Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas kriminālistikas vēsture glabā kādu spilgtu, bet maz aprakstītu noziegumu, kam ir saistība ar grēksūdzes noslēpumu. Ja pagātnes notikumi risinātos šodien, stāsts, visticamāk, būtu tāds pats kā pirms divdesmit gadiem.
Dubultslepkavība Eksporta ielā
Tos, kuri pieredzēja pagājušā gadsimta 90. gadus, nekas vairs īpaši nepārsteidza. Tomēr 1997. gada 4. decembris nāca ar šokējošu ziņu
– notikumi Eksporta ielā neiekļāvās tam laikam raksturīgajā kriminālo notikumu plūsmā.
Kādā dzīvoklī ar neskaitāmiem naža dūrieniem tika nogalināta 25 gadus jaunā Ieva T., bet viņai līdzās – desmit mēnešus veca meitenīte. Zīdainim bija izgriezta sirds un liesa.
Šis notikums uzmanību pievērsa divkārt. Pirmoreiz uzreiz pēc slepkavības, otrreiz – pēc slepkavas aizturēšanas. Tas, kāpēc viņš iekrita tikai pēc pieciem gadiem, ir atsevišķs stāsts. Pirkstu nospiedumus cilvēkam, kurš par dažādiem pārkāpumiem jau bija pabijis iecirknī, policijas sistēma neuzrādīja. Līdz veiksme uzsmaidīja – pēc kādas aizturēšanas pirkstu nospiedumi sakrita un 2002. gada 17. oktobrī slepkavu aizturēja.
Par to, ko slepkava darīja šo piecu gadu laikā, diez vai uzzināsim. Ziemeļu rajona tiesa pieņēma lēmumu, ka vīrietis jāievieto psihiatriskajā slimnīcā. Tolaik Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore Jekaterina Kušakova solīja, ka aizturētajam arī slimnīcā būs apsardze. Arī tagad, pēc 19 gadiem, prokurore atteicās no komentāriem. Viņa nedrīkst izpaust detaļas, jo krimināllieta skatīta slēgtā tiesas sēdē un pats apsūdzētais atzīts par nepieskaitāmu.
Pēc Eksporta ielas notikuma līdzīgu slepkavību ar sirds izgriešanu bērnam nav bijis. Tiesa, tajā pašā 1997. gadā, divas dienas pirms mātes un meitas slepkavībām, noziedznieks bija rīkojies līdzīgi Rīgā, Salnas ielā, – izgriezis sirdi 68 gadus vecajam pensionāram Ivanam O. Šī lieta joprojām ir tumša.
Eksporta ielas slepkavības stāstā ir kas neparasts.
Slepkava pēc aizturēšanas atzina, ka laikā starp noziegumiem un aizturēšanu bijis uz grēksūdzi pie mācītāja Zbigņeva.
Tas, ko un cik daudz slepkava pastāstījis garīdzniekam, paliek apslēpts. Tikai to, ka nogalinājis, vai arī visas nozieguma veikšanas detaļas? Teorētiski var pieļaut, ka pirms aizturēšanas par dubultslepkavību zināja ne tikai slepkava, bet vēl kāds. Mācītājs Zbigņevs.
«Tā bija mana nodaļa, kas izmeklēja lietu,» atceras Valdis Pumpurs, bijušais Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieks. Arī viņš zināja par slepkavas izpausto grēksūdzē. Mācītājs par to nevienam nebija ziņojis, atsaucoties uz grēksūdzes noslēpumu. Tas viss palika kā ētisks jautājums. Bija garas diskusijas visos līmeņos, bet bez rezultātiem.
Par to, vai zīdaiņa un viņa mammas nežēlīgā slepkavība Eksporta ielā iezīmēja policijas un baznīcas interešu sadursmi, Valdis Pumpurs saka:
«Mēs varam diskutēt, un no policijas viedokļa es varētu piekrist, bet no baznīcas, grēksūdzes doktrīnas viedokļa… Negribētos nostāties kāda pusē. Bet par sodu… Dieva sods jau arī ir filozofisks jautājums,» saka Pumpurs. Un tomēr – kur ir robeža? Ko garīdzniekam darīt, saprotot, ka pretī ir bīstams, neadekvāts cilvēks, kurš brīdī, kad viņu uzrunā kādas balsis, sirdi var izgriezt vēl kādam zīdainim?
Pumpurs atzīst: ir grūti oponēt argumentiem par to, ka sabiedrībai būtu jāzina – apkārt staigā neadekvāts cilvēks. Galu galā – ir izdarīts noziegums, bet mācītājs sēž un klusē? Iznāk, ka mācītājam arī jāmokās, kaut ko neizpaužot, daļu atbildības uzņemoties uz sevi un nesot pārdzīvojumu.
Kāpēc mācītājs klusēja?
Baznīca nepieļauj nekādus grēksūdzes noslēpuma kompromisus. Tas, kas dzirdēts individuālā grēksūdzē, nav izpaužams nevienam. Biktstēvam jāklusē, lai var kļūt par svēto mocekli. «Latvijā nav dzirdēta neviena apsūdzība garīdzniekam par to, ka viņš nebūtu glabājis grēksūdzes noslēpumu,» saka Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents un vadošais pētnieks. Grēksūdzes noslēpuma atklāšana ir viens no vissmagākajiem grēkiem – garīdznieks automātiski tiek izslēgts no baznīcas. «Jau no agrākiem viduslaikiem šādiem gadījumiem paredzēta prakse, ka garīdzniekam, kas izpaudis grēksūdzes noslēpumu, jādodas uz Romu sūdzēt grēkus pāvestam,» stāsta Andris Priede.
Saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc pārkāpuma smaguma izvērtēšanas Svētais Krēsls var pieņemt lēmumu par izslēgšanu no baznīcas arī uz nenoteiktu laiku.
«Mācītājam, kurš uzklausīja šo grēksūdzi, noteikti bija ļoti liels kārdinājums iet uz policiju, bet viņš to nedrīkstēja darīt. Tomēr garīdzniekam absolūti bija jāmudina cilvēks iet uz policiju un labprātīgi atzīties,» par Eksporta ielas stāstu saka Andris Priede. «Vienīgā vieta, kur varētu pieļaut kādus izņēmumus, varētu būtu Sicīlija un slepkavības saistība ar mafiju. Piemēram, mācītājs varētu nemudināt slepkavu iet un atzīties policijai, jo tad tiktu nogalināta viņa ģimene.»
Nav nekādas informācijas par to, vai, kur un kā notika Eksporta ielas slepkavas grēksūdze, tādēļ pagātnes notikumus var tikai modelēt. Varbūt slepkava, kam pēc tam atzina garīga rakstura traucējumus, grēksūdzi izdomāja? Varbūt viņš uz grēksūdzi tiešām bija, bet kas zina, kādos apstākļos un valodā tā notika. Var tikai minēt, vai un ko slepkava patiesībā pateica un vai un ko garīdznieks saprata, jo nav liegts izsūdzēt grēksūdzi citā valstī. Varbūt, piemēram, Lietuvā, kur mācītājs lielāko daļu latviski teiktā saprastu, bet kādu niansi – ne? Cilvēki mēdz speciāli braukt uz grēksūdzi vietā, kur viņus nepazīst, turklāt izvēlas biktstēvu, kas slikti dzird. Iedomāsimies, piemēram, garās nakts rindas pie biktstēva Aglonā 2000. gados. Varbūt garīdznieks bija noklausījies tik daudz grēksūdžu, ka jau bija pusaizmidzis?
«Sastapšanās ar maniaku – slimu cilvēku, ir risks arī mācītājam,» saka Andris Priede. Tā ir ļoti skaudra dilemma: grēksūdzes noslēpums pret apdraudējumu gan garīdzniekam, gan sabiedrībai.
«Tomēr arī maniaks ir cilvēks, un arī viņam ir tiesības būt uzklausītam,» saka Priede.
Nav noslēpums, ka arī šodien garīdznieki sastop cilvēkus, kam ļoti stingri saka: nekāds ļaunais gars tev neuzbrūk, tā ir slimība, tāpēc dzer ārsta izrakstītās zāles!
Mācītājs likumu nepārkāpa
Varētu domāt – labi, mācītājs klusēja, bet kāpēc nerīkojās policija? Ja zināja, ka grēksūdzē kaut kas izstāstīts, kāpēc nesūtīja mācītājam Zbigņevam pavēsti, kāpēc nenopratināja, nesauca pie kriminālatbildības par neziņošanu? Izrādās – tas nemaz nav iespējams.
Kriminālprocesa likuma 121. pants Kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi nosaka ierobežojumus un aizliegumus procesuālās darbībām ar vairākām profesiju grupām, kuru rīcībā ir informācija ar īpašu statusu – profesionālais noslēpums, jo noteiktos gadījumos uz to attiecas kriminālprocesuālā imunitāte. Kriminālprocesa likuma 121. pantā ir teikts: «Nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto.» Tātad – valsts respektē un sargā grēksūdzes noslēpumu: lai kāds noziegums, mācītāju par grēksūdzē uzzināto pratināt nedrīkst. «Panta specifiskais formulējums nozīmē, ka garīdzniekam ne pie kādiem apstākļiem nevar uzlikt pienākumu atklāt to informāciju, ko viņš uzzinājis grēksūdzē. Uz šo profesionālo noslēpumu neattiecas arī Krimināllikumā paredzētā atbildība par neziņošanu par noziegumu – garīdznieku par to saukt pie atbildības nedrīkst,» saka Sandra Kaija, krimināltiesību eksperte, Augstākās tiesas senatore un RSU Juridiskās fakultātes profesore.
Sargā informāciju, nevis garīdznieku
«Ikdienā aktuālāka ir advokātu imunitāte, bet tai ir ļoti nepārprotamas līdzības ar garīdzniecību. Advokāti tiek regulēti daudz sīkāk, tomēr galvenā ideja ir kopīga – likums sargā nevis garīdznieku vai advokātu kā personu, bet gan aizsargā viņiem uzticēto informāciju – profesionālo noslēpumu. Nevar advokātam prasīt izpaust informāciju, ko viņam konfidenciāli uzticējis aizstāvamais! Ja šādas normas likumā nebūtu, advokatūras institūts būtu tukši vārdi. Zinot valsts noteikto regulējumu, klients advokātam stāsta to, ko nestāstītu nevienam citam, un tieši tāpat notiek grēksūdzē pie garīdznieka,» saka zvērināta advokāte Violeta Zeppa-Priedīte. Viņa savā doktora darbā pētījusi profesionālā noslēpuma imunitāti un grāmatā Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa rakstījusi komentārus arī Kriminālprocesa likuma 121. pantam.
Advokāte uzsver, ka ne visam, ko zina garīdznieks, piemīt kriminālprocesuālā imunitāte. Likumā teiktais ir ļoti konkrēts – aizsargājama ir tikai garīdznieka iegūtā informācija grēksūdzē. Tāpēc, piemēram, pirms pratināšanas būtu jānoskaidro, vai garīdznieks pārstāv tādu reliģiju, kas praktizē grēksūdzi.
«Grēksūdze paredzēta Romas katoļu, pareizticīgo, anglikāņu un evaņģēliski luteriskajā Baznīcā,» norāda Olga Zeile, Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore. Tas nozīmē, ka pārējo konfesiju garīdznieki nevar izmantot imunitāti un atteikties izpaust informāciju, kas iegūta grēksūdzes laikā.
Tāpat pirms kriminālprocesuālajām darbībām jānoskaidro, vai garīdznieks, kuru plānots pratināt, pārstāv reģistrētu reliģisko organizāciju, kā arī vai patiesi ir noticis grēksūdzes fakts, nevis privāta rakstura saruna.
Visticamāk, izmeklētājam būtu visai sarežģīti pierādīt, ka tā nebija grēksūdze. Ideālā variantā grēksūdzē mācītājs sēž baznīcas biktskrēslā, viņam ir violetā stola – speciālā lente, kas ir grēku piedošanas varas zīme. «Tomēr brīdī, kad grimst Titāniks, nekā no tā nebūs. Tāpēc svarīgākais ir abu pušu nodoms – ja gan ticīgais, gan garīdzniekam apliecinātu, ka tā bija grēksūdze, būtu grūti pierādīt, ka tā nebija grēksūdze,» saka Andris Priede.
Ar likumiem viss ir kārtībā
«Ja mācītājam ar likumu noteiktu atklāt grēksūdzes noslēpumu, cilvēki tajā neko nestāstītu. Tā garīdzniekam tiktu izslēgta iespēja uzrunāt cilvēku, kuram šī, iespējams, ir pēdējā iespēja gūt labu padomu un mierinājumu – zini, tu varbūt tagad riskē tikt un tik gadus sēdēt cietumā, bet neriskē nonākt ellē uz visiem mūžiem,» saka Andris Priede.
Visticamāk, pirmajā acu uzmetienā grēksūdzes noslēpuma valstiskā aizsargāšana tomēr izskatās apšaubāma: nē, tas nav normāli! Noziedznieks, kurš ik pa laikam kādu nežēlīgi noslepkavo, stāsta par to mācītājam, bet klusē un viņu pat pratināt nedrīkst! Kāpēc valsts ko tādu pieļauj?
«Latvijas kriminālprocesa regulējumā par grēksūdzes noslēpumu viss ir kārtībā. Sabiedrībai draudus rada cilvēka rīcība, nevis tas, ka viņš par to stāsta grēksūdzē,» saka Sandra Kaija. Viņai piekrīt advokāte Violeta Zeppa-Priedīte: «Grēksūdzes noslēpuma aizsardzības regulējumam Latvijā jāpaliek tādam, kāds tas ir pašlaik. Sākot mazināt profesionālā noslēpuma aizsardzības latiņu, zudīs tā vēsturiski nostiprinātā idejiskā jēga.» Advokāte norāda, ka grēksūdzes noslēpuma nesargāšana nozīmētu, ka valsts nerespektē baznīcas gadsimtiem senās vērtības un tradīcijas, tikumus un likumus, piekrītot teologam – ja valsts nerespektēs grēksūdzi, cilvēki uz to neies.
Tieslietu ministrijai ir plašāks skaidrojums par to, kāpēc valsts sargā grēksūdzes noslēpumu. Garīdzniekam, kurš īsteno savu misiju un uzklausa grēksūdzi, ir pienākums dzirdēto nekur tālāk neizpaust, jo viņš ir tikai starpnieks starp personu un Dievu. Turklāt tik uzticams, ka pat likumu pārkāpējs atklāti stāsta par izdarīto, jo tā ir sava nožēla, ko reti kurš paudīs publiski. Cilvēks, kas sūdz grēkus, uzticas garīdzniekam, jo ir pārliecināts, ka šī informācija paliks noslēpums sabiedrībai. «Pārkāpjot darbību regulējošos baznīcas likumus, garīdznieku var atstādināt no amata. Tāpēc Kriminālprocesa likuma 121. pants veidots tā, lai garīdznieku nenostādītu cilvēku dilemmas priekšā – kuru likumu pārkāpt – piespiedu kārtā liecināt vai saglabāt grēksūdzes noslēpumu,» skaidro Olga Zeile.
Sarežģī darbu izmeklētājiem
2002. gadā atklātajā Eksporta ielas slepkavībā ir vēl kāda detaļa, par kuru ziņoja TV raidījums Degpunktā: «Vīrietis neko nestāstīja. Vēl vairāk – ar viņu nebija iespējams sakarīgi runāt! Vēlāk, tikai piesaistot garīdznieku, vīrietis atzinās slepkavībā un visu atklāja detaļās, vienlaikus lūdzot piedošanu Dievam.»
Valdis Pumpurs uzskata – ziņa par to, ka procesā tika piesaistīts mācītājs, neatbilst patiesībai. «Apšaubu šo versiju. Mācītāja piesaistīšana ir procesuāli sarežģīta. To var darīt neoficiāli, bet tas neparādīsies oficiālajās liecībās. Mācītājs nav ne procesa dalībnieks, ne aizstāvis. No likumiskā viedokļa tas ir ļoti sarežģīti. Ne policistam ir laiks, ne iespēju, ne gribas.»
Te gan nevajag aizmirst operatīvā darbinieka darbu. Kāds no tā laika operiem atzina: «Kādreiz visādus brīnumus un viltības varēja darīt. Varēji pieaicināt klāt arī brūti, iedot piecu minūšu tikšanos, ja tas dod rezultātu un noziedznieks izklājas. Teorētiski kāds opers varēja tā nostrādāt, ka pieaicina arī mācītāju. Bet procesuāli to, protams, darīt nevar.»
Krimināltiesiskais regulējums patiešām ir stingrs. «Ja garīdznieks atnāk uz policiju un pats atklāj grēksūdzes noslēpumu, policijai nav tiesību šo liecību nepieņemt – likums nebūs pārkāpts,» norāda Sandra Kaija. Tikmēr jebkura cita veida informācijas iegūšana ir aizliegta.
Pat tad, ja kļūst zināms, ka slepkava savu vainu atzinis grēksūdzē, izmeklētājam tik un tā jāspēj atrast jebkādi citi pierādījumi un jāstrādā tā, it kā nebūtu ne mācītāja, ne grēksūdze – garīdznieku pratināt nedrīkst.
«Turklāt Operatīvās darbības likumā aizliegts ar operatīvās darbības pasākumiem mērķtiecīgi iegūt informāciju laikā, kad tiek sniegta zvērināta advokāta, ārsta psihologa un reģistrētu reliģisko organizāciju garīdznieku profesionālā palīdzība,» uzsver Sandra Kaija. Tas nozīmē vēl plašākus aizliegumus nekā Kriminālprocesa likumā, kur noteikti ierobežojumi tikai uz grēksūdzi.
«Ja kādam ienāktu prātā ielikt noklausīšanās ierīci advokāta darba kabinetā vai grēksūdzes būdiņā – tas būtu rupjš profesionālā noslēpuma aizsardzības pārkāpums, un šādi iegūtus pierādījumus tiesai nebūtu jāņem vērā kā absolūti nepieļaujamus» saka advokāte Violeta Zeppa-Priedīte. Advokāte piekrīt – neapšaubāmi, profesionālo noslēpumu aizsardzība sarežģī darbu izmeklētājiem. Viņiem strādāt būtu daudz vienkāršāk, ja šādu aizliegumu nebūtu, tomēr mūžsenā tradīcija Dieva priekšā izsūdzēt un nožēlot grēkus jānodala no atbildības sabiedrības un valsts priekšā. «Tam ir tiesību aizsardzības iestādes – tiekat galā, lai noskaidrotu vainīgo un pierādītu viņa vainu. Cik jūs esat spējīgi un čakli, tas ir cits jautājums,» saka advokāte, uzsverot, ka ir maz ticams tāds noziegums, kuram nav nekādu citu pēdu un pierādījumu, kā tikai un vienīgi ziņas, kas paustas grēksūdzē. Pat ja garīdznieks izvēlētos sniegt liecību, tikai balstoties tajā, cilvēku notiesāt nevarētu – būtu jābūt citiem pierādījumiem, kas apstiprinātu šīs liecības patiesumu. «Mēdz gadīties, ka kādu cilvēku mēģina notiesāt tikai uz tā pamata, ka viņš pats atzinies noziegumā. Ar to ir par maz – nav tāda vienīgā pierādījuma, kas kā pierādījumu karaliene kalpotu notiesāšanai, ir jābūt vēl kaut kam, kas kopsakarībā apliecina ticamību,» saka Violeta Zeppa-Priedīte.
Manas acis bija aizvērtas
Katoļu baznīcā grēksūdze var būt gan atklāta, gan anonīma. Garīdznieks dzird ticīgā balsi, bet viņu pašu nemaz neredz. Tas nozīmē, ka mācītājs var nezināt ne grēku sūdzētāja vārdu, ne uzvārdu, ne izskatu. «Šis ir ļoti labs veids, kā pasargāt garīdznieku,» saka Sandra Kaija. «Un tas man sasaucas ar kādu stāstu, ko nesen lasīju sociālajos tīklos.» Lūk, šis stāsts.
Kāds vīrietis satiek savu bijušo skolotāju un saka lielu paldies par kādu pagātnes notikumu. Puisis stāsta: «Tolaik mācījos jūsu klasē. Tā sagadījās, ka paslīdēja roka un nozagu klasesbiedram pulksteni. Jūs, skolotāj, likāt mums visiem paņemt savas mantas un sastāties rindā. Tad mums visiem bija jāaizver acis un jūs mūs pārmeklējāt. Protams, nozagto pulksteni atradāt manā kabatā… Pēc brīža ļāvāt visiem atvērt acis, atdevāt pulksteni īpašniekam, bet nevienam neteicāt, pie kura to atradāt. Biju un joprojām esmu jums pateicīgs, ka pasargājāt mani no šā kauna – nekad dzīvē man nekas vairs nav pie pirkstiem pielipis.»
Kad puisis pabeidzis savu stāstu, skolotājs klusi nopūšas un saka: «Zini, es līdz pat šim brīdim nemaz nezināju, kurš bija vainīgais. Pārmeklēšanas laikā arī es biju aizvēris acis un tikai tagad uzzināju, ka tolaik pulksteni izņēmu no tavas kabatas.»
Svētā Krēsla līgums un Baznīcu likumi
Garīdznieka privilēģija – grēksūdzes noslēpums – nāk no kanoniskajām tiesībām, kas ir tiesību normu kopums Romas Katoļu baznīcā, Pareizticīgajā baznīcā un senajās Pareizticīgajās baznīcās.
«Lai šos jautājumus izzinātu, jāizvērtē attiecīgās jomas baznīcas darbību noteicošās normas,» norāda Olga Zeile Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore. 2002. gada 25.oktobrī stājās spēkā Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums, kurā jau tika iekļauts arī grēksūdzes noslēpums un tā aizsardzība. Līgumā noteikts, ka grēksūdzes sakramenta noslēpums tiek atzīts par neaizskaramu, un neviens un nekādā gadījumā nedrīkst par to pratināt katoļu priesteri, turklāt šāds noteikums ir spēkā arī tad, ja priesteris ir liecinieks vai procesa dalībnieks valsts tiesā. Arī Igaunijai un Lietuvai ir noslēgti līgumi ar Svēto Krēslu. Igaunijas līgumā grēksūdzes noslēpums nav atrunāts, savukārt Lietuvas līgumā ir noteikts, ka tas tiek respektēts un priestera pratināšana nav atļauta.
2008. gada 17. decembrī stājās spēkā Latvijas Pareizticīgās baznīcas likums, kurā norādīts, ka baznīcas garīdznieku nedrīkst pratināt un nedrīkst pieprasīt, lai viņš izpauž ziņas, kas iegūtas grēksūdzes vai pastorālās sarunas laikā, pat tad, ja šis garīdznieks ir liecinieks vai procesa dalībnieks tiesā, kā arī aizliegts ar operatīvās darbības pasākumiem iegūt informāciju grēksūdzes un pastorālo sarunu laikā.
Šāds pats grēksūdzes noslēpums iekļauts Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas likumā.
Kā ir citur? Valstu regulējums atšķiras.
Tieslietu ministrija apkopojusi arī citu Eiropas valstu pieredzi regulējumā garīdznieka tiesībām neliecināt. Tā, piemēram, Somijā luterāņu baznīcas priesteriem ir aizliegts atklāt noslēpumus, ko uzzinājuši grēksūdzē, un līdzīgs noteikums aprakstīts arī par pareizticīgo baznīcas garīdzniekiem. Bet, ja Somijā mācītājs uzzina par nopietnu noziegumu, viņam jāiedrošina persona informēt attiecīgās valsts iestādes. Tikmēr Dānijā garīdznieks uzzina grēksūdzes laikā par kādu noziedzīgu nodarījumu, tad viņš ir atbrīvots no pienākuma par to ziņot. Beļģijā, izsauktam uz tiesu vai parlamentu, mācītājam tomēr jāatklāj reliģiskais noslēpums. Ja mācītājs atsakās to darīt, viņam var piespriest cietumsodu no astoņām dienām līdz pat sešiem mēnešiem un naudas sodu. Kā īpašs gadījums tiek noteikts tas, ja lietā ir iesaistīts nepilngadīgais, kurš pats nespēj realizēt savas tiesības un tās aizstāvēt. Savukārt Polijā, kura arī ir cieši saistīta ar katoļu baznīcu, grēksūdzes noslēpumu drīkst pieprasīt atklāt tikai tad, ja pats priesteris vai garīdznieks ir aizdomās turētā vai apsūdzētā statusā.
Lielākai daļai valstu ir atrunāta iespēja garīdzniekiem neizpaust grēksūdzes noslēpumu, tomēr ir valstis, kurās grēksūdzes noslēpumam ir īpaši plašas robežas. Piemēram, Igaunijā, Rumānijā, Čehijā garīdzniekiem ir aizliegts ne tikai atklāt šīs sarunas saturu, bet arī to, vai tāda ir notikusi, un personas identitāti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls »Gandrīz pratināšana"" saturu atbild «Žurnāls Santa».
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
