Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ginekoloģe un endokrinoloģe ārstu praksē Astra-Re un medicīnas centrā ARS, docētāja Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes rezidentiem Dr. Astrīda Tirāne stāsta, ka vispār ir divu veidu cistas – īstās un funkcionālās jeb neīstās cistas, kuras var dēvēt arī par olnīcu funkcijas traucējumu signalizētājām.
Funkcionālās cistas
Funkcionālas cistas, kas saistītas ar olnīcu darbību un hormonālām svārstībām tajās, ir ar šķidrumu vai citu saturu pildīti pūslīši. Parasti šīs cistas atklāj nejauši, veicot ikgadējo ultrasonogrāfiju. Turklāt tās visbiežāk nedzīvo uz olnīcām visu mēnešreižu ciklu, bet parādās periodiski, atkarībā no cikla fāzes.
Tāpēc būtībā funkcionāla cista var būt arī kā vienas dienas cistiņa, un citu nemaz nav. Tā arī rodas pārsteigumi no sērijas: «Cista bija, bet pēc laika, kad atkārtoti izmeklējos, tās vairs nebija. Izgaisusi!»
Funkcionālās cistas iedala trīs veidos: ir folikulārās, hemorāģiskās un dzeltenā ķermeņa cistas. Folikulārās cistas ir kā estrogēnu bumbas un parasti izveidojas ap ovulācijas laiku cikla vidū, kad folikuls, kurā nobriedusi olšūna, nevis plīst, bet arvien vairāk palielinās. Tādos gadījumos parasti aizkavējas arī mēnešreizes. Biežāk šīs cistas sastopamas meitenēm ap četrdesmit gadu vecumu, kad olnīcu darbība un ovulācija mēdz kļūt kūtrāka. Parasti ar šīm cistiņām viss atrisinās pats no sevis – ovulācija nokavējas vai nenotiek nemaz, pienāk mēnešreizes, un jauna cikla sākumā cista jau var būt izzudusi.
Ja tava cista sasniegusi jau 5 centimetrus, nebaidies no tās atbrīvoties!
Hemorāģiskās cistas rodas uzreiz pēc ovulācijas – olšūnas folikuls nobriest, pārplīst, un reizēm tajā rodas tāds kā neliels asinsizplūdums. Vizuāli šīs cistas atgādina mazas pļekiņas, asins receklīšus.
Aptuveni trīs dienas pēc ovulācijas folikuls pārveidojas par dzelteno ķermeni, kas ir atbildīgs par grūtniecībai nozīmīgu hormonu ražošanu, ja notiek olšūnas apaugļošanās, bet reizēm izveidojas dzeltenā ķermeņa cista. Arī tā, sākoties mēnešreizēm, visbiežāk pazūd pati no sevis, un viss ir kārtībā. Ja jūties labi, atslābsti! Tā varētu būt labākā taktika, ko ieteikt šajā gadījumā.
Parasti neīstās cistas neizraisa nekādas īpašas sajūtas un diskomfortu, un par tām visbiežāk sieviete un ginekologs uzzina nejauši.
Es pat teiktu, ka tā ir normāla sievietes fizioloģija, tā liecina – viss notiek, folikuli nobriest, olnīcas funkcionē. Būtībā arī ikmēneša dominantais folikuls, no kura kuru katru brīdi izšķilsies olšūna, lai apaugļotos, izskatās pēc mazas, mazas cistiņas. Tikai tās diametrs nedrīkst pārsniegt 23 milimetrus. Parasti, ja sievietei nav sūdzību, mēs, ārsti, tiešām liekam šīs funkcionālās cistiņas mierā un necenšamies tās kaut kā īpaši ārstēt. Jo tās, visticamāk, pašas izzudīs.
Cita lieta, ja sievietei kombinācijā ar cistu ir arī sūdzības par nekārtību mēnešreižu ciklā, ļoti spēcīgām, biežām vai – tieši otrādi – retām mēnešreizēm, stiprām sāpēm vēdera lejasdaļā cikla vidū, diskomfortu… Šādas izpausmes raksturīgas folikulārajām cistām, un tas ir signāls, ka ar hormonālo fonu kaut kas nav kārtībā, to vajadzētu sakārtot, nostabilizēt. Parasti tas viegli izdodas ar hormonālās kontracepcijas tablešu lietošanu – tās sakārto sievietes hormonu fabriku un ievirza olnīcu pareizajās sliedēs, līdz ar to pazūd arī cistas un diskomforts. Operēt šīs – neīstās – cistas nākas ārkārtīgi reti – tikai tad, kad tās pēkšņi plīst.
Īstās cistas – daudz nopietnākas
Savukārt ar tā dēvētajām īstajām cistām ir pavisam cita opera. Īstās nekur nepazūd. Īstās cistas atšķirībā no neīstajām mani kā ārsti dara mazliet uzmanīgāku… Arī īstās labdabīgās cistas ir vairāku veidu. Lielākoties olnīcās ir divu veidu īstās cistas: dermoīdcistas un endometrioze…
Ja tā reiz tavā olnīcā izveidojusies, īstā cista turpat visu laiku arī sēdēs un ultrasonogrāfijā būs labi redzama gan cikla sākumā, gan vidū, gan beigās.
Aplūkojot olnīcas ultrasonogrāfijā, ļoti labi var redzēt, kas ir kas, jo katrai no šīm cistām raksturīga sava īpaša iekšējā struktūra. Piemēram, dermoīdcistām iekšā atrodas taukšūnas, ragšūnas, zobu, kaulu, ādas, matu šūnas un citas, bet endometriozes cistas vidū ir graudainas, pildītas ar dzemdes gļotādas audiem, tumši brūnām, sarecējušām asinīm. Tā ka nebūt nav tā, ka visi pūslīši ir vienādi, nē!
Dermoīdcista parasti ir iedzimta, savukārt endometriozes cistu gadījumā visbiežāk sievietei ir arī endometrioze, kad dzemdes gļotādas iekšējais slānītis jeb endometrijs izceļo ārpus dzemdes un piesaistās citiem orgāniem, šajā gadījumā – olnīcām.
Ir vēl trešais īsto cistu veids – mucinozās cistas, kurām ir neviendabīga struktūra. Šīm biežāk piemīt tendence pārvērsties ļaundabīgos audzējos, tāpēc, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, parasti šīs cistas tomēr iesaka izoperēt. Tā teikt – nav cistas, nav problēmas! Citāda taktika ir ar dermoīdcistām un endometriozi.
Talkā nāk laparoskopija
Kā stāstu savām pacientēm – ja dermoīdcistas netraucē, ja tās ir maziņas (parasti diametrā ap 2 centimetri) un neaug, tās vēsu prātu var likt mierā. Tātad olnīcas regulāri reizi gadā jāaplūko ultrasonogrāfijā. Ja redzams, ka cista stāv uz vietas, neko īpašu pasākt nevajag. Taču, ja atklājas, ka tā palielinās un, iespējams, jau sasniegusi 5–6 centimetru diametru, cistu labāk izoperēt, jo augot un plešoties tā var pārplīst, un tas jau ir nopietni.
Tā parasti ir plānveida operācija, ko veic laparoskopiski (caur trim maziem caurumiņiem vēderā), un to var izdarīt arī par valsts līdzekļiem.
Reizēm dermoīdcistas izņemšanu apvieno ar ķeizargrieziena operāciju – arī tā var darīt.
Vai līdz ar cistu izņems arī olnīcu? Jā, šis ir pirmais jautājums, ko pacientes bieži uzdod… Teikšu tā: ja dakteris ir labs, viņam jāprot izņemt tikai cista, olnīcu atstājot neskartu. Otrs – tas, vai operācijā izdosies saglabāt olnīcu, atkarīgs arī no tā, cik liela cista ir izaudzēta. Proti, jo mazāka tā ir, jo dakterim vienkāršāk izņemt tieši pašu vaininieci. Turklāt mazāka cista nospiež mazāk apkārtējos audus olnīcā, līdz ar to cistas izņemšana olnīcai ir mazāk traumatiska. Tāpēc, ja cista sasniegusi jau 5 centimetrus, no tās obligāti jāatbrīvojas.
Kā ārstēt endometriozes cistas?
Edometriozes cistas obligāti jāpieskata un jāārstē! Būtībā galvenā endometriozes problēma ir spēcīgā ikmēneša asiņošana, dzemdes gļotādas ceļošana visapkārt un neauglība, jo endometrioze rada ne tikai veidojumus, bet arī spēcīgas iekaisuma vielas organismā.
Joprojām nav līdz galam izpētīts, kāpēc tieši endometrioze rodas, taču ir atrastas zāles, kas var palīdzēt.
Pagaidām pasaulē labākā terapija ir hormonālās tabletes, kuru sastāvā ir dienogests, piemēram, Jeanine. Izpētīts, ka dienogests daļēji spēj apstādināt endometriozi, un arī manā praksē ir lieliska pieredze. Dažos gadījumos hormonālās tabletes jādzer bez pārtraukuma, neizraisot ikmēneša asiņošanu, jo tā dzemdes gļotādas aktivitāte labāk nomierinās.
Vēl viens medikaments, kura sastāvā ir dienogests, ir Visannette – ja ir 3. vai 4. endometriozes pakāpe, šo preparātu apmaksā valsts. Arī tas jālieto trīs mēnešus bez pārtraukuma.
Otra taktika ir operācija – izņemt gļotādas receklīšus, kas iedzīvojušies olnīcās. Bet man šis risinājums, jo īpaši jaunām sievietēm, kuras vēl gribēs bērniņus, nešķiet vilinošs. Pirmais mīnuss – esošo cistu likvidēšana neizslēdz jaunu cistu rašanos, jo endometriozes iemesls jau nekur nepazūd. Otrs trūkums – operācijā tiek samazināts olnīcu tilpums, tāpēc nākotnē var būt problēmas ar ovulāciju un bērniņa ieņemšanu. Manuprāt, lielākā problēma te ir tā, ka izoperēt var tikai pašu veidojumu, nevis slimību. Tāpēc endometriozes cistas jāuzveic ar zālēm.
Pazīmes, ja cista plīst
- akūtas, spēcīgas sāpes vēdera lejasdaļā,
- slikta dūša un/vai vemšana kombinācijā ar sāpēm,
- drudzis,
- reti, bet var būt mēnešreizēm līdzīga pēkšņa asiņošana.
