Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Krustmeita pirms pandēmijas uzaicināja vakariņās un bija manāmi pārsteigta, kad, saņemot rēķinu, neļāvu viņai maksāt.
– Bet kā? Es taču aicināju!
– Un?
– Kas aicina, tas maksā!
– Kurš tev to iemācīja?
Jāatzīst – sievietes itin bieži, ja tikšanās iniciatīva nākusi no viņām, izsaka vēlmi maksāt. Kaut vai savu daļu. Tā ir ne tikai pieklājība, bet skaidri redzams – arī pieredze. Daži vīrieši tā iedresējuši.
Mana iekšējā sajūta liek rīkoties citādi – lai kāds būtu tikšanās mērķis, cenšos nepieļaut, ka maksā sieviete. Jo tad esmu diskomfortā. Un otrādi – jūtos daudz komfortablāk, ja maksāju es. Tā ir subjektīva sajūta, ja gribat – mana problēma.
Taisnības labad jāatzīst, ka reiz no saviem principiem atkāpos. Dažādu valstu kolēģes, ar kurām bijām vienā darba grupā, uzaicināja uz kādu Diseldorfas krodziņu. Viņas sešas, es – viens. Maksājām katrs par sevi.
Nesludināšu vienu taisnību un neteikšu, ka vīrieši ir tie, kuriem vienmēr obligāti jāmaksā. Dzīve piespēlē dažādas situācijas, kad princips – katrs maksā par sevi – ir dabisks. Īpaši tiem, kuriem lietišķajās pusdienās jāiet katru otro dienu.
Par visnotaļ smalko izmaksāšanas tēmu nolēmu rakstīt tāpēc, ka piegriezās, – tas, ko sievietes stāsta par vīriešiem šāda žanra situācijās, nerada vēlmi klusēt.
Pēdējā laikā no paziņām vai kolēģēm – vienalga, tikšanās bijusi ar draugu vai intervējamo – dzirdu, ka viņām nācies samaksāt ne tikai par sevi, bet arī vīrieti. «Jā, uzsaucu viņam tēju un pat glāzi vīna.» Kāpēc? «Nu, viņam nebija naudas.»
Nebija naudas vai pašcieņas? Domāju, ka abu, bet pašcieņas tomēr vairāk. Kāpēc ej uz krogu, ja nespēj ne tikai uzsaukt, bet arī samaksāt par sevi? Ja tev ir tukšas kabatas, bet tikšanās – neizbēgama, izdomā taču jebkādu ieganstu, lai neietu uz kafejnīcu – kaut vai pasēdi parkā uz soliņa, bet nepieļauj, ka viņa par tevi maksā. Ne tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka tu tāds nabadziņš.
Ir ne mazums vīriešu, arī sabiedrībā zināmu, kas dažādās situācijās bez sirdsapziņas pārmetumiem sagremo to, ka rēķinu redz tikai sieviete. Ļaujas.
Vienreiz, otrreiz, līdz pieņem to kā normu. Un runa, kā noprotat, nav par trūkumcietējiem (kam gan negadās kādreiz palikt uz nulles!). Dažs ir gana nodrošināts un sieviešu apziņā pat figurē kā vīrišķības etalons.
Neliela atkāpe, kas veltīta kolēģēm – žurnālistēm. Viņu vietā gan varētu būt arī juristes, uzņēmējas un citu profesiju pārstāves, kurām darba darīšanās jātiekas ar vīriešiem un par sarunas vietu jāizvēlas kāds restorāns.
Ir tādi, kas uzskata, ka sievietes iniciatīva izmaksāšanā ir intervijas (darba) sastāvdaļa. Nē, tā nav. Lielākoties tā ir tikai un vienīgi pašas sievietes «labdarība». Jo viņas galvā nostrādā nerakstīts, bet jau nostiprinājies princips – es aicinu, tātad man jāmaksā! Un, kā rāda prakse, daļa stiprā dzimuma šādu «spēli» akceptē.
Tieši tāpēc ir patīkami no kolēģēm dzirdēt, ka gadās izņēmumi. Māris Gailis noteikti sievietē vispirms redz sievieti un tikai pēc tam žurnālisti, kas atnākusi viņu intervēt. Kafejnīcā atstātie eiro ekspremjera reputāciju sieviešu acīs tikai vairo. Un viņš nav vienīgais.
Ievaddaļā izmaksāšanas procesu nodēvēju par smalku. Tāpēc, ka ir nianses. Ar labu gribu vien nepietiek. Arī vēriens neder. Var izmaksāt ar glanci un var aizvainot, radīt nepatīkamu pēcgaršu, piemēram, liekot sievietei juties kā parādniecei.
Te gan jāpiebilst: ir daiļas būtnes, kas mēģina apsteigt situāciju, nodrošinās – vēl kokteilis nav galdā, vēl nekas «aizdomīgs» nav noticis, bet viņas empīriski jau zina, ka vīrieši tāpat vien neko nedara. Tāpēc: «Es par sevi maksāšu pati!» Ja tas tiek uzstāts principiāli un ar tonīti balsī, lai tā dara!
Tikmēr daži vīrieši pārsteidz arvien vairāk. Te kāds no pēdējā laikā «brīnumstāstiem». Vīrietis uzaicina sievieti uz randiņu, bet, kad viesmīlis atnes rēķinu, izrādās, sievietei par sevi jāmaksā pašai. Eiropā tā esot pieņemts. Protams, protams, kontinentā arī bārdai zudusi jēga. Ceru, sieviete ar šo Eiropas normu pārpratēju pie viena galda vairs nesēdēs.
Kā reiz teica kāda daiļa būtne – kad vīrietis uzņemas iniciatīvu, dabā kaut kas notiek pareizāk, īstāk.
Izmaksāt sievietei – tas ir jauks, abpusēji patīkams žests. Neatkarīgi no tā, vai aiz šā žesta slēpjas kāds nodoms vai ne. Tā ir uzmanības, gādības un rūpju izrādīšana. Visbeidzot – tas ir tas pats kompliments, tikai – ar nelielu finansiālu piesitienu. Ja pats nespēj teikt komplimentu, tad vismaz neprovocē uz to sievieti
