Rīga +16°C 
KLAUSIES
Rakstnieci Mirdzu Kļavu pazīstam pēc pasaku grāmatām Vāverēns Toms un viņa draugi, Pīļuka jaunais gads, Kaķēnijas pasakas un citām. Par sevi viņa sacīja – visu mūžu ir bijusi garīgi nodarbināta. «Divdesmit četras stundas no vietas varu citēt Raini un citu klasiķu darbus. Tagad priekšroku dodu zīmēšanai. Kad nenāk miegs, zīmēju arī naktīs,» žurnālam IEVAS STĀSTI mūža nogalē teica pati Mirdza. Šis ir viņas dzīvesstāsts.
«Literatūra man ir blakus kopš dzimšanas. Manas dzimtas saknes iestiepjas Neretas pagastā. Tēvs Vilis Dāboliņš bija pusgraudnieks un rentnieks. Ar mammu Anastasiju, pēc tautības polieti, viņš iepazinās Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās Krievijā. Piedzimu Lielluņķēnos, mājās, kas piederēja satīriķim Līvu Jurkam, pēc tam kādu laiku dzīvojām Neretas pagasta Šausmānos dzejnieces Veltas Tomas mātes mājās, bet visilgāk mitinājāmies Riekstiņos, kur kādreiz dzīvoja rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Riekstiņi – tā man bija vesela pasaule, ko esmu aprakstījusi grāmatā Es dzīvoju Mūsmājās. Riekstiņiem piederēja savs mežs, ezers, purvs un kalns, apkaimē mitinājās dažādi dzīvnieki. Ganot aitas un govis, iemīlēju dabu un jau bērnībā sāku sacerēt pasakas par purvā dzīvojošām radībām jurāniem, kam ir cilvēka ķermenis un putna kakls un galva. Meita Baiba mudina, lai rakstu pasaku grāmatu par jurāniem, bet nevaru saņemties.
Mani neinteresēja mana vecuma puiši. Man viņi likās dumji, nebija neko lasījuši.
Mācījos četrgadīgajā Riekstiņu skolā, kur visu klašu skolēni sēdēja vienā klasē. Aiz sienas blakus telpā zinības apguva lietuviešu bērni. Tajā klase mācījās arī aktieris Jānis Kubilis. Viņš bija simpātisks puika ar džentelmeņa manierēm. Reiz mēs ar vecāko māsu Zentu aizkavējāmies skolā, un viņš mūs tumsā ar lukturi pavadīja uz mājām. Skolā man nepatika rakstīt,
