Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Nav laika, nav veselības, nav garastāvokļa… Pārāk daudz kā nav, un treniņi tiek izlaisti aizvien biežāk. Kas tālāk?
Muskuļi nepazūd, tikai saplok
Aptuveni trīs nedēļas pēc treniņu pārtraukšanas būs jūtamas un redzamas pirmās izmaiņas muskuļos. Ja ķermenis ir trenēts vispārīgi – muskulatūra, sirds un asinsvadu sistēma ir nostiprinātas –, fiziskās formas zaudēšanas process notiks lēnāk nekā tiem, kas muskuļu masu ieguvuši ātri. Vēl ātrāk muskuļu masu zaudēs tie, kas to ieguvuši ar uztura bagātinātāju palīdzību.
Populārs ir mīts, ka pēc treniņu pārtraukšanas muskuļi pārvēršas taukos. Tā vis nav!
Aptaukošanās problēma bieži vien rodas tāpēc, ka, pārtraucot treniņus, netiek mainīta ēdienkarte un ēšanas paradumi. Sportisti, īpaši tie, kas nodarbojas ar spēka treniņiem, ir pieraduši ēst pēc noteikta režīma, uzturā lietojot daudz produktu ar augstu ogļhidrātu un proteīnu saturu. Tā kā slodze ir ievērojami samazinājusies, uzņemtajai, bet neizmantotajai enerģijai nav, kur sprukt, un taukaudi ir tās vienīgais glābiņš. Pašas muskuļa šūnas nepazūd vai nepārvēršas taukos. Sportojot tās tiek uzaudzētas lielākas; pārtraucot sportošanu, tās noplok. Ja organisms ir vesels, visas hormonu sistēmas darbojas labi un tiek ievērota samērīga ēdienkarte, glikozes jeb cukura līmenim augt nevajadzētu, tāpat arī nevajadzētu rasties aptaukošanās problēmai.
Sirds kļūst ātrāka
Sirds ritms un pulss ir uztrenēts – sirsniņa sitas lēnāk, bet efektīvāk. Dažu mēnešu laikā pakāpeniski pasliktinās sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas sistēmas atbildes reakcija uz slodzi. Tas izpaužas kā izturības līmeņa pazemināšanās jeb samazinās slodzes panesamība – ātrāk iestājas elpas trūkums un nogurums. Piemēram, kāpjot pa trepēm, būsi aizelsusies jau trešajā stāvā, nevis piektajā, kā bija agrāk, – plaušu vitālā kapacitāte sarūk, līdz ar to maksimālais skābekļa daudzums, ko organisms spēj izmantot, samazinās un kļūt neefektīvāks.
Tas, ka plaušas var ieelpot vairāk skābekļa, tiek panākts ar treniņiem submaksimālajā pulsa zonā (85% no noteiktā maksimālā pulsa). Tiklīdz treniņos vairs netiek lieti sviedri, plaušu vitālā kapacitāte pakāpeniski atgriežas netrenēta cilvēka līmenī. Īpaši izteikti tas novērojams tiem, kas nodarbojas ar izturības sporta veidiem, piemēram maratonistiem vai triatlonistiem.
Pārtraucot treniņus, sirds sāks sisties nedaudz straujāk, tomēr tā joprojām turpinās strādāt efektīvāk nekā tiem, kas nekad nav trenējušies.
Ja sportots profesionālā līmenī, tad gan ir cita lieta, jo nereti sirds ir tik pamatīgi satrenējusies, ka pat fiziski kļuvusi lielāka – kā jau muskulis. Sportistam būtu jāzina, vai izmaiņas, kas notikušas sirds un asinsvadu sistēmā, ir atgriezeniskas vai paliekošas, – veicot medicīniskās pārbaudes, jākonstatē, vai nav pārkāpta tā robeža, kad sirds muskulatūra vairs nespēs sarauties tās standarta izmērā. Ja robeža nav pārkāpta, pārtraucot treniņus, viss pakāpeniski atgriežas netrenēta cilvēka līmenī – sirdsdarbība paātrināsies, sirds asins izsviede uz asinsvadiem normalizēsies, pielāgojoties ikdienas ritmam un slodzei. Ja robeža ir pārkāpta, visticamāk, būs jāiet uz nopietnu sarunu ar kardiologu.
Mazāk laimes
Sports maina cilvēkus arī mentāli, bet par to, kādas izmaiņas notiek prātā un dvēselē pēc treniņu pārtraukšanas, runā daudz retāk nekā par fiziskajiem aspektiem. Īpaši sāpīgs jautājums tas ir profesionālajā sportā. Situācijā, kad strauji jāpārtrauc karjera, piemēram, traumas dēļ, nereti sportists ieslīgst smagā depresijā. Tas skaidrojams ar to, ka viņš pastāvīgi atradies emocionālā pacēlumā un tonusā, ko rada biežas fiziskās aktivitātes. Zaudējot sacensībās gūto adrenalīnu, uzvaras garšu, enerģijas lādiņu no atbalstītāju puses un citas emocijas, kas sportistam ir svarīgas, var šķist, ka zeme zem kājām ir pazudusi.
Amatiera un hobija līmeņa sportistiem treniņu pārtraukšana, visticamāk, jūtamas sekas uz mentālo veselību neatstās, ja nu vienīgi vainas apziņu un vieglus pašpārmetumus. Bet lēnām pazudīs arī tie. Tomēr endorfīnu jeb laimes hormonu zudums, kuri tika producēti treniņu laikā, var atsaukties uz stresa līmeņa paaugstināšanos, kā arī var novērot biežākas garastāvokļa maiņas. Liela ir arī iespēja, ka kritīsies pašvērtējums, un tā iemesls ir vizuālās izmaiņas ķermenī.
Sportošana ķermenim rada stresu, un ķermenis jau nav muļķis – lai cīnītos ar šo stresu un sevi aizsargātu, tas izdala endorfīnus, kas liek mums justies pacilāti. Pārtraucot fiziskās aktivitātes, jūtami samazinās arī šis prieka hormons.
Sportistam organisms strādā krietni efektīvāk nekā netrenētam cilvēkam. Tas nozīmē, ka organisms pilnvērtīgāk izmanto visus tā resursus. Sirds nav pastāvīgā skrējienā – tā strādā lēni, bet spēcīgi. Elpošana arī ir lēna, bet dziļa un kārtīga. Ar katru elpas vilcienu maksimāli tiek uzņemts skābeklis, kas maksimāli tiek piegādāts citām orgānu grupām. Muskuļi darbojas efektīvi, miera stāvoklī tie atpūšas. Ķermeņa funkcionalitāte ir uztrenēta tā, lai brīdī, kad ir starta šāviens, tas momentāni ir gatavs darboties ar visu jaudu. Pārtraucot fiziskās aktivitātes, ķermenis lēnām zaudē šīs spējas, jo tās vienkārši vairs nav nepieciešamas. Notiek dabiska pielāgošanās ikdienas ritmam.
Pieredze
Mārtiņš Lūsis (29), operators:
«Laika trūkuma dēļ sāku sportot arvien retāk, papildus tam satraumējos, un profesionālu sportošanu nācās krasi pārtraukt. Drīz vien jutu, ka spēka ir mazāk, pašsajūta kļuva sliktāka, vielmaiņa – krietni lēnāka. Gada, pusotra laikā pieņēmos svarā par 30 kilogramiem. Iespējams, svara pieaugumam par iemeslu bija tas, ka neilgi pēc sportošanas pārtraukšanas sāku apmeklēt trenažieru zāli, celt svarus un dzert proteīna dzērienus. Pāris mēnešu laikā svara pieaugums bija redzams. Diezgan rūgti secināju: ja situācija ir tāda, ka sports jāmet pie miera, tas jādara pakāpeniski un apdomīgi, papildus nešokējot organismu, piemēram, ar svaru cilāšanu.»
Parūpējies par savu sirdi!
Gvido Apmanis (22), students:
«Skolas gados aktīvi trenējos basketbolā – treniņi aizpildīja visu manu brīvo laiku. Dažādu apstākļu sakritības dēļ basketbolu pametu un ar citu sporta veidu vairs neaizrāvos. Atskatoties uz to, kas mainījās manā dzīvē pēc treniņu pārtraukšanas, jāteic, ka dzīvesveids. Brīvā laika nu bija krietni vairāk, to aizpildīju ar neveselīgām nodarbēm. Sāku biežāk lietot alkoholu un apmeklēt ballītes. Veselīgs uzturs arī vairs nebija tik nozīmīgs. Tā kā biju gana jauns un aktīvs, svars ievērojami nemainījās, taču izturība gan krasi samazinājās. Īpaši to novēroju, kad sporta stundā bija jāskrien kross – aizelsos jau pirmajos kilometros, lai gan agrāk biju ļoti izturīgs. Tāpat arī jutu, ka fiziski kļūstu vājāks. Pēc pāris gadiem sāku nodarboties ar fitnesu, un šķiet, ka esmu atguvis fizisko formu.»
