Agnese Kviese: Palīdzam noticēt brīnumam

Bērni ar īpašām vajadzībām
2. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva. Paldies fotogrāfam Kasparam Poriņam!
Talsu ģimeņu un bērnu attīstības centrs Brīnumiņš pavasarī svinēja 17 gadu jubileju un centra vadītājas un veidotājas Agneses Kvieses uzņēmības dēļ visu laiku piedzīvo izaugsmi un tiek pilnveidots, lai vēl vairāk un labāk varētu palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām.

Sākums labs, viss labs

Agnese ir stipra, mērķtiecīga un aizrautīga, un viņai no sirds rūp ģimenes, kurās aug īpašie bērniņi. Daudzus gadus viņa dara visu iespējamo, lai Talsu novada bērniem ar īpašām vajadzībām un smagiem funkcionāliem traucējumiem varētu sniegt profesionālu palīdzību. Šobrīd centrā strādā 20 speciālistu – fizioterapeiti, psihologi, mūzikas pedagogi, logopēds, ergoterapeits, Montesori metodes pedagogi, kanisterapeits u. c. Šo gadu laikā Brīnumiņš no mazas bēbīšu skoliņas ir izaudzis par multifunkcionālu centru, kas sniedz gan psiholoģisku, gan morālu atbalstu ģimenēm, nodrošina profesionālu rehabilitāciju un izglītojošas nodarbības bērniem un jauniešiem. Centrā notiek jauno māmiņu mācības, rotaļnodarbības, tiek organizētas apmācības vecākiem. Brīnumiņā satiekas kā īpašo bērnu ģimenes, tā ģimenes, kurās nav bērnu ar īpašām vajadzībām.

Tā bērni no mazotnes pieņem, ka ikviens ir atšķirīgs, bet ne citāds, tā dzimst empātija, mīlestība un pieņemšana.

Bet, jā, patiešām viss sākās ar mazu bēbīšu skoliņu Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes Svētdienas skolas telpās. Agnese stāsta: «Kad gaidīju savu vidējo meitu, mani uzrunāja mūsu draudzes mācītājs Māris Ludviks – ļoti harismātiska un spilgta personība, kas prot iedvesmot un iedrošināt. Viņš teica, ka man vajadzētu izdarīt kādu darbu sabiedrības labā. Domāju, ko tad es kā grūtniece varu darīt, man taču būs jāauklē bērns! Tomēr aiz cieņas pret mācītāju lūdzu Dievam atbildi uz jautājumu – ko es varu darīt savā pilsētā, kā es varu palīdzēt un kalpot cilvēkiem? Un tā pie manis atnāca skaidra apjausma, ka ir jāizveido bēbīšu skoliņa. Kad piedzims bērniņš, man būs ar ko nodarboties, un tā es varēšu palīdzēt arī citām mammām. Šī doma bija dzimusi, un es vairs nevarēju apstāties. Kad Vendijai bija nepilni divi mēneši, notika pirmā bēbīšu skoliņas nodarbība – mēs bijām piecas sešas mammas mazā istabiņā ar vecu paklāju.»

Agnese atzīst, ka, izveidojot bēbīšu skoliņu, viņai nav bijis lielu sapņu, tikai doma, ka viņa, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, varēs kvalitatīvi pavadīt laiku un pēc tam šo stafeti nodot nākamajam, lai pati varētu atgriezties dienestā Latvijas Jūras spēkos (armijā Agnese dienē jau 20 gadu!). Lai uzlabotu apstākļus jaunizveidotajā bēbīšu skoliņā, Agnese sagatavoja savu pirmo projektu ar nosaukumu Sākums labs, viss labs un ieguva finansējumu jauna paklāja un rotaļlietu iegādei. Pēc tam sekoja nākamais projekts, tad vēl viens un vēl viens. Bēbīšu skoliņa auga līdz ar Agneses meitu – tika izveidotas grupiņas dažādu vecumu bērniem, darbā tika pieņemtas audzinātājas. «Esošajās telpās mums kļuva par šauru, tādēļ pārcēlāmies uz draudzes namu. Tur arī kļuva par šauru, un tad radās doma, ka ir jāuzceļ kristīgais ģimeņu centrs, kurā būtu apvienota Brīnumiņa bēbīšu skoliņa un draudzes Svētdienas skola. Un tad patiešām visi Talsu iedzīvotāji sadevās rokās, noorganizēja ziedojumu koncertu un uzcēla mums pavisam jaunu māju!» atceras Agnese.

Brīnumiņa komanda kopā ar eksprezidenta kundzi Ivetu Vējoni.

Palīdzēt bērniem un ģimenēm

Pēc tam sākās cits stāsts: uz bēbīšu skoliņu atnāca mamma ar bērniņu, kuram ir Dauna sindroms. «Redzēju, ka mamma ir atvērta sabiedrībai un meklē kaut ko noderīgu savam īpašajam bērniņam, taču Talsos tajā laikā nekā tāda nebija. Un tad sapratu, ka mums vajag palīdzēt īpašajiem bērniem – rakstīju arvien jaunus projektus, un mēs izveidojām vienu terapijas kabinetu, tad nākamo un vēl nākamo.»

Ģimeņu un bērnu aprūpes centrā Brīnumiņš viss ir tapis ar Agneses uzņēmību un mērķtiecību, izmantojot iespējas, ko sniedz projektu konkursi.

«Pateicoties dažādu projektu atbalstam, esam aprīkojuši gan sensoro istabu, gan Montesori, gan mūzikas un smilšu terapijas kabinetus, kā arī iegādājušies tādas inovatīvas iekārtas kā Rapael Smart Glove jeb gudro cimdu un Redcord slinga aprīkojumu. Šobrīd centram ir jau trīs struktūrvienības – dienas aprūpes centrs bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, izglītojošu maksas pakalpojumu sniegšana bērniem bez attīstības traucējumiem; ir reģistrēta arī medicīnas iestāde, lai varētu piesaistīt valsts finansējumu īpašajiem bērniem, un ģimeņu atbalsta centrs audžuvecākiem. Tas ir vēl viens jauns mūsu centra darbības atzars. Līdz šim Talsos jau darbojās neliela audžuvecāku atbalsta grupa, bet audžuvecākiem arī vajag savas mājas, vietu, kur satikties, kur gūt atbalstu. Tādēļ arī audžuvecākus esam paņēmuši savā paspārnē, jo mēs visi esam viena liela ģimene – kopā strādājam bērnu labā. Lai gan visu gribējām sākt lēnītēm, esam nonākuši tik tālu, ka mums jau ir bijis pirmais mācību kurss, kuru beidza 14 personu, kuras ir saņēmušas audžuģimeņu, adoptētāju un aizbildņu apliecības. Vairāki bērni jau ir nokļuvuši audžuģimenēs. Šobrīd darbojas trīs atbalsta grupas, un visiem šiem bērniem nodrošinām arī nepieciešamo rehabilitāciju. Tas ir tik apsveicami, ka vecāki ir gatavi uzņemt savā ģimenē bērniņu, iziet apmācību, bet tas nevar būt sasteigts lēmums. Šajā gadījumā atbalsts vairāk nepieciešams vecākiem… Es ticu, ka paies kāds laiks un mēs slēgsim visus bērnunamus!»

Esam tepat blakus!

Agnese atzīst, ka bērni un vecāki bija noguruši no garajiem pārbraucieniem, lai saņemtu rehabilitāciju ārpus savas pilsētas, bet tagad arī Talsos ir pieejami tikpat labi speciālisti kā Rīgā. «Jāsaka milzīgs paldies Talsu novada pašvaldībai, kas visiem īpašajiem bērniem mūsu centrā nodrošina bezmaksas nodarbības un rehabilitācijas iespējas. Mūsu lielākais spēks un ieguvums ir Brīnumiņa komanda – jebkurš vadītājs varētu būs laimīgs par to, ka viņam ir tāda speciālistu komanda! Šobrīd sniedzam rehabilitācijas pakalpojumus 40 Talsu novada bērniem ar invaliditāti (15 no viņiem ir ratiņkrēslos). Katru nedēļu bērni saņem nepieciešamās individuālās nodarbības profesionālu speciālistu vadībā, izvērtējot katra īpašās vajadzības.

Visas terapijas ir paredzētas, lai ikviena ģimene, kurā aug bērniņš ar īpašām vajadzībām, varētu saņemt maksimālo atbalstu savā pilsētā, lai bērni ar attīstības traucējumiem varētu uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Ar īpašajiem bērniem strādājam jau 11 gadu. Jā, šobrīd par to daudz runā, bet mēs šo darbu darījām klusiņām, kad īpašo bērnu mammas vēl negāja sabiedrībā, bet sēdēja mājās un raudāja, viņas jutās vainīgas, nelaimīgas, nespēja kopā ar bērnu iziet uz ielas. Bet, pateicoties Brīnumiņam, mēs lēnām īpašo bērnu mammas esam dabūjuši ārā no mājām, un tagad jau mammas ir tās, kas nāk pie mums ar savām idejām, vajadzībām, piedāvājumiem, domā, palīdz, iesaistās un neļauj mums palikt uz vietas, bet arvien iet uz priekšu un pilnveidoties. Mēs esam viena liela ģimene un darām visu, lai vecāki ar bērniem pie mums justos labi. Mēs neuzdodam liekus jautājumus, jo ar savu ziņkārību šo bērnu vecākiem nekādā ziņā nevaram palīdzēt. Brīnumiņa pievienotā vērtība ir tas, ka vecāki šeit vienmēr jūtas gaidīti, mammas var komunicēt savā starpā, te neviens stundas neskaita, pie mums visi jūtas kā mājās,» stāsta Agnese.

Sirds stāsti

Agnesei ir vēl kāds īpašs projekts – Sirds stāsti –, kas sākotnēji bija iecerēts kā grāmata par bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm, bet nu ir pārtapis video stāstos. «Sapratu, ka rakstītajā nevaru ielikt tik daudz emociju. Īpašo bērnu mammas ir tik harismātiskas, tik foršas, dzīvas, ka to nevar uzlikt uz papīra, tādēļ vēlējos šos stāstus parādīt video formātā. Uzrunāju Talsu Televīzijas operatoru Ģirtu Grenevicu, un viņš uzreiz piekrita palīdzēt realizēt manu ideju. Šie raidījumi ir emocionāli ļoti smagi un prasa no manis daudz vairāk nekā projekta uzrakstīšana. Lai gan zinu šo mammu stāstus, kad ar viņām runāju, visu izdzīvoju līdz sirds dziļumiem.

Ar šiem stāstiem vēlējos sabiedrībai parādīt, ka īpašo bērnu mammas ir unikālas, viņas ir paraugs mums visām, kurām ikdienā gribas pačīkstēt, ka ir grūti.

Vēlos, lai sabiedrība un politiķi redz, ka šiem vecākiem ir jāmaksā alga par to, ka viņi izvēlas palikt kopā un diendienā rūpēties par savu īpašo bērnu. Šie vecāki nevar ne strādāt, ne mācīties, reti kurš var atļauties pilnveidot sevi. Mammām katru dienu ir jārūpējas par savu smagi slimo bērnu, viņas nedzīvo savu, bet sava bērna dzīvi. Tomēr kaut kad pienāks vecums, kad būs jāsaņem pensija, bet darba stāža nebūs, lai gan mammas smagi strādā katru dienu. Ļoti ceru un ticu, ka caur šiem stāstiem vecākus sadzirdēs. Domāju, ka cilvēkiem jābūt vienotiem un jāiestājas par īpašo bērnu vecāku tiesībām. No šīm mammām var mācīties to, ka, neņemot vērā visu smago un ļoti grūto, kam viņas ir izgājušas cauri, viņas ir spējušas to pārdzīvot un atlaist. Nebiju domājusi, ka mūsu sarunas būs tik dziļas, bet tagad redzu, ka mammas ir gatavas dalīties ar savu pieredzi.»

Agnese atzīst, ka viņai ir palaimējies ar vīru, kuram nevajag viņas klātbūtni 24 stundas diennaktī, bet vienīgais, par ko viņa pārdzīvo, ka nav bijusi savām meitām supermamma. «Meitas ir uzaugušas kopā ar Brīnumiņu, kas ir radies, pateicoties vidējai meitai Vendijai. Vecākā meita Kellija jau ir iesaistījusies centra darbā, un es viņu redzu kā Brīnumiņa turpinātāju. Viņai sirds ir īstajā vietā, lai varētu šo darbu turpināt. Jaunākajai meitai Heidijai Keitai ir tikai pieci gadi, un es diemžēl neesmu noķērusi to brīdi, kad mans bērniņš jau ir iemācījies lasīt. Bieži vakaros esmu tik nogurusi, ka man nav spēka paspēlēties. Man pietrūkst laika būt mammai, un par to ļoti pārdzīvoju. Taču uzdevumu palīdzēt īpašajiem bērniem un viņu vecākiem man Dievs ir uzticējis, un man tiek iedots viss, lai varētu to realizēt. Tagad mums ir iecere izveidot silto smilšu terapijas un ūdens terapijas kabinetus, bet centra dārzā ierīkot rotaļu laukumu, kas būtu pielāgots bērniem ar kustību traucējumiem. Bet lielais sapnis ir tepat, mūsu centra jaunajā mājvietā, otrajā stāvā izveidot skolu bērniem ar īpaši smagām diagnozēm, un tepat viņi varēs saņemt arī nepieciešamo rehabilitāciju. Un tad viņu mammas beidzot varēs atgriezties darba tirgū un dzīvot savu dzīvi. Kad šī diena pienāks, es būšu ļoti, ļoti laimīga. Šobrīd esam maza solīša attālumā, lai šis sapnis piepildītos,» ir pārliecināta Agnese.

Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada jūlijā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+