Arhitekts un viņa feja. Gatis un Ilvita Didrihsoni

– Jūs saskatījāties konkursa Mis un Misters Latvija 96 laikā. Vai atceraties, kas jums vienam otrā iepatikās?

– Man Ilvita šķita ļoti mīļa, uzreiz kā savējais cilvēks.

– Es biju klusa un kautrīga meitene no laukiem, kas uz visu skatās lielām acīm. Kad Gati pirmo reizi ieraudzīju, viņš man likās tāds gaišs, liels un skaists. Skatījos uz viņu ar pavērtu muti. Kad ar Gati sagājām kopā, konkursa organizatorei Intai Fogelei šķita, ka viņam vajadzīga pilnīgi citāda meitene – drosmīgāka, aktīvāka, skaļāka. Bet pēc tam jau viņa ar mums abiem lepojās.

– Mūs šķelt bija bezcerīgi. Un joprojām ir bezcerīgi. Starp mums pat naglu neiedzīsi, tik cieši esam kopā. 

– Interesanti, ka tu, Ilvita, pirms tam Gati biji redzējusi sapnī.

Ilvita: – Kad Gati vēl nemaz nepazinu, man bija tāds sapnis: es esmu Aglonā, tur sanākuši svētceļnieki, kas lūdzas, un pa taku cauri viņiem visiem nāk Jēzus. Sapnī es pieskāros viņa drēbēm. Bet sapņa nākamā epizode bija tāda – mēs braucam autobusā mājās no Aglonas un man pretī sēž kāds cilvēks. Es neredzu viņa seju, bet redzu viņa gaišos matus un augumu, un es pieeju viņam klāt un no aizmugures apņemu. Tobrīd es jutos tik laimīga un man bija tik labi. Kad pamodos, uzdevu sev jautājumu: kāpēc viņš bija ar gaišiem matiem, ja man patīk tumšmataini? Bet ir tādi sapņi, kurus nevar aizmirst. Un šis tāds bija. Varbūt tas bija stāsts par radniecīgu dvēseļu satikšanos.

– Esat kopā jau 22 gadus!

– 1997. gada 15. martā salaulājamies baznīcā, bet pazīstami esam gadu ilgāk.

– Iepazīšanās laikā mēs burtiski lidojām virs zemes, un lidojuma fāze mums bija ļoti ilga. Tā man šķiet liela dāvana, kuru kāds pasniedzis.

– Mēs bijām viens otrā samīlējušies līdz ausīm. Bet vēl joprojām piedzīvojam spilgtus uzplaiksnījumus.

– Ilvita, vai tu atceries savu kāzu kleitu?

– Tā kā nevarējām atļauties nopirkt kleitu, īrēju to veikalā Pavasaris. Kleita bija ļoti skaista un grezna – ar volāniem. Gredzeni gan mums bija maziņi un šauriņi (abi rāda savus laulības gredzenus – aut.), bet ar labu provi. Pēc kāzām man negribējās kleitu dot atpakaļ, un Gatis pat solīja man to izpirkt. Bet tad nodomāju – kāpēc lai es visu mūžu to turētu skapī?

Kad laulājāmies baznīcā, Gatis visu laiku raudāja no aizkustinājuma. Koris Kamēr…, kurā tolaik dziedāja Gatis, mums nodziedāja skaistu dziesmu, un diriģents Māris mūs sasēja kopā ar izrakstītu jostu. Gatis tikai raudāja, bet es visu laiku smaidīju. Bet tad, kad aizbraucām pie maniem vecākiem Ogrē uz nelielām svinībām ar tuvākajiem radiem un draugiem un Gatis mani nākamajā dienā veda prom no mājām, sāku raudāt es. Un tā es noraudāju divas dienas.

– Pārbaudījums jūsu attiecībām noteikti bija laiks, kad Gatis četrus mēnešus pavadīja Parīzē, strādājot par modeli.

Gatis: – Ilvita mani laida, kaut arī tikko bija piedzimis Kārlis. Bet man pašam bija sajūta, ka vēl jāredz pasaule. Ilvita tad kādu laiku dzīvoja pie savas mammas Ogrē, bet es visu laiku sūtīju viņai naudu. Man bija doma, ka tūlīt iekārtošos Parīzē un Ilvita ar Kārli pārcelsies pie manis. Tomēr tā nenotika.

– Gati, tu reiz tiki nodēvēts par pēdējo nepaklupušo romantiķi. Tevi taču Francijā varēja savaldzināt kāda francūziete…

– Par to, ka tas nenotika, man jāsaka paldies kādiem augstākiem spēkiem. Eņģeļi mani ir sargājuši.

– Gatim vienmēr ir bijis milzīgs iekšējais spēks.

– Lielās lietas, par kurām tiek runāts Bībelē, ir pamats dzīvē. Jā, bet tas, ka es nepaklupu, tiešām ir veiksme. Jo man ļoti patīk meitenes, arī francūzietes. Mums reiz bija paredzēta modeļu gada balle, un mana kompanjone bija melnādaina meitene no Gvadalupes, vārdā Pērle, ārkārtīgi skaista, tāda kā Naomi Kempbela. Pērle man vaicāja, vai es iešu uz balli un vai gribu nākt kopā ar viņu.

Izrādījās, ka biju vienīgais no mūsu modeļu kompānijas čaļiem, kurš viņai nebija piecirtis un uzaicinājis uz balli. Šī iemesla dēļ viņai pat šķita, ka varbūt esmu gejs.

Bet mums abiem bija ģimenes, un uz šo situāciju paskatījāmies ar smaidu.

– Kad Gatis bija Parīzē, mēs rakstījām viens otram katru dienu. Vēstulēs sarunājoties ar Gati, varēju remdēt savas ilgas pēc viņa. Bet, kad Gatis man zvanīja, bija reizes, kad pie klausules tā raudāju, ka nevarēju parunāt.

– Kā jūsu dzīvi mainīja bērns?

– Tas bija ļoti grūts laiks. Bet mūsu randiņu periods bija tik ilgs un skaists, ka tas deva spēku arī pēc tam.

– Viegli nebija, bet nebija arī tik grūti, lai apšaubītu mūsu kopā būšanu. Turklāt bērns jau nebija vienīgās grūtības. Biju tikko atbraucis no Parīzes, man vēl bija jāpabeidz studijas un jāsaprot, ko darīšu turpmāk. Bet mēs esam pieticīgi, nebijām izlutināti un pat tad, kad apprecējāmies, bijām gatavi dzīvot kopmītnēs. Reizēm bija tā, ka nezinājām, ko nākamnedēļ ēdīsim, kur nu vēl samaksāsim īri. Vecāki, protams, palīdzēja. Bet principā trīs gadus tiešām dzīvojām no rokas mutē.

Atceros, kā Ilvita reiz gultā atrada kaut kur izripojušus 50 santīmus, par kuriem varēja nopirkt divus šokolādes sieriņus. Toreiz viņa no prieka lēkāja pa gultu.

– Jā, tā bija, un reizēm ar Gati aizdomājamies par to, vai tas ir labi, ka mūsu bērniem ir pilnīgi viss.

– Bet tas bija skaists laiks. Jo Dievs ir ieinteresēts nevis mūsu komfortā, bet raksturā. Un viņš jau nedod neko tādu, ko nevari panest. Atceros, ka Parīzē dzīvoju pie sava aģenta un mēs abi mitinājāmies vienā istabā. Ja no modes skatēm ārpus Parīzes atgriezāmies ātrāk, pie viņa ciemos nāca meitene, un tad man visu nakti bija jāklīst pa Parīzi. Tās bija kādas piecas sešas naktis. Vienā tādā naktī uz tilta sapratu: viss, man pietiek, es ņemu dzīvi savās rokās. No manis kā modeļa nekas nebija īpaši atkarīgs, vienmēr biju kāda cita rokās. Izlēmu to visu beigt un braukt mājās strādāt. Un tad es sāku rukāt – piecus gadus pēc kārtas 60–70 stundu nedēļā.

– Reiz draugi mani uzaicināja apmeklēt lekcijas Līderisma akadēmijā. Bet sanāca tā, ka Gatis pirmais aizgāja pārbaudīt šo pasākumu pirms manis. Kādu reizi viņš pārnāca mājās un teica, ka beidzot sapratis – vairs nevar tā turpmāk dzīvot.

Gatis: – Mums palīdzēja ieraudzīt savu dzīvi no malas. Kad vaicāja, kas man dzīvē ir svarīgākais, es atbildēju – ģimene. Tad man pajautāja par dienas ritmu. Sāku stāstīt par sešām septiņām darbadienām nedēļā, kad vispār neredzu ģimeni. Un man otrreiz uzdeva jautājumu par vērtībām. Sapratu, ka pats esmu dzīvojis kaut kādās ilūzijās, runāju vienu, bet daru kaut ko citu. Ilvitai gan ir milzīga gudrība būt pacietīgai un nebakstīt otru, bet tad, kad paziņoju, ka turpmāk brīvdienās vairs nestrādāšu, viņa bija tik laimīga.

– Gati, tev savulaik bija sapnis par māju pie jūras, bet Ilvitai – par romantisku pili ar maziem lodziņiem. Kas no tā ir piepildījies?

Gatis: – Man kā arhitektam tuvs ir minimālisms, un mēs toreiz drusku pasmaidījām un mīļi iesmējām par Ilvitas vēlmi pēc rūķu pasaku namiņa.  Bet tagad mums ir kaut kas pa vidu.

– Manai darbnīcai ir apaļš logs, bet ļoti skaists un gaumīgs. Gatis mani, vienkāršo meiteni no Ogres, ir izglītojis mazo, apaļo lodziņu un tornīšu ziņā (smejas).

– Gati, šķiet, ka tu savā ziņā esi ļāvis piepildīties arī Ilvitas sapnim par mākslu.

Ilvita: – Man vienmēr ir paticis vākt čiekurus, gliemežvākus, priecāties par puķēm. Kad Gatis vēl dziedāja korī Kamēr… un brauca turnejās uz ārzemēm, reiz viņam lūdzu atvest no Spānijas kādu skaistu gliemežvāku.

– Un es par to atcerējos. Kad ēdām jūras velšu zupu, kurā bija ļoti skaisti gliemežvāki, tos pēc tam savācu, nomazgāju un pārvedu mājās Ilvitai. Viss koris, Māra Sirmā aicināts, iesaistījās gliemežvāku akcijā.

Ilvita: Jau strādājot bērnudārzā, mana mīļākā nodarbošanās bija kaut ko noformēt, dekorēt. Kāda mamma reiz man pat jautāja, ko es bērnudārzā daru kā audzinātāja.

– Bet floristika jau bija solis uz mākslu. Nonākot savā sapņu iestādē (LMA), kādu brīdi domāju – ko es te daru? Pirmais gads bija ļoti grūts, jo bija jāapgūst restaurācija, nevis gleznošana. Bet es pabeidzu augstskolu, iemācījos restaurēt darbus un zināju, ka turpināšu gleznot. Jau toreiz man bija iespēja tikt pie mazas jumta darbnīciņas Gata birojā Klusajā ielā. Bet tagad Mežaparkā man ir viena no skaistākajām darbnīcām, kāda man jebkad ir bijusi. Un man jāsaka paldies Gatim par šo iespēju.

– Man šķiet, ka jūsu pārī ir tāds labs līdzsvars – Gatis uzņēmies atbildību par materiālo pusi, bet tu, Ilvita, nodarbojies ar to, kas sirdij tuvs.

– Manuprāt, ir iespējami visdažādākie ģimenes modeļi. Tikpat labi sieviete var būt galvenā pelnītāja ģimenē. Bet ir gadsimtiem pārbaudītas shēmas, kas darbojas. Neesmu īsti pārliecināts, ka naudas pelnīšanā var saglabāt vieglumu un sievišķību. Jā, Ilvitai ir izveidojusies mākslinieces karjera, bet ģimene viņai noteikti ir pirmajā vietā. Tas, ka sieviete sazemējas ar ģimeni, bērniem, man šķiet tāds pamats.

– Man arī nav bijis grūti būt tādai. Reizēm grūtāk ir izturēt sabiedrības spiedienu tādā ziņā, ka šķiet, ka sieviete, kura ir mājās, neko vērtīgu nedara. Ceļš, kamēr iegūsti atzinību un tevi novērtē arī sabiedrība, ir garš.

– Jūsu bērniem vecumu starpība ir desmit gadu. Kārļa māsa Marta Magdalēna ilgu laiku nepieteicās.

– Piecus gadus pēc Kārļa piedzimšanas vēl negribējām otro bērnu. Mēs visu laiku mainījām īres dzīvokļus, mums nebija pašiem savu māju, un tas nebija viegli. Bijām jauni, un gribējās vēl izbaudīt dzīvi.

– Jā, bet tad, kad bijām atvilkuši elpu, bērniņš kavējās. Un to pieņemt nebija viegli.

– Tad jūs aizbraucāt uz Kubu, iedzērāt rumu, uzpīpējāt cigārus, un viss notika…

– Jā, kad mēs palaidām saspringumu vaļā, pieteicās Marta.

– Kas, jūsuprāt, ir tā līme, kas salīmē kopā laulību?

Gatis: – Mīlestība. Kad randiņu periods beidzas, paliek liela patikšana pret otru cilvēku. Lai ko viņš arī darītu, tu spēj to visu pieņemt.

– Pati svarīgākā man šķiet mūsu ticība. Jo Dievs mūs saveda kopā un mēs esam vīrs un sieva.

Mums, piemēram, nav laulības līguma, un man prātā nenāk ko tādu noslēgt. Jo mums nav savs, mans un cits.

Ilvita: – Ir bijuši grūti brīži, taču neviens nav bijis tik grūts, lai to nevarētu panest.

– Krīzes izjūta laulības dzīvē jūs arī piemeklējusi?

– Nekad.

– Kaut arī mēs esam diezgan atšķirīgi un tas varētu radīt nesaprašanos. Gatis ir ļoti sabiedrisks, runīgs, viņam patīk iet cilvēkos. Bet es vienmēr esmu bijis tāds meža gariņš, kam patīk paslēpties no citu acīm un publiskas iziešanas nešķiet vienkāršas.

– Nu jau man būs jācitē Ēriks no Limuzīna Jāņu nakts krāsā: «Ne tu interesējies par hokeju, ne rokasbumbu.» (Smejas.)

Man patīk, ka mums ar Ilvitu ir katram savas lietas un aizraušanās. Mēs varam kopīgi pusdienot, skatīties iemīļotus seriālus, bet pilnīgi visu mēs nedarām kopā.

Kad mums ir svarīgas spēles hokejā (Gatis spēlē hokeju klubā Dzintars – aut.) – man pat prātā nenāk ņemt Ilvitu līdzi. Ko es viņu mocīšu? Kaut arī viņa spēj būt kaislīga sporta līdzjutēja. Kad bija Latvijas un Krievijas spēle, tā bļāva, ka maz nelikās.

– Man nepatīk asās izjūtas, kas ir, piemēram, kalnu slēpošanā. Man pat īsti nepatīk vadīt mašīnu. Mīļākas ir pastaigas ar suni.

–​​​​​​​ Tad jau tev, Ilvita, katra izstādes atklāšana ir liels pārbaudījums.

– Kad mākslas kalendāra (Ilvitas gleznu reprodukcijas apkopotas  Latvijas simtgadei veltītā kalendārā – aut.) pasākumā sanāca 300 cilvēku, man bija tāds satraukums, ka nevarēju kājās nostāvēt.

Gatis ir pieņēmis to, ka es viņam burtiski pielīpu tad, kad esmu nobijusies. Ņēmu Gati pie rokas un vilku pie mikrofona, lai viņš man stāv blakus.

– Ilvitai bija izstāde Ventspilī, uz kuru viņa neieradās.

– Jā, es saslimu no uztraukuma un neaizgāju. Vēl joprojām mācos iziet sabiedrībā.

– Toreiz es atklāju viņas izstādi Ventspilī. Bet man ļoti patīk, ka Ilvita ir tik dabiska un īsta. Reiz piekritām iet draugu kāzās par vedējiem, un Ilvita uztraukuma dēļ pusgada laikā zaudēja kādus piecus kilogramus. Toreiz pat aizgājām pie psihologa, lai konsultētos. Sapratām, ka Ilvita ir tāds tipāžs, ka viņa tāda ir piedzimusi.

–​​​​​​​ Gati, tev kādreiz esot šķitis, ka Ilvita nav no šīs pasaules, bet no rūķu un elfu valstības.

– Un es joprojām Ilvitu līdz galam neesmu atkodis. Viņa joprojām ir feja – liels, gaišs, skaists noslēpums, kas varbūt man arī līdz galam nav jāatklāj. Ja būs dots, es to ieraudzīšu.

–​​​​​​​ Jūs joprojām otram atstājat mīļas zīmītes zem spilvena, dāvināt puķes?

– Pie mūsu toreizējā mīļā bērnišķīguma tas piestāvēja.

Tagad tas īsti nav vajadzīgs. Gatis man dāvina ziedus jubilejās, ikdienā es pati pērku sev puķes, kādas man patīk.

– Domāju, ka man vēl ir daudz, ko atklāt, mācīties un saprast par Ilvitu. Dažreiz esmu pietiekami akls un kaut ko neieraugu.

​​​​​​​

–​​​​​​​ Gati, tu reiz esi teicis par Ilvitu: «Mājās viņa reizēm ir traka muša, un tas man patīk.»

– Ballītēs vai tuvu draugu vidū Ilvita pārvēršas, viņa kļūst tik aktīva!

– Man patīk svinēt dzīvi. Priecāties, dzert vīnu un runāties ar draugiem. Ja ir forša mūzika, varu arī pirmā sākt dejot. Kādreiz dejoju flamenko, un man ļoti patīk šīs dejas kaisle. Tur pat nevajag vīrieti blakus, jo sieviete, viena pati dejojot, var parādīt, cik viņa ir skaista un aizrautīga. Lai gan esmu noslēgta un kautrīga, kaut kādos mirkļos varu būt arī pilnīgi citāda.

–​​​​​​​ Vai attiecības ar gadiem kļūst labākas?

– Ir dikti labi, un visi kopā nodzīvotie gadi to apstiprina. Kādreiz jaunībā likās, ka pēc divdesmit gadiem Gatis būs fantastisks – aizvien labāks un skaistāks – un man būs jādara viss, lai turētu viņam līdzi. Sevi esmu pieķērusi sieviešu klasiskajās skumjās par to, ka laiks iet. Jaunības mirdzums nav mūžīgs, bet dvēsele var mirdzēt līdz pēdējai dienai.

Pašlaik baudu sajūtu, ka mēs viens otru varam saprast arī bez vārdiem, klusējot.

– Man patīk īstums, nevis mākslīgs skaistums. Un man patīk mana vecuma sievietes. Jā, man ļoti patīk skaistas sievietes, un es varu skatīties uz viņām, bet kā mākslinieks, kas novērtē Dieva radīto.

– Mums, starp citu, abiem patīk vērot skaistas sievietes.

–​​​​​​​ ​​​​​​​Jūs esat aizdomājušies par to, kādi būsiet pēc desmit, divdesmit gadiem?

– Mūsu kopīgi stādītais dārzs kļūs aizvien skaistāks, un mēs turpināsim kopīgi ceļot.

– Man nesen palika 44 gadi, un arhitekta pilnbrieds ir ap piecdesmit. Lai arī šajā jomā esmu jau divdesmit gadu, pašam šķiet, ka tikai nupat esmu atspēries.

– Mums šķiet, ka būsim arī forši vecvecāki.

– Kad precējāmies, biju nobijies, jo man šķita – kā mēs ar visu tiksim galā? Es taču pats vēl biju puika, kas bumbai skrien pakaļ, bet tūlīt man pašam būs bērns. Taču mācītājs Alvis Sauka mani nomierināja. Viņš teica tā: «Ir tikai viena lieta, ko vecāki var darīt. Viņiem ir jāmīl vienam otrs. Ja tā ir, tad var nesatraukties par pārējo.» Mums tā ir, un arī mūsu bērni to jūt.