Baiba Sipeniece-Gavare: Agri izdzīvotās skarbās pieredzes mani norūdīja

– Pat ekspedīcijā tu nēsāji pamanāmus auskarus, somā tev bija spogulītis un mini smaržu pudelīte! Tas kaut ko par tevi stāsta.
– Apzināti esmu vēlējusies sevi veidot kā sievišķīgu sievieti, bet ar klints spēku. Nevēlos būt tikai stipra. Tāpēc, kad puiši ekspedīcijā piedāvāja no manas mugursomas paņemt lietas, lai tā kļūtu vieglāka, man nebija ne prātā teikt nē – tajā brīdī es biju sieviete. Tāpat arī dzīvē.
Protams, grūtajā ceļā bija mirkļi, kad kļuva vienalga, kā izskatos. Pārguruma dēļ kauns vairs nebija ne no kā – ne dvēseles kailuma, ne savas nevarēšanas. Tomēr katrs rīts atnāca ar jaunu spēku, un tad spogulītis atkal kļuva svarīgs. Arī ekspedīcijā skaistais, nevis grūtais bija pārsvarā.

Man bija bail no brīža, kad apritēs piecdesmit gadu.

– Man šķiet, šī izjūta ir atkarīga, kā paši raugāmies uz pasauli un ko tajā apzināti meklējam – skaisto vai grūto.
– Man savukārt šķiet, ka vēlmē ieraudzīt labo izpaužas cilvēka pašsaglabāšanās instinkts. Ekspedīcijā mirkļos, kad sev lūdzos spert vēl tikai vienu soli un tad vēl vienu, sev atkārtoju, ka šie nav ekstremāli apstākļi. Ejot konstatēju, ka savos piecdesmit trijos gados esmu pašvakā fiziskajā formā, un lūdzu sevi par to atcerēties, kad atgriezīšos mājās. Pirms ceļojuma vēl mēģināju kaut ko grābt un ķert, bet… Par vēlu dzert boržomi, kad aknas beigtas. (Smejas.)