Mūziķis Reinis Kazāks atgiežas no ASV: Skats lidmašīnā bija kā no Hičkoka filmām

Privātā Dzīve
Evija Kalnbērza
29. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
No Amerikas ar repatriācijas reisu caur Amsterdamu līdz Baltkrievijas galvaspilsētai Minskai un tad ar radinieku sagādātiem auto mājās atgriezās krietns pulciņš Latvijas pilsoņu, kuru vidū bija arī sabiedrībā zināmi ļaudis.

Pazīstamā dziesminieka Kārļa Kazāka brālis mūziķis un izstāžu stendu izgatavotājs kopā ar sievu Montu no ASV līdz Rīgai nokļuva 24 stundu laikā.

Divi mēneši pa tukšo

Reinis Kazāks prom no mājām pavadīja teju divus mēnešus, kuru laikā izdzīvojās karantīnā dažādās pasaules valstīs un saprata – laiks atgriezties mājās, jo visā pasaulē nekas nenotiek, tāpēc ka plosās koronavīruss.

Viss sācies pirms vairākiem mēnešiem ar uzvarētu konkursu veidot divu starptautisko izstāžu – Japānā un pēcāk ASV – stendus. Pasūtītāji bijuši Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Zemkopības ministrija, bet paši stendi tika ražoti Ķīnā un ASV. Lai realizētu pasūtījumus, Reinis jau no marta sākuma pavadīja tālu no mājām – bija Ķīnā, Filipīnās, Japānā un ASV –, bet tā arī nevienā vietā līdz reālai izstāžu atklāšanai nenāca.

Vēl vairāk, kad Reinis nolēma, ka laiks doties mājās, Latvija slēdza robežu, un bija jāgaida, kad mājās varēs nokļūt ar repatriācijas reisu.

Lidostās viss tukšs, bet tomēr atrod bāru un picēriju

Par iespēju nokļūt ar lidmašīnu no Dalasas caur Atlantu un Amsterdamu līdz Minskai, tad ar auto līdz Baltkrievijas robežai ar Latviju jaunietis uzzināja Facebook īpaši izveidotā draugu grupā. Kā tagad stāsta Reinis, process, organizējot mājupceļu, viņam ievilcies vairākas dienas, jo pa vidu pāris reižu atcelti reisi, uz kuriem jau bijušas nopirktas biļetes.

Tomēr galu galā paveicies arī viņam ar sievu, jo pirms divām nedēļām beidzot sācies ceļš uz mājām no ASV. «Ja tagad rēķinu, īstās biļetes, ar kurām nokļuvu mājās, tās nebija dārgas – katram 500 eiro, ieskaitot bagāžu. Bet nopirku jau arī biļetes uz reisiem, kuri nenotika. Kā ar tām summām būs, pagaidām nav skaidrs,» teic Reinis.

Pirmais lidojums bija ASV teritorijā maršrutā Dalasa–Atlanta. «Dalasas lidosta bija tukša, veikali slēgti, varēja nopirkt tikai kafiju. Lidmašīnā bija kādi 10 cilvēki,» atminas Reinis. Atlantā gaidīt vajadzēja sešas stundas. «Milzīgajā Atlantas lidostā gandrīz visi veikali un ēstuves bija slēgtas, cilvēku arī bija ļoti maz.

Ar lidostas vilcienu izbraukājām visus terminālus, līdz beidzot atradām foršu bāru, kurā bija pat alus.

Blakus tam strādāja picērija. Maksāt varēja tikai ar kredītkartēm. Par laimi, mums tādas bija, varējām paēst un padzert,» atminas Reinis.

Nākamais jauniešu lidojums bija uz Amsterdamu. «Cerējām, ka cilvēku nebūs, diemžēl reiss bija pārpildīts. Lielākā daļa pasažieru bija no Āzijas. Viņi bija tērpušies trakāk nekā ārsti operāciju zālēs. Skats bija reāli kā no Hičkoka filmām. Kur viņi tādus tērpus dabūja, nesapratām, jo ASV aptiekās pat sejas maskas nebija iespējams nopirkt,» tā Reinis.

Amsterdamas lidostā personāls jauniešiem izmērīja temperatūru, un viss. Bija jānīkst četras stundas, gaidot lidmašīnu uz Minsku. «Amsterdamas lidostā nestrādāja nekas. Varēja mēģināt nopirkt ūdeni automātos, bet tie diemžēl bija salauzti,» tā Reinis.

Uz mājām ar brāļa sagādātu auto

Visbeidzot pēdējais lidojums Amsterdama–Minska tika pavadīts labi palietotā Boeing. «Apkalpe – tādi robotiņi, kas visu dara pēc reglamenta. Nejauši bijām tikuši pie biznesa klases biļetēm, un pat biznesa klasē personāls piekasījās kādai dāmai par dārgu mikro rokassomiņu, uzsverot, ka tā jābāž zem sēdekļa…

Minskas lidostā mūs sagaidīja vīri armijas formastērpos, viņi diezgan virspusēji pārbaudīja katru atlidojušo pasažieri.

Tranzīta vīzu un apdrošināšanu nokārtojām ātri un lēti – divi eiro par apdrošināšanu un 30 eiro par vīzu. Tikmēr jau bija pienākusi arī bagāža. Viens koferis, protams, bija uzlauzts, bet lietotās drēbes un kurpes zaglēnus nebija ieinteresējušas. Minskā mūs ar šiku sagaidīja transfēra šoferis. 300 kilometru līdz Latvijas robežai nobraucām precīzi trīs stundās,» atgriešanās epopeju atminas Reinis.

Latvijas pusē nobildējušies pie zīmes Latvija un saņēmuši brāzienu no robežsargiem par to, ka aizkavē viņu darbu, jaunieši parakstīja solījumu 14 dienas pavadīt karantīnā, atstāja nepieciešamos datus, kā viņus dabūt rokā, un apsolīja sešu stundu laikā nokļūt mājās. Brālis bija parūpējies, lai pie robežas stāvētu auto ar pilnu degvielas bāku un produktiem, kurus ilgāku laiku neēdušajiem ceļotājiem notiesāt.

Skraida pa evakuācijas kāpnēm

Reinis rēķina, ka mājupceļš viņam kopā ar Montu izmaksāja aptuveni 1200 eiro un ilga tieši diennakti. Tagad viņi laiku pavada izolācijā. «Domāju, ka arī šajā vīrusa laikā viss ir vienkārši, ja vien paši apdomīgi pieejam lietām. Nav ko burt drāmas un celt paniku!» uzsver Reinis.

Viņš teic, ka mājās jau atkal ķēries pie darbiem: «Datorā veidoju 3D risinājumus un aprēķinu izmaksas nākamās sezonas izstādēm. Protams, arī sportoju – cilāju hanteles, skraidu pa evakuācijas kāpnēm. Reāli labs risinājums, kā uzturēt sevi formā. Un pāris reižu nedēļā sazvanāmies ar Jelgavu, kur dzīvo vecāki, Jūrmalu, kur mīt māsa Tija, un Siguldu, kur ir brālis Kārlis. Tā patiesi ir laime, ka ir tāda ģimene!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+