Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Kad sākāt domāt par to, ka gribētos bērniņu?
Jautājums par to, vai stārķis vispār atlidos, aktualizējās pirms desmit gadiem. Dakteri nesolīja, ka tas notiks dabiskā ceļā, jo saskatīja daudz dažādu veselības problēmu – slinkas olnīcas, policistozes pazīmes… Kad to izdzirdēju, bija paliels kreņķis. Īpaši tāpēc, ka visas dzīvi svinošo apaļīgo dāmu problēmas sieviešu veselības jautājumos man bijušas vienmēr. Kad mēģināju visus procesus pastimulēt ar medikamentu palīdzību, vēl papildus iedzīvojos liekajā svarā.
Ja tev vairākas reizes pasaka, ka nekas nenotiek un, visticamāk, nenotiks, kādā brīdī vienkārši pārstāj domāt par to, ka gribētos bērniņu.
Kad mana laulība izčākstēja, bērnu jautājums kļuva aktuāls arvien mazāk. Es arī neesmu no tām sievietēm, kam par visām varītēm vajadzētu bērnus, lai gan sabiedrība uzdeva neērtos jautājumus un pārgudros ieteikumus par bērniem kā dzīves jēgu, nepieciešamību adoptēt un tamlīdzīgi. Gadiem strādāju skolā, kur visu laiku dzīvo mazu cilvēku pasaulē, – tas ir diezgan nogurdinoši un emocionāli piepildoši, pat ja tie fiziski nav tavi bērni.
Pēc laika manā dzīvē ienāca jaunas attiecības, taču šoreiz par stārķa plāniem nemaz nedomāju, lai arī beidzot man ir cilvēks, kuram tiešām var uzticēties. Tā mums sanāca tāds patīkams pārsteigums. Vai tiešām dakteriem, skolotājiem un politiķiem bērni mēdz pieteikties nejauši? Mēdz! Pirms tam biju apsaldējusi sejas trīszaru nervu un ārstējoties dzēru dažnedažādas zāles. Dīvainās izjūtas grūtniecības sākumā uztvēru kā ārstēšanās blakusparādības – domāju, ka esmu pārlietojusies antibiotikas vai apaukstējusies. Interesanti ir tas, ka tieši tobrīd pēc desmit skolā nostrādātiem gadiem biju nolēmusi mainīt savu dzīvi: pamācīties, varbūt padarīt ko citu, varbūt pamēģināt iegūt Fulbraita stipendiju, aizbraukt uz Ameriku. Citādi, trīs reizes kopā ar bērniem izdzīvojot mācību saturu, ir sajūta, ka tu jau vari darboties autopilotā. Šķita, ka viss, ko mācu, kļuvis banāls un neinteresants, tāpēc uz gadu vajadzētu aiziet prom. Lūdzu! Acīmredzot savu vēlmi, kā tieši šo aiziešanu esmu iztēlojusies, nebiju pietiekami precīzi formulējusi. (Smejas.)
Esat domājusi par to, kāpēc bērniņš tomēr pieteicās?
Skolotājas jau lielākoties pārtiek no kafijas un bulciņām. Neguļ… Daudzi domā, ka skolotājas pulksten trijos aiziet mājās un tad atpūšas. Muļķības! Skolotājs aiziet mājās un tad sāk strādāt īpaši intensīvi. Gatavošanās nākamās dienas stundām, darbu labošana… Dzīvesveids bija ārkārtīgi nepareizs.
Manuprāt, iespēju tikt pie bērna veicināja Dikāna diēta, ko pirms tam ievēroju. Tiklīdz sāku ēst citādi un mazliet vairāk gulēt, viss normalizējās.
Veģetārs dzīvesveids, plika dārzeņu ēšana nav domāta man. Es ar to netiktu galā. Bet šajā diētā gaļu varēja ēst, cik vien lien. Pateicoties diētai, kilogrami kusa diezgan ātri – samērā īsā laikā zaudēju padsmit kilogramu. Acīmredzot diēta ne tikai normalizēja svaru, bet arī visas ar sieviešu veselību saistītās problēmas.
Ko par jaunumiem sacīja tuvākie radi? Droši vien viņiem tas bija vislielākais pārsteigums.
Visi jau bija samierinājušies ar to, ka man bērnu nebūs. Arī mans dzīvesveids neliecināja, ka varētu notikt kaut kas tāds. Līdz ar to, kad jaunumus paziņoju ģimenei, bija vairāk panikas un asaru nekā svētlaimes. Kad bērns dzima, radi stresoja pat vairāk nekā es pati.
Visvairāk man žēl, ka to visu nepiedzīvoja mana mamma. Viņa nomira laikā, kad šķīru pirmo laulību un arī ar darbiem man īpaši neveicās.
Viņa nepieredzēja augšupeju, kad sākās popularitāte, saņēmu dažādas balvas un visbeidzot piedzima bērniņš. Mans tētis apprecējās otrreiz, tēva sieva ir brīnišķīga un arī puiku uztver kā savu mazbērnu. Taču man vienkārši trūkst mammas – gan emocionāli, gan fiziski. Turklāt pirms viņas nāves bijām diezgan attālinājušās, tāpēc to pārdzīvoju divtik. Tajā pašā laikā man gribas ticēt, ka viņa kā eņģelis mūs uzmana. Jo šobrīd viss notiek kaut kā pārlieku viegli. Kas zina – varbūt arī dēliņa atnākšana ir viņas iniciēta…
Kādas bija pazīmes, ka esat stāvoklī?
Nekādas! Vienkārši pārstāja manifestēties fizioloģiskie procesi. Arī grūtniecības laikā dzirdētās leģendas par marinētiem gurķīšiem vai saldumiem uz mani īsti neattiecās. Ne es slimoju, ne man bija švaka dūša. Vienīgi konjaciņu gribējās, un arī droši vien tāpēc, ka vienkārši nedrīkstēja. Man bija īsta parauggrūtniecība! Nu labi, uz beigām kājas sāka kļūt smagākas, bet tā jau notiek gandrīz visām. Mēs pat vasarā kopā ar Imantu krāvām malku. Ne jau tāpēc, ka ļoti vajadzēja, bet tāpēc, ka uznāca iedvesma. Vasaras karstākajā dienā… (Smejas.) Tā bija skaista vasara, jo bija auksti.
Tā kā vienmēr esmu bijusi apaļīga, to, ka esmu stāvoklī, kolēģi pamanīja tikai mēnesi, pirms aizgāju dekrētā.
Tie, kas pavasarī bija padzirdējuši, ka gaidu bērniņu, atnākot no vasaras atvaļinājuma un neredzot būtiskas apjoma izmaiņas, domāja – varbūt kaut kas nav sanācis – un baidījās pajautāt.
Vienīgais, kas mani biedēja, – ģenētisko analīžu rezultāti. Ārsti parasti baida: ja bērns piesakās četrdesmit gadu vecumā, var gadīties dažādi. Tobrīd man bija trīsdesmit deviņi gadi, tāpēc sapratu: šie draudi var attiekties arī uz mani. Teikšu, kā ir, – bijām nolēmuši, ka mums bērnu par visu varu nevajag. Tagad, kad zinu, cik tāds mazulis ir mīļš, jauks un pūkains, tik pragmatiski lietas vairs neuztveru. Bet tobrīd bija tā: ja būs pārlieku liels risks, tad nē, viss cauri. Kā jau sacīju, man netrūkst bērnu visapkārt. Man ir arī trīs krustbērni, no kuriem vecākais jau ir bārdains onkulis, kurš tūlīt beigs augstskolu, un vēl divas mīļas māsasmeitas. Pašas bērns man nebija milzīgs dzīves jēgas deficīts, pat tad, kad viņš pieteicās, lāgā nespēju noticēt, ka tas attiecas uz mani, tāpēc nedramatizēju situāciju. Risks, protams, parādījās, jo bija divi būtiski riska faktori: vecums un liekais svars. Tomēr izmaiņas nebija tik krasas, lai sāktu domāt, ka nepieciešamas vēl kādas papildu analīzes vai gaidāmas kādas būtiskas problēmas.
Par dzemdībām gan izsakāties ne visai pozitīvi – tās neesot rosinājušas vēlmi laist pasaulē vēl kādu bērniņu…
Ironisku smīniņu man izraisīja ultrasonogrāfijas speciālista noteiktais dzemdību datums. Man tika paziņots, ka bērns dzims Ziemassvētkos, taču man ar šiem svētkiem ir diezgan pretrunīgas attiecības. Neteikšu, ka tos neciešu, bet apmēram uz to pusi ir. Visiem cilvēkiem, kas ir laimīgi, kalendārie svētki dod papildu iespēju justies lieliski. Bet tie, kas ir mazliet sarkastiskāki, ironiskāki vai citādi, – viņiem svētku reizēs piespiedu kārtā jāpriecājas par to, kas prieku nemaz neizraisa. Taču arī tas ir nokārtots: acīmredzot šie svētki man turpmāk tomēr raisīs prieku, jo dēls piedzima noteiktajā datumā – 25. decembrī. Pulksten septiņos no rīta bija lielais plukšķ, un process sākās.
Varu teikt godīgi: nozare, kas ņemas par un ap dzemdībām, uz mana rēķina nenopelnīja ne centa. Dūlas, PEP mammas, pareiza elpošana, pareizi staipīt rociņas, kājiņas… Atsaucīgo māmiņu forumi, cāļi… Es par to smaidu, lai neteiktu – smīnu. Nespēju mierīgi noklausīties lekciju, kurā ir vairāk nekā viens deminutīvs. Ja man rodas jautājumi, es uzdodu tos dakterim, nevis pašpasludinātiem profesionāļiem. Nav tā, ka es neinteresējos par bērnu attīstību, ratiņu modi vai tamlīdzīgiem jautājumiem. Bet man nepatīk, ka informācija bieži vien tiek pasniegta absolūti neintelektuālā veidā. Nevaru izturēt plašām ļaužu masām orientētu apmācību, kas nav ar labu pedagoģisko, zinātnisko vai tamlīdzīgu bāzi. Mans intelekts prasa intelektuālu apmācību. Līdz ar to neapmeklēju ne pirmsdzemdību kursus, ne kādas citas lekcijas. Jā, kaut ko darot pirmo reizi, trūkst zināšanu, nav informācijas, kas notiks tālāk. Kādā brīdī dzemdību procesā es vienkārši rupji lamājos, nevis elpoju dažādos metafiziskos veidos. Bet, ja man ar šo procesu bija vieglāk tikt galā lamājoties, kāpēc ne?
Tomēr nevienai neiesaku dzemdēt svētkos. Kāpēc? To, ka nav kaut kas kārtībā, mediķi saprata tikai trīsdesmit trīs stundas pēc ūdeņu noiešanas.
Kontrakcijas gan bija, bet neizteiksmīgas, līdz ar to process nevirzījās uz priekšu. Šobrīd valda apsēstība ar to, ka vajag dzemdēt dabiski. Līdz ar to visas šīs stundas ārsti cerēja, ka es varēšu dzemdēt pati, bet tas nenotika…
Svētku dienās nebija pieejama ultrasonogrāfija, tāpēc līdz pašām dzemdībām neviens nebija informēts, ka bērnam divreiz cieši aptinusies nabassaite. Kad beidzot visā šajā procesā iejaucās ķirurgs, man piecpadsmit minūšu laikā bija jābūt gatavai ārkārtas ķeizargriezienam. Izrādījās, ka bērna sirdstoņi vairs nav regulāri, un, veicot bērnam kādu specifisku pārbaudi, tika arī konstatēts – viņam trūkst skābekļa. Taču to visu konstatēja tikai tāpēc, ka man pēkšņi un ļoti strauji paaugstinājās asinsspiediens. Un labi, ka tā notika. Ja nebūtu augstā asinsspiediena, mani būtu aizsūtījuši mājās gaidīt īstās kontrakcijas. Un kas tad notiktu ar mums abiem?
No ķeizargrieziena atceros anestezioloģi, kas bija mācījusies skolā, kurā strādāju. Tā kā mans asinsspiediens tuvojās diviem simtiem, bija nepieciešams novērst manu uzmanību, izdarīt tā, lai no uztraukuma tas nepaaugstinātos vēl vairāk. Nebiju gatava ķeizargriezienam, biju diezgan pārbijusies, un tad gan ar visu savu skepsi sāku skaitīt litānijas.
Vai pirmo dzemdību pieredze mani iedvesmo vēl gribēt bērnus? Nē, neiedvesmo.
Nav tā, ka esmu kategoriski pateikusi – nē, man bērnu vairs nebūs. Bet vai pieredzētais man ļauj un liek ticēt medicīnai? Nē. Jāpiebilst – to, ka bērns bija sapinies nabassaitē, man neviens tā arī nepateica. To uzzināju tikai pēc laika, kad tiku sūtīta pēcdzemdību apgaitā. Tad arī savā kartē izlasīju, ka man bijušas visas iepriekšminētās komplikācijas. Izrādās, Rīgas Dzemdību namā joprojām ir izteiktas problēmas ar komunikāciju.
Viena no jauno māmiņu aktuālākajām problēmām parasti ir zīdīšana.
Tā kā bija svētku dienas, arī bērnu ārsts pieslēdzās vien aptuveni trešajā dienā pēc dēliņa piedzimšanas. Māsiņas tikai ienāca, konstatēja, ka bērns guļ, pavirši un visai maz ieinteresēti sniedza pāris ieteikumus par zīdīšanu. Dēliņš nogulēja gandrīz visu nākamo dienu pēc dzemdībām. Tikai pēc tam atklājās, ka piena ir par maz, analīzes grupu atšķirības dēļ nav labas, ka bērnu jāsāk piebarot mākslīgi. Un nevienam jau neienāk prātā paskaidrot, ka sava piena mammai vēl lāgā nav un bērnam kaut kā trūkst. Lūk, tādas mazās detaļas neļauj paļauties uz mediķiem! Nezinu arī, kāpēc man no ciemiņiem, nevis no mediķiem bija jāuzzina, ka vajadzīga fiksējošā josta. Kad tā tika sagādāta, beidzot varēju normāli piecelties no gultas un kustēties.
Bet vēlāk ar zīdīšanu vairs nebija nekādu problēmu. Baroju dēlu ar krūti vienpadsmit mēnešu, un aptuveni no pusgada sākām piebarošanu. Atceros, tieši tobrīd notika Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, bet Latgalē, nevis Rīgā. Bija ilgi braucieni un pārbraucieni, piemēram, uz Preiļiem. No rīta aizbraucu, viss ir kārtībā. Es mierīga, bērns palicis mājās kopā ar tēti. Bet Preiļos ieraugu sievieti ar zīdaini. Un ko saka manas krūtis? Pabaro cilvēku! Kad pārbraucu, šķita – krūšu vietā ir ķieģeļi.
Pēc tā, kā mums gāja sākumā, labprāt būtu zīdījusi dēlu ilgāk. Imunitātes dēļ. Bet kādā brīdī mazais konstatēja, ka gaļa garšo labāk nekā jebkas cits. Tad vēl pāris nakšu dēliņš nogulēja vispār bez mošanās un tā galu galā vispār atteicās no krūts.
Runājot par imunitāti, labi redzēju, cik ļoti mātes piens to tomēr uztur. Tiklīdz piens beidzās, dēls saslima.
Braucām vienā mašīnā ar slimu bērnu, un manam tūlīt pielipa gan laringīts, gan iesnas, tā neilgi pirms savas pirmās dzimšanas dienas viņš paguva paviesoties slimnīcā. Ilgi tur nebijām, bet sapratu – jābrauc ir. Bērns tik tikko varēja paelpot, bet priekšā garie svētki, un slimnīca bija vienīgā vieta, kur varēja tikt pie daktera. Pēc ārsta ieteikuma nopirkām visus nepieciešamos medikamentus, inhalāciju aparātu, mazliet padarbojāmies, un viss bija labi. Jāatzīst gan – kad tavs bērns pirmoreiz saaukstējas, tas ir diezgan emocionāls piedzīvojums. Visu gadu viņam nekaitēja nekas – nebija bezmiega nakšu, kolikas nemocīja. Dēls tika barots ar krūti pēc pieprasījuma, un tūlīt pēc ēšanas viņš pagriezās uz sāniņa un saldi čučēja. Zombija dzīves elementu manā ikdienā nebija. Viss gāja tik elementāri, ka dzīvesbiedrs jau sāka mani apcelt – ko tad es tikai ar bērnu ņemos, varbūt es varētu uzrakstīt disertāciju…
Pieminējāt, ka pret veselības lietām izturaties racionāli.
Jā, mēs esam ļoti racionāli – dēls pēc vakcinēšanas kalendāra ir sapotēts pret visu, pret ko vajag. Man ir kategoriska nostāja – publiskie dārziņi drīkst būt pieejami tikai pēc visām potēm. Ja vecākiem ir uzskati – nē, nepotēšu, tās ir svešas olbaltumvielas –, lūdzu, dibini savu dārziņu un dari, ko vēlies! Ja tev ir specifiski uzskati, neapdraudi citus! Nedod Dievs, kāds kādam kaut ko pielipinās! Es pati bērnībā pārslimoju visas iespējamās bērnu slimības – ja medicīna ir gājusi tik tālu, lai tas vairs nebūtu jāpiedzīvo, tad sapotē bērnu, un miers. Jā, var gadīties, ka tu būsi viens no cik tur tūkstošiem, kam pēc potes parādās saasināta reakcija… Žēl. Bet tāpēc, ka tā, iespējams, varētu notikt, nevajag kļūt par dīvainu ideju adeptiem.
Attieksmē pret bērniem man nepatīk nezinātniskums. Palasu atsaucīgo māmiņu forumus un varu kļūt vai traka no atsevišķu sieviešu stulbuma līmeņa.
Vienīgā viņu argumentācija parasti ir es kā māte. Tu kā māte raksti ar tik daudzām kļūdām, ka skaidrs – pat pamatskolas vielu neesi apguvusi pietiekami labi. Tad par kādiem ieteikumiem mēs varam runāt?! Progress taču ir devis diezgan drošu izejas pozīciju – nu nespēlējies ar likteni! Nevajag vienkāršot un par rotaļu padarīt visu pasaulē. Tajā skaitā izglītību. Esmu diezgan skeptiska arī pret reformām, kas izglītību grib padarīt par vienu vienīgu rotaļāšanos. Mani tracina pašpasludināti eksperti, sākot ar dūlām, beidzot ar izglītības ekspertiem. Visu, kas ir akadēmisks un klasisks, mēs noliksim malā, un kas tālāk? Es negribu, lai mans bērns būtu eksperimentu trusītis.
Jāteic gan, ka mums ir paveicies – visu šo laiku nav bijis nekādu problēmu. Pēc potēm nav bijušas īpašas reakcijas vai čīkstēšanas, zobi nāk mierīgi un pakāpeniski, šobrīd jau ir trīspadsmit. Bērns visu laiku rāpo apkārt basām kājām (mazais nevar ciest zeķes) un kopā ar kaķi dzīvojas pa grīdu. Tur ir smiltis, spalvas, viss iespējamais. Varbūt tieši tas palīdz stiprināt imunitāti.
Sacījāt – ja zinātu, cik bērns ir mīļš un maigs… Vai mātes mīlestība uzplaukst pēkšņi?
Daudzas tik tēlaini apraksta bērna pirmās kustības vēderā un mātes izjūtas, kas tai brīdī mostas… Es ilgi nejutu neko! Esmu tik resna, ka pirmās kustības sajutu ļoti vēlu. Nejutos arī īpašāka, izredzētāka tikai tāpēc, ka gaidu bērnu.
Pieļauju, ja notiek lēna dzimšana, viss ir citādi. Bet mūsu gadījumā bija viens mirklis, un bērns jau no vēderā ārā. Kad dēls piedzima, viņu tikai uz sekundi pielika man klāt un tad aiznesa prom. Saviļņojums par to, ka ir bērns, plešas plašāk ļoti pakāpeniski. Tagad jau ir tā, ka naktī neapzināti pamostos, lai paklausītos, kā viņš elpo. Bet visforšākie ir rīti. Mēs visi esam pūčuki – vēlu ejam gulēt un vēlu ceļamies. Dēls parasti pieceļas pirmais un no savas gultas ieveļas mūsējā. Seko draudzēšanās, lēna čunčināšanās… Lūk, tās ir tiešām kolosālas izjūtas!
Bet mūsu dēls vispār ir smaidīgs un draudzīgs. Tā kā nevaru turēties pa gabalu no skolas, gan grūtniecības laikā, gan pēc bērna dzimšanas pie manis nāca skolēni, kurus konsultēju pētniecisko darbu tapšanā. Novēroju, ka mazais ļoti labprāt koķetē ar lielajām meitenēm. Gadījušās arī mazliet komiskas situācijas. Piemēram, vadīju zinātniski pētniecisko darbu, un pie manis uz konsultāciju ieradās sveši puiši, kas no Pārdaugavas speciāli braukuši uz Mežciemu, kur dzīvoju. Konsultācija rit pilnā sparā, kad dēliņam pēkšņi sagribas ēst. Tā kā dzīvoju vienistabas dzīvoklī, teicu puikām – saprotu, cik traumējoši var būt redzēt savas skolotājas pupu, bet… Vai nu tagad jums jāiet prom un šī tikšanās faktiski nebūs notikusi, vai nu es tagad pabarošu bērnu un būs miers. Vienojāmies, ka puiši tomēr paliks. Aizgāju mazliet maliņā, bērns karājās pie pupa, un es tikmēr ar sarkano pildspalvu laboju darbu. Beigās viss bija kārtībā – puisis dabūja valstī pirmo vietu literatūrā.
Populārākie raksti
Reti kurās ģimenēs nenotiek strīds par bērna vārdu…
Pirmā vienošanās, kas mums bija, – ja būs meita, vārdu domāšu es, ja dēls – arī bērna tēvam būs teikšana. Piedzima dēls, tāpēc realizējās otrais variants. Tā kā bērna tēvs ir no Kurzemes, bet es no Latgales, izpratne par to, kurš ir normāls vārds, atšķiras. Es uzstāju, ka gribu, lai bērnam ir mana vectēva vārds Eduards, savukārt mans dzīvesbiedrs Imants vēlējās ielikt sava drauga vārdu Vents. Līdz ar to mūsu puikam ir divi vārdi – Vents Eduards. Pretenzijas mēģināja izteikt arī mans tēvs, kurš savulaik sapņoja, ka viņam būs dēls Dzintars. Šis variants gan uzreiz kategoriski tika noraidīts. Tagad ir tā, ka vieni radi bērnu dēvē vienā vārdā, otri – citā. Savukārt novērojumi liecina, ka vislabāk dēls atsaucas uz vārdu puika vai tuttī. (Smejas.)
Kad pirmais bērniņš jau paaudzies, parasti visi apvaicājas, vai tad drīzumā nav iecerēts vēl viens…
Visgrūtāk, manuprāt, saņemties otrajam bērnam. Ja pirmais bērns ir gaidīts un mamma maksājusi nodokļus, dzīve nesagādā grūtības. Māmiņalga ir pieklājīga, pat lielāka, nekā bijusi alga. Tu dzīvo rāmu dzīvi, pierodi, ka tev kontā iekrīt nauda, un tad pēkšņi tas viss beidzas. Tu kādā brīdī saproti – jāatgriežas darbā. Bet kā? Pēc idejas man rudenī būtu jāatgriežas skolā un jāturpina skolotājas darbs. Bet… dēlam tad būs tikai pusotra gadiņa. Dārziņa nav, bet, pat ja būtu, es negribētu tik mazu laist dārziņā.
Lai tu būtu labs, rezultatīvs skolotājs, ir jāziedo ļoti daudz laika. Ja tev bērnu nav, tu par to vispār nedomā. Bet brīdī, kad tev ir bērns, saproti – jālaupa laiks savam bērnam, lai cīnītos ar citu vecāku bērniem… Skolotājs nevar novilkt robežu un strādāt tik un tik stundu. Ja gribi sasniegt rezultātus, īpaši Rīgas lielajās skolās, tad tu ar tumsu ieej skolā un ar tumsu no tās iznāc.
Bet arī nestrādāt nevari, jo līdzekļus taču vajag! Un no pusslodzītes saņemties nākamajiem bērniem būtu vēl trakāk. Tāpēc nesaprotu pašnodarbinātās, mikrouzņēmumu mammas… Man tagad ir trauksme par to, kā turpināt profesionālo karjeru. Labi, man ir arī darbs domē un citi projekti. Bet kā, nenodarot pāri savam bērnam, dzīvot un izdzīvot skolotājai, kurai nav citu ienākumu kā vien darbs skolā? Mēs varam rakstīt demogrāfijas veicināšanas plānus, cik vien gribam, bet, kamēr netiks nodrošināta droša pāreja no viena bērna pie nākamā, situācija neuzlabosies. Jā, bērns ir mīlestības pilna, lieliska būtne, kas dod dzīvei jēgu. Tajā pašā laikā bērns nozīmē ienākumu līmeņa kritumu. Gribam pašaizliedzīgas daudzbērnu ģimenes, bet, ja vien dzīvesbiedrs nav uzņēmējs vai ministrs, tas nav iespējams.
Taču bez skolas un, galvenais, skolēniem arī laikam nevaru… Kas tad bija mani pirmie ciemiņi? Ne jau radinieki! Mana skolniece, kura draudzējas ar citu manu skolēnu. Brīdī, kad ļoti karstajā Dzemdību namā planēju gandrīz vai apakšveļā, palātā ienāca viņi ar ziediem un milzīgu mīksto mantu rokās, jo pēc ieraksta tviterī esot sapratuši, ka var nākt apsveikt… Ko skolotājs vēl vairāk var vēlēties! Ir tik forši, ka mani skolēni ada manam bērnam zeķītes, velta sirsnīgus vārdus…
Un kā ar iedvesmu? Vai, dēla iedvesmota, taps vēl kāda grāmata?
Ļoti dīvaini ir tas, ka kopš bērna piedzimšanas vairs nerakstu dzeju. Nevaru parakstīt… Jā, varu uzrakstīt zinātnisko darbu vai ko tamlīdzīgu. Bet manī nav emociju sērīgiem dzejoļiem, manī nav pietiekami daudz nelaimīguma, lai rakstītu kvalitatīvu tekstu. Apbrīnoju tos, kas var rakstīt bērnu dzeju, – Inese Zandere, Ērika Bērziņa… Es to nevaru. Smīdinu bērnu, stāstīdama par zaķīšiem, kaķīšiem, bet tie nav kvalitatīvi, augstvērtīgi teksti, kurus es varētu atļauties publicēt. Kritiķis, kas manī, nav pazaudējis prātu, bet dzejnieks gan šobrīd ir mazliet iestrēdzis. (Smejas.)
Intervija publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada martā.
