Rīga +8°C 
Vīnes centrā saskaņā ar viņa idejām uzcelti un turpina pastāvēt divi nami. Daudzstāvu dzīvojamais nams Kegelgasse un Löwengasse ielu stūrī, ko tā arī sauc – Hundertvasera nams. Un Vīnes Mākslas nams pāris ielas tālāk. Tie ir kļuvuši par tādu pašu Vīnes simbolu un tūristu magnētu kā Stefana katedrāle, Ziemassvētku tirdziņi, Prātera panorāmas rats, Šēnbrunnas pils, Secesijas nams. Abu namu kopīgās, labi pamanāmās ārējās iezīmes ir neregulāras formas, spilgtas fasādes krāsas, flīzējums, dažādu lielumu un formu logi, koki un krūmi, kas ne tikai aug uz jumta terasēm, bet arī spraucas ārā pa logiem…
Hundertvasera namā ļaudis dzīvo savu ikdienišķo un neikdienišķo dzīvi – izved pastaigā suņus, stumj bērnu ratiņus un velosipēdus –, un apmeklētāji, kuru te netrūkst nekad, tiek lūgti to netraucēt. Taču turpat līdzās ir lapiņa ar interneta tiešraides adresi no telefona tiešraides kameras kādā iekšpagalma otrā stāva logā, un katrs var kamerai pamāt un iegūt savu foto. Publiski pieejama ir tikai otrā stāva terases kafejnīca.
Turpretī muzeju ar gana pašapzinīgo nosaukumu Vīnes Mākslas nams, kas veltīts Hundertvasera darbiem un idejām, protams, var izstaigāt no pirmā stāva restorāna līdz augšstāva izstāžu zālēm, kur rādīti tiek līdzīgi domājošu mūsdienu mākslinieku darbi. Sākumā jau, protams, pamana ārišķīgo – vietām viļņoto grīdu, istabiņas, kurās arī augšējos stāvos aug koki, ko mākslinieks dēvē gan par īrniekiem, gan kaimiņiem. Un tikai pamazām, iedziļinoties atklājas, cik mūsdienīgi domājošs, savam laikam tālu pa priekšu aizsteidzies viņš bijis. Mūsdienās teiktu – vizionārs.
Vārdiem ir nozīme
Hundertvasers nemaz nav mākslinieka īstais uzvārds. 1928. gada 15. decembrī Vīnē viņš piedzima kā Frīdrihs Stovasers. Viņa māte Elza bija ebrejiete, tēvs Ernsts – īstens ārietis, taču tad vēl tas nebija tik svarīgi. Diemžēl jau gadu pēc Frīdriha dzimšanas tēvs nomira, un māte strādāja bankā, viena pati pelnīja iztiku sev un dēlam un dzīvoja atsevišķā pilsētas īres dzīvoklī netālu no Šēnbrunnas.
Māte neapprecējās otrreiz, bet gādāja, lai savam vienīgajam bērnam nodrošinātu pēc iespējas labāku izglītību. Sūtīja dēlu dārgā Montesori skolā, kurā valdīja brīvs, nevis autoritārs gars, kāds ap to laiku jau bija pārņēmis Vāciju un tuvojās arī Austrijai. Montesori skolā mācījās lielākoties ebreju bērni, bet Frīdrihs 1935. gadā tika kristīts un vēlāk iestājās valsts katoļu skolā. Māte uzskatīja, ka dēla zināšanām svarīgākajos priekšmetos – matemātikā un vācu valodā – jābūt spožām!
Dēla aizraušanos ar gleznošanu viņa neuzskatīja par nopietnu nodarbošanos, drīzāk jau niekošanos, kas var nodrošināt tikai bada maizi.
Taču skolā līdz ar zinībām nācās apgūt arī sadzīvošanas un pielāgošanās mākslu. Jo sevišķi pēc 1938. gada anšlusa – Austrijas pievienošanas Hitlera Vācijai – tā bija vissvarīgākā izdzīvošanas stratēģija.
No sava dzīvokļa viņi abi ar māti pārcēlās uz ebreju apdzīvoto pilsētas rajonu Leopoldštati, kur mitinājās mazā istabiņā vecmāmiņas un tantes dzīvoklī. Tur Frīdrihs piedzīvoja savdabīgu personības dalīšanos starp diviem pretstatiem, ko vācu valodā apzīmē vienādi – ar lielajiem burtiem HJ. No vienas puses, viņš bija pa pusei jūds – Halbjude, no otras – hitlerjūgenda biedrs.
Kad pie dzīvokļa klauvēja esesieši, zēns uzvilka uz piedurknes apsēju ar kāškrustu un vēra durvis, rokā turot medaļas, ar kurām viņa tēvs bija apbalvots Pirmajā pasaules karā par drošsirdību. Varoņa dēlam šāda stratēģija ļāva pasargāt sevi un māti, taču ne vecomāti, tanti un pārējos tuviniekus – vairāk nekā 80 no viņa radiniekiem iznīcināja nacistiskais režīms. «Mana māte ir piedzīvojusi vairāk baiļu, nekā iespējams iztēloties,» vēlāk teica Hundertvasers. «Esi uzmanīgs! Tu vari paļauties tikai pats uz sevi. Neklausies citos, neuzticies nevienam!» bija viņas pārliecība.
Māte bija un palika viņa dzīves svarīgākā sieviete. Abas viņa laulības nebija ilgas. Pirmā – ar austrieti Hertu Leitneri – tika šķirta jau pēc diviem gadiem. Otra – ar japāņu mākslinieci Juko Ikevadu – ilga četrus gadus, un labas attiecības saglabājās arī pēc šķiršanās.
Jā, viņam patika skaistu sieviešu sabiedrība, viņš tās uzlūkoja kā skaistas puķes un savas mūzas. Taču, nē, viņš negrasījās sievietes dēļ mainīt savu dzīvesveidu, kurā galvenā vieta bija atvēlēta mākslai un darbam.
Turklāt – lai gan sākumā pret dēla aizraušanos ar mākslu māte izturējās rezervēti, pat noraidoši, galu galā sāka interesēties un dzīvot līdzi viņa darbam un panākumiem, un 70 gadu vecumā arī gleznot. Elza nomira 87 gadu vecumā, atstājot dēlam mantojumā nogruntētu audeklu, uz kura gleznot pašai vairs nebija spēka.
1949. gadā Frīdrihs pieņēma Hundertvasera uzvārdu, bet laika gaitā no tā izauga Frīdensreihs Rēgentāgs Dunkelbunts Hundertvasers. Visupirms tas pierāda, cik svarīgi viņam bija vārdi. Lai tos saprastu, mazliet jāieskatās vācu valodas vārdnīcā. Vispirms par uzvārdu.
Mācoties krievu valodu, Frīdrihs bija uzzinājis, ka sto visās slāvu valodās nozīmē simt, un pārtulkoja arī pirmo uzvārda daļu vāciski, tā pieskaņojoties otrajai daļai, kas nozīmē ūdens. Tātad Simt Ūdeņu. Pagāja vēl kāds – diezgan ilgs – laiks, līdz viņš noskaidroja, ka dzimtajam uzvārdam, iespējams, tomēr nav nekāda sakara ar slāviem. Drīzāk tas varētu būt strupajā tiroliešu manierē – kā sto – izrunāts Štauvasers, t. i., Stāvošs Ūdens. Savukārt vēlāk, uzturoties Japānā, lai savu vārdu Frīdrihs atainotu japāņu valodā, viņš to sadalīja divās daļās – Friede (miers) un Reich (valsts), un galu galā kļuva par Frīdensreihu – Miera Valsti.
Rēgentāgs pievienojās vēlāk, kad tā viņš nosauca kuģi, ko pats atjaunoja, kļuva par tā kapteini un aizburāja uz Jaunzēlandi. Turklāt Lietus Diena – tieši šāds ir vārda tulkojums – Hundertvaseram šķita pati skaistākā, jo tādā krāsas sāk pa īstam mirdzēt. Pats pēdējais pievienojās Dunkelbunts – Tumši Raibs. Tā viņš dēvēja tīrās, mirdzošās, dziļās krāsas, kurās staro viņa darbi, – tās viņam patika vislabāk. Tātad, saliekot visu kopā, Frīdrihs Stovasers kļuva par Frīdensreihu Rēgentāgu Dunkelbuntu Hundertvaseru.
Piecas ādas
Hundertvasers uzskatīja, ka cilvēkam ir trīs ādas: «Ar pirmo viņš piedzimst, otrā ir apģērbs, bet trešā ir viņa mājas fasāde.» Vēlāk tām pievienojās arī ceturtā, sociālā, āda – ģimene, draugi, tautība –, un piektā – globālā (visa pasaule). Attiecībā uz otro ādu – viņš ģērbās visai brīvdomīgi, nereti izpelnoties apkārtējo neizpratni, kas nekautrējoties viņam vaicāja: «Hundertvasera kungs, kāpēc jums katra zeķe ir citāda?» Uz to viņš atbildēja ar pretjautājumu: «Bet kāpēc jums abas zeķes ir vienādas?»
Kara laika bērnība iemācīja Frīdrihu būt taupīgam un iztikt ar mazumiņu. Taču nabadzībai nav jābūt pelēkai – par to viņš vēlreiz pārliecinājās savā pirmajā ārzemju ceļojumā ar autostopiem uz Itāliju. Ceļā iepazinās ar trim brīvdomīgiem franču māksliniekiem, kuri ne tikai paši sev šuva interesantu apģērbu, bet arī darināja sandales. Protams, ka arī viņam gribējās to izmēģināt. Vēlāk Hundertvasers krekliem un biksēm parasti izvēlējās svītrainus audumus.
Un, protams, tos negludināja – lai līnijas neizskatītos pārāk precīzas, bet varētu brīvi plūst un vīties.
Un pienāca laiks, kad viņa stilu novērtēja pat prestižais franču modes žurnāls Vogue. Arī žurnālam mākslinieks uzskicēja zilimelni svītrotu tērpu un tam pieskaņotu cepuri un pats tajos nofotografējās.
No Vīnes bērnības
Uzaugšana bez tēva, esot pa pusei jūdam, – viņš pats atzina, ka tās bijušas bērnības izšķirīgās ietekmes, kas arī vēlāk lika iet pašam savu, vientuļnieka, ceļu. Dzīvot pieticīgi, lietas izmantot atkārtoti un labot – arī to viņš iemācījās trūcīgajā kara laika bērnībā un no šī ieraduma neatkāpās arī vēlāk. Reiz, tieši tad, kad viņš apciemoja māti, nokrita viņas mīļais, lielais sienas spogulis, stiklam sašķīstot sīkos gabaliņos. Māte, protams, bēdājās, bet Frīdrihs viņu mierināja, sakot, ka uz spoguļa aizmugures koka daļas uzgleznos kaut ko, «kas būs simtkārt skaistāks un vērtīgāks nekā tas vecais spogulis».
Interesi par mākslu un konkrēti glezniecību rosināja šķietami sīki notikumi un pārdzīvojumi. Pastmarku kolekcija… Kādā no daudzajām Vīnes katoļu baznīcām redzēta dievmātes svētbilde… Akvareļi, kas pamanīti caur logu kādā ierāmēšanas darbnīcā… Puķes, kas novīstot zaudē skaistumu, un iespēja to saglabāt gleznā…
Kara laikā mazā čemodāniņā viņš vienmēr nēsāja līdzi paša gleznotus akvareļus – ja nu gadījumā būtu kādam jāpierāda, ka viņš tiešām ir gleznotājs.
Arī vēlāk saglabāja šo paradumu – vienmēr pa rokai turēt ceļasomu, kur līdz ar ārzemju pasi, naudu un zobu suku ir arī miniatūri gleznošanas piederumi un mīļāko gleznu reprodukcijas.
Vīnes Mākslas akadēmijā viņš bija pamācījies tikai trīs mēnešus – iestājās, bet drīz vien juta, ka tā tikai sakropļos talantu. Tomēr pēc trīsdesmit gadiem viņu uzaicināja kļūt par profesoru tajā pašā skolā, ko viņš kā divdesmitgadīgs jauneklis bija pametis, jo uzskatīja, ka šeit neko neiemācīsies.
Viņš vienmēr priekšroku deva vienkāršai, dabiskai pārtikai – arī to ietekmēja karš. Bet atmiņas par piedzīvoto trūkumu nostiprināja vēlēšanos dzīvot pašpietiekamu un neatkarīgu dzīvi. Dažreiz tam nācās izmantot visai radošu pieeju. Jaunībā piecdesmitajos gados, lai bez naudas varētu dzīvot un strādāt Parīzē, palīdzēja draugu un paziņu regulārie ielūgumi pusdienās un vakariņās. Turklāt viņš vienmēr palūdza arī mazliet sāls, cukura vai eļļas līdzņemšanai. Pirms tirgus slēgšanas un uzkopšanas savāca produktu pārpalikumus, ko tūliņ šā vai tā izmetīs. Palīdzēja rakt kartupeļus pilsētai tuvējā zemnieku saimniecībā un par to nopelnīja piecus kilogramus kviešu, no kuriem pārtika veselu mēnesi – gan cepa maizi un vārīja putru, gan gatavoja erzackafiju. Sakaltušo maizīti izmērcēja un uzcepa, un tamlīdzīgi.
Arī citi viņa draugi mākslinieki toreiz piekopa līdzīgu izdzīvošanas taktiku, taču Hundertvaseram vienkāršs ēdiens kļuva par daļu no viņa taupīgas, pieticīgas, kā mūsdienās teiktu, ilgtspējīgas dzīves filozofijas. Savus viesus viņš cienāja ar salātiem no nātrēm, pienenēm un savvaļas ķiplokiem, pārlietiem ar sojas mērci un pasniegtiem ar kviešu galetēm. Tas notika Jaunzēlandē, kurp viņš bija aizburājis pāri okeānam savā kuģī Regentag un radis paradīzi, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu.
Bet par savu pirmo jūru viņš sauca Donavas kanālu, kas Leopoldštatē viļņojās burtiski durvju priekšā. Kara laikā jau arī nebija iespējas doties kur tālāk, kaut vai plenērā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī viņa pirmajos darbos bieži parādījās kanāla motīvs. Turklāt – puikas mēdza apliecināt drosmi, peldus šķērsojot akmens krastos iekalto kanālu, un, visticamāk, tieši tur Frīdrihs saķēra paratīfa infekciju, ar kuru mocījās veselu mēnesi.
Sapnis par paradīzi
Taču pat slimība nespēja nokaut sapni par jūru, burāšanu un pasaules apceļošanu. Un viņš to īstenoja! Sešdesmito gadu beigās Sicīlijā nopirka kuģīti, kas varēja iet gan ar motoru, gan burām. Pārveda to uz Venēciju, atjaunoja un septiņos gados pārbūvēja. Garāku – no 12 līdz 16 metriem, ar diviem mastiem un speciāli konstruētām burām tikpat košās krāsās kā viņa gleznas. Pēc septiņiem gadiem kuģis beidzot bija tieši tāds, kā saimnieks vēlējās.
Visu šo laiku viņš patiesībā dzīvoja un arī gleznoja uz kuģa, un, kad tas bija gatavs, nosauca par Regentag, arī pats pieņēma šo vārdu un devās pāri puspasaulei uz Jaunzēlandi.
Lai gan viņam patika sevi saukt par kapteini, pašrocīgi viņš kuģi vadīja tikai Vidusjūrā, Karību jūrā un pašā ceļojuma noslēgumā, bet pāri Atlantijas okeānam, cauri Panamas kanālam un Klusajā okeānā nodeva pieredzējušāka kapteiņa vadībai. Kuģis stāvēja noenkurots Jaunzēlandē līdz pat 2004. gadam, kad atgriezās Austrijā uz mākslinieka izstādi – ne velti viņš pats to ierakstījis savu darbu reģistrā ar numuru 703 –, un tagad ir noenkurots Donavā pie Tulnas.
Visu mūžu mākslinieks sapņoja par paradīzi zemes virsū. Viņam tā ir vieta, kur cilvēki dzīvo saskaņā ar dabas likumiem. Miera līgumu ar dabu Hundertvasers pat noformulējis septiņos punktos. Tajos teikts, ka mums jāmācās dabas valoda. Jāatdod dabai teritorijas, ko nelikumīgi esam tai atņēmuši. Iecietīgi jāizturas pret spontāno veģetāciju – augiem, kas aug paši savā vaļā un nodabā, bet ko mēs saucam par nezālēm un apkarojam. Jādzīvo saskaņā ar dabas likumiem, jo mēs esam tikai dabas viesi un kā viesiem mums arī jāuzvedas. Diemžēl cilvēki uzvedas kā bīstami kaitēkļi, kas posta Zemi, tāpēc viņiem pašiem sevi jāierobežo. Cilvēku sabiedrībai atkal jākļūst tādai, kas nerada atkritumus, tikai tad tai ir tiesības pastāvēt.
Savu paradīzi viņš vairākkārt ir mēģinājis radīt pats. Vispirms piecdesmito gadu beigās Normandijā, kur gan pats stādīja, gan izpirka no zemniekiem kokus, lai tie netiktu nocirsti. Gan citās valstīs un pasaules malās. Pat ASV Senātā viņš ir uzstājies ar runu pret kodolenerģiju, par ekoloģiju un cilvēkiem un dabai draudzīgu arhitektūru. Rīkojis koku stādīšanas akcijas Vīnē, Vašingtonā, Oslo un citur.
Bet visvairāk viņam izdevās paradīzei pietuvoties Jaunzēlandē, kur viņam radās iespēja iegādāties 400 hektāru zemes, bijušo fermu. Saimnieki trijās paaudzēs bija audzējuši govis un aitas, tāpēc zeme bija noplicināta. Divdesmit piecos gados Hundertvasers ar fermeru un uzņēmēju atbalstu iestādīja vairāk nekā 150 tūkstošus dažādu sugu koku, kādreizējās ganības pārvēršot par mežu, kas vairāk līdzinājās džungļiem. Izveidoja dučiem kanālu un biotopu, gleznoja un rakstīja. Sakariem ar ārpasauli ierīkoja faksu un telefonu, bet viņa dzīves un darba telpas bija vienkāršas un pieticīgas – gluži tāpat kā Eiropā.
Paradīze zemes virsū – viņam tas nozīmēja arī dzīvot pieticībā un vienkāršībā, daudz netērējot.
To viņam bija iemācījusi gan trūcīgā bērnība kara gados, gan vēlāk jauna mākslinieka dzīve bez līdzekļiem Parīzē. Viņam, piemēram, nepatika ēst augļus, no kuriem daudz nonāk atkritumos, – banānus, jo tiem ir bieza miza, apelsīnus, kuru miza ir rūgta, un pat saldos ķiršus, jo no tiem jāizmet gan kātiņi, gan kauliņi.
Atgriešanās
Par dzimto Vīni viņš savulaik ir teicis, ka abu attiecības ir divējādas, tajās ir gan mīlestība, gan naids – turklāt abpusēji. «Vīnē tev patīk Štrausa valši un Vīnes šnicele. Taču diez vai tāpēc te krāšņāk uzplaukst reti ziedi.» Un Vīne atbildēja ar to pašu. Kamēr viņš apceļoja pasauli un viņa darbus pirka ārzemju muzeji un kolekcionāri, dzimtā pilsēta nereti sagaidīja ar izbrīnu, neuzticēšanos un noraidījumu. Tomēr visslavenākā no viņa spirālēm – glezna Lielais ceļš – karājās pie sienas Austrijas valdības vadītāja federālā kanclera (1970–1983) Bruno Kraiska kabinetā, un viņš ik dienu to vēroja no savas darba vietas. Kraiskis patiesi interesējās par laikmetīgo mākslu, atbalstīja to.
Un galu galā uzrakstīja Vīnes tālaika birģermeistaram Leopoldam Gracam vēstuli, kurā lūdza ļaut Hundertvaseram īstenot ideju par pilsētas namu, kas atbilstu viņa priekšstatiem par ekoloģisku dzīvesveidu pilsētā.
Pagāja vairāk nekā desmit gadu, līdz Hundertvasera nams no idejas tapa par realitāti.
Vispirms ilgi meklēja piemērotu zemes gabalu. Pēc tam idejas autors sastrīdējās ar arhitektu – kādam taču viņa idejas vajadzēja padarīt uzbūvējamas – un arhitektu nomainīja. Tomēr 1985. gadā nams tika pabeigts. Nevar teikt, ka visi to sagaidīja ar sajūsmu. Piemēram, laikraksts Die Presse rakstīja arī tā: «Ļaut kokiem augt pa iekšpilsētas nama piektā stāva logiem ir apmēram tas pats, kas turēt vannā krokodilu.»
Turpretī Hundertvasers uzskatīja, ka cilvēki pilsētās jau tā ir iznīcinājuši dabu, kas ļauj tiem elpot, un pienākums ir visiem spēkiem un līdzekļiem to atjaunot. Turklāt ne tikai stādot uz zemes, bet arī jumta terasēs un ielaižot kokus kā īrniekus īres namos. Šajā namā terasēs ir izvietots tūkstošiem tonnu augsnes, iestādīti 530 koki un krūmi un atstāta vieta arī tam, kas iesēsies un izaugs pats. Apbūvētais laukums ar uzviju ir atdots atpakaļ dabai. Atvērto durvju dienās namu apskatīt atnāca 70 tūkstoši apmeklētāju, bet 1986. gadā – tātad pirms 40 gadiem – ievācās īrnieki. Un nu ik gadu viņiem nedod mieru vairāk nekā pusotrs miljons tūristu.
Šis ir Hundertvasera slavenākais un nozīmīgākais nams. Pēc dažiem gadiem – 1991. gadā – durvis vēra KunstHausWien, kas tapis, sadarbojoties ar to pašu arhitektu Pēteru Pelikanu, kurš palīdzēja pabeigt dzīvojamo namu.
Vīnē ir vēl viena Hundertvasea celtne. Tās košais vertikālais elements, kas redzams no katras augstākas vietas pilsētā, atgādina televīzijas vai varbūt savādu baznīcas torni, tikai ne to, kas ir patiesībā – termoelektrostacijas skurstenis.
Tomēr Hundertvasers bija un palika pasaules pilsonis. Pārvaldīja ne tikai vācu, bet arī angļu, franču un itāļu valodu, varēja sazināties japāniski, mācījās krievu, grieķu un čehu valodu. Divus pēdējos mūža gadus viņš pavadīja savā paradīzē Jaunzēlandē un jau bija atceļā uz Eiropu, kad 2000. gada 19. februārī Klusajā okeānā uz kuģa Queen Elizabeth 2 apstājās viņa sirds. Hundertvaseru apglabāja Jaunzēlandē, Laimīgo mirušo dārzā viņa paša zemē, un uz kapa iestādīja tulpju koku.
Jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem viņš bija izteicis vēlēšanos: «Es priecātos tikt apglabāts kails, bez zārka, zem paša stādīta dižskābarža un pārtapt par humusu savā zemē Ao Tea Roa.» 1986. gadā viņš bija kļuvis par Jaunzēlandes pilsoni un vēlāk saņēma arī atļauju tikt apglabātam savā paša zemē. Par šo «neticamo uzvaru» vēstulē draugam viņš rakstīja: «Šis ir pirmais konkrētais solis ceļā uz revolucionāru miera līgumu ar dabu. Nākotnes kapsētām jākļūst par dabas rezervātiem. Bez mūriem. Mirušie jāapglabā tik dziļi, lai uz kapiem iestādītie koki varētu no viņiem uzņemt barības vielas. Tā mirušie nemirtu, bet dzīvotu tālāk kokos. Tā kapsēta kļūtu par mūžameža daļu. Par dabas daļu, kas atdota tai atpakaļ.» Savā personiskajā dzīvē šo vīziju viņš arī īstenoja.
