Rīga +17°C 
«Teātra fakultātē Nacionālā teātra kurss taisīja fragmentus Šekspīra Sapnim vasaras naktī un ar to izrādi gatavojās braukt uz Krieviju. Viņiem vajadzēja vēl vienu, kas nospēlē lomu kādā fragmentā, un paņēma mani,» savu pirmo lomu savulaik intervijā žurnālam IEVA atminējās aktieris Lauris Dzelzītis. «Tikko biju beidzis Dailes teātra pirmo kursu. Tā kā pirmo reizi uz skatuves uzkāpu Krievijā, Jekaterinburgā, nevis savā Dailes teātrī. Mēs aizbraucām, un pēc tam
no Berezņikiem man pienāca vēstule. Rakstīja kāda meitene,» stāstīja viņš.
«Nebija nekādu mīlestības apliecinājumu un aicinājumu ciemos. Nekā tāda. Tikai viņas domas par to, ko es darīju uz skatuves. Meitene rakstīja – viņai liekas, ka man baigi labi ies. Nu kaut kā tā,» atcerējās Dzelzītis.
«Septiņus gadus gatavojos viņai atbildēt.
Ja meitene zinātu, ka man tā vēstule ir visur līdzi, viņa, iespējams, justos laimīga.
Baigi gribas beidzot uzrakstīt,» toreiz sacīja aktieris. Kas to zina, kā būtu izvērties šis stāsts, ja Lauris tomēr saņemtos un atbildētu? Viņš gan norādīja: «Es domāju par atbildes vēstuli, nevis par meiteni. Neuzrakstīta vēstule ir mana neizdarība. Slikta īpašība.»
