• Šobrīd

    weather img

    Rīga +27°C Skaidrs, D/DR vējš, 4.12 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Pēdējais bastions – plaušas

    Plaušas
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    16. februāris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    «Plaušas un elpošana ir jānosargā par katru cenu…» Tagad šī frāze ir ieguvusi jaunu jēgu un nozīmību. Skaidro Dr. med. Madara Tirzīte, pneimonoloģe un interniste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers, Docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedrā.

    Covid-19 vīruss ļoti bieži krīt uz plaušām. Savukārt mēs acīmredzot pietiekami nopietni nenovērtējam savu plaušu veselību, nepievēršam tai uzmanību.

    – Tā arī ir. Cilvēks par plaušu veselību ikdienā daudz nedomā. Līdz brīdim, kad ir reāli slikti. Par sirdi cilvēki zina, ka to vajag regulāri pārbaudīt, arī vairākas klīnikas un privātie veselības centri piedāvā pacientu pieprasītas kardioloģijas check-up programmas. Bet plaušu veselības check-up nav pārāk populārs.

    – Plaušām nav lobija?

    Plaušas nesāp – plaušās praktiski nav nervgaļu, kas radītu sāpju sajūtu, un tāpēc vairums plaušu slimību neizpaužas ar sāpēm.

    Sāpes plaušās rodas tikai tad, ja slimībā iesaistīta arī pleira – plaušu apvalciņš, bet tādu kaišu ir samērā maz. Visbiežāk sastopamā ir pneimonija, kad kā komplikācija attīstās parapneimonisks pleirīts jeb plaušu apvalciņa iekaisums. Arī tad, ja pleiras telpā ir sakrājies jebkādas izcelsmes šķidrums vai gaiss.

    Jā, plaušas nav kā sirds vai mugura, kuras par to, ka kaut kas nav kārtībā, ziņo ar sāpēm.

    Plaušas, ja vien slimībā nav iesaistīta pleira, nespēj radīt sāpju simptomu, un tāpēc ziņu par to, ka plaušām klājas grūti, cilvēks ar tik pierasto problēmu ziņnesi – sāpju sajūtu («ja sāp – tad tur kaut kas nav kārtībā») – nesaņems. Varbūt tāpēc viņam plaušu slimības nešķiet tik interesantas un nozīmīgas. Varbūt tāpēc viņš neiet pie ārsta un nemaz nezina, ka plaušas viņam nav īsti veselas.

    – Lai gan patiesībā plaušas dzīvībai ir ļoti nozīmīgs orgāns…

    – Jā, visi to arī zina, ka ieelpotā un izelpotā gaisa gāzu apmaiņa notiek tieši plaušu sīkāko vienību – alveolu – virsmā. Tur skābeklis no ieelpotā gaisa tiek pārnests uz asinīm, asinīs tas saistās ar hemoglobīnu, hemoglobīns savukārt atrodas eritrocītos, un asinis to aiznes pa visu ķermeni. Tādā veidā skābeklis tiek piegādāts visiem orgāniem, ikvienai šūnai. Savukārt pēc tam asinis saista organismam nevajadzīgās vielas – arī oglekļa dioksīdu jeb ogļskābo gāzi.

    Asinīm atgriežoties plaušās, oglekļa dioksīds no sīkākajiem kapilāriem nonāk alveolās un ar izelpu tiek izelpots. Ja tas viss nenotiek, dzīvība apstājas. Skābeklis vajadzīgs jebkuram orgānam. Cilvēks neēdis var izturēt vairākas nedēļas, nedzēris mazāk, bet bez elpošanas – ļoti maz.

    Kad cilvēks pāris minūtes nav elpojis, jau sākas neatgriezeniskas izmaiņas galvas smadzenēs, pēc tam citos orgānos.

    – Jā, plaušas ir ļoti svarīgas. Bet – kāpēc vienam vīruss nodara lielu ļaunumu, bet otram nekas?

    – Dažreiz es medicīnas studentiem jautāju: «Kā jums šķiet, cik sver plaušas?» Pieaugušajam abas plaušas kopā sver aptuveni vienu kilogramu. It kā šķiet, ka pēc apjoma liels orgāns, ja iedomājamies, kādu vietu mūsu ķermenī plaušas aizņem, bet – tās ir pildītas ar gaisu. Plaušas sastāv no mazajām alveoliņām, kas ir mazītiņi gaisa maisiņi. Šo gaisa maisiņu ir miljoniem, bet pašu plaušu audu īstenībā ir samērā maz.

    Līdz ar to arī plaušu bojājums citreiz var nebūt nemaz tik liels, un tomēr tas būtiski ietekmē gāzu apmaiņu.

    Turklāt, ņemot vērā blakus slimības un citus faktorus, citreiz, vērtējot pēc laukuma, vienāda apmēra plaušu bojājums dažādiem cilvēkiem var radīt dažādas sekas. Viens ar to tiks galā tīri neko, bet citam tas būs daudz grūtāk pārciešams.

    Jāņem vērā arī fakts, ka retais process organismā notiek tikai tajā vienā konkrētajā vietā vai orgānā – vairāk vai mazāk tam ir kāda saistība arī ar citiem orgāniem. Plaušām ir savi lokālie imunitātes mehānismi, bet ir arī sistēmiskie. Tāpēc ir svarīgi, cik ļoti citas orgānu sistēmas ar savu darbību spēj vai nespēj atbalstīt plaušu bojājuma pārvarēšanu.

      Vai cilvēkiem, kam nesen bijušas kādas problēmas ar elpošanas ceļiem, vairāk jāpiesargājas no kovida?

     – Ja ir hroniska obstruktīva plaušu slimība, cik redzam no pašreizējiem datiem un arī starptautiskām publikācijām, šiem cilvēkiem risks saslimt ir nedaudz lielāks. Savukārt astmas pacientiem risks nav būtiski citādāks kā cilvēkiem bez astmas – ar nosacījumu, ka viņi lieto zāles un astma ir labi kontrolēta jeb nerada biežus simptomus. Šis patiešām ir laiks, kad savas zāles, savs inhalators ir jālieto kārtīgi un par tiem nedrīkst aizmirst.

    Smēķēšana ir viens no riska faktoriem nelabvēlīgākai Covid-19 norisei.

    Mēs, plaušu ārsti, sakām: nav tāda cilvēka – vesels smēķētājs. Jo pierādīts, ka pat tad, ja smēķē nedaudz, elpceļos tomēr notiek lokāls iekaisums. Kad cilvēks atnāk pie ārsta ar sūdzībām par elpošanas ceļiem, mēs parasti uzdodam klasiskos jautājumus: «Vai jūs smēķējat? Vai jūs esat kādreiz smēķējis? Vai jums blakus kāds smēķē?» Un ļoti bieži pacients atbild: «Es jau neesmu liels smēķētājs, es tikai mazliet – divas trīs cigaretes dienā… Tikai pa sestdienām, svētdienām, kompānijā… Es jau tikai darbā, es tikai vakarā…» Viņiem pašiem šķiet, ka nesmēķē daudz.

    Diemžēl nav mums tādu analīžu vai izmeklējumu, lai varētu pateikt, cik lielā mērā katra organismam ir spēja tikt galā ar nelabvēlīgajiem smēķēšanas radītajiem efektiem.

    Tas, cik ātri no smēķēšanas attīstās kāds plaušu bojājums – būtisks un jau diagnosticējams, ar simptomiem –, diezgan daudz atkarīgs no pašu plaušu aizsargspējām. Tās savukārt lielā mērā ir ģenētiski noteiktas. Bet ģenētiskās analīzes vēl nav tik plaši pieejamas, nepārprotamas un precīzas, lai varētu profilaktiskos nolūkos paskatīties, vai tev gēni atļauj smēķēt vai neatļauj. Vai tev ļoti ātri attīstīsies kāds plaušu bojājums no smēķēšanas vai arī tu mazliet vari papīpēt un tev lēnāk attīstīsies bojājums.

    Bet tas, ka no smēķēšanas plaušu bojājums attīstīsies visiem, gan ir absolūti skaidrs.

    Jautājums tikai, cik ātri, cik izteikts un arī – kā katrs savu pašsajūtu, savus simptomus novērtē. Kāds varbūt uztver tā: «Smēķētāju klepus? Ai, tas taču pieder pie lietas!» Bet tā nav. Ja jau rodas simptomi, tātad problēma ir.

    Pastāv arī kaut kādi nelabvēlīgi ieradumi un citi faktori, kas cilvēka organismu kopumā tomēr novājina. Mēs mēdzam runāt arī par pēdējo pilienu. Tas plaušu slimību kontekstā ir diezgan raksturīgi. Plaušas visai labi tolerē un diezgan labi kompensē dažādus pāridarījumus un bojājumus. Bet tad ir tas pēdējais piliens – kaut kāds viens notikums, viens impulss, kas ainu riktīgi sabojā.

    Arī kovids var būt šis pēdējais piliens, kad plaušas iepriekšējos pārinodarījumus vairs netolerē.

    Vai šos draudus tiešām nav iespējams izmeklējumos redzēt?

    – Ir divas lielas izmeklējumu grupas. Plaušu struktūru, plaušu uzbūvi mums parāda radioloģiskie izmeklējumi – tātad krūškurvja rentgens un krūškurvja datortomogrāfija. Savukārt par plaušu funkciju mums pastāsta dažādi plaušu funkcionālie testi, piemēram, spirometrija, bronhu provokācijas tests, ķermeņa pletizmogrāfija un gāzu difūzijas tests.

    Par gāzu apmaiņas efektivitāti mēs varam pārliecināties, veicot pulsa oksimetriju, kad uz pirksta uzliek speciālu ierīcīti un nomēra skābekļa piesātinājumu asinīs. Taču, ja mēs vēlamies izvērtēt arī to, kā oglekļa dioksīds tiek izvadīts no ķermeņa, nepieciešams veikt arteriālo asiņu gāzu analīzi.

     Ar šiem izmeklējumiem mēs varam pārliecināties, kādas ir plaušas. Taču jāņem vērā, ka arī imunitātei šajā stāstā ir liela loma, bet tā ir ārkārtīgi komplicēta, smalka sistēma – gandrīz katrs cilvēka orgāns ir kaut kādā mērā iesaistīts imunitātes procesos, un līdz ar to kopējo imunitāti mēs nekādi nevaram precīzi izmērīt. Ne ar vienu, ne desmit analīzēm. Tāpēc, ja cilvēks gribētu noskaidrot, vai gadījumā, ja inficēsies ar SARS-CoV-2 vīrusu, viņš ar to tiks galā labi vai ne, mēs nespējam to precīzi izvērtēt.

    Diemžēl pateikt, kurš saslims un kurš nesaslims, cik smagi slimos, iepriekš nav iespējams.

    Un tāpēc mums visiem jābūt atbildīgiem pret sevi un pret citiem un jāievēro konkrētās rekomendācijas, kā ierobežot Covid-19 izplatību.

    – Piekrītu, dakter, bet tagad parunāsim par pašām plaušu slimībām, jo dzīve taču ar kovidu neapstājas… Ko nozīmē konstatējums, ka ilgāku laiku pēc izslimota plaušu karsoņa, veicot rentgenu, cilvēkam plaušās atklāj fibrozes?

    – Pēc jebkura plaušu audu iekaisuma paliek tāda kā rētiņa – mēs to saucam par pneimofibrozi. Ja šo pneimofibrožu plaušās nav ļoti daudz un ja cilvēks iepriekš nav pārcietis ļoti daudzus plaušu iekaisumus, parasti šāds neliels pneimofibrozes rajons pēc plaušu iekaisuma nekādus būtiskus ierobežojumus plaušu darbībā nerada.

    Ja pārējās plaušu daļas ir veselas, tās šo trūkumu labi kompensē.

    Jāteic gan, ka ir kāda nianse – pacienti un pat ārsti daudzreiz jauc plaušu fibrozes ar fibrotiskām slimībām…

    Proti, pastāv arī tāda slimību grupa kā intersticiālās plaušu slimības, no kurām daļa var izraisīt fibrotisku audu veidošanos plaušās un elpošanas grūtības. Piemēram, idiopātiska plaušu fibroze. Termins idiopātisks norāda, ka slimības izcelsme nav skaidra… Idiopātiska plaušu fibroze diemžēl ir diezgan agresīva kaite ar nelabvēlīgu gaitu. Tai gan ir jāpievērš uzmanība, un, izvērtējot konkrēto gadījumu, tā jāārstē ar antifibrotiskiem medikamentiem. Slimība vairāk skar vecāka gadagājuma ļaudis, bet daudziem tā netiek atpazīta – vienkārši pieņem, ka pacienta elpas trūkuma iemesls ir sirds slimība.

    – Ko vēl cilvēks jūt, ja plaušās veidojas rētaudi?

    – Ja mēs runājam par pneimofibrozi pēc pārciesta plaušu iekaisuma, tad, ja fibrozes ir nelielas, visticamāk, cilvēks tās nemaz nejūt un tādēļ pie plaušu ārsta parasti neiet. Fibrozes daudzreiz atklāj nejauši, ja veic rentgenu un izmeklējuma atbildē tiek aprakstīta pneimofibroze. Tad pacients ir satraucies, atnāk pie ārsta un prasa, kas tā pneimofibroze ir un ko ar to darīt.

    Savukārt, ja runājam par fibrotiskām plaušu slimībām, tās mēs arī redzam radioloģiski, taču precīzākai izvērtēšanai noteikti nepieciešama augstas izšķirtspējas krūškurvja datortomogrāfija. Pēc parastā rentgena bildes to nav iespējams izdarīt. Un šiem pacientiem gan ir sūdzības par elpas trūkumu – sākumā tikai pie slodzes, bet vēlāk arī miera stāvoklī. Var būt sauss, neproduktīvs klepus, nogurums, citreiz novēro arī mazliet paaugstinātu temperatūru – atkarībā no tā, kura fibrozējošā plaušu slimība cilvēkam ir.

    – Kāds tagad ir uzskats – vai vajag šad un tad profilaktiski pārbaudīt savas plaušas?

     – Tiem, kas smēķē un it sevišķi tad, ja ir vairāk par 40 gadiem, noteikti vajadzētu reizi gadā veikt spirometriju ar bronhu dilatācijas testu. Tas nav mans izdomājums – to iesaka Eiropas vadlīnijas.

      Bronhu dilatācija skan šausmīgi…

    – Spirometrija ir pilnīgi nesāpīga metode – vairākas reizes dziļi jāieelpo un jāizelpo viss gaiss no plaušām spirogrāfijas ierīcē spirogrāfā.

    Bronhu dilatācija nozīmē, ka spirometrijas laikā mēs pacientam dodam speciālu medikamentu – bronhu paplašinātāju – un skatāmies, vai no šī preparāta viņa plaušu funkcija mainās vai nemainās. Ja mainās, tad, cik daudz mainās. Šādi mēs varam atklāt dažas plaušu slimības.

    Smēķētājiem, kuri jaunāki par 40 gadiem, oficiāls ieteikums veikt spirometriju nav, bet es tomēr rekomendētu.

    It sevišķi, ja parādās kādas elpceļu problēmas. Nekavēties un negaidīt ar ārsta apmeklējumu, ja ir elpas trūkums vai sāpes, spiedoša sajūta krūtīs, kaut kādi jocīgi trokšņi krūtīs – tad tomēr nevajadzētu apmierināties ar domu: «Ai, es taču smēķēju, un tā mēdz būt, viss ir normāli…» Nē, nāc pie daktera! Jo agrāk mēs slimību atklājam, jo veiksmīgāk to var ārstēt.

      Bet vai te, dakter, tomēr nedarbojas Mērfija likums: nav jēgas pārbaudīties, ja zini, ka tāpat neko lietas labā nedarīsi? Jo galvenais ārstu ieteikums tik un tā būs atmest smēķēšanu un: «To nu gan es negribu!»

    – Smēķētajiem tādā ziņā ir grūti. Bet ne jau man personīgi vajag, lai cilvēks beigtu pīpēt, – nē, pacientam jāsaprot, ka atteikties no cigaretēm ir viņa paša interesēs.

     – Vai ir kādi medikamenti, kas atvieglo atteikšanās procesu?

    – Ir, bet šie preparāti vairāk vērsti uz to, ka mazina smēķēšanas atmešanas rezultātā radušos nevēlamos efektus vai nevēlamās sajūtas, ķermeņa reakcijas. Tā dēvētos nikotīna atcelšanas simptomus, kas var būt aizkaitināmība, nomāktība, agresija, depresija, motivācijas zudums, slikta koncentrēšanās. Arī apetītes pieaugums, galvassāpes, galvas reiboņi.

    Bet – šīs zāles nepalīdzēs atmest smēķēšanu cilvēkam, kurš to negrib un nav motivēts. Motivācija ir jāatrod pašam.

    – Vai vispār ir vērts atmest? Vai plaušas atkopjas?

    – Diemžēl mēs nevaram teikt, ka plaušas atkopsies pilnīgi tādas, kādas tās būtu bijušas nesmēķējot, bet noteikti ir vērts smēķēšanu atmest, jo ir efekti, kuri mazināsies.

    Kaut vai plaušu funkcijas zudums, kas laika gaitā smēķētājiem notiek daudzkārt ātrāk nekā nesmēķētājiem. Ja vairs nesmēķē, tad straujais zudums pamazām sāk kļūt mērenāks, pielīdzināties nesmēķētājam. Taču strukturālās izmaiņas, kas plaušās radušās – kaut vai plaušu emfizēma –, tās gan nesmēķējot vairs neizzudīs.

    Ja plaušu emfizēma cilvēkam ir attīstījusies, tā diemžēl ir uz visu mūžu.

    – Kas ir plaušu emfizēma?

    – Kā jau sacīju, dzīvībai svarīgā gāzu pārnese notiek alveolu virsmā – ieelpotais skābeklis caur alveolu virsmu nonāk asinīs, savukārt ogļskābā gāze no asinīm nonāk alveolu gaisā un tiek izelpota laukā. Katram cilvēkam ir no 300 līdz 350 miljoniem šo alveolu. Gāzu apmaiņa alveolās sekmīgi notiek tieši tāpēc, ka alveolu ir tik daudz un to virsma veido mazas krociņas, jo katra krociņa, katrs izlocījums nodrošina lielāku virsmas laukumu, kur var notikt gāzu apmaiņa.

    Savukārt, ja ir plaušu emfizēma, tas nozīmē, ka tās rezultātā sabrūk alveolu starpsienas un miljoniem mazo maisiņu vietā sāk veidoties lielāki maisiņi. Bet – jo lielāks maisiņš, jo virsmas laukums ir mazāks, nekā tas būtu bijis, ja saglabātos daudzie mazie maisiņi. Vienkārša ģeometrija!

    Kad alveolu virsmas laukums zūd, arī gāzu pārnesei paliek mazāk vietas, kur tai notikt.

    Tāpēc plaušu emfizēma ir nevēlama. Alveolu starpsieniņas plaušās vairs nekādā veidā nav iespējams ieaudzēt, pat pārstājot smēķēt ne. Kas zudis, tas ir zudis.

    – Un kas ir bronhektātiskā slimība?

    – Šī tēma man ir ļoti tuva… Slimība reti tiek atpazīta, lai gan šādu pacientu ir diezgan daudz. Bronhektāze nozīmē, ka bronhi ir platāki, nekā tiem attiecīgajās vietās vajadzētu būt. Citreiz pacienti priecājas: «Bet tas taču labi! Tad jau gaiss vieglāk un ātrāk cirkulē!» Tomēr priecāties nav par ko. Jo šajās paplašinātajās vietās vieglāk nonāk infekciju izraisītāji un var attīstīties par slimību.

    – No kā šie paplašinājumi bronhos rodas?

    – Visbiežāk tas notiek pēc kādas pārslimotas elpceļu infekcijas. Pārsvarā gadījumu ir bijis plaušu audu iekaisums, kura dēļ bronhektāzes attīstījušās. Visbiežāk tās ir vai nu vīrusu, vai baktēriju izraisītas infekcijas, bet pie vainas mēdz būt arī sēņu vai parazītu ierosinātas plaušu infekcijas.

    – Sēnītes plaušās?!

    – Gan Candida jeb piena sēnes infekcijas, gan Aspergillus jeb pelējuma sēnīšu infekcija un vēl dažas ļoti reti sastopamas… Bet tās pārsvarā ir cilvēkiem ar vājāku imunitāti vai tiem, kuri kādu sistēmisku slimību dēļ lieto imunitāti nomācošus medikamentus.

    Bronhektāzes attīstās arī saistībā ar dažām autoimūnām, reimatoloģiskām slimībām. Kādreiz ir iedzimti deformēti bronhi un tāpēc rodas bronhektāzes. Citreiz bronhektāzes izveidojas, ja ir kādi fibrotizējošie procesi. Arī pēc staru terapijas, ja ir krūškurvja vai krūškurvja sienas, vai videnes audzējs, notiek plaušu rētošanās, veidojas fibrotiski audi, un savukārt tiem blakus fibrozes veidošanās procesā var rasties bronhektāzes.

    – Vai ģimenes ārsti atpazīst un atklāj bronhektāzes?

    – Tā ir ļoti aktuāla problēma – bronhektāzes slikti atpazīst. Klasiskais pacienta stāsts vairāk vai mazāk ir par to, ka viņam bieži atkārtojas elpceļu infekcijas. Pie pneimonologa šie pacienti parasti nonāk tāpēc, ka bieži ir pneimonija. Apgrūtinājums tāds, ka bronhektāzes plaušu rentgenā praktiski nav redzamas, un šādā veidā tās nav iespējams diagnosticēt. Bronhektāzes redz tikai krūškurvja datortomogrāfijā.

    Savukārt ģimenes ārsta praksē pirmā izmeklēšanas metode, ja pacientam radušās problēmas ar plaušām, ir rentgens, un ne jau vienmēr viņam veic arī datortomogrāfiju, tāpēc bronhektāzes netiek atklātas.

    Ja bronhektāzes iekaist, tās rada līdzīgus simptomus kā pie pneimonijas.

    Piemēram, ir klepus, palielināta krēpu izdale, elpas trūkums, sāpes krūtīs, paaugstināta temperatūra, nogurums, apetītes zudums. Tāpēc šo bronhektātiskās slimības paasinājumu ģimenes ārsts novērtē kā pneimonijas epizodi. Turklāt arī rentgenoloģiskā aina gadījumā, kad ir bronhektātiskās slimības paasinājums, izskatās visai līdzīgi pneimonijas ainai. Asinīs būs paaugstināti iekaisīgie rādītāji kā pie pneimonijas, un ģimenes ārsts var neaizdomāties, ka patiesībā tā ir pavisam cita slimība.

    – Kā bronhektāzes likvidēt?

    – Diemžēl nekā. Ja bronhi konkrētās vietās ir paplašināti, tādi tie paliek uz visu mūžu. Vienīgi var censties mazināt slimības paasinājumus.

      – Nevaru nepajautāt arī par plaušu vēzi. Kādreiz šķiet, ka pa īstam tikai tas cilvēkus uztrauc. Kāda ir jūsu kā plaušu ārstes pieredze?

    – Mēdz gadīties, ka pneimonologs ir pirmais ārsts, kurš atklāj ļaundabīgu procesu plaušās. Bet jāteic arī, ka šādā ziņā diezgan labi strādā ģimenes ārsti. Ja rentgena bildes parāda ko aizdomīgu, viņi pacientu uzreiz sūta uz datortomogrāfiju un, ja veicot arī šo izmeklējumu, aizdomas par kaut ko sliktu plaušā saglabājas, uzreiz pa zaļo koridoru sūta pie speciālista – onkologa.

    Tātad bieži vien plaušu vēža atklāšanas process apiet pneimonologu – plaušu ārstu. Mēs plaušu vēža atklāšanā iesaistāmies tad, ja radioloģiskā atradne nav bijusi visai tipiska vēzim un pacients nav uzreiz nosūtīts uz plaušu datortomogrāfiju. Tad ambulatorās konsultācijas laikā to izdarām mēs – sūtām pacientu uz datortomogrāfiju un, ja atklājas onkoloģiskas problēmas, nosūtām viņu pie onkologa.

    Vai arī slimnīcā nonāk pacients ar pneimoniju – plaušu iekaisumu, kura gaita varbūt nav tipiska. Tad arī, veicot izmeklējumus, reizēm pierādās, ka tas ir vēzis.

    Vispār plaušu vēzis arī Latvijā, tāpat kā pasaulē, ir viens no izplatītākajiem ļaundabīgajiem audzējiem, ik gadu to atklāj apmēram 1100 cilvēkiem.

    Latvijā vislielākā saslimstība ar plaušu vēzi reģistrēta 65–69 gadu vecumā, bet līkne sāk kāpt augšup jau pie 50 gadu atzīmes. Lai laikus diagnosticētu plaušu vēzi, būtu apsverams riska grupu pacientiem mērķtiecīgi veikt krūškurvja datortomogrāfiju. Šādi var atklāt pat pavisam nelielus audzējus.

    Citās valstīs šis izmeklējums ir valsts apmaksāts skrīnings, bet mums plaušu vēža diagnostika pagaidām balstās uz simptomātisku pacientu izmeklēšanu vai nejaušu atradni, veicot krūškurvja radioloģisko izmeklēšanu.

    Līdz ar to realitāte diemžēl ir tāda, ka astoņiem no desmit pacientiem plaušu vēzis tiek atrasts jau ielaistā stadijā. Ārstēšanas iespējas tad ir limitētas.

    Savukārt, ja audzējs ir diagnosticēts agrīni, atkarībā no histoloģiskā veida, to var vai nu operēt, vai ārstēt medikamentozi, vai ar staru terapiju. Operācijas pārsvarā notiek, veicot nelielus griezienus un skartos plaušu rajonus izņemot caur mazu atveri.

    – Jā, es pazīstu divas sievietes, kurām tika konstatēts plaušu vēzis, viņas operēja un, jāteic, veiksmīgi.

    – Tāpēc ir tik svarīgi šo slimību atklāt laikus. Tagad, starp citu, ir radīta vietne, kur apkopota pamatinformācija par plaušu vēzi, kas jāzina ikvienam, – www.plausuvezis.lv. Iesaku ielūkoties!

     – Un nu, lūdzu, pasakiet, kas plaušām patīk, lai tās būtu veselas. Lai slimības ietu ar līkumu!

    – Nesmēķēšana. D vitamīns – tā līmeni asinīs mēs, plaušu ārsti, iesakām pārbaudīt un turēt normas robežās. Jo pētījumi pārliecinoši pierādījuši, ka D vitamīna deficīts var veicināt dažu plaušu slimību, piemēram, bronhiālās astmas un bronhektātiskās slimības, nelabvēlīgāku norisi. Arī Covid-19 gadījumā.

    Lai gan saistībā ar Covid-19 klīniskie pētījumi vēl nav tādi, kādus mēs gribētu – randomizētus, dubultaklus, prospektīvus, placebo kontrolētus –, bet ir jau zināmas norādes uz to, ka tad, ja bijis D vitamīna deficīts, nepietiekamība, slimība noritējusi grūtāk. Tāpēc, ja D vitamīna organismā pietrūkst, to noteikti vajag uzņemt papildus, lai D vitamīna daudzums būtu normālā līmenī. Šādi var parūpēties gan par savām plaušām, gan tas būs labs atbalsts arī imunitātei un kaulu veselībai.

    Vēl svarīgi, lai plaušas kārtīgi izventilējas. It sevišķi cilvēkiem stipri gados.

    Kāpēc?

    – Ja cilvēks ir aktīvs un kustas, tad pie slodzes, gribi vai negribi, viņš elpo dziļāk un plaušās gaiss apmainās vairāk, līdz ar to kārtīgi izventilējas visas plaušu daļas. Toties, ja cilvēkam dzīvesveids ir diezgan nekustīgs, elpošana kļūst seklāka un virspusējāka, un ir plaušu daļas, kuras tiek sliktāk ventilētas, un tajās gaisa apmaiņa, var teikt, pat nenotiek. Attiecīgi šajās plaušu daļās palielinās iespēja, ka tur var mitināties kāds mikrobs un izraisīt iekaisumu, pneimoniju. Vecumā arī imūnsistēma sliktāk strādā, tātad ķermenim būs grūtāk cīnīties ar iekaisumu.

    Tāpēc plaušām patīk izventilēties. Plaušām patīk, ka regulāri ik pa laikam ir fiziska slodzīte, kad vajag ievilkt dziļas elpas un kārtīgi izelpot.

    – Dziļā elpošana ar vēderu pa dienu kā plaušu treniņš un ventilācija arī der?

     – Noteikti. Un ne tikai vienu reizi dienā paelpot ar vēderu, bet vairākas. Vēlams to darīt, kur nav putekļains, piesārņots gaiss – ne gluži uz Valdemāra vai Čaka ielas Rīgā! Taču, nostāk no satiksmes maģistrālēm – kādā no Rīgas zaļajām zonām, vai vēl labāk, jūras malā, priežu mežā  – lieliski!

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+