Rīga +22°C 
Daudziem Guntis Eniņš bija ne vien zinātnieks un pētnieks, bet arī iedvesmotājs. Viņš prata saskatīt vērtību tur, kur citiem tā šķita pašsaprotama – vecā ozolā ceļmalā, apsūnojušā dižakmenī, alā vai senā pilskalnā. Pēc profesijas inženieris, pēc aicinājuma – Latvijas dabas dārgumu sargs, viņš apzināja un aprakstīja vairāk nekā 900 dižkoku, pētīja alas, pazemes ezerus, kultakmeņus un atklāja vairākus pilskalnus. Viņa sarakstītie raksti un grāmatas kļuvušas par nozīmīgu liecību nākamajām paaudzēm.
Īpašu vietu viņa dzīvē ieņēma dižkoki. Kopā ar Imantu Ziedoni viņš darbojās dižkoku atbrīvotāju grupā, kas devās pa visu Latviju, lai atbrīvotu varenos kokus no krūmājiem un aizauguma. Tas bija ne tikai fizisks darbs, bet arī misija – saglabāt Latvijas ainavu un tās dzīvo vēsturi. Eniņš bieži uzsvēra, ka dižkoks nav vienkārši koks – tas ir laika liecinieks, tautas atmiņas glabātājs.
Par viņa personību sirsnīgi raksta arī līdzgaitnieki. “Man bija tas gods pazīt Eniņa kungu un kopā ar viņu doties Sīmanēnu dižozola glābšanas misijā. Toreiz vienkopus bija daudz zinošu, atsaucīgu un ļoti sirsnīgu cilvēku.
Viņš ap sevi pulcēja tādus ļaudis, kāds bija viņš pats,”
atceras Inese Supe, piebilstot: «Ir aizgājis dižs cilvēks…»
Par savu darbu Guntis Eniņš saņēmis augstākos novērtējumus, tostarp Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš bijis arī Saeimas deputāts, taču visvairāk viņu raksturoja nevis amati vai tituli, bet aizrautība un mīlestība pret Latviju. Visprecīzāk viņa dzīves filozofiju raksturo paša teiktie vārdi: «Mēs varam uzbērt jaunu kalnu, izrakt jaunu upi, uzcelt jaunu pilsētu. Bet izaudzēt dižkoku kritušā vietā nevaram. Tur vajadzīgi gadu simti.» Šodien šie vārdi skan īpaši spēcīgi. Guntis Eniņš ir aizgājis, taču viņa iesāktais darbs turpina dzīvot Latvijas ainavā – ozolos, liepās un priedēs, kuras viņš palīdzēja saglabāt. Tas dzīvo arī cilvēkos, kurus viņš iedvesmoja paskatīties uz dabu ar cieņu un pateicību.
Kad vējš šalks dižkoku galotnēs, tajā būs dzirdama arī daļa no Gunta Eniņa mūža stāsta. Stāsta par cilvēku, kurš prata aizstāvēt to, kas pats par sevi runāt nevar. Un tas ir mantojums, kas paliks vēl ilgi pēc tam, kad viņa paša pēdas būs aizvedušas mūžības ceļos.
