Rīga +10°C 
KLAUSIES
Dailes teātra aktiera Aivara Siliņa un suflieres Anitas Siliņas meita Māra, vērojot savus vecākus, noticēja īstai mīlestībai. Pilnasinīgi un saskanīgi līdzās pastāvēja pēc rakstura un vecuma ļoti atšķirīgi cilvēki. Aktieris bija 18 gadus vecāks par savu sievu, taču viņu attiecībām tas nebija šķērslis. Savulaik abi sniedza interviju žurnālam IEVAS STĀSTI. Jau 10 gadus Aldis uz saviem mīļajiem raugās no mākoņa maliņas, bet mīlestība ir bezgalīga, tā aizvien ir dzīva.
XXX
LAIMĪGĀ LOZE
AIVARS: «Mēs iepazināmies teātrī. Nebija cita varianta – es biju Dailes teātra partijas sekretārs, Anita – komjaunatnes sekretāre.»
ANITA: «1994. gadā sāku strādāt teātrī un jau pirmajā jaungada ballē sadejojāmies. Tajā laikā kolektīvs arī jubilejas svinēja kopā.»
AIVARS: «Ziemeļblāzmas kultūras namā Mildai Klētniecei svinējām jubileju. Viens pēc otra mira PSRS kompartijas bosi Andropovs un Čerņenko, nedrīkstēja lietot alkoholu.»
ANITA: «Tā mēs pamazām saostījāmies un 1995. gada oktobrī apprecējāmies. Kāzu kleitu šuva mana mamma. Pēc laulību reģistrācijas zagsā, svinību mielastu tuvāko radu un draugu lokā rīkojām manās mājās.
Mums ar Aivaru ir astoņpadsmit gadu starpība, vesela paaudze pa vidu.»
AIVARS: «Kad precējāmies, nemanīju gadu starpību, bet gan ar gadiem Anitai būs arvien grūtāk. Es gan neesmu čīkstētājs un visa noliedzējs. Tomēr vecumā cilvēki neapzināti mainās, bieži vien raksturu ietekmē slimības. Pret mūsu attiecībām lielākie protestētāji bija Anitas vecāki, arī mana mamma uztraucās, kā būs, jo man ģimenes dzīvē neveicās.»
ANITA: «Aivara brālis Andris mani brīdināja: «Nedari to!» Piesardzīgi pret mūsu attiecībās bija arī citi. Es gan to nemanīju, tikai vēlāk man teica – labi, ka tev ģimenē viss ir kārtībā; kad precējies, man bija tevis tik ļoti žēl. Daži teica – smuks gan, bet vecs! Tik lielai gadu starpībai ir plusi un mīnusi. Ir teiciens – nekad nesaki – nekad! Dzīvē visādi var būt, bet mēs cenšamies dzīvot šodienai.»
AIVARS: «Citi cenšas dot padomus, bet nedod, Die’s, jaukties citu attiecībās. Es vienu reizi esmu mēģinājis to darīt un pēc tam dabūjis pa galvu. Tikai ar laiku saproti, ka nevari pārtaisīt pasauli. Kādu brīdi biju partijas sekretārs, bet nekad neesmu iesaistījies teātra intrigās, vienmēr par kolēģu attiecībām uzzinu pēdējais. Nezinu kāpēc, bet jaunībā man bija meitu ģēģera slava. Divas reizes biju precējies. Kad iepazinos ar Anitu, gadu jau biju šķīries no otrās sievas, dzīvoju komunālā dzīvoklī vienā istabā. Vēlāk māju iegādājās banka un es zaudēju savu istabu. Ar pirmajām divām sievām izšķīrāmies bez strīdiem. Pirmo laulību lielā mērā izjauca attālums – es dzīvoju Rīgā, viņa – Liepājā. Otrā ilga tikai divus gadus. Pēc dabas esmu romantiķis. Mana pasaules uztvere ir romantiski emocionāla. Laikam biju bērnišķīgs, nobriedu vēlāk, tāpēc abas pirmās laulības bija stipri par agru.
Anita mani piesaistīja ar dabiskumu. Man šausmīgi nepatīk, ja sievietes izteikti krāsojas.
Mums ar sievu ir vienāds domāšanas veids, dzīves uzskati, ģimeniskums. Mēs abi esam atklāti, tieši, daudz lasām. Pēc dabas esam noslēgti, neciešam izrādīšanos, tāpēc mums ir šaurs draugu loks. Teātrī grūti uzturēt ilgstošas attiecības, vien pāris draugi palikuši no teātra. Jubilejās patīk pasēdēt ārpus mājas, bet vairāk esam vienpatņi. Kad precējos, par to nedomāju, taču pēc laika apjautu, ka esmu izvilcis savas dzīves laimīgāko lozi.
