiskajā procesā no nevalstisko organizāciju sektora. Mēs ar kolēģiem sekojam līdzi dažādu normatīvu dokumentu izstrādei, tiekamies ar lēmumu pieņēmējiem – varētu teikt, uzraugām to, kas notiek dabas, klimata un vides jomā Latvijā un mēģinām ietekmēt politikas procesus un rezultātu.

Darbojos arī Zaļajā barometrā – tā ir piecu Latvijas vides organizāciju (Latvijas Dabas fonda, Pasaules Dabas Fonda, Latvijas Ornitoloģijas biedrības, biedrības Zaļā brīvība, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas) apvienība.

Jums ir doktora grāds politikas zinātnēs, taču profesionālajā redzeslokā vienmēr bijuši arī vides un klimata jautājumi?

Strādājot pētniecības institūtos Varšavā un Berlīnē, es kā politoloģe biju iesaistīta projektos, kas pēta dažādus jautājumus saistībā ar klimatneitralitātes politiku. Mana joma bija tieši politiskais aspekts, piemēram, kāpēc sabiedrība kļūst klimata skeptiskāka un tamlīdzīgi jautājumi. Strādāju starpdisciplinārā jomā, tādēļ man bija jāiepazīstas ar dažādiem dokumentiem un pētījumiem, kas saistīti ar klimata neitralitāti, klimata un vides politiku, jāiedziļinās tajos. Un tā es uzzināju lietas, par kurām iepriekš nezināju, un – aizgāju zaļajā virzienā.

Kaut arī man patīk visu plānot un loģiski pamatot, tomēr nereti pavērsienus dzīvē noteikušas nejaušības. Kad jaunībā izvēlējos studēt politoloģiju, jāatzīst, tam nebija dziļas jēgas un iemesla. Vienkārši man tā likās interesanta joma. Manu izvēli noteica arī vēlme saprast procesus, kas notiek visapkārt.

Kādus profesionālos mērķus ir izdevies sasniegt vides politikas ekspertes amatā?

Ir divi veidi, kā varam kaut ko ietekmēt, – varam ietekmēt procesu un varam ietekmēt rezultātu. Skaidrs – lai ietekmētu rezultātu, mums jābūt klāt un jāietekmē process. Šajos divos gados, kopš darbojos Latvijas Dabas fondā, mēs, vides organizācijas, esam stiprinājušas savu klātbūtni politiskajā procesā saistībā ar klimata un vides jautājumiem. Strādājam sistemātiskāk, esam vairāk dzirdami, mūsu viedoklis kļuvis detalizētāks un argumentētāks, aktīvāk reaģējam uz dažādiem procesiem, ietekmējot arī sabiedrisko domu – vismaz tā liecina veiktās aptaujas. Ir lielas izaugsmes iespējas, bet, protams, apzināmies savus resursus, jāsaka – ierobežotos resursus. Lai gan dažkārt šķiet, ka procesi nevirzās tik ātri, kā varbūt gribētos, tomēr, ja mēs, nevalstiskās organizācijas, nebūtu tik aktīvas, situācija vides nozarē būtu vēl sliktāka.

Latvijas Dabas fonds arī veic lielu darbu, izglītojot sabiedrību.

Padziļinoties sabiedrības izpratnei par dabas nozīmīgumu, radīsies arī izpratne, kāpēc mums īstermiņā jāiegulda resursi,

pat varbūt jāatsakās no kādiem papildu labumiem, lai dabu saglabātu, tādējādi panākot daudz lielākus netiešos ieguvumus jau tuvāko gadu laikā.

Vai jums ar vīru ir vienādi uzskati par politiku un zaļo dzīvošanu?

Mans vīrs arī darbojas vides jomā – viņš ir klimata ekonomists, tā ka mums kopīga ir šī plašā joma, kaut specializācijas atšķirīgas. Mūsu diskusiju tēmas ļoti bieži ir klimata jautājumi – vai un kā pasaule var sasniegt noteiktos klimata mērķus, kādi ir riski, kas notiks, ja neīstenosim paredzēto. Mājās mums ir daudz diskusiju par vides jautājumiem, un tas padara dzīvi daudz interesantāku.

Manam vīram, polim, savulaik asociācijas par Latviju bija kā par valsti kaut kur tālu Ziemeļeiropā, kas klāta ar mežiem, – tāda pasaku valsts.

Pirmoreiz atbraucot uz maniem laukiem, viņš to tādu arī ieraudzīja. Diemžēl ar laiku, vairāk iepazīstot Latviju un te notiekošo – arī mūsu lauku apkārtnē –, viņa sapnis sāka grūt. Vīrs teica: «Realitātē priekšstats par dabu, par kuru es tik ļoti cienīju Latviju, aizvien vairāk sāka mainīties.» Vairākus gadus viņš mani bikstīja: «Nu kāpēc tu neko nedari? Redz, kur atkal nocirsts mežs!» Bet es atbildēju: «Man nav nekādu iespēju, man nav varas resursu, es neko nevaru izdarīt.» Taču viņš – kā jau zinātnieks – nelikās mierā, atrada un rādīja man arvien jaunus pētījumus par to, kāda notiekošajam ir ietekme uz dabas daudzveidību. Nenoliedzami, tas mani ietekmēja, tā ka varu teikt – vīram noteikti ir sava loma manā karjeras pavērsienā zaļajā virzienā.

Zinu, ka esat nopirkusi mežu pie savas mājās, ko bija paredzēts nocirst. Kā jums tas izdevās?

Pirms diviem gadiem bijām iecerējuši iegādāties jaunu mašīnu, bet vēl īsti nevarējām izlemt – pirkt vidusmēra mazvāģi vai tomēr auto ar glanci? Tomēr izlēmām par labu pirmajam variantam, bet par naudu, ko ietaupījām, nenopērkot dārgāko auto, iegādājāmies mežu pie manas lauku mājas. Tas bija kaimiņa privātais mežs, kurš tika pārdots kompānijai, kas nodarbojas ar mežizstrādi. Atceros, man satraukta zvanīja mamma – pa mežu jau staigājot cilvēki, iezīmējot kokus, drīz sākšoties ciršana. Uzzināju, kurš uzņēmums nopircis kaimiņa mežu, un piedāvāju to atpirkt. Sākumā ar mani negribēja ielaisties nekādās sarunās, jo visas ciršanas atļaujas jau esot gatavas. Tomēr, izmantojot arī ļoti emocionālus argumentus, panācu, ka darījums notiek, un par astronomisku summu nopirkām mežu. Taču uzskatu, ka šis pirkums ir katra centa vērts – man un maniem bērniem pie mājas būs normāls mežs!

Darbs vides politikā ir vairāk ar dokumentiem un teorijām saistīts, bet šis jau ir tāds pamatīgi praktisks ieguldījums dabas saglabāšanā!

Un ne tikai šis. Manā lauku īpašumā ir arī pļava, un es nodarbojos ar tās atjaunošanu. Tā ir dabiskā pļava, bet daļā pļavas ir iemetusies lupīna, un pērn sāku darbu, lai šo invazīvo augu iznīcinātu. Tas prasīs vēl pāris gadu, bet man ir mērķis! Izmantoju vēl arī citas metodes, piemēram, zāle tiek pļauta tikai reizi sezonā, pēc Jāņiem. Tā es darbojos vides labā ne tikai kā politikas eksperte nacionālā makrolīmenī, bet arī savā mikrolīmenī. Un ne tikai rūpējoties par savu mežu un pļavu.

Man pašsaprotamas šķiet arī daudzas citas lietas – izmantot tikai videi draudzīgu sadzīves ķīmiju vairākkārt uzpildāmās pudelēs, šķirot atkritumus, uzturā lietot bioloģisko pārtiku, vislabāk vietējās izcelsmes.

Mums ir mazdārziņš, kurā izaudzējam dārzeņus arī ziemai. Dzīvojot Rīgā, cik iespējams, ejam kājām vai braucam ar sabiedrisko transportu, nevis ar savu auto. Drēbes un arī citas preces visbiežāk iegādājamies otro roku veikalos. Tomēr, manuprāt, ar šādu savu individuālo rīcību nevajag arī nonākt galējībās – mēs varam veidot un ietekmēt ekonomiskos procesus, bet mēs nevaram izglābt planētu. Lai neiedzīvotos ekotrauksmē, visu daru saprāta robežās un apzinos – ja mēs tiešām gribam panākt izmaiņas, tad daudz jēgpilnāk ir savas kompetences robežās iesaistīties politiskajos procesos un ietekmēt tos, nekā vienkārši nofokusēties uz to, ka manās mājās viss būs tikai zero waste.

Daudzi mūsdienās cieš no pārslodzes, izdegšanas. Pieļauju, ka vides aktīvisms arī prasa daudz mentālo resursu. Kā atjaunojat enerģiju?

Neesmu perfekcioniste. Man pietiekami labs ir pietiekami labs – uzskatu, ka labāk izdarīt pietiekami labi, nekā perfekcionisma dēļ iestrēgt. Ja arī es kaut ko neizdaru, par to neraizējos – izdaru tik, cik varu izdarīt. Turklāt darbs man nozīmē ne jau nostrādāt kaut kādas stundas un nopelnīt naudu – tas ir manas identitātes daļa. Līdz ar to man ir gana daudz enerģijas.

Es dzīvi gribu baudīt, un man nav problēmu novilkt robežas starp darbu un personīgo dzīvi.

Darbs man ir fiziski neaktīvs, tāpēc hobiji ir aktīvi. Viens no tiem jau 20 gadu ir peldēšana. Arī slēpošana – gan kalnu, gan distanču. Nesen izmēģināju niršanu un esmu apņēmusies iegūt licenci, jo gribu redzēt zemūdens pasaules skaistumu. 

Kopš esam Latvijā, meita sākusi ļoti interesēties par putniem. Viņa zina visus Eiropas putnus un putnu atlantā dzīvojas caurām dienām – pēta, mācās, tad dabā meklē. Tā arī mēs ar vīru esam sākuši vērot putnus. Šogad plānojam aizbraukt uz Igaunijas salām – interesanti, kādus putniņus mums tur izdosies pamanīt!