Jurģis Liepnieks intervē Lauri Dzelzīti: Jau no bērnu dienām jutos absolūti neaizsargāts

Vakari ir visskumjākie. Bet neko, iedzeru ripu, no rīta septiņos esmu augšā un maucu tālāk.

JURĢIS: Galvenās lomas teātrī, filmējies filmās, reklāmās, piedalies šovos – tu šobrīd esi karjeras zenītā?

LAURIS: Zini, man nav bijuši tādi kritieni, lai es teiktu, ka tagad ir augstākais punkts. Kopš iestājos aktieros, man ir diezgan labi rādītāji. Visu laiku kaut kas interesants notiek – ir galvenās, ir aizraujošas otrā plāna, tādas raksturlomas, kas man arī patīk. Ir bijušas arī vairākas nominācijas Spēlmaņu naktī, kas tomēr ir augsts novērtējums. Vienlaikus, lūdzu, neuztver, ko saku, kā iedomību. Es tam ļoti analītiski pieeju. Es nejūtos par sevi, ka – o, es te tagad jums visiem parādīšu!

J.: Tu patīc skatītājiem?

– Daļai jā, daļai – galīgi ne. Ir forši, ka atraksta vai pasaka ko pozitīvu. Šodien pat – biju baseinā, un man ģērbtuvē pienāca klāt ar teikumu: «Man patīk tas, ko tu dari.» Tieši šajā dzīves posmā man tas bija tā: ā, cik labi, ka pasaka labus vārdus! Jo lielākoties jau visiem vajag negācijas, asinis… Laikam jau es esmu ērts ārējais ienaidnieks, uz kuru pagāzt žulti, ja pats ar kaut ko netiec galā savā dzīvē.

J.: Palasīju tavas senākās intervijas. Es baigi gribētu, ka tu izstāsti stāstu par tēva mājām.

– Tā ir maza māja, ļoti maziņa – 55 kvadrātmetri –, atrodas Alojā. Pēc manas mātes aiziešanas, kad tēva dzīvē ienāca tā otra sieviete, kura mūs, trīs bērnus, neieredzēja ne acu galā, mēs tajā mājiņā dzīvojām septiņi, tāpēc blakus sāka celt milzīgu gāzbetona kluci. Par māju to īsti nosaukt nevar.