Dziedātāja Dināra Rudāne: «Pēc dzemdībām vairs nesapratu, kas ar mani notiek»

Intervija
Agnese Meiere
Agnese Meiere
17. maijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Dziedātāja Dināra Rudāne un viņas dzīvesbiedrs mūziķis Edvīns Ozols 2018. gada 14. septembrī sagaidīja pasaulē nākam savu meitiņu Miriam Amiru. Izsapņotās dabiskās dzemdības beidzās ar ķeizargriezienu un tūkstoš dažādu pārdzīvojumu. Taču nu Dināra izbauda laiku ar ģimeni un mācās arvien jaunas lietas, lai iepriecinātu savējos.

Tev ir grūti nosēdēt mierā, nepieciešama nemitīga kustība.

Jā, tā ir. Gan pirms dzemdībām, gan pēc tam mana pašsajūta to ļāva. Līdz pat astotajam grūtniecības mēnesim apmeklēju boksa treniņus, bet līdz devītā mēneša sākumam kāpu uz skatuves un dziedāju. Būtu varējusi vēl ilgāk, bet jau laikus biju atcēlusi visus koncertus. Vienīgās grūtības bērniņa gaidīšanas laikā bija pagājušās vasaras lielais karstums, taču tas skāra ne tikai mani. Sēdēju, aptinusies ar slapjiem dvieļiem, bet citādi viss bija ideāli.

Grūtniecības laikā, iespējams, jutos tik labi, jo regulāri sportoju. Taču dzemdību laikā mana sportiskā forma diemžēl nepalīdzēja nekādi. Ir fizioloģiskas īpatnības, procesi, kas tam vienkārši neļāva notikt dabiski, lai cik trenēta un labā formā es būtu. Lai gan dzemdības sākās precīzi tajā dienā, kad bija noteikusi daktere, izrādījās – meitiņa ir par lielu, lai piedzimtu dabiski. Paldies Dievam, ka mūsdienās ir tāds ķeizargrieziens, citādi būtu jāizvēlas, kura dzīvos – es vai viņa…

Godīgi sakot, zināma nojauta par to, ka nebūs kaut kas labi, man jau bija. Šķita, viss rit tik gludi, ka tā vienkārši nevar būt.

Un nebija jau arī…

Jā, diemžēl. Biju izgājusi dzemdību sagatavošanas kursus, atsevišķi arī elpošanas kursus, taču arī tie man nepalīdzēja. Vienkārši kādā brīdī sapratu, ka pati nevaru piedzemdēt, un viss. Tiklīdz sākās dzemdības – tas notika pulksten desmitos no rīta –, kontrakcijas bija ik pa minūtei. Un tā līdz pat pulksten pieciem pēcpusdienā, kad beidzot saņēmu epidurālo anestēziju. Lai gan, tāpat kā daudzas citas, biju izlēmusi par labu dabiskām dzemdībām bez atsāpināšanas… Kad sāpes beidzot rimās, mazliet ieēdu, pagulēju, atguvu spēkus, taču pēc kāda laika atkal sākās lielas sāpes. Kopumā saņēmu četras anestēzijas.

Un tikai nākamās dienas pulksten desmitos man beidzot atļāva spiest. Bet… nekas nesanāca! No desmitiem līdz pulksten vieniem katras trīsdesmit sekundes mēģināju spiest, bet – nekā… Ārsti, protams, nevar zināt, vai tu esi vienkārši neizturīga vai nevari tāpēc, ka nevari. Un, lai gan vienmēr esmu bijusi ļoti izturīga un noturīga arī pret sāpēm, šī bija reize, kad sapratu – vairs nevaru izturēt.

Ar vīru bijām vienojušies, ka viņš nenāks dzemdību zālē, bet, redzot, kas ar mani notiek, Edvīns paziņoja – es tevi neatstāšu. Par to esmu viņam ļoti pateicīga, jo vīrs man tiešām ļoti palīdzēja. Viņš, piemēram, turēja manas kājas, lai es neskrietu prom.

Brīdī, kad sapratu – es nevarēšu piedzemdēt un arī vairs nespēju izturēt nežēlīgās sāpes –, gribēju izlēkt pa atvērto logu. Vienīgais, kas mani atturēja, bija apziņa, ka manī ir bērns.

Zinu, ka skan muļķīgi, taču biju absolūtā izmisumā un spēku izsīkumā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds no mediķiem pateica – ķeizargriezienam jau ir par vēlu. Nezinu, varbūt tas bija veids, kā likt man sakopot spēkus, bet man to vairs vienkārši nebija. Tagad domāju – briesmīgās izjūtas droši vien bija veids, kā ķermenis jau laikus signalizēja, ka nevarēs tikt galā ar šo darbu. Diemžēl ne es pati, ne mediķi nemācējām šo signālu laikus saklausīt.

Tad tika pieņemts lēmums par ķeizargriezienu?

Jā. Lai gan man no epidurālās anestēzijas viena kāja bija tikpat kā nejutīga, kad ārsts to paziņoja, burtiski nolēcu no dzemdību galda un pati skriešus metos uz operāciju zāli – iepriekš jau biju redzējusi, kur tā atrodas. Bija jāsagaida, kad man nomainīs drēbes operācijai un iesēdinās ratiņkrēslā, – bija jānobrauc tikai 30 metri, bet tās bija ilgākās pāris minūtes manā mūžā. Pa ceļam sākās kārtējā kontrakcija, un es kliedzu… Iepriekš man šķita – nu kā dzemdībās var kliegt, vai tad tiešām nevar saņemties? Nē, nevar…

Mums paveicās – ilgās dzemdības nebija kaitējušas meitiņas veselībai, un drīz vien jau sastapāmies ar viņu. Protams, pēc ķeizargrieziena ir nepatīkamas visas tās caurulītes, katetri. Taču tas viss nebija nekas salīdzinājumā ar hormonu vētrām, kas mani piemeklēja pēc dzemdībām. Turklāt jau pāris stundu pēc ķeizargrieziena cēlos un bez jebkādas čīkstēšanas sāku staigāt. Tas man savā ziņā radīja atvieglojumu – pārliecību, ka pati dzemdēt nespēju nevis tāpēc, ka esmu sliktā formā, bet tāpēc, ka ķermenis to vienkārši nespēja.

Runāji par hormonu vētrām. Ko pārdzīvoji to dēļ?

Par grūtniecību parasti saka, cik tas ir sarežģīti. Man viss notika pretēji. Grūtniecība bija absolūti ideāla, reizēm pat aizmirsu, ka esmu stāvoklī, bet pēc dzemdībām vairs nesapratu, kas ar mani notiek. Šķita, ka netieku galā ne ar sevi, ne ar bērnu.

Piedzīvoju depresiju, sajūtu, ka ir slikti, ka esmu nesmuka, resna un sliktākā mamma pasaulē. Trakākais, ka tobrīd tu patiešām esi pārliecināta, ka viss ir tik slikti.

Tev pat uz sekundi neienāk prātā, ka hormoni pēc dzemdībām vienkārši satrakojušies. Iepriekš biju pārliecināta, ka ar mani tādas lietas nekad nenotiks, bet… notika. Kad piedzimst bērniņš, ir tik daudz nezināmā un nesaprotamā, taču neviens par to sevišķi nerunā, un tas iedzen vēl lielākā depresijā.

Piemēram, bērniņš raud, un tu nesaproti, kāpēc. Nespēj saprast, kā palīdzēt bērnam, jo viņš taču nevar pateikt, kas kait. Tagad, protams, saprotu, ka jaundzimušam bērniņam, kamēr viņš iejūtas šajā pasaulē, ir diskomforts. Tolaik šķita, ka meitiņa ir slima, bet neviens to neredz un nesaprot. Ja meitiņa miegā noraustījās vai kaut kā ne tā pakustējās, prātā uzreiz šāvās visstulbākās domas par dažādām slimībām, defektiem. Ja man blakus nebūtu Edvīna, droši vien jau būtu trakomājā…

Otrkārt – zīdīšana. Pirmās dienas pēc ķeizargrieziena man nebija piena. Tas radīja milzīgu stresu. Raudādama žēlojos vīram: nevarēju pati piedzemdēt un tagad nevaru arī pabarot, esmu slikta māte. Tiesa, piektajā dienā pēc ķeizargrieziena piens beidzot parādījās, turklāt tik daudz, ka varētu pabarot visu Ķengaragu! (Smejas.) Vēl viena problēma ar zīdīšanu bija tā, ka bērns bija jābaro ik pēc divām stundām, vismaz ārsti tā lika. Meitiņa guļ, mēs viņu modinām. Meitiņa negrib celties, nav pamodināma. Kad beidzot pamostas, tad atkal nevar nolikt gulēt…

Tāpat ar kolikām – bērni dzimuši gadsimtiem ilgi, bet mūsu laikos nezina, kā ar tām tikt galā. Nezina pat, vai tādas kolikas vispār ir. Mēģina tā un šā, bet nekā… Nu tad jāpamēģina citādi! Man, piemēram, palīdzēja diļļu ūdens. Arī tas, ka vienkārši nomierinājos. Edvīns jau iepriekš sacīja: nestreso, tavs stress nonāk pienā, tāpēc meitiņa raud. Taču es viņu nedzirdēju. Tikai pēc kādas nedēļas man tas beidzot pielēca pašai, un tas tiešām darbojās. Piespiedu sevi nomierināties, netrakot, un arī meitiņa uzreiz kļuva mierīgāka.

Jau pēc hormonu vētrām noskatījos ukraiņu pediatra Komarovska lekciju, kur viņš tieši runā par to, kā sievieti ietekmē hormonālās izmaiņas pēc dzemdībām. Viņš burtiski teikumu pēc teikuma citēja manis sacīto, tikai tad sapratu – tā ir visām sievietēm. Mēs visas tā jūtamies! Tikai kāpēc neviens nepastāsta iepriekš, ka tā būs?

Ja ko tādu būtu dzirdējusi iepriekš, noteikti pazītu simptomus un man būtu vieglāk. Tāpēc tagad ne tikai nekaunos, bet arī vēlos runāt par šo tēmu – gribu palīdzēt citām sievietēm, kas piedzīvo to pašu.

Jutos ļoti vainīga par ķeizargriezienu, par to, ka neesmu dzemdējusi pati. Cik nav dzirdēts, ka ķeizargrieziena bērni esot citādi nekā dabiskajās dzemdībās dzimušie. Taču pediatrs apgāza arī šo mītu. Viņš esot nostrādājis par bērnu ārstu pusi mūža, bet vēl nekad neesot redzējis atšķirību starp dabiski dzimušu mazuli un tādu, kas dzimis ķeizargriezienā. To atšķirt neesot iespējams! Komarovskis runāja arī par krūts barošanu – tas, ka bērniņš ēdis mātes pienu, nenozīmē, ka viņš būs veselāks nekā tas, kurš barots ar maisījumu.

Tā ka paldies dakterim Komarovskim, bet vislielākais paldies manam vīram Edvīnam! Kad hormoni kārtējo reizi satrakojās un es netiku galā ar sevi, viņš paņēma bērnu un vienkārši gāja uz otru istabu, ļaujot man pabūt vienai.

Atceries pirmo tikšanos ar meitiņu?

Protams! Viņu izcēla no vēdera un uz mazu brītiņu uzlika man uz krūtīm. Es gan biju tik pārgurusi, ka nespēju pat acis pagriezt uz meitiņas pusi. Filmās biju redzējusi un grāmatās lasījusi par bezgalīgo mātes mīlestību, kas pārņem, ieraugot tikko dzimušo bērniņu. Es šādas izjūtas nepiedzīvoju.

Nebija nekāda mīlestības viļņa, kas mani gāztu no kājām. Drīzāk tāda dzīvnieciska atbildība: ka tu zini – bez tevis šī mazā radībiņa neizdzīvos!

Varbūt ķeizargrieziena laikā vienkārši neizstrādājas visi tie hormoni, kas dabiskās dzemdībās? Taču ar katru dienu arvien vairāk piedzīvoju, cik forši būt mammai. Man vēl arvien šķiet brīnumaini, kā no šūniņām var rasties cilvēks. Augt, attīstīties. Brīnumaini šķiet nevis tas, ka esmu mamma, bet tas, ka man katru dienu ir iespēja būt blakus un vērot, kā aug un veidojas jauns cilvēks. Lūk, tas ir brīnums!

Toreiz slimnīcā pēc ķeizargrieziena pie meitiņas tiku vien četras stundas pēc operācijas. Kā man vilkās laiks! Šķita – mazliet pagulēšu, tad ies ātrāk. Aizveru acis, mazliet iemiegu, atkal paveru acis, bet pagājušas tikai piecas vai desmit minūtes… Taču man bija mierīgs prāts, jo kopā ar meitiņu bija Edvīns.

Par laimi, slimnīcā mūs ilgi neturēja, tikai vienu dienu ilgāk nekā parasti, lai pārliecinātos, vai meitiņai pēc smagajām dzemdībām viss kārtībā. Starp citu, izrakstīšanās no slimnīcas bija vēl viena vilšanās. Mēs visi tādi sapucējušies, priecīgi. Jau iepriekš biju sagatavojusi svētku drēbes gan sev, gan vīram, gan bērniņam. Bet tur vienkārši iespiež tev rokās papīrus, un – ej! Mamma atcerējās, kā tas notika laikā, kad dzimu es, – visi pie dzemdību nama fotografējušies, dakteri iznākuši pavadīt…

Kā atceries pirmo laiku mājās?

Jau minēju par visiem kreņķiem ar barošanu un kolikām. Sarūgtināja arī bērnu daktere. Viņa atnāca, pavirši apskatīja meitiņu, un viss. Tikai pēc tam, kad vaicāju, ko darīt ar nabiņu, viņa lika izģērbt bērnu un apskatīja. Man bija tūkstoš jautājumu, taču tie tika uztverti ar tādu attieksmi, it kā es būtu muļķe.

Mīļie dakteri, lūdzu, saprotiet – daudzām mammām tas ir pirmais bērniņš. Mēs esam izmisumā un neziņā, mums gribas kaut mazliet iejūtības.

Arī vēlāk poliklīnikā – atnākam ar mēnesi vecu mazuli, bet tur stundām jāsēž rindā. Un tas laikā, kad jau sākusies vīrusu sezona… Man tomēr tas nešķiet normāli.

Draudzene man ieteica sava bērna dakteri Sarmu Gaveiku. Viņa ar mani, pilnīgi svešu cilvēku, pusstundu runāja pa telefonu. Mierināja, atbildēja uz neskaitāmiem jautājumiem, visu izskaidroja. Nu kāpēc tā nevarētu arī citi ārsti?

Visiem vecākiem gribu ieteikt: ja vien ir iespēja, uzaiciniet uz mājām fizioterapeitu! Pirmkārt, viņš parāda, kā pareizi jāņem bērniņš, kā jāgulda. Tieši no fizioterapeita uzzināju, ka zīdainim nav jāvelk rokās cimdiņi, jo viņš iepazīst pasauli caur pieskārienu. Bet kā es to varēju zināt? Tāpat fizioterapeits ieteica bērniņu labāk likt lielajā vannā, jo bērns dabiski iemācās aizturēt elpu, neaizrīties. Pēc vingrošanas ar fizioterapeitu meitiņa labi guļ. Man nebija problēmu nolikt viņu savā gultiņā – meitiņai tur patīk, esam izgulējušies gan mēs, gan mazā.

Foto: Ieva Andersone
Foto: Ieva Andersone

Kā meitiņai izvēlējāties vārdu?

Jau mūsu draudzības sākumā Edvīns man vienkārši kādu dienu pateica – mums būs meita un viņu sauks Miriam. Viņš visu zināja iepriekš! Protams, biju ļoti pārsteigta, bet smejoties teicu: «Jā, labi.» Sākumā, iespējams, uztvēru to kā joku. Bet, kad pieteicās bērniņš un mēs abi devāmies uz pirmo ultrasonogrāfiju, jau biju noticējusi Edvīna pareģojumam un ārsta teikto: «Jums būs meitiņa,» uztvēru tikai kā apstiprinājumu viņa sacītajam.

Šķiet, beidzot esmu noticējusi tam, cik liela nozīme dzīvē ir intuīcijai. Reizēm šķiet – tā var pateikt kaut ko priekšā tikai filmās un grāmatās, bet tā nav. Edvīna sacītais pierāda – intuīcija darbojas. Pusgada laikā, kopš mūsu ģimenē ienācis bērniņš, arī es mācos ieklausīties un, galvenais, ticēt savai intuīcijai. Var jau lasīt internetā un ieklausīties dažādos padomos, kā bērnam būs labāk. Bet, ja jūtu – nē, vajag darīt pavisam citādi –, ir jātic un jāklausa sev. Es tiešām zinu labāk! Pat ja kļūdīšos, tā vismaz būs mana kļūda, nevis kaut kur saklausīta vai izlasīta internetā.

Turklāt viedokļi ir tik dažādi, tik grūti saprast, kam ir taisnība un kam nav. Piemēram, runājot par krūts barošanu, kāds ārsts man sacīja – noteikti jāatslauc piens, citādi tas uzkrāsies un krūtis būs kā akmeņi. Cits paskaidroja, ka nekādā gadījumā nevajag atslaukt, jo tas tikai vairos pienu. Nu kā lai zina, kam ticēt? Atliek paļauties uz intuīciju. Slimnīcā man sacīja, ka bērnu nekādā gadījumā nedrīkst tīt autiņā. Taču intuīcija teica, ka vajag. Un tikai tad, kad to izdarīju, meitiņa spēja mierīgi gulēt, citādi, kustinot rociņas, regulāri pati sevi uzmodināja.

Atgriežoties pie meitiņas vārda – tā kā daļēji esmu tatāriete, loģiski, ka esmu musulmane. Vienmēr esmu zinājusi, ka savam bērnam gribēšu musulmaņu vārdu. Atzīšos gan, ka sevišķi neievēroju musulmaņu tradīcijas, tikai dažas. Tomēr ģimenes tradīcija likt bērniem musulmaņu vārdus gan man šķiet ļoti īpaša. Manam brālēnam ir vārds, kas man ļoti patīk, – Amīrs. Biju nolēmusi – ja man būs dēls, saukšu šajā vārdā. Tā kā piepildījās Edvīna pareģojums un mums piedzima meitiņa, ielikām viņai abus vārdus – Miriam Amira.

Ko mazā jau ir apguvusi?

Visu, kas pienākas viņas vecumā un, šķiet, vēl mazliet vairāk. (Smejas.) Viņa stāv četrrāpus un kaut ko runā savā valodiņā. Ļoti neparasti dzirdēt viņas balsi – bieži tajā ieklausos un jau iztēlojos, kā mazā runās.

Līdz šim slēpu meitiņu no svešām acīm – šķita, viņa ir pārāk maziņa, lai rādītu citiem. Nu jau sāku domāt – drīzumā ievietošu Instagram kādu Miriam foto. Agri vai vēlu viņai tik un tā būs ar to jāsakaras, jāpierod pie uzmanības. Turklāt man arī šķiet svarīgi viņai mācīt, kā uzvesties sabiedrībā. Ir daudz vecāku, kas saviem bērniem sabiedrībā atļauj darīt visu – kliegt spiegt, gāzt… Man šķiet, ka visu drīkst darīt mājās – kaut vai zīmēt uz griestiem. Sabiedrībā jāuzvedas citādi, jo te tu neesi viens, ar savu uzvedību nedrīksti traucēt citus.

Meitu mammām ir priekšrocība savus bērnus īpaši pucēt…

O, jā! Esmu sašuvusi meitiņai tik daudz drēbju! Pati. Šūt iemācījos grūtniecības laikā un to darīju tikai meitiņas dēļ. Jaciņas, cepures, kleitiņas… Ko tikai neesmu uzšuvusi!

Palūdzu savu tērpu mākslinieci, lai viņa atnāk pie manis ciemos un izstāsta šūšanas pamatus. Sašuvām dažus rāpulīšus, un viss – aizgāja! Esmu sašuvusi tik daudz, ka vairs nav, kur likt drēbes. Man ir ļoti patīkami, ka esmu iedvesmojusi arī citas māmiņas Instagram, – vienas sākušas šūt, citas filcēt. Ir tādas, kas krustdūrienā izšuj ārkārtīgi skaistas lietas.

Mīlestība pret vīru, pret mūsu kopīgo bērnu iedvesmo un dara ar mani brīnumus.

Kopš brīža, kad satiku Edvīnu, esmu iemācījusies milzum daudz lietu, par kurām man kādreiz šķita – tās mani neinteresē un es to nekad nedarīšu. Iemācījos gatavot dažādas rotaļlietas, filcēt, adīt, cept, vārīt… Man visu laiku gribas kaut ko izdarīt vīra un mūsu meitiņas labā.

Vīru gan vairāk lutinu ar dažādiem ēdieniem. Viņam ļoti garšo saldumi, un viņa dēļ esmu pat iemācījusies gatavot siera kūku, kas man savulaik šķita augstākā pilotāža. Izrādās, tas ir tik vienkārši! (Smejas.)

Nekad neesi stāstījusi, kā iepazinies ar savu dzīvesbiedru.

Savu pirmo vīru vispār neizjutu kā vīru, bet Edvīns… Viņš ir tik īpašs. Mūsu mīlestība, attiecības man joprojām šķiet brīnums. Galvenokārt tāpēc, ka pazinu viņu četrpadsmit piecpadsmit gadu – savulaik kopā mācījāmies koledžā, bet iepriekš vienkārši bijām paziņas. Viens otram patikām, bet, kad Edvīns aizgāja no koledžas, kontakti pazuda. Un tad pēc šova Izklausies redzēts Raimonds Pauls man piedāvāja sadarbību ar Latvijas Radio bigbendu. Paldies, Maestro! Tajā spēlēja Edvīns, un pēkšņi viss mainījās. Ilgi slēpām mūsu attiecības, un beigās jau vairs neko nevarēja noslēpt. Mūsu attiecības attīstījās ļoti ātri.

Lai gan mammai iepriekš pat biju teikusi, ka laikam negribēšu bērnus, un viņa jau bija samierinājusies ar to, – kad satiku Edvīnu, manas domas mainījās. Man bija sajūta, ka kopā ar viņu tomēr gribu bērnu. Mazo ilgi gaidījām un, kad uzzinājām, ka beidzot viņa ir pieteikusies, tā bija reizē liela laime, bet arī liela panika. Tagad viss mainīsies! Skatuve, hokejs, bokss, moči… Taču viss salikās pa vietām. Kopš šova jau pagājuši trīs gadi, un mana dzīve ir sagriezusies kājām gaisā. Bet varbūt viss tieši sastājies savās vietās…

Intervija publicēta žurnāla MANS MAZAIS 2019. gada maija numurā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+