Nepareizās mammas sleja. Pirmais sniegs!

Izklaide
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
6. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Mani nepamet mokošās atmiņas par slēpošanu skolas pagalmā, kur es kritu pat uz līdzenas vietas un slēpes visu laiku gāja krusteniski… Līdz attopos, ka šoreiz es taču varēšu neslēpot!

«Mammu, celies augšā! Ārā snieg. Pirmais sniegs!» pašā rīta agrumā atskanēja skaļi un prieka pilni kliedzieni, skaļāki par jebkuru modinātāju, kuru atšķirībā no kliedzošiem bērniem var izslēgt. Pirmais sniegs taču bija jau novembrī! Šodien ir brīvdiena, kad mazais nav pamodies sešos no rīta un varu pagulēt mazliet ilgāk. Kāds gan tur ilgāk, pulkstenis jau ir tikai astoņi no rīta.

«Mammu, nu celies taču! Mēs jau paši ieslēdzām multenes un ēdam brokastis. Mēs atradām, kur tu biji noslēpusi piparkūkas un končas. Celies! Mēs gribam iet ārā! Tūlīt!» meita un dēls mēģina pārkliegt viens otru, un mazais brālis arī jau augšā. Par miegu varu aizmirst un par mierīgu brīvdienu mājās arī. Cik žēl, ka vīrs devies komandējumā. Laimīgais, uz nedēļu mierā un klusumā, bez sniega.

Ar vienu roku gatavojot kafiju, ar otru vārot bēbim putru un cepot bērniem siermaizītes, mēģinu izdomāt, kā lai izvairos no sniega priekiem.

«Kad paēdīsim brokastis un būsiet sakārtojuši istabu (kāda viltīga manipulācija), varēsim iziet pagalmā uzcelt sniegavīru…» teicu samierinošā balsī, lai gan sapņoju tikai par siltu vannu, krūzi kafijas un karstām siermaizītēm.

 «Es gribu braukt slēpot uz Žagarkalnu. Tur ir tik forši! Es redzēju pa televizoru, un arī Pauls ar Martu tur ir bijuši. Es arī gribu, neesmu vairs nekāda sīkā, lai celtu pagalmā sniegavīru!» pārliecinoši un manāmi nervozi man skaidroja deviņgadīgā meita. «Jā, slēpot gribu, slēpot gribu!» piebalsoja četrgadīgais dēls, kurš gan vēl ne reizes uz slēpēm nav bijis.

«Kāds vēl Žagarkalns? Kā mēs tur nokļūsim? Mums taču nav, ar ko aizbraukt! Un vispār – vai tu slēpot proti? Mums nemaz nav slēpju! Varbūt labāk pašļūcam pa kalniņu tepat piemājas parciņā?»

«Kas tad tas par kalnu! Tur taču visi ved pastaigāties savus suņus un viss sniegs ar suņu kakām. Fui! Nu, mammu, beidz čīkstēt. Braucam slēpot!»

Jā, beidzot arī man kāds pārmet čīkstēšanu. Saprotu, ka labi nebūs, šādas vārdu kaujas var novest līdz īstai cīņai un sapnis par mierīgām brīvdienām izplēnēs nebūtībā. Mani izglābj telefona zvans no draudzīgās un allaž darboties gatavās kaimiņienes. «Čau! Ko darāt? Laižam slēpot? Nē, nē, uz Žagarkalnu ne, tepat uz Uzvaras parku! Tur taču ir tik forša slēpošanas trase un arī slēpes var iznomāt!»

Esmu glābta, lai gan mani nepamet mokošās atmiņas par slēpošanu skolas pagalmā, kur es kritu pat uz līdzenas vietas un slēpes visu laiku gāja krusteniski… Līdz attopos, ka šoreiz es taču varēšu neslēpot! Kurš tad pieskatīs mazuli? Urrā, es tomēr paglābšos no pazemojuma sniegā, lai gan saprotu, ka tas ir pārāk skarbs apgalvojums tādām nevainīgām izklaidēm.

Esmu sapakojusi bērnus siltajos ziemas kombinezonos, ūdens un aukstuma necaurlaidīgajos zābakos, cimdos, siltajās cepurēs. Man pašai nekāda sniega kombinezona, protams, nav, bet ārā mīnus 10.

Nepaiet ne pusotra stunda, kad visi esam aizkūņojušies līdz Uzvaras parkam. Tagad jāstāv rindā pēc slēpēm. Labi, ka sportiskā kaimiņiene palīdz maniem bērniem piemeklēt īstā garuma slēpes, īstā izmēra slēpju zābakus, dabūt slēpes pie kājām un bērnus līdz slēpošanas trasei. Es taču nevaru palīdzēt, man ir jāpieskata bēbis un jāmēģina izstumt ratus pa lielajām sniega kupenām.

Viss notiek lieliski. Četrgadnieks uz slēpēm jūtas kā īsts profesionālis, lai gan slēpo pirmo reizi mūžā. Meitai arī veicas ne mazāk lieliski, jo viņa slēpo jau otro reizi mūžā. Kaimiņiene ar dēlu traucas man garām kā ātruma sacīkstēs un laimīgi māj ar roku. Man salst, ļoti salst. Rokas, kājas, galva (cepuri aizmirsu uzvilkt), mugura, vēders, kājas, viss ķermenis. Nenormāli salst. Lēkāju no vienas kājas uz otru, stumdu ratus. Bēbim gan labi, viņš silti sasaiņots un saldi aizmidzis. Pēkšņi sportiskā kaimiņiene apstājas pie manis un sauc: «Mīļā, tu taču esi galīgi pārsalusi, nāc paslēpot! Es tev iedošu savas slēpes, mums taču ir viens izmērs!»

«Nē, nē! Es nevaru! Es neprotu! Un kas tad bēbi pieskatīs?» drebošā balsī atbildu, bet šoreiz drebu ne jau aiz bailēm no iespējamās izgāšanās, bet aiz aukstuma. Saprotu, ka citas iespējas sasildīties nebūs, un esmu gatava riskēt. Bez neviena kritiena nokļūstu līdz slēpošanas trasei un vēroju, kā līksmi uz priekšu traucas bērni, kas augumā par mani vismaz divas reizes mazāki. «Paskaties uz mani, mammu, un dari tāpat kā es!» sauc meita. Un, par lielu pārsteigumu, man izdodas ne tikai noturēties taisni, bet arī tikt uz priekšu. Un, ziniet, tas ir forši, baigi forši! Pēc pusstundas jau esmu atguvusi normālu sejas krāsu un spēju sajust gan roku, gan kāju pirkstus. Es slēpoju! Esmu to izdarījusi! Un man patīk!

Kad esam nokļuvuši mājās un dzeram siltu kakao, meita laimīgi skatās uz mani un saka: «Tad rīt dosimies slidot, labi, mammu?»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+