Otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga: Laikam jau piedzimstot zināju, ka būšu ārste

ANAM­NĒ­ZE

• Ausu, kakla un deguna ārste, kuras «sirds pieder ausīm un dzirdei». Specializējusies ārējās auss, vidusauss un iekšējās auss slimībās, to ķirurģiskā ārstēšanā. Veic vidusauss un dzirdes kauliņu rekonstrukciju, vidusauss un iekšējās auss implantu operācijas.
• Medicīnas zinātņu doktore, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Otorinolaringoloģijas nodaļas vadītāja. Ir arī Rīgas Stradiņa universitātes docente un vada Otorinolaringoloģijas katedru. «Jo vairāk ko apgūstu, jo vairāk gribu to mācīt citiem.»
• Saņēmusi augstāko otoķirurgu atzinību – balvu Zelta kāpslītis par pētījumu, kas saistīts ar pēkšņu dzirdes zudumu plīsušas membrānas dēļ.
• Precējusies ar otorinolaringologu, foniatru, mūziķi un mucu meistaru Dinu Sumeragu. Divu meitu – Evelīnas (15 gadi) un Gundegas (7 gadi) – mamma.
• Daktere, kas apzināti izkopusi ārkārtīgi nopietna cilvēka tēlu, jo smaidošus ārstus pacienti neuztverot pareizi.
• Iecienījusi psihoterapeita Viestura Rudzīša grāmatas. Bezmiega naktīs lasa grāmatas par trollīti Muminu.
• Dzīves moto – izmantot katru iespēju mācīties!

– Ukrainā, kur pulcējās vadošie Eiropas, ASV un Austrumeiropas valstu otologi, saņēmāt balvu Zelta kāpslītis par līdz šim maz pētītu tēmu. Par ko tieši ir jūsu pētījums?
– Mana pētījuma tēma ir viens no tādiem kā tumšajiem zirdziņiem – par pēkšņu dzirdes zudumu. Tā var notikt, ka cilvēks no rīta pamostas un – vairs nedzird. Iemesls var būt ne tikai asinsrites traucējumi vai vīruss, bet arī iekšējās auss membrānas plīsums, kad iespējams palīdzēt ķirurģiski.

Nav tā, ka man tagad būs patents un Nobela prēmija, galīgi nē, bet ceru, ka citi kolēģi varēs šo informāciju izmantot savā darbā.

Pētījumā apkopoti mūsu dati, Latvijas pieredze, jo par šo tēmu informācijas joprojām ir maz, tā ir strīdīga.Svarīgi atpazīt ķirurģiski ārstējamos gadījumus, jo nevaram katram, kas pēkšņi ar vienu ausi palicis kurls, taisīt vaļā iekšējo ausi. Šie gadījumi ir smalki jāatlasa, un pētījums ir par simptomiem, kā to izdarīt. Diskusijas konferencē Kijevā par to bija visai spraigas.

Citi lasa

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Gita Vīksne

Slavenības

Ģirta Ķestera dēls Pauls: Tētis nostaigāja pa naža asmeni

Evija Kalnbērza

Slavenības

Sieva neierodas uz Virgas apaļo jubileju. Mūziķa teiktais pārsteidz…

Šī balva ir pieņemšana Eiropas un pasaules ausu ķirurgu elitē, bet pats par sevi tas nav nekas tāds, kā, piemēram, saņemt profesora Ilmāra Lazovska balvu vai balvu par mūža ieguldījumu. Taču sajūta bija laba, tas bija pārsteigums!
 

– Zelta kāpslītis… Kas tas ir? Kāpēc ne, piemēram, zelta auss ļipiņa?
– Nē. (Smejas.) Ārējās auss gliemežnīca pieder plastiskajiem ķirurgiem.

Kāpslītis ir mazākais kauliņš cilvēka organismā – tas atrodas uz robežas starp vidusausi un iekšējo ausi. Tieši operācijas uz kāpslīša ir tas Everests, jo ne visi ausu ķirurgi veic šādas operācijas. Es veicu.

Par kāpslīti ir stāsts, ko es bieži stāstu studentiem… Ir tāda ģenētiski iedzimta slimība otoskleroze, kad veidojas kāpslīša pārkaulošanās, un tās pirmais simptoms – pasliktinās dzirde, parasti sievietēm grūtniecības laikā vai pēc tās. Palīdzēt var, nomainot kāpslīti pret protēzi – tā joprojām skaitās sarežģītākā ausu operācija, jo tur spēlē uz lielām likmēm, mēs taisām vaļā iekšējo ausi. Turklāt ķirurģijā risks ir vienmēr!

Ja kāds jums sola simtprocentīgu garantiju, ka nekas neplānots nenotiks, mūciet prom – tas nav ķirurgs!

Mēs, ārsti, neatceramies tos simtus un tūkstošus pacientu, kuriem viss ir bijis kārtībā, bet mēs katrs varam nosaukt vārdā, uzvārdā un atpazīt sejā to cilvēku, kurš ir iekļuvis mazajā, bet sliktajā procentā – sācies iekaisums vai atgrūšanas reakcija.

– Var arī zaudēt dzirdi?
– Ļoti reti, bet jā, var zaudēt. Tāpēc arī likmes ir augstas un ne visi ausu ķirurgi šādas operācijas veic. Ir labs stāsts par to, kā šīs kāpslīša operācijas vispār sāka veikt… Līdz pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem valdīja uzskats, ka otosklerozi ķirurģiski ārstēt nedrīkst, tas bija aizliegts.

Taču viens amerikāņu ķirurgs izdomāja kāpslīša protēzīti un sāka veikt operācijas. Kad viņš pirmo reizi par to pastāstīja Amerikas Ausu ķirurgu kongresā, tas bija tik ļoti revolucionāri un nepieņemami, ka pusdienās cilvēki atteicās sēdēt ar viņu pie viena galda. Bet pacienti viņam uzticējās, viss notika. Principā vēl joprojām šo operāciju veic pēc tiem pašiem pamatprincipiem, un deviņdesmit septiņos procentos gadījumu tā norit veiksmīgi.

To arī mācu saviem rezidentiem – ja jums ir laba doma, nepadodieties, pat ja iesākumā visa pasaule nostājas pret jums!

– Ko cilvēki dara nepareizi, kā rezultātā iedzīvojas dzirdes problēmās?
– Tas ir skaļums, troksnis. Tie, kas strādā troksnī, zina, ka jālieto aizsarglīdzekļi – austiņas, ausu ieliktņi. Darbā lieto, bet mājās kaut ko darot – zāģējot, urbjot – nelieto.

Arvien biežāk var redzēt cilvēkus, kas klausās mūziku austiņās. Neteiktu, ka tur ir dramatiski dzirdes zuduma cipari, bet tomēr – jauniem cilvēkiem nevajadzētu būt pat niecīgam dzirdes pasliktinājumam.

Mana ikdienas maize ir vidusauss iekaisums –, hroniski vidusauss iekaisumi ir jāoperē, tos citādi nevar izārstēt, bungplēvītē ir izveidojies caurums. Atkarībā no tā, cik problēma ir liela – tikai jāaiztaisa ciet caurums vai vajadzīga nopietnāka iejaukšanās –, jāurbj galvaskausa kauls aiz auss un jātīra, jāatjauno dzirdes kauliņi. Esmu operējusi daudzus pacientus, kuriem bijušas sūdzības, ka no auss kaut kas tek, bet viņi iepriekš saņēmuši atbildi – lai pārstāj izdomāt muļķības! Taču tam ir jāpievērš uzmanība, jo nekādiem izdalījumiem no ausīm nevajadzētu būt.

– Ausu kociņi?
– To dēļ vairāk veidojas sēra korķi, auss ejas iekaisumi, jo ar kociņu iztīrīt sēru nevar, bet – tikai sagrūst dziļāk pie bungplēvītes, kur izveidojas korķi. Turklāt auss tiek sabakstīta, kairināta, var pievienoties iekaisums, sēnīšu infekcija.

Ausu kociņi te ir pat nevainīgākie instrumenti – lietā tiek liktas naglas, skrūves, drātiņas, matadatas, tamboradatas…

Ausij ir neliels izliekums, tāpēc ar drāti līdz bungplēvītei nenokļūst, bet auss eju saskrāpē, tā asiņo, rodas iekaisums. Ir arī gadījumi, kad ar vates kociņu pārplēš bungplēvīti, izmežģī dzirdes kauliņus. Tam seko dzirdes zudums, reiboņi, jo iekšējā auss ir ne tikai dzirdes, bet arī līdzsvara orgāns. Galvas reibonim, protams, var būt daudzi un dažādi iemesli, bet viens no tiem varētu būt vidusauss iekaisums.

– Esmu lasījusi, ka šis iekaisums saistīts ar psiholoģisku nevēlēšanos dzirdēt kaut ko, kas notiek apkārt. Ko jūs sakāt par šādu teoriju?
– Es esmu tradicionālās medicīnas piekritēja, bet zinu par teoriju, ka ausu problēmas piemeklējot tos, kas nevēlas dzirdēt, savukārt angīnas tos, kuri apspiež sevi un nerunā to, ko viņiem gribētos teikt. Man ir bijusi tikai viena paciente, kura ir teikusi, ka vienu brīdi viņai dzīvē ir bijis teiciens – es neko negribu dzirdēt –, un tad arī pasliktinājusies dzirde. Bet, cik tas saistīts ar šo teoriju vai arī priekšnojautām par to, kas varētu notikt, nemāku teikt. Iespējams, daļa patiesības tur ir.

– Jūs jau sākumā izvirzījāt sev dzīvē mērķi – strādāt profesijā tieši universitātes slimnīcā?
– Jā. Slimnīcā, protams, ir grūti, jo ir sarežģītie gadījumi, diennakts dežūras, operācijas, bet ir arī iespējas. Esmu daudz strādājusi arī privātklīnikās un privātpraksēs, un man ļoti patika, tā bija laba pieredze. Bet kas man nepatika – cilvēkiem par to dārgi jāmaksā.

Ir sarežģīti gadījumi, ko varu izoperēt tikai es, bet pacienti to bieži vien nespēj atļauties, pat manu konsultāciju ne. 

Stradiņa slimnīcā šobrīd varu veikt tieši to pašu, ko jebkurā citā Eiropas vai pasaules klīnikā, bet pacienti to var iegūt par valsts naudu. Protams, valsts joprojām arī daudz ko neapmaksā. Bet ir daudz kā laba – sevišķi tagad, kad ir jaunais korpuss, mums ir iepirkta arī ļoti laba aparatūra. Vasarā Rīgā notika Starptautiskais Baltijas otorinolaringologu kongress, bija atbraukuši kolēģi no Vācijas. Rādīju viņiem savu operāciju zāli, aparatūru un viņi teica: «Mums skauž, mums tā nav!» Mums ir ļoti labi mikroskopi, endoskopu sistēmas, navigācija, lāzeri… Mums vienīgi nav vēl tikai operējošā robota da Vinči.

– Robots da Vinči?!
– Ir pētīts, kuras profesijas izzudīs, jo tās varēs pārņemt roboti, viena no tām ir ķirurģija, jo robots var vienlaicīgi skenēt, skatīties, lai neievainotu kādas struktūras un asinsvadus.

Da Vinči patlaban ir slavenākais robots, kad ķirurgs ir citā telpā un operē pacientu attālināti. Tāda operācija nodrošina ļoti labu precizitāti un sterilitāti.

Šobrīd tas, protams, ir ārkārtīgi dārgi, bet pasaulē tādas tehnoloģijas lieto arī dažādām ausu operācijām. Operācijas notiek mikroskopu kontrolē, jo auss struktūras ir ļoti maziņas, tur ir sejas nervs, iekšējā auss, miega artērija, jūga vēnas sākums – daudz struktūru, ko nedrīkst ievainot. Sevišķi, ja šajās struktūrās ir ieaudzis audzējs, jāmāk to uzmanīgi atdalīt – un robots to var.

– Kur jūsu stāstam vispār ir sākums? Kāpēc medicīna un kāpēc – auss un dzirde?
– Laikam jau piedzimstot zināju, ka būšu ārste, es par to vien esot runājusi. Dzīvojām Pierīgā, Katlakalnā. Mamma visu dzīvi ir nostrādājusi par ātrās palīdzības feldšeri, tēvs ir šoferis un mehāniķis. Cits nekas nelikās tik interesants.

Skolotāja mammai stāstījusi, ka pirmajā klasē kādai meitenei kļuvis slikti un es esot pieteikusies aizvest pie medmāsiņas, jo «es taču būšu ārste un varu par viņu parūpēties».

Ausis – tā vairāk ir sakritība. Vidusskolā vasarā sāku strādāt Bērnu slimnīcā par sanitāri. Man bija jābūt LOR operāciju zālē – vajadzēja atvest pacientus uz zāli, sagatavot, pēc tam aizstumt atpakaļ, visu tīrīt, dezinficēt. Tad iestājos Medicīnas akadēmijā. Pa vidu mēģināju pastrādāt arī Kardioloģijas nodaļā par māsiņu, arī ātrajā palīdzībā par ārsta palīgu un ārstu, bet LOR sfēra likās visinteresantākā. Man patīk domāt, patīk sarežģīti gadījumi. To arī stāstu studentiem, ka deviņdesmit deviņos procentos situāciju dzīvē būs ikdienišķas. Bet arī retie sindromi būs! Cilvēka organisms ir tik interesants, ka līdz galam to laikam nekad neizzināsim. Man patika studēt un joprojām patīk lasīt un daudz ko mācīties klāt. Nu jau būs vienpadsmit gadi kā sertificētai ārstei. Ja rēķinātu visus medicīnā pavadītos gadus kopš vidusskolas prakses laikiem – daudz. Šogad Jāņos man palika četrdesmit gadu.

– Kā jūs pārdzīvojāt savus četrdesmit? Krīze bija?
– Ļoti, jā. To, ka man ir krīze, sapratu, kad man palika trīsdesmit deviņi gadi. No sievietēm daudz prasa – jābūt vienlaicīgi skaistai, jaunai, gudrai, zinošai, pieredzējušai…

Bija pārdomas par dzīvi, par to, ko esmu sasniegusi, kur esmu, kas būs tālāk. Tāda dziļa sevis inventarizācija.

Gada sākumā es aizstāvēju doktora disertāciju, mani ievēlēja par atjaunotās katedras vadītāju. Bija intensīvs gada sākums. Bet dzimšanas dienas rītā pamodos un sev pateicu – man ir četrdesmit gadu. Un pēc tam eksistenciālās domas mani kaut kā atlaida.

 – Kur jums likās, ka vēl pietrūkst un vajag uzlabot?
– Grūti pateikt. Likās – viss ir priekšā. Bet, kad tie četrdesmit pienāk, tad saproti, ka nekas vairs nav priekšā… Bija tāda revīzija – vai es varu un ko es varu.

– Jūs izskatāties tik ļoti nopietna. Pirmo reizi jūs ieraugot, tā kā pat bail kļūst…
– Jā, man bija psiholoģiska trauma manas karjeras sākumā. Man bija dežūra, un es priecīgā noskaņojumā aizgāju uz uzņemšanas nodaļu. Tur pacients guļ, blakus piederīgie, un es saku: «Labdien!» Viņi man atbild: «Kāpēc jūs tā smaidāt? Priecājaties par mūsu nelaimi?» Tajā brīdī es sapratu, ka ārsts kā cilvēks laikam ir pieņemamāks, ja ir drūms.

– Tad jūs apzināti izkopāt tādu nopietnās dakteres tēlu?
– Laikam. Jāsaka, līdz kādam laikam es izskatījos ļoti jauna. Laikam kolēģi sūtīja pacientus tieši pie manis, sastāstīja dažādus stāstus, un tad pacienti prasīja: «Kur tad ir tā slavenā daktere Sumeraga, kāpēc te tāda studente atnākusi?» Un es atbildu: «Es tā esmu!» Laikam jāmēģina atkal vairāk smaidīt.

– Pacientiem ir gaidas, kādam ir jābūt īstam dakterim?
– Jā. Ir pacienti, kas grib, lai viņus ārstē sieviete, citi – lai dakteris ir vīrietis. Pacienti ir dažādi – viens pieņem slimību, cits nepieņem.

Man ir grūti ar tiem, kuriem es nevaru palīdzēt. Viņi nāk un saka: «Mēs jau tikai uz jums cerējām!»

Visbiežāk cilvēkiem, kam ir dzirdes nerva bojājums, nekas cits nevar palīdzēt kā tikai dzirdes aparāts. Bet cilvēks ļoti negrib to pieņemt. Tad rodas gaidas un cerības, reizēm kabinetā sāk raudāt… Bet arī es esmu tikai cilvēks, nevaru visu! Turklāt es jau neesmu no dzelzs, man arī ir emocijas. Pacients prasa, kāpēc es dusmojos, bet patiesībā dusmojos uz sevi, jo es nevaru viņam palīdzēt. Bet, kad ir rezultāts – kad cilvēks izņem tamponu no auss un dzird –, reizēm mēs abi apraudamies. Tas ir tas, kas dod spēku iet cauri visām grūtībām.

– Kāds ir bijis jūsu izaicinošākais gadījums, profesionālā mīkla, kas jāatrisina?
– Bija sieviete, kurai galvā bija gaiss. Viņa bija sūtīta, nabags, pat pie psihiatra. Sieviete stāstīja, ka, šņaucot degunu vai šķaudot, jūt, kā galvā ieplūst gaiss. Izrādījās, ka viņai ir anatomiska īpatnība…

Proti, ir vidusauss griesti un augstāk, it kā otrajā stāvā, ir smadzenes. Šai sievietei nebija pilnībā izveidojusies šī robeža – kaulu pārkarīte – un arī auss membrāna līdz pusmūžam bija kļuvusi plānāka. Ausī gaisam ir jābūt – vidusausī un aizauss šūnās tas iekļūst caur kanālu, kas savieno aizausi ar degunu, bet, kad viņa pūta, gaiss iekļuva ne tikai vidusausī, bet arī tajā otrajā stāvā. Mēs operējām, aiztaisījām ciet, un viss noritēja veiksmīgi.

Ir arī kuriozi. Vīrs atved sievu un stāsta, ka viņai problēmas – šļupstot –, lai paskatos kaklā. Bet es dzirdu, ka sievai nav problēmu, viņa nešļupst. Uzmanīgi saku vīram, ka varbūt ir tā, ka viņš pats nedzird? Tad kopā ar sievu lēnām pierunājām vīru pārbaudīties, un izrādījās, ka tā bija viņa paša vaina. Cilvēkiem ir tendence meklēt kaut ko ārpus sevis, nevis sevī.

– Ko sakāt par tautas medicīnu? Dzirdēts, ka pret vidusauss iekaisumu palīdzot sadedzināt ausī iebāztu zilu papīru. Kā šie centieni atspoguļojas slimnīcā?
– Nevajag ausī neko ne bāzt, ne bērt, ne dedzināt! Neko, ko nav nozīmējis ārsts. Auss eja ir pašattīrošs orgāns. Mammām, kuru bērniem bieži ir vidusauss iekaisums, stāstu, kāpēc zāles ir jāpilina degunā, nevis ausī. Salīdzinu – jums ir apendicīts un sāp vēders, jūs taču uz vēdera Fastumgel nesmērēsiet, jo problēma ir dziļāk iekšpusē. Ar ausi ir tāpat – problēma ir dziļāk, nekā var iepilināt ausī pilienus.

Par tautas medicīnu – no tās man daudz kas patīk. Man patīk fitoterapija – tējas, augi –, bet šos dīvainos padomus es nesaprotu. Ir vēl tā dīvainā metode ar svecītēm. Dzirdēts, ka ieliek ausī svecīti, aizdedzina, un tas it kā izvelkot sēra korķi.

Man bija pacients – puisis, kuram no sveces bija ārkārtīgi apdegusi auss un puse sejas – tā es par šo metodi uzzināju.

Arī slaveno ausu puķi ģerāniju, kurai ir ļoti labas īpašības un kas satur fitoncīdus un stipras ēteriskās eļļas, nevajag likt ausīs – tā ir par stipru un rada apdegumus. Reiz strutās vidusausī dziļi iekšā bija iemigrējusi un sapuvusi ģerānijas lapa – operācijas laikā vilku to ārā.

– Jūsu vīrs arī ir ausu, kakla un deguna ārsts – IEVAS Veselības lasītājiem labi zināmais Dins Sumerags, Stradiņu LOR klīnikas vadītājs. Kā tas tā nācās?
– Tas bija studiju laiku romāns, apprecējāmies ļoti agri – pēc ceturtā kursa. Mūs vienoja kopīgas intereses par otorinolaringoloģiju.

– Pirms izvēlēties vīru, jūs rūpīgi izvērtējāt viņa ausis?
– Mamma teica: «Kur tev prāts – divdesmit divos gados precēties?!» (Smejas.) Bet tādā vecumā es nedomāju ne par ausīm, ne kur dzīvos, ne kur strādās. Vai nu mīl, vai nemīl – tas bija vienīgais arguments! Skatījos ar sirdi, nevis ar prātu.

– Kā jūs divi tādi nošķirat – kur darbs, kur mājas? Izdodas nenest darbu uz mājām?
– Neizdodas! Mēs dalām atbildību: vīrs ir LOR klīnikas vadītājs, es – nodaļas vadītāja. Darbā mēs vispār reti satiekamies – varbūt reizēm pusdienas paēdam kopā. Protams, ja ir smagas situācijas, smagi pacienti – pārrunājam to. Tas ir arī ļoti, ļoti liels atbalsts.

Cits nesaprastu, kāpēc es tā pārdzīvoju, kāpēc sestdienas rītā vēl fiksi aizskrienu uz slimnīcu paskatīties, kā smags pacients jūtas, vai brīvdienās aizskrienu pati pārsiet…

Nevis neuzticos kolēģiem, bet tāpēc, lai pašai sirds mierīgāka. Viņš saprot.

– Jūsu specializācija vairāk ir dzirde, vīram – balss. Tāds labs tandēms!
– Jā, viņš palīdz cilvēkiem runāt, es palīdzu sadzirdēt, ko runā. Tā mēs funkcionējam. Bet mājās runā un izsaka viedokli visi un uzklausām arī visi. Bērni ir jau pietiekami lieli un ar viedokli un balsstiesībām, tāpēc cenšamies visu izrunāt kopā.

Par darbu cenšamies mājās daudz nerunāt, bet vienalga – bērniem zināma psihotrauma noteikti ir, jo viņi medicīnas terminus apguva ātrāk nekā visus citus vārdus.

Mums nav kāda viena galvenā. Par mums ar Dinu es mēdzu teikt, ka mums ģimenē ir viens gudrs, otrs smuks. Viņš ir smukais, viņam arī patīk vairāk būt uzmanības centrā, bet es esmu vairāk introverta, man patīk visu mierīgi, klusi, stūrītī pie mikroskopa operāciju zālē.

– Kā jūs atpūšaties?
– Mēs daudz ceļojam visi kopā ar bērniem, ar viņiem ir interesanti. Ideālākais variants vasarā – visi lecam mašīnā un braucam uz vairākām nedēļām, kur acis rāda. Uz vietas izdomājam, kur būs nākamā vieta un pilsēta, jo pa Eiropu jau tagad ir ļoti vienkārši ceļot. Man ļoti patika ceļojums pa Alpiem pie Insbrukas Austrijā, kur bija ļoti interesanti maršruti kalnos.

– Jums ap kaklu ķēdītē karājas dzīvības kociņš? Kāpēc tieši tas?
– Viņš pats mani ieraudzīja un teica – ņem mani! Tas ir kā mans talismans – ķeltu un druīdu simbols, kaut atradu līdzīgu, nedaudz pieticīgāku, arī Baltu rotās. Es ar to jūtos labi, citas rotaslietas nenēsāju, jo tās man traucētu darbā.

– Kas ir jūsu iecienītākās grāmatas bez medicīniskās literatūras?
– Droši vien tūlīt izsaukšu uguni uz sevi, bet esmu izlasījusi visas psihoterapeita Viestura Rudzīša grāmatas, man īstenībā ļoti patīk. Varbūt es ne visam piekrītu, bet man patīk, kā viņš to pasniedz un pamato. Viņš labi izskaidro sievišķā un vīrišķā mijiedarbību, matriarhātu, patriarhātu. Daudzi saka, ka viņš sievietes it kā parāda sliktā gaismā, bet es to tā neuztveru. Viņš rāda abu dzimumu stiprās un vājās puses. Viņš provocē, bet es to saprotu un šai provokācijai neļaujos.

Kad nevaru aizmigt, es vienmēr pārlasu trollīti Muminu. Bērni zina – ja ir izvilkta Mumina grāmata, mammai naktī nav nācis miegs. Vēl man ļoti patīk Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu, Bulgakova Meistars un Margarita – tas vairāk liek domāt par cilvēciskām vērtībām un attiecībām.

– Vai jūs kādreiz skatāties Facebook tos populāros video, kur nedzirdīgam mazulim uzliek dzirdes aparātiņu un viņš pirmo reizi izdzird mammas balsi?
– Šie video man īstenībā nepatīk, jo tie nav patiesi – ja to nebūtu, tiktu aiztaupīts daudz asaru ārsta kabinetā. Jā, bērniņš kaut kad sāk dzirdēt, bet tā nav mammas balss – viņš visdrīzāk reaģē uz mammas klātbūtni un emocijām. Pieaugušie stāsta – kad viņiem pirmo reizi uzliek kohleāros implantus, viņi parasti ir ļoti vīlušies: «Tur nekas nav, tikai kaut kāds troksnis.»

Tā arī ir, ka sākumā ir troksnis! Tā smadzenēm ir jauna informācija, jauna veida stimulācija. Viena sieviete teica – bija sajūta, it kā viņai sistu ar elektrību. Īstenībā jā, ir šie elektriskie impulsi. Un ir jāpaiet kādam laikam – no dažām dienām līdz divām nedēļām –, kamēr organisms adaptējas un cilvēks sāk dzirdēt normālas skaņas. Jo ir bijis īsāks laiks starp dzirdes zuduma brīdi un dzirdes atjaunošanas brīdi, jo labāks ir rezultāts. Kad cilvēks ir apzinātā vecumā dzirdējis un tad pazaudējis dzirdi, tas ir smagāk. Tev ir atņemts kaut kas, kas tev ir bijis, nevis kā nekad nav bijis. Ja izdodas to atdot atpakaļ, tad ir skaisti.