«Trešo reizi precēties? Nekād mūžā!» Gunārs Eglītis atklāti par dzīvi pēc «Sirdslietu» šova

Ar Gunāru tiekamies Vidzemes tirgū, kur viņš īrē nelielu būdiņu. Tur Sirdslietu zvaigzne tirgo grāmatas – rūpīgi sakārtotas pa tēmām un autoriem. «Man ir ļoti liela bibliotēka. Esmu grāmatas pircis gan veikalos, gan antikvariātos, ir arī dāvinātas. Gadu laikā sakrājies tik daudz, ka vairs neietilpst ne mājās, ne tirgus būdiņā. Tāpēc daļu esmu sakārtojis laukā uz letēm, kur savulaik tirgoja kāpostus. Katru dienu paiet stunda, krāmējot grāmatas iekšā un ārā,» stāsta omulīgais Gunārs, kas gan labprāt savu bibliotēku atstātu mantojumā dēlam. «Tik lielu naudu esmu ieguldījis grāmatās! Taču dēls nelasa,» nopūšas viņš. «Jaunajai paaudzei grāmatas neinteresē. Mani pircēji lielākoties ir cilvēki gados vai tādi, kas meklē specializētu literatūru. Ir savas kundītes. Nemāku sūtīt mantas ar pakomātiem, esmu vecā kaluma cilvēks – atnāc, skaties, pačamdi,» aicina viņš.

Eglītis neslēpj: «Esmu ar tām mantām apaudzis. Redz, mana māte bija pēckara laika bērns. Viņai vienmēr bija divi pilni ledusskapji, grāmatas, trauki, servīzes, ne no kā nespēja šķirties, jo galvā allaž bija doma – gan noderēs. Tā mums tas viss krājās un krājās. Es pa kluso metu ārā vāzes un krūzes, kas bija ieplīsušas.»

 «Labai grāmatai mājās jābūt. Ja aizeju ciemos un šajās mājās nav nevienas grāmatas, manās acīs tie ir tukši cilvēki. Visbiežāk tie ir bagātnieki. Pie sienām karājas dārgas gleznas, naudu iegulda, taču zārkā neko līdzi nepaņemsi. Es dzīvoju ar pilnu krūti – ēdu, dzeru, ko gribu. Es varu atļauties,» saka viņš.

Tirgus dzīve Gunāram patīk. «Šo būdiņu īrēju jau ceturto mēnesi, bet  aktīvi tirgoties esmu sācis tikai tagad, jo ziemā bija auksts, daudz sniega, neredzēju jēgu te tupēt. Kurš tad te nāks?» spriež viņš.

Pirms tam Gunārs nodarbojās ar gaļas tirdzniecību. «Jaunībā esmu strādājis divās trijās darbavietās vienlaikus, lai uzturētu sievu un bērnu. Godīgi sakot, tas viss man jau ir panicis. Labāk daru to, kas patīk.  Šeit, tirgū, uz savu būdiņu nāku, kad gribu, un eju, kad gribu. Kaut kāda kapeika ienāk katru dienu – kādreiz divdesmit, citreiz simts eiro. Tirgošanās man ir asinīs. Ja vajag, varu pēdējo sūdu pārdot,» lepojas viņš.

Seksam un teātrim – jā, kopdzīvei – nē

Dalība šovā Sirdslietas Gunāram nesusi atpazīstamību. «Nesen braucu tramvajā, ierauga mani viena kundzīte, pienāk, aprunājas, jautā, kā man pēc šova iet, vai esmu atradis to īsto un vienīgo.