Sāpes sprandā: Kāpēc, no kā?

– Dakter, sprands, kakls taču ir mūsu vārīgākā mugurkaula daļa, vai ne?

– Ar vārdu sprands cilvēki saprot kakla mugurējo daļu… Šodien pacientu pieņemšanā man četri cilvēki sūdzējās par sāpēm sprandā, kas ievērojami pastiprinājušās, sākot strādāt attālināti mājās. Sāpes un diskomforts šajā zonā izpaužas kā saspringuma sajūta, stīvums, galvassāpes, smagākos gadījumos pat ir galvas reibonis un roku tirpšana, un to visu šie pacienti saistīja ar kovida laiku.

Mājās darbavieta ir neērtāka, tur viņi strādā no sava portatīvā datora, pamainījies arī darba ritms – vairs nav jāizkustas no mājām, un visiem sāp sprands.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Zīmīgi, ka cilvēkiem gribas atdalīt – sprands, kakla, krūšu vai jostas daļa…

Prasu pacientam: «Vai jums mugura sāp?» – «Nē, sprands.» Bet sprands taču ir neatņemama mugurkaula sastāvdaļa!

Arī mūsdienu medicīna ir tik ļoti specializējusies, kas no vienas puses ir labi, bet kopainu retais vairs skatās. Īstenībā nav jau tā, ka kakls staigā atsevišķi un jostas daļa vai pleci dzīvo atsevišķu dzīvi! Kakls ir ļoti saistīts ar pleca joslu, un pleca problēmas agri vai vēlu atsaucas arī uz kakla daļu, jo abām daļām muskuļi ir kopīgi.

Šķiet paradoksāli, bet kakls ir kompensācijas mehānisms tām nepatikšanām un defektiem, kas veidojas mugurkaula jostas un krūšu daļā. Kakls ir viskustīgākā cilvēka mugurkaula daļa.

Tiesa, mēs neesam kā pūces, kas var rotēt galvu par 270 grādiem, tomēr, pateicoties pirmo divu kakla skriemeļu unikālai anatomijai, kura ievērojami atšķiras no pārējiem skriemeļiem, mēs varam galvu pagriezt gandrīz par 90 grādiem uz vienu un otru pusi. Atliekt galvu līdz 80 grādiem un noliekt uz priekšu līdz pat 50 grādiem – šāds kustību apjoms nav nevienā citā mugurkaula daļā.

Protams, kaklam ir arī jānotur mūsu gudrā galva, kas sver aptuveni četrus kilogramus.

 – Taču cilvēks šajās smalkajās saistībās parasti neiedziļinās un vadās tikai pēc sajūtām. Man sāp vai nesāp sprands un plecu josla; man ir savilkts un stīvs kakls vai nav; es varu pagrozīt galvu vai nevaru… Un, ja šie nevaru ir, tad kaut kas lietas labā jādara. Kas kaklā var būt par problēmām?

– Pārsvarā tas pats, kas jostas daļā. Deviņdesmit procentiem cilvēku visas muguras sāpes nosaka novecošanas izmaiņas mugurkaulā, un vispirms tās sākas starpskriemeļu diskos. Zinātniski sakot, deģeneratīvās izmaiņas. Tā tas iekārtots!

Tikko cilvēks no guļus stāvokļa pieceļas kājās, uz viņu darbojas gravitāte un spiediens. Spiedienu pirmais saņem starpskriemeļu disks. Pēc būtības tie arī visvairāk slodzi nes – amortizē –, un tajos visagrāk notiek izmaiņas. Starp citu, tās normāli sākas jau trīsdesmit gadu vecumā. Citreiz pacienti brīnās: «Kā tā?! Es vēl esmu jauns, un disks jau ieplīsi, saplīsis?!»

Tā nav patoloģija – šādi mūsu mugurkauls noveco.

Pamazām parādās krunciņas, mati sāk sirmot, un ar muguru notiek līdzīgi. Ja mugurkaula speciālists aplūko magnētiskās rezonanses vai datortomogrāfijas izmeklējumu, viņš var pateikt pacienta aptuveno vecumu, neredzot personas kodu. Izmaiņas ādā un matos cilvēks ir iemācījies veiksmīgi noslēpt, bet mugurkaulā vēl ne.

Tikai 10–15 procentus muguras sāpju nosaka kas cits, jau nopietnākas lietas. Tie ir bakteriāli vai vīrusu radīti iekaisumi, tie ir mugurkaula audzēji, visbiežāk metastāzes no krūts, prostatas, plaušu un nieru audzējiem. Arī asins sistēmas audzēji (mieloma) var radīt skriemeļa bojājumus un stipras sāpes mugurkaulā. Tas viss kļūst arvien aktuālāk un notiek arvien jaunākiem cilvēkiem.

Šajos 10–15 procentos ietilpst arī sāpes, kuras rada iedzimti mugurkaula defekti, deformācijas. Reimatiskās slimības bojā kakla skriemeļu locītavas un saites – visbiežāk tiek skarti pirmie divi kakla skriemeļi, līdz ar to šiem pacientiem ir sāpīgi vai pat neiespējami pagriezt galvu. Tomēr, kā teicu, visbiežākais sāpju iemesls ir tieši izmaiņas starpskriemeļu diskā.

Ja cilvēks saprot, kā noveco mugurkauls, viņam ir vieglāk savas sāpes izskaidrot un vieglāk šo problēmu uztver kā pašu par sevi saprotamu, nevis katastrofu.

– Kā tieši noveco mugurkauls?

– Diskā gandrīz 90 procenti ir ūdens, nav nervu, un tā ir lielākā organisma daļa, kam nav asinsvadu. Proti, tas nebarojas ar asinsriti, bet netiešā veidā saņem barības vielas no skriemeļa. Kā zeme uzsūc lietu, tā disks uzsūc barības vielas no skriemeļa, kurš ir labi apasiņots.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo asinsrite skriemelī, sarkanajās kaulu smadzenēs kļūst vājāka un līdz ar to arī diskā nonāk mazāk barības vielu.

Ja šajā vielapmaiņas procesā ir problēmas, disks diezgan ātri zaudē šķidrumu, izžūst, kļūst neelastīgs un saplaisā, un šis process ir sāpīgs. Bet cilvēki to paliek zem vārdiem «man sapūta muguru, saaukstēju, sapūlēju…»

Taču, ja mums regulāri veidojas šādi saaukstējumi un sapūlējumi, tas liecina, ka viens vai vairāki diski sāk jau atūdeņoties, sāk trūkt amortizējošās vielas, palielinās slodze uz locītavām, un tas rada arī šīs nosacītās sajūtas, ka mums ir hroniski savilkts sprands.

– Vai disku izžūšanas ātrumu var ietekmēt tas, cik daudz ūdeni dzeram?

– Tā būs spekulācija, ja teikšu jā vai nē. Šis jautājums nav līdz galam izpētīts. Kāpēc vienam diski ātri aiziet postā, bet citam tikai ap sešdesmit gadu vecumu sāk bojāties? Manuprāt, loģiskākais izskaidrojums ir vairāku apstākļu kopums.

Pirmais ir ģenētika, paša diska sastāvs, vielmaiņa jeb metabolisms – ja šajā sarežģītajā ķēdē ir kāds defekts, tad disks no normālas slodzes ātrāk aizies bojā, jo tā apvalks ir mazāk izturīgs. Bet nav pierādīts, ka, regulāri dzerot ūdeni, kā tagad ir modē – staigāt ar trīs litru pudeli padusē un ik pa brīdim iemalkot –, tas kaut kā ietekmētu diska veselību. Toties ir pierādīts, ka diskā nonāk kaitīgās, toksiskās vielas, kas to bojā.

Piemēram, E vielas no produktiem, nikotīns, tāpat arī daži medikamenti samērā ātri nonāk diskā un var bojāt tā struktūru…

Bet mēs vēl neesam tik labi izpētījuši un sapratuši šo vielapmaiņu diskā, un tāpēc visu vainu noveļam uz pārslodzi, kas šobrīd skaitās vadošā teorija.

–Pārslodze…

–Daudzi domā, ka smaguma celšana ir vienīgā slodze diskam. Nebūt ne! Statiska slodze – nepareiza sēdēšana pie datora, kad kakls ir izbīdīts uz priekšu, – to bojās tikpat jaudīgi. Jo ilgāk tā sēžam, jo mazāk mugurkaulu stabilizējošie muskuļi piedalās diska atslodzē.

Pat normāls, kvalitatīvs disks, ja ir regulāra ilgstoša, vienveidīga slodze, iet bojā un diezgan ātri.

– Un sāpes rodas no tā, ka disks kļūst plānāks un saspiežas nervs?

– Ja diska apvalks ieplīst un želejveida viela iztek laukā un saspiež nervu, tikai tad parādās sāpes rokā. Bet, ja disks vienīgi nedaudz izžuvis un apvalks kļuvis vaļīgs un īpaši nespiež uz nervu struktūrām, tad tirpšanas un sāpes rokās nebūs, bet tas izpaužas kā sāpes sprandā vai plecu muskuļos pēc ilgākas slodzes vai sēdēšanas pie datora, ko mēs traktējam kā «savilkts sprands».

Sastāvā nepilnvērtīgs disks zaudē savu elastīgumu. Normāls disks ir kā bumba, un tā funkcija ir ne tikai salīmēt kopā divus skriemeļus, lai tie nebūtu pārāk kustīgi viens pret otru, bet arī kalpot par amortizatoru.

Tātad, ja mēs uz pilnas, piepumpētas bumbas straujāk piezemējamies, mēs lecam gaisā. Savukārt, kad šī bumba izlaiž gaisu, varam lēkāt, cik gribam, bet mēs bumbā iegrimstam un atpakaļ vairs netiekam. 

Ja diskā vairs nav atsperīguma, tas saplok un atpakaļ vairs neiet, pieaug spiediens uz skriemeļiem, uz locītavām, un tas rada sāpju sajūtu.

 – Ko darīt?

– Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kad cilvēki arvien retāk dara smagus fiziskus darbus, toties tagad ir daudz statiskas slodzes, un tā mugurai ir tikpat kaitīga. Tātad pirmais uzdevums ir mazināt šo statisko slodzi.

Ja agrāk cilvēki meklēja iespēju, kā darbu starplaikos pasēdēt, atpūsties, tagad ir otrādi – jāmeklē iespējas izkustēties.

Organismam patīk mainība – tam netīk ilgstoši viens stāvoklis. Tāpēc ik pēc pusstundas, ja mēs sēžam, būtu jāpieceļas kājās, jāpastaigā piecas minūtes, lai restartētu muskuļu sistēmu. Jo – muguras muskuļi atslogo disku, tur to zināmā tonusā, iestiepumā. Bet kas notiek, ilgstoši sēžot? Muskuļi kādu laiku strādā, un tad tie atslēdzas, un visas slodze iet uz disku.

Tātad ik pa brīdim vajag mainīt pozīciju. Šādā veidā organisms pats diezgan veiksmīgi tiks galā ar jebkuru kaitīgu faktoru.

Konkrēti par sprandu… Ja mēs sēžam pie datora, ļoti svarīga ir ergonomika jeb pareizi iekārtota darbavieta. Pirmkārt, lai krēsls būtu ar atzveltni un galvas balstu – tad mēs automātiski ieņemam stāvokli, kāds kaklam ir pareizākais. Respektīvi, lai būtu vismazākā slodze uz diskiem, galvu stumjam nedaudz atpakaļ – it kā mēs to spiestu pret galvas balstu, un zodu – horizontāli pret krūtīm.

Viss mainās, ja mēs izstiepjam kaklu un galvu uz priekšu – katrs centimetrus uz priekšu rada vairāku kilogramu papildu slodzi uz diskiem, spiediens aug vairākkārtīgi.

Visbiežāk tas notiek, kad cilvēks mēģina datora ekrānā kaut ko labāk saskatīt. Tāpēc, otrkārt, ekrānam jābūt noregulētam pareizajā – acu – augstumā, lai nav jāskatās uz leju vai uz augšu, un tam jābūt lielam, arī burtiem jābūt atbilstošā izmērā, lai nav sasprindzinājuma kakla daļā.

Ja ekrāns ir mazs un burti mazi, kā tas notiek, piemēram, ilgstoši strādājot ar portatīvo datoru, cilvēks jau automātiski galvu bīda uz priekšu, un tad sanāk tā dēvētais modernais īsziņu kakls, kad tas, uz priekšu izstiepts un uz leju noliekts, no malas atgādina zoss kaklu. Trapecveida muskulis, kas notur galvu, mēģina to vilkt atpakaļ un visu laiku ir pārslogots, rodas sāpes. Turklāt stresa situācijā muskuļu saspringums vēl vairāk pastiprinās. Ne velti trapecveida muskuli sauc par emociju muskuli. Un, tā kā sievietes ir emocionālākas, viņām sāpes kakla rajonā ir biežāk nekā vīriešiem.

Treškārt, vēlreiz uzsveru, ik pēc 30– 40 minūtēm jāpieceļas, jāizstaigājas. Tas viss ir ļoti, ļoti būtiski.

Nākamais ieteikums – fiziskās aktivitātes.

Ja cilvēks būtu radīts sēdēšanai, viņam būtu dota milzīga sēžamvieta, mazas kājiņas un mazas rociņas.

Bet tagad cilvēkam ir garas kājas un garas rokas, kas norāda, ka viņš radīts kustībām, darbam. Tātad, ja mēs ķermenim ikdienā piedāvājam nedabīgu pozu, mums tam jādod arī kaut kas pretī. Jāvingro, jāizkustas, kaut vai daudz jāstaigā – ar to mēs varam kompensēt savu nedabīgo dzīvesveidu.

Šajā ziņā ļoti laba ir nūjošana, jo tad vienlaikus darbojas gan rokas, gan plecu, gan krūšu un kakla daļa. Tas viss ir saistīts – cilvēks stiprina savu sprandu arī tad, ja fiziski strādā ar rokām. Taču viskaitīgākie darbi ar augstu paceltām rokām un atliektu galvu – it sevišķi, ja ir jau problēmas kakla diskos, tad paasinājums būs garantēts.

 – Tas par  profilaksi. Bet, ja ir akūta situācija, kad sprands jau savilkts un sāp? Parasti pirmais, ko dara, iedzer pretsāpju zāles vai uzsmērē kādu pretsāpju gelu.

– Pirmais – vajag paanalizēt, pēc kā sāpju paasinājums sākās. Varbūt kādi ieradumi jāpamaina. Citi paši precīzi pasaka: «Es neērti gulēju.» Jā, tā var būt. Ja cilvēks radis gulēt uz vēdera, tad, lai elpotu, galva jāpagriež uz sāniem, un, ja tā noguļ visu nakti, protams, ka sprandam ir liela slodze.

Pirmā palīdzība ir bezrecepšu pretiekaisuma zāles, kaut vai ibumetīns vai paraceptamols, – trīs dienas padzer un uzsmērē arī ziedes. Tās ir triju veidu: atvēsinošas, karsējošas un pretiekaisuma.

Parasti akūtā periodā labākas ir atvēsinošās, drošāk.

Un – uzlikt mīksto porolona apkakli. Ja tādas nav, var izmantot piepūšamos galvas balstus, ko lieto lidojumu vai tālāku braucienu laikā. Vienkārši piepūšamo daļu pagriez otrādi – nevis uz aizmuguri, bet uz priekšu, un stundu divreiz dienā tā panēsā, šādā veidā sprands atbrīvosies. Biežāk ne, jo tad muskuļi paši vairs negribēs strādāt. Ja trīs, piecu dienu vai pat nedēļas laikā, lietojot zāles un apkakli, sāpes nemazinās, jāmeklē nākamā palīdzība.

Tagad cilvēki dodas pie fizioterapeita. Viņš visbiežāk šo sāpošo, savilkto muskuļu punktus jeb trigerpunktus izmasē vai salīmē teipus, lai savilkto muskuli atbrīvotu. Tā sāpes var mazināt. It sevišķi, ja tas atgadījies pirmo reizi vai tā notiek reizi gadā.

Ja sāpes neaiziet uz roku, bet tās paliek tikai sprandā vai lāpstiņu apvidū un samērā ātri pierimst, tad nav uzreiz jāskrien pie ārsta!

Pēc tam būtu vēlams pārdomāt darba ieradumus un draudzēties ar fizioterapeitu, lai viņš parāda atbilstošus papildvingrojumus muskulatūras disbalansa korekcijai. Savukārt, ja sāpes ieilgst un ja tās parādās regulāri vai sāk izstarot uz pleciem vai roku, tad jāveic izmeklējumi un jāmēģina noskaidrot, kas par vainu.

– Un ko pēc tam? Kāda ir izmeklējumu jēga, ja cilvēks zina, ka nevingros un darbu nemainīs?!

– Cilvēki ir dažādi. Vienam tu parādi magnētiskās rezonanses bildi, kā izskatās viņa mugurkauls, un – viņš nobīstas. «Redziet, jums diski sāk bojāties, zaudējuši šķidrumu. Tas ir neatgriezenisks process un parasti iet uz priekšu. Ja jūs neko savā dzīvē nemainīsiet, problēma pieaugs tik tālu, ka nevarēsiet pat savu darbu veikt…»

Tas cilvēku kaut mazliet mobilizē, ja viņš redz, ka izmaiņas mugurkaulā tiešām ir un sāpes nav nejaušs gadījums.

Izmeklējums ir pamatojums tam, ka ārsts nerunā pekstiņus un ka sprandā ir reāls iemesls sāpēm.

Ja muskulis no slodzes iekaist un to sapūš, tad skaidrs, ka sāpes pāris dienu laikā parasti pašas pāriet. Bet, ja mugurā jau ir nopietnākas izmaiņas, tad uzlabojums tik ātri nenotiek un sāpes diezgan bieži atkārtojas.

 – Par izmeklējumiem… Vai pietiek ar parasto rentgenu vai obligāti nepieciešama magnētiskā rezonanse, kas ir dārga, ap 130–150 eiro, bet, lai izmeklētos par valsts naudu, kad jāmaksā tikai pacienta līdzmaksājums 28–35 eiro, jāgaida garā rindā, kas nav sagaidāma, jo sāp taču tagad!

 – Pacienti jau tagad paši gudri un zina, ka magnētiskā rezonanse ir visprecīzākais izmeklējums, un visi to pieprasa. No vienas puses, jā, tad vislabāk var redzēt nervus un diskus. Bet, no otras puses, – magnētiskās rezonanses izmeklējumā nevar izvērtēt visu mugurkaulu un stāju kopumā. Respektīvi, tad ārsts uz problēmu paskatās šauri – skatās uz sprandu kā uz atsevišķu detaļu, kā mājai uz logu, un neredz māju kopumā. Līdz ar to, ja šauri skatās, arī šauri ārstē…

Savukārt muguras speciālists mēģina atrast kopainu, un rentgenam visā muguras garumā stāvus šajā gadījumā ir priekšrocības.

Praktiski tas ir vienīgais izmeklējums, kurš šo kopainu dod. Visus pārējos izmeklējumus veic pacientam guļus stāvoklī – gan magnētisko rezonansi, gan datortomogrāfiju, un tas rada lokālu ieskatu, bet neparāda, kāda būs stāja stāvus, kad uz mugurkaulu darbojas gravitācija. Tas ir pavisam citādi, nekā guļot.

Protams, pie pirmajām sāpēm lokālai problēmai pietiek ar datortomogrāfiju vai vēl labāk ar magnētisko rezonansi, bet, ja problēma ieilgst un atkārtojas, ja sāpes turpinās, neraugoties uz to, ka cilvēks pamaina dzīvesveidu, ieradumus, un ja problēmas ir nopietnākas, tad rentgena izmeklējums mugurai visā garumā stāvus pozīcijā var dot daudz vērtīgas informācijas.

Šādu izmeklējumu jums nekad neprasīs speciālists, kurš neanalizē kopējo mugurkaula problēmu. Savukārt, liekot vairākus implantus mugurkaulā, analizēt mugurkaulu kopumā ir obligāta prasība.

– Rentgenu visā mugurkaula garumā noteikti veic pie jums, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā?

– Jā, ne visās slimnīcās, bet dažās. Turklāt ar pašu izmeklējumu ir stipri par maz - ir jāspēj to analizēt un izprast. Ja mēs to spējam, tad varam daudz ko paredzēt, kā mugurkauls varētu uzvesties gan tuvākā, gan arī tālākā nākotnē, kad operēt vai neoperēt un, ja operē, – cik daudz iejaukties.

Kādreiz tas pasaka priekšā, ka nevajag operēt, citādāk sekos operācijas cita pēc citas un bez rezultāta.

Mugurkauls nebūt nav tik vienkāršs, tāpēc jau ir atsevišķa specialitāte, ortopēdijas subspecialitāte – mugurkaulāja ķirurgs jeb vertebrologs, kurš tad arī mēģina pēc iespējas vairāk izprast muguru un pēc iespējas labāk palīdzēt pacientam.

 – Un ko jūs kā ķirurgs varat palīdzēt?

– Ja agrāk sprandu operēja vienīgi tad, kad bija saspiests nervs, un tas izpaudās ar vājāku, notirpušu roku un ļoti stiprām sāpēm, tad tagad iespējams cilvēkam samērā viegli un droši uzlabot dzīves kvalitāti arī pie ikdienas sāpēm.

Sākumstadijā, kad disks jau bojāts, jo skaidrs, ka tas nesadzīs un jauns vietā neataugs!  Arī, ja diskam ir izplīsis gabaliņš… Sprandā neder taktika, kādu lieto jostas daļas diskiem, kad šo gabaliņu izņem ārā. Kakla daļā ņem laukā visu disku, jo tas ir ļoti maziņš – trešā vai ceturtā daļa no jostas daļas diska. Tikai četrus, piecus milimetrus augsts un centimetru, pusotru plats. Te nav jēgas, izņemt mazu gabaliņu, jo tāpat skaidrs, ka tas disks pēc laika pazudīs pavisam. Tāpēc kaklam diskus maina.

Mūsdienās šie implanti ir ļoti kvalitatīvi un draudzīgi ar ķermeni.

Nomainīt diskus var ar salīdzinoši mazsāpīgām metodēm – ar maziem griezieniem.

Praktiski tā ir pacientam viegli panesama operācija, ko var piedāvāt 90 procentiem pacientu, kuriem ir ilgstošas spranda sāpes un parādās tirpšana rokā vai rokās.

– Cik gadus mākslīgais disks kalpos?

– Implanti ir divu veidu. Viens ir nekustīgs implants, kurš divu, trīs mēnešu laikā mugurkaulā ieaug, un tas nenolietojas. Šis implants paliek uz mūžu.

– Vai galva pēc tāda ielikšanas vēl kustas?

– Ja mēs ieliekam un padarām mazkustīgu vienu vai divus diskus, tas ierobežo galvas saliekšanas funkciju par dažiem grādiem – cilvēks izmaiņas pat nejutīs! Savukārt, ja vienlaicīgi nomaina trīs vai četrus diskus, kustību ierobežojums būs lielāks, bet tāpat cilvēks varēs diezgan daudz pagriezt galvu uz sāniem un to noliekt.

Otrs mākslīgo disku veids ir kustīga protēze, kuru vienu laiku visai aktīvi popularizēja un implantēja. Taču šie kustīgie diska aizvietotāji sevi īsti neattaisnoja, jo ir ļoti maza pacientu grupa, kuriem tos vispār var ielikt. Proti, diskam jābūt noteiktā sabrukšanas stadijā – ja īstais laiks nokavēts, tad to vairs nevar izdarīt.

Otrs – šie diski samērā ātri kļūst nekustīgi, beidz funkcionēt, tātad zaudē savu jēgu. Trešais iemesls – implantēt šo kustīgo diska aizvietotāju ārstam ir grūtāk, tas jāizdara daudz precīzāk, lai būtu labs rezultāts. Un, ceturtkārt, šie diski ir daudz dārgāki. Ja salīdzina kustīgā diska ieguvumu pret nekustīgo disku, lielas atšķirības nav. Pacients diskomfortu neizjūt, ja viņa paša diski tiek nomainīti ar nekustīgiem mākslīgajiem diskiem.

 – Cik garš ir atveseļošanās periods?

– Pusotru, divus mēnešus ir ierobežojumi, kamēr implants ieaug, pēc tam vēl mēnesis rehabilitācija, un tad cilvēks var atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā. Bet! Es vienmēr brīdinu: «Tajā vietā problēma ir atrisināta, taču, ja jūs savā dzīvē neko nemainīsiet, jums sabojāsies nākamais disks un visai ātri, un jūs atkal būsiet klāt!»

Diska nomaiņa nedod garantiju, ka citi diski nebojāsies.

– Šo operācijas veic arī par valsts naudu?

– Par valsts naudu īsti nesanāk, jo summa, ko Nacionālais veselības dienests valsts slimnīcai samaksā par operāciju, ir mazāka par pašizmaksu. Līdz ar to, ja katra operācija slimnīcai nes zaudējumus, dzīvojot pēc mūsdienu ekonomikas principiem, tā nav ieinteresēta diska nomaiņas veikt.

Tāpēc konkrēti šī operācija, kas nav dzīvībai svarīga, valsts iestādēs tiek ierindota maksas pakalpojumu sarakstā.

Traumu slimnīcā diska nomaiņa maksā tuvu 2000 eiro, un katra implanta cena ir no 300 līdz 600 eiro – atkarībā no veida. Ja sprandā ir nopietnas problēmas, kad bojātais disks jau rada nopietnus neiroloģiskus bojājumus, tad tā skaitās nosacīti akūta operācija, un to veic par valsts līdzekļiem, kad tas ir iespējams.

– Kur vēl to dara?

– Tikai diska nomaiņa mūsdienās neskaitās sarežģīta, augsta līmeņa operācija, tās ir standartizētas, komercializētas, nosacīti ātras un pieprasītas, un tās var veikt daudzi speciālisti gan privātās medicīnas iestādēs, gan valsts un rajonu slimnīcās, ja speciālistam ir pietiekoša pieredze un sapratne.

 – Bet tik un tā roka jāpiešauj, vienreiz gadā nebūtu labi to darīt!

– Jebkurš praktisks darbs, lai tas būtu izcils, prasa regulāras iemaņas. Ja man sev būtu jāizvēlas ārsts, lai nomaina diskus, es to piedāvātu tam kolēģim, kurš praktiski spēj atrisināt visas kakla problēmas, nevis tam, kurš prot tikai nomainīt disku, bet, ja pēc tam parādās cita problēma, vairs nezina, ko darīt.

Ja ķirurgs māk izņemt visu skriemeli pie iekaisuma vai audzēja, tad, protams, disku nomainīt viņam ir atpūta, un tāds speciālists to izdarīs kvalitatīvi.

Svarīgi arī, cik bieži ķirurgs šāda veida operācijas dara un cik viņš ir sapratis, kā pareizi implantu ielikt, cik daudz diskus mainīt vienlaikus – vienu vai vairākus. Tur ir ļoti, ļoti daudz būtisku nianšu, lai rezultāts ilgtermiņā būtu labs.

– Visiem bail no paralīzes…

– Tās gan ir vecas ziņas, ka paralīze pie diska operācijām vai citām muguras operācijām ir katram otrajam! Šie aizspriedumi nāk no padomju laikiem, kad mugurkaula ķirurģija bija mazattīstīta un ar augstu risku. 

Protams, strādājot ar mugurkaulu ir jābūt pastiprinātai piesardzībai, taču tagad mums daudz palīdz magnētiskās rezonanses izmeklējumi un lielāka sapratne, kas mugurā notiek. Arī pati ķirurģija kļuvusi krietni drošāka. Mēs varam kontrolēt, ko operācijas laikā darām, nervus pārbaudīt. Operāciju zālē ir augstas izšķirtspējas rentgens.

Pasaulē ir arī navigācijas iespējas, nervu impulsu kontrolēšanas iespējas operācijas laikā, kas Latvijā pagaidām vēl nav plaši izplatīta mugurkaula ķirurģijā, bet es ceru, ka tuvākajā laikā būs.

– Vai ir kas tāds, ko jūs vēl varat sprandam labu izdarīt?

– Kā saka, to kārumnieku, kuri pieteiksies ārstēt sāpīgas muguras ar pierādītām un nepierādītām metodēm būs daudz, taču mugurkaula ķirurgs nebūs aizvietojams sarežģītākos gadījumos, kad ir skriemeļa lūzums, muguras smadzeņu bojājums, audzējs, iekaisums vai izteikta kakla daļas deformācija.

Ar ko vēl varam palielīties? (Smejas.) Tas tagad modē – lielīties. Tā kā es pārsvarā strādāju valsts iestādē, nezinu, vai lielīties ar diska operācijām pienāktos, jo es tiešām uzskatu, ka mugurkaula speciālisti spēj izdarīt daudz sarežģītas operācijas, par tām ķirurgam ir daudz lielāks gandarījums. Kaut vai visa mugurkaula restaurācija deformāciju vai saslimšanu gadījumos, kur tiek aizvietots viss skriemelis.

Tāpat lielu pieredzi prasa pirmā un otrā kakla skriemeļa lūzumi, kas ir atšķirīgi no citiem skriemeļu lūzumiem un kurus ilgstoši Latvijā neoperēja, bet tagad to Traumatoloģijas slimnīcā dara jau ikdienā. Līdz ar to pacientam vairs nevajag ilgstoši staigāt ar aparātu, kas notur galvu un kaklu nekustīgā stāvoklī, un arī ārstēšanas rezultāti ir daudz labāki. Lai gan citreiz atkal tieši vecās labās metodes ir neaizvietojamas. Proti, katra pacienta problēma ir individuāla un, ja arī ārstēsim individuāli, nevis standartizēti, tad rezultāti būs labāki.

Tāpat muguras speciālista izaicinājums ir audzēju ārstēšana – izņemt audzēju, cik iespējams, vienā gabalā, lai tā šūnas neizsējas pa visu organismu…

Man liekas, ka par šīm lietām būtu vairāk jārunā. Lai gan cilvēkiem tās mazāk interesē, jo retāk vajadzīgas un nav komercializētas. Bet, ja tiešām šāda ārstēšana nepieciešama, tad ir svarīgi, lai ķirurgs mācētu to darīt. Tāpēc labi, ka ir nosacīti centri, kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca Duntes ielā, kur vienlaikus strādā septiņi mugurkaula ķirurgi. Tā ir pieredze un komanda, kur var cits citu aizvietot, un tad ārstēšanas rezultāti pie sarežģītiem gadījumiem ir daudz labāki, nekā strādājot vienatnē.

Kaut gan vēl ir daudzas operācijas kakla daļā, kuras būtu jāapgūst, lai varētu kvalitatīvāk palīdzēt mūsu pacientiem. Piemēram, kakla daļas osteotomija jeb skriemeļa pārdalīšana, kur pie izteiktām deformācijām tiek mainīta kakla forma.

– Ko jūs sakāt par blokādēm sprandā?

– Ja ir locītavu iekaisumi un arī, ja nervs tiek saspiests, tad, tehniski pareizi rentgena vai ultrasonogrāfa kontrolē ielaižot pretiekaisuma zāles tieši tur, kur radusies problēma, ir labs atsāpinošais efekts. Metode strādā. Kur problēma? Galējības, kad speciālists cenšas ar neskaitāmām blokādēm izārstēt mugurkaula vainas, kuras var izārstēt tikai ar ķirurģiskām metodēm, piemēram, mugurkaula kanāla izteikts sašaurinājums jeb stenoze.

Blokādes drīkst veikt, bet nav pareizi to darīt, neizmeklējot pacientu un nesaprotot, kas ir sāpju cēlonis.

Ja taisa blokādes bez izmeklējumiem, vienam no simts pacientiem tiks izdarīts sliktāk.

Jo mugurkaulā var būt audzējs vai iekaisums, pie kuriem nedrīkst blokādes veikt.

 – Jūs pats esat kādam ieteicis blokādes?

– Jā, es sadarbojos ar kolēģiem. Mugurkaula ārstēšana ir komandas darbs, kurā pārsvarā iesaistīta speciālistu triāde vai pat kvartets.

Noteikti tas ir fizioterapeits – vismaz 70 procentiem pacientu, kuri atnāk pie manis, fizioterapeits var palīdzēt vislabāk.

Atsevišķos gadījumos, ja cilvēks ilgstoši lieto zāles, lai to samazinātu, tiek izmatotas blokādes – zinoša speciālista izpildītas, tās dod labu rezultātu. Latvijā šo jomu arvien vairāk pārņēmuši algologi jeb sāpju speciālisti. Es parasti sadarbojos ar algologiem Ivetu Golubovsku un Alekseju Miščuku klīnikā Ortomed un traumās, kā arī ar D.A.P. klīniku, kur pieņem dakteris Mihails Ārons.

Atsevišķos gadījumos vajadzīga neirologa palīdzība – ir specifiskas saslimšanas, kuras var diferencēt tikai viņš, pacientu rūpīgi izmeklējot.

Tāpat atsevišķos gadījumos labāk varēs palīdzēt manuālais terapeits vai osteopāts. Galvenais tomēr ir, lai speciālists, kurš ārstē sāpes, būtu pietiekami zinošs un mēģinātu izprast sāpju cēloni.

– Ja sāp sprands, pie kā vispirms jāiet – pie neirologa vai pie vertebrologa jeb mugurkaula speciālista?

 – Jautājums – pie kā pacients var tikt! Tādu ārstu, kas operē kvalitatīvi muguru, Latvijā nav daudz, pie viņiem tikt klāt tā – uzreiz – nav iespējams, un arī nevajag. Neirologu ir vairāk! Bet parasti ārstēšanas ceļš ir skaidrs – vispirms sāk ar pretiekaisuma zālēm, tad vēršas pie ģimenes ārsta, viņš nosūta uz pamatizmeklējumiem, varbūt jānosaka arī pilna asinsaina, jo iespējams, ka sprands sāp cita iemesla dēļ, kas nav saistīts ar muguru. Un tālāk tā ir ģimenes ārsta kompetence, pie kura speciālista pacientu nosūtīt – pie neirologa vai pie mugurkaula ķirurga.

Pie mugurkaula ķirurga būtu jāvēršas pēc padoma, ja medikamenti jāsāk lietot pārāk bieži un iepriekšējā ārstēšana nav devusi rezultātus, vai arī izmeklējumos skaidri redzama mugurkaula problēma, kuru citādāk nevar atrisināt.

– Un ko jūs sakāt par spranda masāžu un kakla stiepšanas procedūru?

– Vieglu masāžu savilktajam trapecveida muskulim, galvas grozītājmuskuļiem un trigerpunktiem var veikt praktiski vienmēr, izņemot gadījumus, ja ir ļoti akūtas sāpes.

Proti, ja pirmās dienas nevar pagriezt galvu, tad uzreiz masēties nebūtu prāta darbs.

Jo akūtā muskuļu sāpju periodā, kairinot tirgerpunktus, muskulis vēl vairāk savelkas un sāpes muskuļos pastiprinās. Taču pēc nedēļas vai divām, kad akūtās sāpes ir rimušās, viegla masāža būs okei. Ja pēc tam ir labāka sajūta, tad to drīkst turpināt.

 4 praktiski ieteikumi

1. Ja kakla daļā ir savilkti muskuļi, nekarsējies karstā vannā un neliec uz tiem termoforu! Karsējot mīkstie audi var piebriest, un pēc tam sāpes būs vēl lielākas. Cita lieta – sprandu ierīvē ar degvīnu un ietinies vilnas šallē!
2. Uz sāpīgās vietas sprandam uzliec piparu vai sinepju plāksterus. Paturi stundu, it sevišķi vakaros pirms gulētiešanas.
3. Savilktam sprandam laba ir magnetoterapija. Magnētiskais lauks, iedarbojoties noteiktā virzienā, ne tikai veicina asinsriti un vielmaiņu, bet arī mazina tūsku, tātad arī sāpes.
4. Ja savilkti muskuļi, palieto kursa veidā kādu magnija preparātu.