Rīga +6°C 
«Es nekad neesmu daudz lietojis alkoholu, nekad neesmu lietojis narkotikas, laikam tāda ģenētika. Esmu liels grāmatu lasītājs un pats sevi esmu izvilcis visās frontēs ar lasīšanu, dzejas rakstīšanu. Kad bija visgrūtāk, atjēdzos nevis caur mūziku, bet rakstīju dzeju vājprātā. Nē, neko konkrētu, bet skatos uz galdu, man rādās visādi ķinķēziņi, un es par viņiem rakstu dzejoli. Skatos uz lampu, ielu un dzejoju. Rakstīšana man ļoti palīdzēja. Māksliniekiem, īpaši dzejniekiem, tā ir liela problēma – iekšpusē tevi tik drausmīgi plosa, tu visu laiku esi diskomfortā, ko pats sevī veicini, jo tikai tā vari radīt, un pēc tam nākas meklēt palīdzību, lai nomierinātos. Ar gadiem alkohols sāk ietekmēt veselību, ķermenis vairs netur dzeršanu. Daudziem ir smaga dzīve, patiesībā vēloties labu darīt. Man ir bijuši draugi dzejnieki, kas dzer, bet ir ļoti sakarīgi. Es iedzēris neesmu sakarīgs, daudzi mūziķi nav sakarīgi, bet dzejnieki spēj būt sakarīgi.
Agrāk paņemt simts gramus pirms spēlēšanas mūziķiem bija izplatīts ieradums. Kad esi jaunāks, tas ir ok, bet pēctecība alkoholam ir briesmīga – gan psiholoģiska, gan emocionāla, gan fiziska. Es daudzus gadus pirms koncerta nelietoju ne grama. Kad balss aiziet ciet, sūkāju tabletes vai tieku galā ar citiem līdzekļiem. Iedzēris cilvēks sāk haltūrēt, laiž pa virsu. Angļu ģitārists un vokālists Ēriks Kleptons savā grāmatā raksta par kompozīcijām, ko viņš ir radījis narkotiku iespaidā, – viņam šķitis, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi smalks, bet, kad viņš skaidrā prātā sācis iedziļināties, sapratis, ka vērtības nav, un tos gabalus izmetis. Alkohola un narkotiku ietekmē šķietamība ir lielāka par reālo rezultātu.»
Pilnu interviju ar Ingu lasi žurnāla IEVAS Stāsti jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās vai digitāli šeit.
Koru karu raibumi:
