• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Valsts apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs: Apdegumu ārstēšana ir ļoti dārga

    Ārsta viedoklis
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    1. novembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Valsts apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs
    Foto: Ieva Andersone
    Valsts apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs
    Vitāls un dzīvi mīlošs. Tāds ir SERGEJS SMIRNOVS – kombustiologs, Valsts apdegumu centra vadītājs, kurš ik dienu redz, cik mainīga spēj būt dzīves rutīna, kuru nevainīgs joks vai neapdomīgi uz galda malas atstāta kafijas krūze spēj pārvērst līdz nepazīšanai. Dažiem – uz visiem laikiem.

    ANAMNĒZE

    • Apdegumu jomas spečuks ar vairāk nekā 25 gadus ilgu pieredzi. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Valsts apdegumu centru vada kopš 2018. gada.
    • Traumatologs ortopēds un kombustiologs jeb apdegumu ārsts. Pasniedzējs Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņu universitātē.
    • Rīdzinieks vairākās paaudzēs
    • Pedants, kurš kārtību spēj novērtēt arī mūzikā, tāpēc klausās un ciena vācu grupu Rammstein, bet mašīnā skaļi klausās ērģeļmūziku, sevišķi Bahu.
    • Jaunībā trenējies cīņas sportā un spējis uztaisīt nevainojamu špagatu.
    • Ciena labu kino, seriāla Troņu spēle fans.

    – Dakter, kurš krējums ir labākais pret apdegumiem?

    – Es uzskatu, ka krējums ir jāēd. Protams, laukos sendienās pret apdegumiem izlīdzējās ar krējumu, jo tas bija taukains, auksts un vienmēr pa rokai. Tagad aptiekas pilnas ar dažnedažādiem krēmiem. Pie pirmās pakāpes apdeguma derēs ikviens krēms, kas paredzēts sausai ādai. Bet jebkurā gadījumā pirmajai palīdzībai vislabāk noder auksts ūdens.

    – Labi, bet kā apdeguma gadījumā rīkoties?

    – Viss atkarīgs no tā, kāds ir apdegums un no kā tas radies. Pastāv seši apdegumu pamatveidi: no liesmas, karsta ūdens un tvaikiem, kontakta un tiešās saskares, piemēram, uzkrītot pirtī uz karstiem akmeņiem, ķīmiskie apdegumi, elektrotraumas un visbeidzot staru apdegumi.

    Apdegumam būtisks ir ekspozīcijas laiks. Ir cilvēki, kuri degšķidrumu lej atklātā liesmā, un rezultātā notiek eksplozija. Tas ir īss mirklis. Protams, liesma cilvēku skar, bet ekspozīcijas laiks nebūs ilgs un apdegums būs virspusējs.

    Bet, ja deg drēbes vai liesma ilgāku laiku ir tiešā kontaktā ar ķermeni, būs jārunā par otrās vai trešās pakāpes apdegumiem. Tad arī ārstēšana būs ilgāka, ar audu noņemšanu un ādas transplantāciju un diemžēl arī rētaudiem.

    Trešā pakāpe ir vissmagākā, kad ķermenis izdeg līdz muskuļiem vai vēl dziļāk, līdz pat kauliem. Arī tādi gadījumi bijuši.

    Pat ja šie apdegumi ir tikai nelielas brūces formā, mēs aicinām vērsties pie mums Apdegumu centrā, jo sekas tad var būt ļoti nepatīkamas.

    – Tāda Apdegumu centra, kādu vadāt jūs, nekur citur Baltijā neesot.

    – Arī Viļņā un Kauņā ir centri, bet tajos gultu daudzums ir salīdzinoši neliels. Igaunijā deviņdesmito gadu beigās bija ļoti labs centrs. Tagad tas samazināts. Es uzskatu, ka centralizācija ir vislabākā, jo nav prātīgi apdegumiem paredzētos līdzekļus izmētāt pa vairākām slimnīcām. Apdegumu ārstēšana ir ļoti dārga.

    – Vasara jūsu profesijā ir karstākais laiks?

    – Mums gadā ir divi karsti periodi. Līgo un Ziemassvētku, Jaungada laiks. Šogad, sākoties Līgo svētkiem, uzreiz iestājās divpadsmit cilvēki. Diemžēl ne visi novērtē savus apdegumus, un jāsaka, diemžēl arī ne visi kolēģi – ārsti – spēj adekvāti novērtēt apdegumus.

    Uzskatu, ka medicīnā visu zināt nevar, katrs savā specialitātē ir spečuks. Tāpēc kolēģus vienmēr aicinu – ja jums nesokas ar pacientu ārstēšanu, sūtiet pie mums uz Apdegumu centru!

    Pie mums jāņubērni nāk līdz pat Pēteriem. Daži ir aizsvinējušies, dažs savu veselības bojājumu nav pietiekami novērtējis. Virspusējs apdegums sāp vairāk. Savukārt dziļie apdegumi nesāp, jo nervu gali jau aizgājuši bojā.

    Cilvēks ar tādu apdegumu sēž mājās, domājot, ka viņam izveidojusies krevelīte, lai gan patiesībā tur ir nekroze – atmiruši audi.

    Jāņi ir aizvadīti, tagad jāgaida Ziemassvētki – degošās egles un vainagi. Daudzi joprojām nezina, ka egle, stāvot siltā telpā, ātrāk izkalst. Izkaltusi egle deg ļoti labi.

    Pēc Ziemassvētku eglītes nāk raķetes. Dažkārt pat vari nešaut, tās pašas pie tevis atlido! Šādi gadījās kādai ģimenei, kura Jaungadā godīgi sēdēja pie televizora, līdz pa logu pie viņiem ielidoja signālraķete, kas turpināja plosīties pa istabu, aizdedzinot to.

    – Elektrotehnika arī joprojām mēdz aizdegties?

    – Protams. Gadās, ka cilvēks iemieg un televizors aizdegas. Tāpat mēdz aizdegties viedierīces, kas atstātas lādēties. Ir arī smēķēšana gultā, gāzes balonu sprādzieni.

    Kad Latvijā parādījās mašīnas ar gāzes iekārtām, pie mums sāka nākt pacienti, kuri bija deguši mašīnās. Ja gāzes iekārtas mašīnai liek sertificēti speciālisti, tas ir cits stāsts, bet nereti tas tiek darīts pie kaimiņa garāžā, dzerot aliņu. Un tad nav brīnums, ka rodas gāzes noplūde.

    Atceros ģimeni, kura tankā uzpildīja gāzi. Pēc uzpildes mašīnas salonā nedaudz oda.

    Līdzko šoferis ieslēdza ventilatoru, lai smaku izkliedētu, dzirkstele aizdedzināja salonā izplūdušo gāzi.

    Un vēl joprojām pie mums nonāk cilvēki, kuri kabatā ielikuši dzintara gabaliņu, kas patiesībā ir fosfors.

    – Man šķita, ka šīs nedienas palikušas pagājušajā gadsimtā.

    – Nebūt ne. Liepājas pludmalē tas joprojām ir aktuāli. Kad padomju armija pameta Latviju, tā jūrā izšāva lādiņus. Tā arī tas fosfors jūras dibenā nonāca. Nedzintars visbiežāk izskatās pelēcīgs. Ja kaut ko tādu atrodi, vislabāk tomēr to paturi saulē, lai pārliecinātos, vai tas neaizdegsies, jo 36–42 grādos pēc Celsija fosfors uzliesmo.

    Ar apdegumiem varam sastapties ik uz soļa.

    – Kolēģe stāstīja par radinieku, kurš rītā pirms braukšanas uz jūrmalu nodzinis matus. Esot pludmalē, saulē viņa galvas āda apdegusi un uzpampusi kā ķivere.

    – Gluži tik traki uzpampt nevarētu, bet neliela tūska un kārtīgs apdegums gan garantēts, jo āda ir balta, un aizsargkrēms, kā šķiet, netika lietots.

    Runājot par sauli, cilvēkam jāspēj novērtēt savs ādas tips un attiecīgi jāizvēlas aizsargkrēms. Vienkāršoti runājot, ir divi tipi – bālāka un tumšāka āda. Bet, ja cilvēkam ir daudz dzimumzīmju vai rētaudi, tos noteikti nevajadzētu sauļot, jo izmaiņas šūnās var beigties ar onkoloģiju.

    Neesmu pret sauļošanos, bet pārspīlēt nevajag.

    – Bet pret solāriju esat?

    – Nē, bet kad solāriji deviņdesmito gadu sākumā Latvijā parādījās, tad gan bija, ko redzēt. Cilvēki ar apdegumiem nāca bieži. Viņiem šķita: jo ilgāk solārijā nogulēšu, jo brūnāks būšu. Atceros sievieti, kura solārijā nogulēja 25 minūtes. Tā laika aparāti automātiski neizslēdzās. Meitene no apkalpojošā personāla aizrunājās pa telefonu un aizmirsa par klienti, savukārt kliente priecājās, ka samaksājusi par trim minūtēm, bet viņai rit jau desmitā…

    – Apdrošinātāju statistika rāda, ka četrdesmit procentos gadījumu apdegumus gūst bērni vecumā līdz septiņiem gadiem.

    – Pie mums bērni nenonāk, tāpēc man būs grūti šo apgalvojumu apstiprināt vai noliegt. Taču tā ir tiesa, ka bērni visbiežāk apdedzinās ar karstu ēdienu vai ūdeni. Tā ir vecāku atbildība, kuri bieži vien karsto kafijas krūzi atstāj uz galda malas, nevis noliek galda vidū.

    Bet ne jau bērni un viņu vecāki vien rīkojas neapdomīgi! Pie mums ārstējies vīrs, kurš no kannas lējis benzīnu ar cigareti zobos. Ir bijuši metinātāji, kuri pirms metināšanas bāku nav kārtīgi izvēdinājuši un tā uzsprāgusi. Ir arī tādi vīri, kuri mēģina ar svarku sagriezt mucu, nezinot, kas tajā iekšā. Viens vīrs sprāga, jo tumšā mucā iemeta sērkociņu, lai redzētu, kas tur iekšā.

    – Deviņdesmitajos gados, kad pats augu, jaunieši bieži vien guva elektrotraumas vai iekūlās citās ziepēs, arī uguns nelaimēs. Kā ir tagad?

    – Man šajā sakarā ir teiciens: «Kad es augu, mani nevarēja mājās dabūt.» Tagad jauniešus nevar ārā dabūt.

    Vienīgais, kas ar viņiem var notikt – planšete rokās var aizdegties.

    – Kā jūs nonācāt apdegumu jomā? Tā bija nejaušība vai apzināta izvēle?

    – Interese par medicīnu man bijusi kopš bērnības. Šajā slimnīcā esmu izaudzis, mana mamma strādāja Neiroloģijas nodaļā. Starp šīm priedēm, kas aug aiz loga, esmu daudz skraidījis. Kad biju bērns, mani interesēja arī romantiskie ceļojumi, tāpēc sapņoju kļūt par kuģa ārstu.

    Ļoti mērķtiecīgi gāju uz ārsta profesiju. Pēc pamatskolas iestājos 2. vidusskolā, klasē ar pastiprinātu novirzienu ķīmijā. Rīgas Medicīnas institūtā man neizdevās iestāties uzreiz, tāpēc pusgadu pastrādāju par sanitāru operāciju blokā Stradiņos.

    1986. gadā mani iesauca armijā, kur dienēju divus gadus. Pēc dienesta stājos institūtā atkārtoti. Sevi vairāk redzēju ķirurģijā vai traumatoloģijā, nevis terapijā.

    Manas kursa biedres mamma daktere Monika Savicka 1992. gada 1. janvārī šo centru dibināja. Tāpēc man un vēl dažiem biedriem piektā un sestā kursa laikā radās iespēja šeit strādāt kā brīvprātīgajiem. Augt un pilnveidoties šeit var visu laiku, jo cilvēki sevi pamanās satraumēt visdažādākajos veidos.

    Es vispār uzskatu, ka cilvēks laimīgs ir tad, ja dzīvē dara to, kas viņam patīk, nevis uz darbu iet ar galvas sāpēm. Es esmu savā vietā un laikā, man ne mirkli nav bijusi nožēla par profesijas izvēli. Daudziem apdegumi nepatīk, to visu redzēt ir smagi.

    Skatīties mākslas filmu – tas ir viens, bet dzīvē redzēt nodegušu melnu, vēl kūpošu cilvēku ir pavisam kas cits. Bojāto audu noņemšana, amputācijas. Ne visi to spēj izturēt. Tādēļ man ir īpašs prieks par katru studentu, kuru esmu apmācījis un kurš strādā šeit.

    Un ja vēl jaunie rezidenti no rajoniem pie mums atsūta sakarīgi apstrādātu pacientu, tad vispār prieks, ka neesmu viņus velti mācījis.

    Saviem studentiem mēdzu teikt: «Atcerieties – kopš brīža, kad pirmo reizi uzvelkat balto halātu, jūs visiem draugiem un radiem uz mūžu esat ārsts. Un nav svarīgi, vai esat ginekologs vai kombustiologs, jo ar visiem jautājumiem par veselību viņi vērsīsies pie jums.».

    Ar ko jūs dzīvē nodarbojaties laikā, kad esat izgājis pa Apdegumu centra durvīm?

    – Kādreiz sportoju, esmu nodarbojies ar Austrumu cīņām. Tā nebija viena konkrēta cīņas māksla, drīzāk – cīņu komplekss, ko varētu saukt par ielu cīņām.

    No kurienes tāda interese par cīņām?

    – Man vienmēr patikuši cīņas sporta veidi. Vari aizstāvēt gan sevi, gan citus. Jebkurš normāli trenēts cilvēks no konflikta cenšas izvairīties, diemžēl lielākā daļa to nesaprot. Tas tikai uzsit asini un liek pretinieku nosaukt par vāju. Diemžēl šādās reizēs daudzi kļūdās, nenoturas, un sekas ir nepatīkamas. Mani, par laimi, maz aiztikuši, lai gan arī ir gadījies.

    Ar rokām pelnu maizi, tāpēc biju spiests cīņas pamest. Tā vietā es pievērsos stieņiem, svarcelšanai. Ne jau tāpēc, lai uzstādītu rekordus, darīju to savam priekam.

    Cik kilogramus guļus uz krūtīm varējāt uzspiest?

    – Daudz jau ne, simt trīsdesmit.

    Tas jau ir ļoti cienījami.

    – Turklāt nevis vienu, bet vairākas reizes. Godīgi sakot – trīs reizes varēju izspiest. Tagad man palikusi zāles pļaušana vasarā un sniega tīrīšana ziemā. Un vēl pirms pandēmijas gāju uz šautuvi.

    – Šāvāt ar gaiseni?

    – Taču nē! Ar kaujas ieročiem. Esmu izmēģinājis visus pieejamos ieročus. Man patika šaut ar Jericho, bet Glock tā ne visai.

    Parasti gāju nedēļas beigās un izšāvu sešas, septiņas aptveres.

    Medības man nepatīk, labprātāk šauju pa papīru. Man šaušana ir sava veida izlādēšanās.

    Tieši grasījos jautāt – ko jūs šautuvē atstājat, izšaujat? Stresu? Ikdienu?

    – Sakrājas. Strādājot par vadītāju, jāuzņemas arī administratīvais darbs. Agresivitātes manī nav, lai gan daudzi domā, ka ar cīņām nodarbojas agresīvi cilvēki. Esmu diezgan pedantisks, iespējams, tāpēc man simpatizē šaušana. Šaujot es mēģinu darbu izdarīt precīzi. Lai gan ir reizes, kad jūtu – vajag izlādēties, un pirmo aptveri noberu ļoti ātri.

    Apkārtējie mēdz uzsvērt, ka esmu apveltīts ar pacietību. Manā profesijā šāda īpašība noder. Liela daļa konfliktu rodas no tā, ka ārsts nav bijis pietiekami pacietīgs un ar pacientu nav parunājies. Un vēl ārsts, runājot ar pacientu, nedrīkst viņu apbērt ar nozares terminiem. Ja cilvēks nesaprot, ko ārsts viņam teicis, tad jūtas pazemots.

    Arī man kā vadītājam ir svarīgi saglabāt mieru, nevis pie garastāvokļa satricinājumiem trakot.

    Vai bija viegli pieņemt vadītāja amatu?

    – Ja es būtu jauns, man būtu grūtāk. Negribu teikt, ka esmu fatālists, bet ticu liktenim. Viss notiek tad, kad tam jānotiek. Iespējams, jaunībā šo paaugstinājumu uztvertu emocionāli.

    Tagad saprotu ar prātu, ka varu būt vadītājs, jo man ir ārstējošā ārsta pieredze un esmu gana daudz strādājis ar cilvēkiem, vērojis tos, vērojis, kā ar saviem padotajiem strādā citi vadītāji. Lai gan arī armijas laikā jau biju seržants, vadīju vīrus, un deviņpadsmit gadu vecumā vajadzēja pašam pieņemt dažādus lēmumus.

    Ko vēl bez šaušanas darāt brīvajā laikā?

    – Daudz lasu. Vienmēr esmu to darījis. Man arī patīk minēt krustvārdu mīklas un spēlēt šahu. Kad vēl nebiju vadītājs, ik dienu centos atminēt vienu krustvārdu mīklu un datorā salikt vienu puzli no 300 gabaliņiem.

    Bet es neslēpju, ka reizēm uzspēlēju arī datorspēles – Civilizāciju vai kādu šūteri.

    Jums varbūt ir ieroča nēsāšanas atļauja?

    – Nav. Priekš kam? Zināms – ja uz skatuves ir bise, tā agri vai vēlu izšaus. Starp citu, agrāk, deviņdesmitajos gados, studiju laikos es piestrādāju par miesassargu. Tolaik man bija piešķirta ieroča atļauja. Pirms pārnācu uz šo darbavietu, apsargāju visai prominentas personas.

    Ko jūs sargājāt?

    – Par to varbūt nerunāsim. Bet naudu es kā students pelnīju labu. Tiesa, kad beidzu studijas, uzreiz sāku strādāt šeit, atsakoties no piedāvājumiem palikt miesassarga darbā.

    No labās algas atteicos un turpmāk mēnesī saņēmu 55 latus. 

    Jums tur uz plaukta stāv tāda interesanta grāmata ar nosaukumu Secret Societies. Jūs interesē sazvērestības teorijas?

    – Gluži masonu dzīvē necenšos ielīst. Mani vairāk interesē arhitektūra, vēsture un doma… No šāda veida literatūras man patīk Dens Brauns un Umberto Eko. Jaunībā esmu izlasījis visus Hemingveja kopotos rakstus, kā arī visu citu, kas tolaik bija aktuāls.

    Man arī patīk zinātniskā fantastiska, un šis tas no sazvērestības teorijām ir atzīstams. Dažkārt vakaros jūtūbā skatos alternatīvās vēstures raidījumus, kur cilvēki ar pierādījumiem apgāž plaši pasniegtos vēstures faktus.

    Tas viss palīdz attīstīt analītisko un kritisko domāšanu. Man gribētos ilgi dzīvot, lai pēc iespējas vairāk varu uzzināt un izlasīt. Protams, man patīk arī ceļot. Taizeme, Ēģipte… Kur tik nav būts!

    Latviju arī esat izbraukājis?

    – Visvairāk pa Latviju esmu izceļojies ar Katastrofu medicīnas centru (tagad tā funkcijas pārņēmis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests – aut.), braucot izsaukumos uz reģionālajām slimnīcām pa visu Latviju. Vairākkārt arī ar helikopteru esmu lidojis. Bijušas dažādas situācijas.

    Reiz cietušo kopā ar glābējiem vilkām ārā no kuģa – vētrā, naktī, ziemā.

    Tas bija tāds action, ko nevienam nenovēlu, jo helikopteru sniega vētrā svaidīja un mētāja.

    Man rados ir kurzemnieki, tāpēc vairāk patīk Kurzemē. Man pat ir tradīcija – ik gadu braucu uz Kolkas ragu. Patīk no raga paiet vismaz piecus kilometrus tālāk – jo mežonīgāk, jo labāk. Visu laiku strādājot kopā ar cilvēkiem, man nepietiek vientulības. Daži pat nezina, ka Kolkas pusē krasti ir apauguši ar mežiem līdz pat ūdenim.

    Iepriekš minējāt, ka darbs apdegumos nevienam vien ārstam ir emocionāli smags. Arī uz jums tas atstājis nospiedumu?

    – Ir jau, ir. Gribi vai negribi, bet ikdienā sāc pārlieku pievaktēties. Ceļot trumuli ar verdošu ūdeni, atceries, ka kādam tas uzlijis. Nemaz nerunājot par brokastīm gultā, jo zini, karstā kafija mēdz izlīt, tāpēc vienmēr saviem studentiem saku: «Ja jums kāds pasniedz brokastis gultā, drošības pēc uzvelciet segu līdz zodam.»

    Dažkārt bēdīgi beidzas arī romantiskie vakari ar svecēm – tās mēdz iekrist gultas palagos. Kāds pirtī pamanās sajaukt karstā un aukstā ūdens ķipīšus un pēc karsēšanās biedram vēl uzlej karsto ūdeni. Bet par to nedrīkst visu laiku domāt. Tāpat nedrīkst caur sevi laist katra pacienta sāpi. Tā var sajukt prātā.

    Tajā pašā laikā ārsts nedrīkst būt kā auksts betona gabals, kurš pacientam nemaz nejūt līdzi. Ziemā mums šeit nereti gadās strādāt ar bezpajumtniekiem. Protams, gadās pa kādam, kurš pret personālu izturas rupji un nekaunīgi. Tomēr jāatceras, ka arī viņi ir cilvēki, kurus uzreiz nevajag norakstīt.

    Šo cilvēku dzīvesstāsti ir dažādi. Ir pat tādi, kuri uz ielas nonākuši savu radinieku dēļ, jo tie izkrāpuši īpašumus. Cilvēki ir ciniski, un, strādājot medicīnā, to var redzēt bieži.

    Ir gadījies, ka bērni jautā, kad viņu vecāki nomirs.

    Ir gadījies arī tā, ka, paziņojot tuviniekiem par tēvu, kuram kļūst labāk, pretī saņem lamas par to, ka mēs viņu ārstējam.

    Par laimi, vairāk nākas sastapt ļoti empātiskus ļaudis, kuri savus tuviniekus apmeklē pat trīs reizes dienā. Šiem cilvēkiem grūtāk bija pandēmijas laikā, kad visiem bija jāievēro piesardzības pasākumi – karantīna.

    Jums šobrīd ir kāds mērķis, ko vēlaties sasniegt?

    – Man ir svarīgi, lai šeit, Apdegumu centrā, būtu darbinieki un lai viņiem būtu atbilstoši darba apstākļi. Gribu rūpēties, lai kādam pēkšņi neienāk prātā šo centru reformēt un izformēt. Mans uzsaukums vienmēr bijis – netraucējiet mums strādāt. Protams, priekšniecībai ir jānorāda uz kļūdām, bez tā nevar, tas ir svarīgi.

    Man arī gribas ieviest jaunākās metodes, sasniegt pasaules līmeni. Tas nozīmē – ne vien izpildīt standarta operācijas, bet izdarīt arī kaut ko jaunu uz pasaules fona.

    Bet, runājot par pasauli, gribu pateikt, ka mani kaitina liekulība, kura valda visapkārt. Pasaulē vairs lietas netiek sauktas īstajos vārdos. Demokrātija ir mirusi, tā vairs nepastāv. Man ļoti mīļš ir Džordžs Orvels un viņa romāni Dzīvnieku ferma un 1984.

    – Diemžēl viņa romāni izrādījās pravietiski.

    – Pareizi jūs sakāt. Lai gan grāmatas ir rakstītas pirms astoņdesmit gadiem, tajās rakstītais ar katru dienu arvien vairāk piepildās. Demokrātija ir zudusi, vienīgais, kas no tās palicis, – vēlēt un tikt ievēlētam, bet arī to jau mēģina izskaust. Tā ka ir, par ko padomāt.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+