Varbūt ir un varbūt nav. Šizofrēnija – kā uz to reaģēt un atpazīt

Šizofrēnija… Izlasi gan par to, jo – ja nu kādam tev blakus tiešām vajadzīga palīdzība. Konsultē Dr. ELMĀRS TĒRAUDS, psihiatrs, Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras asistents.
Veselība
Anija Pelūde
15. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

MAZĀ vārdnīca

  • Dementia praecox, agrīnā plānprātība – šizofrēnijas senākais nosaukums.  
  • Šizofrēnija (grieķu shizein – skaldīt + phrēn – dvēsele, prāts) – šo terminu 1911. gadā ieviesa Šveices psihiatrs Eižens Bleilers, uzsvērdams, ka ne vienmēr slimība noved līdz plānprātībai.

– Kad jums piedāvāju sarunu par šizofrēniju, šķita, ka pat nopriecājāties. Vai tāpēc, ka šo tēmu tradicionāli pasniedz ne tādā mērcē?
– Zināt, ko man cilvēki visbiežāk jautā – vai visi šizofrēnijas pacienti ir bīstami? Atbilde: nē, nav. Es pat teiktu, ka pārsvarā nav.

– Bet varbūt viens trāpās. Un kā es to iepriekš varu zināt?!
– Bet kā jūs varat zināt, ka, piemēram, jūsu kaimiņš dzērumā nedara tieši to pašu, ko varbūt viens no tūkstoša šizofrēnijas pacientu?

Vārdu sakot, pār šo slimību ir liela stigma – nepieņemšana.

Par depresiju mēs tagad spējam atklāti runāt, par trauksmēm arī, par vecuma plānprātību pēdējā laikā sabiedrība spriež diezgan bieži, taču par šizofrēniju – joprojām klusums. Un problēma varbūt ir tajā, ka šizofrēnijas ārstēšana – ne vienmēr, bet tomēr – ir smaga un ne katru reizi ar labiem rezultātiem. Bieži vien cilvēki izmainās savā uzvedībā, raksturā, izkrīt no sabiedrības.

– Vai sliktākais scenārijs īstenojas tāpēc, ka cilvēks nav laikus ārstējies, kā tas parasti notiek pie citām slimībām, vai tomēr šīs lietas nedrīkst savstarpēji saistīt?
– Laikam man jāatbild: jā un nē. Par to ir daudz pētījumu – ja slimības sākums ilgu laiku ir mazāk manāms un vēršanās pie psihiatra notiek vēlāk, ārstēšanas rezultāts ir sliktāks. Bet ir situācijas, kad slimība uzreiz izpaužas ļoti spilgti – ar nepareizu uzvedību, halucinācijām, psihotiskiem pārdzīvojumiem –, tā ka apkārtējie to nevar nepamanīt, un tad bieži vien cilvēks uzreiz nokļūst slimnīcā un saņem ārstēšanu.

 – Šizofrēnijai ir dažādas pakāpes?
– Tā nav viena un tā pati visiem. Eiropā esošā klasifikācija joprojām runā par astoņām šizofrēnijas formām. Bet sabiedrībā ar vārdu šizofrēnija droši vien saprot paranoīdo šizofrēniju, Latvijā tā ir vairāk nekā deviņdesmit procentiem pacientu. Tātad šizofrēnija, kas izpaužas ar spilgtām halucinācijām un murgainām idejām par vajāšanu. Iedomām, ka ārējā pasaule, apkārtējie cilvēki uz viņu negatīvi iedarbojas – ieliek galvā svešas domas, rada sāpes, atņem enerģiju, liek kustēties vai paralizē gribu.

Bet paranoīdā šizofrēnija īstenībā nav pati smagākā slimības forma – tikai populārākā, nejaukākās ir divas citas.

Katatonā šizofrēnija, kad cilvēks pēkšņi sastingst, kļūst nekontaktējams, apziņa aptumšojas, un tas ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Savukārt hebefrēnā šizofrēnija raksturīga pēc pusaudžu vecuma jauniem puišiem, kad viņi pilnīgi haotiski, muļķīgi, nejēdzīgi, manierīgi uzvedas, dzerstās, ālējas, kaujas, un viņiem pamazām sagrūst visi psihiskie procesi.

Tiesa gan, pēdējos gados šo smago šizofrēnijas gadījumu kļūst mazāk. Jo, iespējams, ka šo formu pamatā ir smagi neiroloģiski traucējumi, īpaši encefalīts vai meningīts. Agrāk taču nebija iespēju noteikt, kas notiek cilvēka smadzenēs, toties tagad ir, un tas liek ļoti strikti izvērtēt, vai vispār tā ir šizofrēnija. Diferenciālā diagnostika kļūst arvien plašāka un grūtāka.

– Izklausās baisi.
– Apkārtējie un arī mēs, ārsti, uzņemot pacientus slimnīcā, kad viņiem ir akūts šizofrēnijas uzliesmojums, biežāk pievēršam uzmanību tā sauktajiem šizofrēnijas pozitīvajiem simptomiem, kas ir jau manis pieminētās halucinācijas, murgainās idejas. Cilvēkam šķiet, ka viņš dzird balsis, reizēm tās runā viņa galvā, dod rīkojumus vai izsmej, vai pazemo. Atkarībā no tā, kādas šīs balsis ir, cilvēks arī nepareizi uzvedas.

Viņam ir izmainīta spriedumu veidošanas sistēma, šķiet, ka seko sveši cilvēki, mafija vai organizācija, reizēm arī citplanētieši. Ar šiem simptomiem mēs, psihiatri, ņemot talkā zāles, dažu nedēļu laikā tiekam galā.

Taču īstenībā šīs slimības smagumu, kāpēc cilvēki izkrīt no sabiedrības un iestājas tukšums dzīvē, nosaka tā sauktā šizofrēnijas negatīvā simptomātika, kas ir rakstura pārmaiņas, darbaspēju zudums, norobežošanās no sabiedrības, emociju izzušana un izbalēšana. Šo negatīvo simptomātiku kādreiz maldīgi uzskata vienīgi kā medikamentu blakusefektu – nē, patiesībā tas jau ir ielikts šizofrēnijas šūpulī.

– Man tik ļoti gribējās dzirdēt kaut ko pozitīvu!
– Pozitīvs droši vien ir tas, ka šizofrēnija visiem nenorit vienādi. Ir cilvēki, kam šizofrēnijas uzliesmojums ir ļoti smagi gan pašam, gan tuviniekiem, taču tas notiek vienu reizi mūžā, ilgst dažas dienas, reizēm pāriet arī bez ārstēšanas, reizēm ar ārstēšanu un pēc tam nekad dzīvē vairs neatkārtojas. Tādi ir trešā daļa pacientu.

– Laimīgie!
– Nosacīti laimīgāki, ja vispār drīkst par slimību tā teikt. Tomēr lielākajai daļai pacientu uzliesmojumi mēdz atkārtoties, un te atkal jāsaka: ir kam atkārtojas reti un starp uzliesmojumiem nekas nekaiš, taču apmēram trešdaļai slimība noris ar biežiem uzliesmojumiem vai nepārtraukti, mēs netiekam galā ne ar viņu psihozes simptomiem, ne ar personības pārmaiņām.

– Kad cilvēkam sāp zobs, viņš pats to apzinās. Kā ir ar šo slimību?
– Ne velti psihiatrija ir valsts apmaksāta ārstēšanas programma. Jo šizofrēnijas dēļ cilvēkam viņa pārdzīvojumi ir tik reāli un tik spilgti, ka pilnībā viņu pārņem, un cilvēks attiecīgi tajā brīdī arī rīkojas. Tāpēc viņš bieži vien neizprot, kālab kāds pēkšņi apgalvo, ka nekādas balsis nekur nerunā vai ka bandīti neizseko.

Proti, cilvēks īsti nesaprot motivāciju, kāpēc tagad jāsāk ārstēties, kad patiesībā viņam draud sveši cilvēki un īstenībā būtu jādodas uz policiju vai jābēg. Tāpēc ne vienmēr šizofrēnijas pacienti vēršas pēc palīdzības pie mediķiem.

Ir arī cilvēki ar šizofrēniju, kuri veiksmīgi atraduši ārstu, sekmīgi ārstējas, apzinīgi lieto medikamentus un līdz slimnīcai tā arī nekad nenokļūst.

Vai arī pirmajā uzliesmojumā uz īsu brīdi tur ir pabijuši un pēc tam ļoti veiksmīgi ārstējas ambulatori, dzīvo pa māju vai turpina strādāt savā profesijā.

– Visticamāk, viņiem blakus ir bijuši gudri, ieinteresēti radinieki, kas to visu nomenedžējuši.
– Pozitīvais rezultāts veidojas no vairākām sastāvdaļām. Viena no tām ir ģimenes un arī apkārtējo attieksme – skola, darbavieta, baznīca. Otrs svarīgais moments – kāda ir paša pacienta personība, cik viņš gatavs pieņemt faktu, ka jāārstējas, cik ļoti izprot savu slimību, cik spēj uzticēties.

Mūsdienu informācijas pārbagātība ir laba ar to, ka jebkurš var uzzināt, kā un kur ārstēties, tomēr internets ir pilns arī ar apšaubāmu informāciju par medicīnu.

Proti, cilvēks pēc akūtas psihozes izlasa, ka viņa slimība ir neārstējama, bezcerīga, un tas paaugstina pašnāvības risku, jo viņš uztraucas, ka slimība varētu kļūt nekontrolējama. Kaut gan īstenībā varbūt nekas tik dramatisks nav noticis, jo, kā jau minēju, ir gadījumi, kad šizofrēnija uzliesmo tikai vienreiz dzīvē. Tas tāpat kā ar ļaundabīgajiem audzējiem, kad varētu domāt, ka nav vairs nekāda risinājuma, bet izrādās, ka cilvēks veiksmīgi izārstējas un vairs nekad ar onkoloģisku kaiti neslimo.

– Es arī palasīju dažādus rakstus internetā par šizofrēniju un no tiem sapratu, ka šī slimība sāk izpausties jaunībā.
  – Jā, pamatā tie tomēr ir jauni cilvēki ap divdesmit, divdesmit pieciem gadiem. Kādreiz par pašiem mediķiem runā, ka viņiem depresijas un trauksmes sastopamas pat biežāk nekā vidēji populācijā, taču šizofrēnija ārstu vidū gadās ļoti reti. Kāpēc? Jo medicīnas augstskola patērē ārkārtīgi daudz garīgo resursu, un tāpēc cilvēki ar šizofrēniju nespēj līdz galam studijas izturēt.

Nozarēs, kur ir smags mācību process un grūta karjera, šizofrēnijas pacientu ir relatīvi mazāk.

– Bet frāze, ka šizofrēnija robežojas ar ģenialitāti? Šādā sakarā runā arī par Einšteinu, kurš uz pieņemšanu pie karalienes aizgājis kurpēs bez zeķēm! Visi klātesošie to ievēroja, izņemot pašu zinātnieku.
– Viņam gan pieraksta autismu, nevis šizofrēniju… Bet jebkurā gadījumā šizofrēnijas ainā ietilpst arī domāšanas traucējumi. Viens no simptomiem ir tā dēvētā ataktiskā domāšana. Proti, šizofrēnijas pacienti veido citādus spriedumus, apkārtējās norises vērtē īpatni, neparasti, reizēm interesanti un pat ģeniāli.

– Lasīju kādā rakstā – kad cilvēkam jautā: «Kāds sakars ir starp zemeslodi un puķi?», psihiski līdzsvarots cilvēks tradicionāli atbild, ka puķe aug uz zemeslodes, bet šizofrēnijas slimnieks saka: «Uz zemeslodes nogulsnējas kosmiskie putekļi, bet puķei ir ziedputekšņi.»
– Apmēram. Reizēm ataktiskā domāšana šizofrēnijas slimniekam ir par postu un iemeslu, kāpēc viņš netiek galā ar ikdienišķām lietām, kaut vai ar dzīvokļa rēķinu samaksāšanu, bet reizēm tas ir pamats ieraudzīt apkārtējos procesus un lietas citādākā gaismā.

Tas savukārt palīdz māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, starp kuriem tomēr ir šīs saslimšanas pārstāvji, un viņi ir pasaulē atzīti ģēniji.

– Un, ja šie pasaulē atzītie talanti dzertu zāles, viņi vairs nebūtu tik talantīgi vai tik oriģināli?
– Tāpēc reizēm mediķiem pārmet, ka psihiatrijā lietotās zāles nomāc radošās idejas… Jā, ārstēšana reizēm var kļūt par iemeslu, kāpēc it kā ģenialitāte vai talants noplok vai nespēj vairs tik spilgti izpausties.  Bet diemžēl arī pati šizofrēnija ilgtermiņā ir galvenais iemesls, kura dēļ zūd talanti, novatorisms, darbaspējas.

– Kas vispār notiek cilvēkam galvā, ja ir šizofrēnija?
– Nav konkrētas vietas smadzenēs, kas izraisa šizofrēniju, vai viens vainīgais gēns. Nē! Ar šizofrēniju visvairāk saista dopamīna līmeņa svārstības  dažadās smadzeņu  daļās.

Dopamīns ir ķīmiska viela, kas izdalās sinapses spraugā un nodrošina impulsa pārvadi no viena neirona uz otru gan smadzeņu vidusstruktūrās, gan smadzeņu garozā, pieres un deniņu daivās. Ja dopamīns izdalās nepareizi, ja paši neironi ir nepareizi veidoti, tie savstarpēji nepareizi sadarbojas, tad rodas  aplama informācijas apstrāde, un cilvēks sāk spriest nepareizi vai apkārtējo pasauli uztvert nepareizi.

Bet runa nav tikai par dopamīnu, mūsdienās atrasts diezgan daudz ķīmisku savienojumu – neiromediatoru –, kuri ir pie vainas dažādiem domāšanas, uztveres, emociju un citiem  traucējumiem.

– Pieļauju, ka arī zāles ar gadiem mainījušās.
– Pirmie psihotropie un neiroleptiskie preparāti, kam novēroja tādu labu īpašību kā spēja ietekmēt murgu idejas vai halucinācijas, radās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Tie regulēja dopamīna līmeni, bet – zāles uz šo neiromediatoru darbojās visai nespecifiski un radīja ļoti daudz blakņu.

Reizēm notika pat tā, ka psihozes vairs nav, toties ir ļoti izteikti Pārkinsona slimībai līdzīgi simptomi – runas traucējumi, pacientam trīcēja rokas, katrā ziņā viņš arī šo blakusparādību dēļ vairs nespēja īsti funkcionēt.

Pēc tam astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados parādījās jaunās paaudzes antipsihotiskie medikamenti, kurus lieto arī tagad un kuriem šo neiroloģisko blakusparādību ir būtiski mazāk. Nu pacientiem ārstēties kļuvis stipri komfortablāk un drošāk. Tāpēc daudzi šobrīd var, dzerot medikamentus, turpināt strādāt, un viņiem nav tik bieži jāatgriežas slimnīcā.

Vēl viena iespēja ir zāles injicēt, līdz ar to nav nepieciešama kontrole, vai pacients dzer zāles ik dienu vai ne. Injekcijas zāles iedarbojas pat vairākas nedēļas. Faktiski visi tie preparāti, kas Latvijā reģistrēti, iekļauti arī kompensējamo medikamentu sarakstā, tātad pašam šizofrēnijas pacientam par zālēm nav jāizdod ne cents. Šī ir stāsta labā sadaļa.

Bet es negribētu sacīt, ka visiem problēma ar to ir atrisināta. Diemžēl ir pacienti, kuriem pašreizējie medikamenti pietiekami nepalīdz. Tāpēc jācer, ka nākotnē būs jauni risinājumi – varbūt ne medikamentu jomā, bet gēnu darbības modifikācijā. Jo jaunu zāļu izstrādnes tagad ir pierimušas, pašreizējās koncepcijas – sevi izsmēlušas.

– Tieši kādas blaknes ir jaunajiem medikamentiem?
– Kopumā pacienti jaunos medikamentus panes labi, bet mēdz būt vairāki vielmaiņas traucējumi – svara pieaugums, cukura diabēts, kā arī sirds un asinsvadu slimību riska palielināšanās. Šīm lietām ir diezgan strikti jāseko līdzi.

– Zāles jādzer visu mūžu vai periodiem?
– Tas ir jautājums, uz kuru nav vienas atbildes. Viss atkarīgs no slimības norises.

– Vārdu sakot, drīzāk viņam visu mūžu jādraudzējas ar psihiatru.
– Ļoti jauks formulējums. Ja cilvēks varētu atrast sev ārstu, kuram uzticas un ar kuru sadarbojas, tas būtu labākais variants. Periodos, kad medikamentus vajag lietot, viņš tos lieto; kad vajag vairāk, devas tiek paaugstinātas; kad nevajag, zāles tiek lietotas minimāli, tikai kā uzturošā terapija…

Mēs allaž ceram, ka ar medikamentiem – it īpaši ar jaunajiem antipsihotiķiem – spēsim šo slimības procesu apstādināt, iekonservēt, panākt pilnīgu atveseļošanos, bet vai tā vienmēr notiek…

Šķiet, ka tas tomēr atkarīgs no ļoti daudziem citiem faktoriem, tai skaitā no Dieva. Ir tādi faktori, kam mēs, psihiatri, – un cilvēks kā tāds – netiekam klāt, lai atrisinātu šo jautājumu.

– Tad varbūt palīdz ezoterika, dziednieki, tamlīdzīgas lietas?
 – Par tām šizofrēnijas sakarā psihiatri runā diezgan strikti noliedzoši, mēs parasti neiesakām hipnožu metodes vai suģestīvas lietas.

Pie viegliem psihiskiem traucējumiem tas nav kaitējoši un reizēm pat palīdz, bet tur, kur ir šizofrēnija, tomēr jāuzticas psihiatrijai un ezotēriku vajadzētu atstāt malā.

Akūto pacientu nodaļās mēs redzam, ka sadarbībā ar dziednieku vai kādu jaunās reliģijas kustību, kur izmanto suģestijas metodes un runāšanu mēlēs, dažādas neirolingvistiskās programmēšanas elementus, tiek panākts pretējs efekts – cilvēkiem ir šizofrēnijas uzliesmojumus, kas mums pēc tam diezgan smagi jāārstē slimnīcā.

– Kas vēl spēj atmodināt šizofrēniju?
– Stresi, pārslodzes, konfliktsituācijas. Reizēm arī ķermeniska saslimšana var palaist slimības mehānismu, bet tie ir daudz retāki gadījumi. Toties, runājot par provocējošiem faktoriem, noteikti nedrīkst aizmirst narkotiskās vielas. Proti, par marihuānas smēķēšanu un pirms kāda laika tik aktuālajiem spaisiem. Kanabinoīdi, sintētiskie kanabinoīdi un nezināmās vielas, kas atrodas spaisos, ļoti bieži provocē šizofrēniskas psihozes pirmreizējus uzliesmojums un pat izraisa saslimšanu.

Gandrīz katrs no šizofrēnijas pacientiem, kas pēdējo četru piecu gadu laikā pirmo reizi nonācis slimnīcā, ir lietojis spaisu.

 – Un, ja to nebūtu darījis, varbūt nemaz nesaslimtu?
– Tieši tā. Tas arī ir viens no būtiskiem argumentiem, kāpēc psihiatri iestājas pret marihuānas legalizāciju. Sabiedrībā taču izskan dažādi viedokļi – arī, ka marihuāna nav kaitīga, vajag atļaut lietot… Bet katrā ziņā šizofrēnijas kontekstā tas ir ļoti bīstami. Jo pierādīts, ka kanabinoīdi – aktīvās vielas, kas atrodas marihuānā, – spēj palaist šizofrēnijas procesu. Līdzīgi riski saistīti ar amfetamīna lietošanu, tikai mazākā mērā nekā ar kanabinoīdiem.

– Tagad, kad visur ir rindas un valsts medicīnai klājas grūti, kā tikt pie psihiatriem?
– Mēs joprojām vēl turamies, un pie ambulatora psihiatra divu trīs dienu laikā var tikt. Kurā specialitātē vēl tā ir?! Arī slimnīcās pacientus uzņem, ja ir akūta psihoze.

– Kā psihiatri nosaka šizofrēniju?
– Nav nekādu aparātu, kas to uzrādītu. Slimību nosaka, sarunājoties ar pacientu, novērtējot spriedumus, uztveres īpatnības, emocijas, un reizēm patiešām ir grūti saprast, kad cilvēks runā taisnību un kad ne. Viens jauks mans pacients izteica anekdotes vērtu sentenci – «Tas, ka man ir paranoja, vēl nenozīmē, ka mani neviens neizseko.»

Ir pacienti, kuriem šizofrēnija izpausmes sākas ļoti strauji, dažu dienu laikā, bet ir tādi, kuriem pāreja no «normas» uz šizofrēniju ir ļoti pakāpeniska, un pat tuviniekiem, kas cilvēku redz diendienā, grūti saprast, kurā brīdī viņš kļuvis «dīvains».

– Vai ir iespējams radiniekam aiziet pie psihiatra un pakonsultēties par tuvu cilvēku?
– Vispirms būtu jāaprunājas ar ģimenes ārstu. Arī psihiatrs neatteiks konsultāciju, bet patiesībā runāt kādam aiz muguras un uzstādīt diagnozes, cilvēkam pašam klāt neesot, nedrīkst. Parasti mēs cenšamies no tā izvairīties.  

– Nē, nevis aprunāt aiz muguras, bet nākamais solis pēc sarunas ar psihiatru būtu tuvinieku motivēt aiziet pie ārsta! Bet – tā laikam ir utopija?…
– Mēs bieži redzam, ka jauniem puišiem (ik pa laikam viņi ir beiguši ļoti labas skolas, sākuši studēt) atnāk slimība, cilvēks uzvedas aplam, bet neko vardarbīgu arī nedara, un šādā situācijā tuvinieki ir apmeklējuši dažādus konsultantus, uzklausījuši ieteikumus, taču tā arī nespēj piespiest viņu iet ārstēties.

– Kā radiem izturēties pret cilvēku, kuram ir šizofrēnija?
 – Ar iecietību, ar pacietību, ar izpratni, ar uzticēšanos ārstam. Akūtos brīžos pamatuzdevums ir neprovocēt, neizaicināt, nepazemot, neteikt, ka viņš ir pilnīgi muļķis vai traks, vai vēl kaut kāds. Nepakļaut sevi riskam. Vienkārši jāmēģina runāt ar šo cilvēku. Pārslēgt viņa uzmanību uz ko citu, nomierināt, varbūt kādreiz pat izvairīties no tālākas komunikācijas.

Un tad saprast, kurā brīdī tomēr zvanīt ātrajai palīdzībai vai informēt ģimenes ārstu.

 – Daudzus skar šī slimība?
– Uzskata, ka ar šizofrēniju slimo viens procents populācijas, tātad katrs simtais. Latvijā reģistrēti 18 tūkstoši šizofrēnijas pacientu.

Kā ATPAZĪT šizofrēniju?

Neviena no šīm pazīmēm katra atsevišķi neliecina par šizofrēniju, bet to kopums signalizē par šo slimību.

  • Juceklīga un fragmentāra, saraustīta domāšana. Noslīd no tēmas, īpatnēja loģika vai tās trūkums, sakarības zudums starp teikumiem un pat vārdu savienojumiem.
  • Emocijas izbalē.  Liels egoisms. Neredz citu vajadzības un sāpes, bet redz tikai sevi. Zaudē iejušanās spēju, aukstums pret citiem.
  • Gribas traucējumi. Trūkst uzņēmības, ierosmes. Nespēja koncentrēties, uzsākt vai turpināt mērķtiecīgas darbības. Nevar tikt galā ar sīkiem sarežģījumiem.
  • Intereses zudums par lietām, kas agrāk patika. Pasliktinās sekmes skolā, parādās aizmāršība, pazaudē lietas. Saglabājas atmiņa, taču gribas vai interešu trūkuma dēļ nevar atcerēties gadu, datumu, dienu, cilvēku vārdus. Apātija.
  • Personīgās higiēnas neievērošana. Nevērība pret savu apģērbu, izskatu, māju, apkārtni.
  • Noslēdzas sevī. Bija sabiedrisks un pēkšņi kļūst nesabiedrisks. Sajūta, ka apkārtējie viņu nesaprot, tas var pāraugt naidā un rupjībā pat pret tuviniekiem.
  • Dzirdes halucinācijas: apgalvo, ka gan sev apkārt, gan ķermeņa iekšienē – galvā, krūtīs, vēderā, pat spermā – dzird balsis.
  • Murgi, īstenībai neatbilstošas idejas. Par izsekošanu, iedarbību uz domām, indēšanu. Pārliecība par īpašām spējām, īpašu statusu sabiedrībā (konsultē Obamu) un tamlīdzīgi.
  • Mainās rokraksts, pazūd plastika – soļo nostieptām kājām kā zaldāts. Trūkst mīmikas, seja kokaina, neko neizsakoša. Vai arī parādās liekas kustības: acu raustīšanās, samākslots smaids, īpatnēja žestikulācija.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs