Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Sāpes ir tik dažādas. Vienas parādās un pēc kāda laika pāriet. Citas tā arī neatkāpjas. Kāpēc tā?
– Slodze, laiks, ergonomika – tie ir trīs atslēgvārdi! Ja cilvēks ir pastrādājis kartupeļu laukā, ravējis dārzu, intensīvi mājās pārkrāmējis skapi, kas nav viņa ikdienas aktivitāte, un nākamajā dienā viņam sāp un vēl pēc nedēļas sāp roka, tas ir normāli, tā nav slimība. Ārsts tajā brīdī nav jāmeklē.
Nenormāli ir tad, ja šādas sāpes pēc intensīvas slodzes pieturas ilgāk. Tad jau mēs runājam par hroniskām sāpēm – tām, kas nepāriet. Jā, bet ko tas nozīmē – vai nepāriet dienas laikā, vai nedēļas, vai mēneša?…
Sešas nedēļas ir tas laiks, kas ķermenim nepieciešams, lai tiktu galā paša spēkiem bez tabletēm, smērēm un ortozēm.
Ja tā nav kritiska patoloģija, sāpes rimsies. Ja šajā laikā sāpes nepāriet, jāmeklē ārsts.
Ja cilvēks pagriezīs pulksteni atpakaļ un paanalizēs situāciju, viņš visdrīzāk nonāks pie manis sākumā nosauktajiem atslēgvārdiem. Ir trīs veidi, kā šīs sāpes var rasties, un tas neattiecas tikai uz rokām, bet arī uz kājām – ceļiem, potītēm un visu pārējo, kas nes cilvēka svaru un slodzi.
Proti, var darīt darbu pareizi ergonomiski, bet – nepareizu laiku. Tas nozīmē, ka ķermeņa šūnām nav iespēja adaptēties un sevi saremontēt. Piemēram, var pareizi kaplēt un pareizi turēt kapli, bet, ja tas notiek astoņas stundas no vietas, tad būs problēmas. Cilvēka ķermenis nav tam radīts, mūsu atjaunošanās mehānismi ar šādu slodzi netiek galā. Tāpēc rodas slimības, par ko parunāsim tālāk.
Otrs variants ir tad, ja cilvēks strādā pareizu laiku, bet dara to galīgi nepareizi. Rezultāts būs tieši tāds pats. Piemēram, jaunietis aizbrauc uz laukiem palīgā vectēvam saskaldīt malku, viņš zina, kā to dara, bet nav trenēts to darīt vairākas stundas pēc kārtas, un ķermenim šāda slodze ir par lielu. Viņš to turklāt dara nepareizi – bailēs traumēt kājas nepareizi tur cirvi, nepareizi stāv un tā pārslogo roku daļas, kas drīz sāks sāpēt. Tas ir tipiski.
Daudz strādājot, cīpslas satūkst, un rodas karpālā kanāla sindroms – plaukstas locītavas pārslodzes dēļ ilgstoši tiek nospiests nervs plaukstas pamatnē. Darīt lauku darbus vajag, bet tie ir jāsadala – aizgāji piecpadsmit minūtes pakaplēt, paravēt, tad aplēji tomātus, paskaldīji malku – visa slodze tādā veidā pareizi sadalās.
Cilvēks dienas beigās ir noguris, bet nav nodarījis sev pāri.
Nevajag domāt, ka šī ir tikai lauku darbu veicēju problēma, viņus es minēju kā uzskatāmu piemēru. Sūdzības par sāpēm rokās ir tipiskas arī tiem, kas ilgstoši nepareizi strādā ar datoru. Te mēs nonākam pie trešā atslēgvārda – ergonomika.
Kā cilvēks sēž pie datora – kur stāv elkonis, kā novietota plaukstas locītava, kā pieliekta galva, kur atrodas pleci – tam tiek pievērsts par maz uzmanības, bet dienas beigās galva sāp, pleci stīvi. Nu tad vajag pielāgot darbavietu, lai mēs nedarītu pāri savam ķermenim! Uzņēmumi var lūgt ergonomista konsultāciju, tas taču ir viņu personāla darbaspēju jautājums!
Pie mums kā pacienti nonāk lielveikalu darbinieki, kas cilā kastes, sētnieki, arī autobusu vadītāji, kas brauc pa 12–16 stundām, visi, kas strādā ar vibrējošām iekārtām, ceļu remonta strādnieki. Ļoti daudz mums ir konditoru. Tas ir smags roku darbs, un viņiem ir tik nenormāls darba režīms. Arī paši ķirurgi strādā daudzas stundas piespiedu pozās. Neviens cilvēks nav radīts strādāt ilgāk par astoņām stundām. Tā rodas arodpatoloģijas.
Šīs ir trīs lielās kategorijas, kad rodas sāpes un kad nav kādas specifiskas slimības. Tie ir biomehānikas pārkāpumi.
– Tomēr ir sāpes, kuras ar ergonomiku vien nevar novērst. Par kādām slimībām ir runa?
– Osteoartrīts. To nosaka ģenētika. Tipiskākā lieta sievietēm ir pirmā pirksta – īkšķa – pamatnes locītavas sāpes. Kopumā šī locītava sievietēm ir brīvāka nekā vīriešiem, vienā brīdī tā sāk izslīdēt ārā no vietas – pavisam nedaudz, par dažiem milimetriem. Ja tas tiek atstāts bez ievērības tajā fāzē, kad ķermenis ar sāpēm signalizē, ka kaut kas ir jāmaina ergonomikā un esošajā darba procesā, tad no funkcionāla bojājuma, kad locītava ir tikai vaļīgāka, tas pāriet uz bojājumu, kad skrimslis nodilst.
Tad jau sāk veidoties tā saucamie radziņi, kas ir locītavas aizsargmehānisms, un turpat jau klāt ir arī osteoartrīts.
Sākumā gan ir osteoartroze – locītavas bojājums bez iekaisuma, kas sāpes nerada. Osteoartrīts ir jau tas brīdis, kad ir iekaisums, rodas sāpes un kustību traucējumi. Osteoartrīts var būt jebkurā pirkstā. Tas biežāk sākas pēc četrdesmit gadu vecuma. Ja osteoartrīts piemeklē agrākā vecumā, tad slimība ir tipiski ģenētiski noteikta, un tātad arī mammai un vecmammai ir bijušas tādas locītavas bumbuļos.
– Locītavas bumbuļos?!
– Pirkstu locītavas kļūst resnākas, bet paši pirksti ir smalki. Vecākām kundzēm labi var redzēt tādus mezglainus pirkstus. Lai tanks iebrauktu purvā, viņam vajag platākas kāpurķēdes. Tāpat ir ar locītavām – kad tās kļūst vārgākas pēc savas nestspējas, organismā ieslēdzas aizsargmehānismi, un locītavas kļūst lielākas. Bumbuļi ir osteoartrīta izpausme.
– Ja osteoartrīta sākums biežāk ir pēc četrdesmit gadu vecuma, ko varam darīt pirms tam, lai slimību atliktu?
– Uzturs ir ļoti būtisks. Dietologi varēs vairāk izstāstīt par visiem kalcija vielmaiņas faktoriem, bet nav jau nekas jauns, ka tas, ko mēs ēdam, ļoti ietekmē šo procesu. Cilvēki domā, ka nopērkamie uztura bagātinātāji situāciju atrisinās. Es kā ārsts redzu, ka daudzi dzīvo pilnīgos maldos.
Nav jātērē nauda sasmalcinātiem haizivs skrimšļiem – ir jāēd pilnvērtīga pārtika, pievēršot uzmanību kalciju saturošiem produktiem ikdienā!
– Vai tas ir par populāro uzskatu, ka sievietēm vairāk jāēd biezpiens?
– Vektors ir pareizs. Bet jāsaprot, vai konkrēti šai sievietei? Tāpēc ir svarīgi noteikt arī kaulu blīvumu. Otra lieta ir pareiza fiziskā slodze, tostarp rokām. Ārsts šādā situācijā var ieteikt konkrētu vingrojumu kompleksu. Tas tāpat kā ar gūžas artrozi – pat ja sāp, vienīgais ceļš ir vēl vairāk staigāt, nevis nestaigāt.
Cilvēki domā, ka labāk ir mazāk kustināt, bet nē, ir jākustina pietiekami daudz un pareizi.
Pacients man stāsta: «No rīta pamostos, pirksti tā kā stīvi, bet tad es tos izkustinu, pamīcu bumbiņu, un dienas laikā ir atkal labi…» Tagad iedomājieties – ja viņam jau ir osteoartrīts, tajās locītavās jau ir iekaisums, viņš vēl tās noslogo ar bumbiņu, bet ir sajūta, ka kļūst labāk.
– Kā pareizi rīkoties?
– Tas ir vesels vingrojumu komplekss, kas prasa tikpat daudz laika, cik iztīrīt zobus. To nevar tā izstāstīt, svarīgi ir tas, ka ergoterapeits šos vingrojumus iemāca. Turklāt cilvēki daudz labāk saprot, kad viņiem parāda priekšā. Esam sagatavojuši arī videopamācības, kas ir brīvi pieejamas Mikroķirurģijas centra youtube kanālā.
Vēl viena lieta, ko cilvēki lieto uz savu galvu, – tās ir ortozes. Tehniskais palīglīdzeklis, kas attiecas uz sevišķi svarīgu ārstniecības sadaļu un ar ko nodarbojas tehniskie ortopēdi. Nevar ieiet vienkārši aptiekā un paprasīt: «Man šo ortozīti!» Ir tik daudz pacientu, kuri ar tādām atnāk, bet es viņiem prasu: «Kurš jums šo izrakstīja?» Parasti atbilde ir: «Es jau mēnešiem nēsāju. Internetā atradu, nopirku, bet nepalīdz.» Kad ortozi izvēlas speciālists, tā ātri vien dod rezultātus.
– Ja mēs atgriežamies pie slimībām, kas izraisa locītavu sāpes… Jūs nosaucāt vienu. Kas vēl varētu būt šo sāpju iemesls?
– Reimatoīdās patoloģijas. Šiem pacientiem vienlaikus sāp ne tikai rokas, bet arī pēdas, gūžas, ceļi. Viņu ceļš ved vispirms pie reimatologa, ortopēda un arī pie ķirurga, jo, ja savlaicīgi netiek ievadītas zāles vai ķirurģiski izņemts iekaisums, cīpslas plīst un cilvēki reāli tiek kropļoti. Pie manis atnāk pacients, neviens pirksts viņam vairs neceļas, sāp, locītava satūkusi, bet cilvēks zāles nelieto, jo saklausījies, ka steroīdi, kas viņam reāli varētu palīdzēt, ir šausmīgi, bet ibumetīns, kas ir aptiekā brīvi nopērkams nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, protams, nepalīdz.
Es kā ķirurgs, atgriežot vaļā, redzu, ka rokas cīpsla ir satrūkusi garā segmentā, un man ir jātiek galā ar tās garuma defektiem, lai atjaunotu cilvēkam daudzmaz normālu plaukstas funkciju.
Protams, efekts pēc šādām operācijām vienmēr ir labāks nekā tad, ja pirksti vispār neceltos, bet tas ir sliktāks nekā tad, ja iekaisums laikus būtu ārstēts.
Daudziem ir bail no steroīdiem jeb hormonpreparātiem. Ja tādi būtu bijuši pirms piecdesmit gadiem, ļaujot turpināt aktīvu dzīvesveidu, cilvēki lēkātu no prieka. Bet pacients man stāsta, ka tā ir inde, viņš to ir izlasījis internetā… Redz, to viņš gan izlasa un iegaumē, bet vingrojumus šādā veidā nevar iemācīties!
– Kurā brīdī nākt pie ķirurga?
– Tad, kad reimatologs ir nozīmējis specifisko ārstēšanu, bet labāk nekļūst. Mēs atkal runājam par tām sešām nedēļām. Cilvēkam sāpēja, aizgāja pie reimatologa, viņš nozīmēja specifisko ārstēšanu, pēc kāda laika tam visam būtu jāsāk darboties. Ja rezultātu nav, tad, kamēr reimatologs izvēlēsies jaunas zāles, paralēli ir jāmeklē ķirurgs, lai ievadītu medikamentus, kas iekaisumu apturētu, pretējā gadījumā iekaisums audus saēdīs.
Pašam pacientam ir jābūt pietiekami aktīvam – galvenais saprast, ka šīs sešas nedēļas ir tā sarkanā līnija. Ja sākas specifiskā ārstēšana un atkal pēc sešām nedēļām nepāriet, tad – neapstājamies, meklējam iemeslus un citus risinājumus.
Vēl viena patoloģija ir sāpes, ko cilvēki bieži jūt un nesaprot to izcelsmi. Pie vainas ir rokas perifērie nervi – zināmākais ir karpālais kanāls, kad ir jūtamas sāpes un tirpšana jeb skudriņas skraida no pirmā līdz trešajam pirkstam – tātad īkšķis, rādītājpirksts un vidējais pirksts. Sāpes rodas no tā, ka nervs tiek piespiests, jo radies iekaisums, vai arī nervs ir iestiepts. Ja ir iekaisums, tad to nospiež tūska no ārpuses. Klasiskās sūdzības – roka sāka sāpēt, dedzina, ir vēlme to pakratīt tā vietā, lai turētu mierā, sāp arī naktī un vēlāk arī tirpst.
Tirpšana nozīmē, ka ir sācies nervu bojājums.
Cilvēks to noraksta uz vecumu, slodzi un, kamēr viens spēj, sāpes pacieš. Pie manis atnāk tad, kad nervs jau aizgājis bojā. Tad ķirurgam ir maz, ko darīt. Protams, arī šādi pacienti ir jāoperē, lai progresu apturēt, bet atdot jaunas rokas neviens vairs nevarēs.
– Ko nozīmē – nervs aiziet bojā…?
– Pirmkārt, nervs nodrošina jušanu pirkstos. Ja nervs ir bojāts, izmainās arī ādas slīdība. Es šo krūzi varu noturēt tāpēc, ka ādai ir savs mitrums, ko ražo tajā esošie dziedzeri. Ja nervs bojāts, tie vairs nedarbojas – es šo krūzi vairs nepacelšu. Ja pirkstos nav jušanas, nevar paņemt ne monētas, ne krūzi, ne arī jaku aiztaisīt. Ja ir šāda situācija, tad mēs varam nerva bojāšanās procesu tikai apturēt, bet ne atjaunot nervu, kāds tas bija. Tāpēc, tiklīdz rokas sāk sāpēt un tirpt, jāmeklē rokas ķirurga palīdzība. Tirpšana ir sarkanā lampiņa! Pat ja nākamajā rītā izpurini roku un šķiet, ka viss ir kārtībā.
Ir tāda slimība, ko sauc par tenisista elkoni – kad, pamostoties no rīta, elkoņa ārējā malā ir lielas sāpes un roku nevar iztaisnot. Šai patoloģijai gan cilvēki pievērš uzmanību, jo tā ļoti traucē. Mēs arī šajā gadījumā varam palīdzēt, bet ne pilnībā izārstēt, tāpat kā artrītu. Tā ir slimība, kas sākas pārslodzes dēļ – jau pieminētā ergonomika.
Palīdzēt mēs varam ar injekcijām, tomēr 90 procenti, lai šo problēmu apstādinātu, ir jāizdara pašam.
Proti, jāsamēro slodzes apjoms un slodzes laiks. Atnāk dūšīgs cilvēks, sūdzas par sāpošām potītēm un ceļiem. Mēs varam palīdzēt, bet katram ir jāizdara savs darbs. Ja viņš to nav gatavs darīt, tad rezultāta nebūs. Tā ir lielākā problēma. Cilvēkiem ir argumenti – «Nu kā es varu nestrādāt?! Jāpelna nauda, jāmaksā kredīti!» Tad es saku – «Jūs drīz vispār nevarēsiet pastrādāt.» Viņš grib ārstu, kurš paņems no šūplādes numur pieci tabletīti un atrisinās viņa problēmas, bet pats i nedomā piedalīties ārstēšanā. Nu žēl. Ja cilvēks nespēj sevi disciplinēt, tad viņš arī nespēs kārtīgi un regulāri vingrot. Un vienmēr vainīgais būs ārsts.
Tam, ka cilvēks pats grib tikt ārā no savas nelaimes, ir ļoti liela nozīme – tikai tad viņš spēs sakārtot arī ergonomiku darbā, pārvarēt aizspriedumus pret medikamentiem un sākt tos lietot.
Ja tev sāp, rīkojies!
- Maini darba ergonomiku.
- Veic atbilstošus vingrojumus.
- Lieto ortozes, ko tev piemeklējis speciālists – tehniskais ortopēds, ortopēds, rokas ķirurgs, fizioterapeits vai ergoterapeits.
- Nebaidies un lieto specifiskos mūsdienu pretsāpju medikamentus, ko izrakstīs ārsts.
- Injekcijas likvidēs iekaisumu un uzlabos jušanu.
- Ja ārstēšana ar zālēm un vingrojumiem nelīdz, meklē rokas ķirurga un mikroķirurga palīdzību.
