Spēlētājs ar 13. numuru - Alvils Gulbis

In memoriam
Sandra Eglīte
Sandra Eglīte
1. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Alvils Gulbis
Foto: Ieva Andersone
Alvils Gulbis
Sava laika Latvijas izlasē Alvils Gulbis aizvadījis 88 spēles. Neapturami ātrie triecieni, caurgājieni, apskaužama izmanība bumbas pārtveršanā – tādu basketbolistu ar 13. numuru uz krekla atceras laikabiedri.

27. februārī 84 gadu vecumā mūžībā aizgājis bijušais basketbolists, VEF Rīga meistarkomandas spēlētājs un treneris, slavenā tenisista Ernesta Gulbja vecaistēvs Alvils Gulbis.

2017. gadā Alvils Gulbis piekrita saraunai ar žurnālu IEVAS Stāsti.

Darbs un izprieca

«Mums gan bija salāpīti bikšdibeni, toties pietiekami daudz laika vienīgajam darbam un izpriecai – basketbolam,» tā vienā no retajām intervijām teicis Alvils Gulbis. Kad zvanu pirmo reizi, viņš ir pieklājīgi noraidošs – kādreiz slavenais basketbolists domā, ka nav iemesla mūsu sarunai.

Iebilstu, ka tagad, kad mūsu valstsvienība ir pastiprinātas uzmanības lokā, noteikti jāatceras, ka viss nesākās ar šiem puišiem, ka mums ir bijuši izcili, bet nu jau piemirsti basketbolisti. Man izdodas Alvilu Gulbi pierunāt padomāt. Jo viņa panākumu saraksts ir iespaidīgs: uzbrūkošā aizsarga un vieglā uzbrucēja pozīcijās spēlējis leģendārajā Rīgas ASK komandā tās ziedu laikos, no 1955. līdz 1964. gadam, trīs reizes izcīnot prestižo Eiropas čempionvienības kausu, kā arī trīs reizes kļuvis par PSRS čempionu. Spēlējis PSRS izlasē.

Pēc sporta funkcionāru lūguma pārgājis uz VEF un palīdzējis komandai 1966. gadā izcīnīt bronzas medaļas PSRS čempionātā. Pēc basketbolista karjeras beigām strādājis par treneri – piecus gadus VEF meistarkomandā, vēlāk Ādažu kolhoza basketbola komandā, kas vairākkārt izcīnījusi Latvijas čempiontitulu. 

Kad norunātajā dienā zvanu atkal, bažījos, ka saņemšu atteikumu. Tomēr notiek pretēji – Gulbja kungs uzaicina ciemos. Vārot kafiju, viņš saka: «Es neesmu no tiem, kas viegli piekrīt intervijām. Taču jūs pateicāt, ka cilvēki ir pelnījuši, lai viņus atceras.

Tik daudzi mani komandas biedri aizgāja, juzdamies aizmirsti…

No tiem, kas 1955. gadā pirmo reizi uzvarējām PSRS čempionātā, esam aizkavējušies tikai divi – es un Teobalds Kalherts, bijušais Laimas direktors, pārējie jau citā saulē. Vispār jau es piekrītu Kārlim Sebrim, ka vecums ir cūcība. Kaut gan es nejūtos vecs.»

Rīgas puika

«Es vienmēr esmu ļāvies liktenim,» neslēpj Alvils Gulbis. «Protams, dzīvē ļoti daudz atkarīgs no nejaušībām. Domāju, ka visādi varēja notikt, tomēr es nokļuvu basketbolā. Kaut gan puikas gados futbolu spēlēju līdz apnikumam. Patiesībā es pat nezinu, ko vairāk esmu spēlējis – futbolu vai basketbolu. Tolaik jau sports bija ikdiena, jo nebija ne televīzijas, ne datora, pie kā tagad sēd stundām. 

Mani vecāki bija strādnieki: mamma šuvēja, tēvs – šoferis. Es mācījos Rīgas 2. pamatskolā, un tur fizkultūras skolotājs bija basketbola entuziasts. Tā tas sākās. Pēc tam spēlēju basketbola pulciņā Pionieru pilī, tagadējā prezidenta pils kapelā bija sporta zāle. Viss notika pamazām, soli pa solim. Basketbols mani aizrāva.

Kas tajā spēlē tik īpašs, to gan nevaru pateikt. Mīlestību jau arī ar vārdiem nevar aprakstīt.

Kad jau kaut kādas spējas parādās, tu tiec komandā. Tad mani iesauca armijā, un es nonācu Rīgas ASK.»

Tobrīd tā bija jauna komanda – izveidota vien 1953. gadā, bet jau otrajā pastāvēšanas gadā komanda PSRS meistarsacīkstēs izcīnīja zelta medaļas! Ar 13. numuru spēlēja Alvils Gulbis. «Tas, ka es visu basketbolista karjeru nospēlēju ar 13. numuru, bija sagadīšanās. Kad mani paņēma ASK, man iedeva numuru, kas bija palicis pāri. To desmit gadu laikā, ko es spēlēju ASK, komanda deviņus gadus izcīnīja godalgotas vietas impērijas čempionātā, trīs reizes uzvarēja Eiropas čempionvienību kausa izcīņā. Mēs tiešām bijām elites līmeņa komanda. Kaut kādas algas jau mums maksāja, protams, nesalīdzināmas ar tagadējām. Tolaik es nekur citur nestrādāju, dzīvoju basketbolā. Kad iekļuvu impērijas izlasē, tad jau stipendija bija lielāka, un eksistences līmenī ģimene varēja izdzīvot.»

Zinātāja nostāja

Vēsturisks fakts: 1960. gada maijā Starptautiskās basketbola federācijas (FIBA) toreizējais ģenerālsekretārs Viljams Džonss Rīgu nosauca par Eiropas basketbola galvaspilsētu – pirmo un līdz šim vienīgo reizi abus Eiropas klubu komandu turnīra kausus bija izcīnījušas vienas pilsētas komandas, proti, vīriem – ASK, dāmām – TTT. Vai tolaik mūsu basketbolisti jutās kā zvaigznes? «Nu nē, tā mēs nejutāmies. Jā, par basketbolu interese bija, un skatītāju uz spēlēm nāca daudz. Tas viss nebija kā nesen, kad palika tukšas tribīnes. Bet paši vien pie tās situācijas bijām vainīgi. Kaut vai – tā pārmērīgā aizraušanās ar vidējas kvalitātes viesspēlētājiem…

Kad VEF funkcionāri sameistaroja komandu ar spāņu treneri, nu, tā bija bēdu leja.

Ilgi jau tas negāja. Pagājušajā gadā latviešu treneris ar daudz mazāku pieredzi, manuprāt, sasniedza maksimumu, kas ar šo sastāvu bija iespējams. Kaut neeju uz spēlēm, es visam sekoju neklātienē – televīzijā, internetā.»

Filmai Sapņu komanda 1935 Alvils Gulbis velta kritiskus vārdus. Tā kā mēs tiekamies 1. septembrī, vēl pirms mūsu komandas pirmās spēles Eiropas čempionātā, protams, jautāju, kā meistars vērtē šī gada Latvijas basketbola izlasi. «Man liekas, nez vai puiši paši apzinās, ka liktenis viņiem devis iespēju sasniegt ko nozīmīgu. Vienlaikus ir izveidojusies liela spēlētāju grupa, kurai ir tik augsts Eiropas līmenis, nemaz nerunājot par centra spēlētāju, kurš ir tāda zvaigzne, kādas Latvijā basketbolā nav bijis un, domāju, tuvākajos simts gados nebūs. Gan pēc fiziskajām dotībām, gan basketbola apdāvinātības Kristaps Porziņģis ir pārmēru talants. Pagaidām izskatās, ka viņam arī galva turas līmenī. Jā, man Porziņģis patīk kā spēlētājs, un man patīk visa šī grupa. Ja izlase Eiropas čempionātā neizcīnīs medaļas, es būšu sarūgtināts. Situācija ir jāizmanto, jo tik liela spēlētāju grupa ar tik augstu spēles līmeni Latvijā katru gadu nerodas. 

Kaut gan uzskatu, ka netika pārbaudīti visi iespējamie kandidāti, ārpus izlases palika vēl laba grupa basketbolistu, un argumenti – kāpēc tā – nav pārliecinoši. Par treneri es neizteikšos. Turklāt trenera loma, manuprāt, tiek pārspīlēta. To es saku gan kā spēlētājs, gan kā treneris.

Mūsu treneri kādreiz varētu paskatīties, kā rīkojas elites treneri – nevis lēkā no biksēm ārā gar laukuma malu, bet vienkārši paklusē un nedara neko.

Viņi ļauj pašiem spēlētājiem atrast risinājumus. Tā ir ilūzija, ka treneris var būtiski kaut ko grozīt spēles gaitā. Tam, protams, citi nepiekritīs, bet es palikšu pie savām domām.» 

Tie, kas viņu pazīst, mēdz teikt, ka Gulbis ir atklāts un šerps. «Pašam par sevi grūti spriest, bet es neesmu no tiem, kas klusē, aizvien esmu izteicis savas domas. Tas jau daudziem nepatika.» 

Mīti un patiesība

«Pasaulē ir ļoti daudz mītu, ko cilvēki pieņem par patiesību, kaut faktiski tas ir mīts. Kaut vai sportistu pārvēršana par elkiem un pārmēra dievināšana. Tagad jau tas pieder pie biznesa mehānikas, vai kā lai to sauc. Nav jau vajadzības futbolistiem tos simtus miljonus maksāt, bet tā ir mašīna, kas prasa elku. Un pārējie mašīnas zobratiņi ražo mītus. Tas mīts ir jārada!

Pastāstīšu vienu piemēru no mūsu komandas vēstures, kas apgāž pasaulē palaistās teiksmas par Aleksan­dra Gomeļska (Treneris pastrādāja Rīgā un tad atgriezās Maskavā, vairāk nekā 30 gadus vadīja PSRS izlasi. – aut.) lielo organizatora talantu. ASK komanda vairākas sezonas spēlēja personiskajos sporta kreklos. Toreiz bija tāda kārtība: izcīnot PSRS čempionu titulu, pienācās zelta medaļa, diploms un sarkans krekls ar PSRS ģerboni. Tie bija ļoti labas kvalitātes vilnas krekli. Tā kā mēs četrus gadus bijām valsts čempioni, krekli bija sakrājušies. To zinot, mūsu izcilais treneris, izcilais organizators Gomeļskis izdomāja – kāpēc gan viņam komandai jāgādā krekli, var jau spēlēt ar šiem! Tā mēs arī ilgus gadus spēlējām. 

Manuprāt, Gomeļska izcilākā īpašība bija tā, ka viņš mācēja mācīties. Viņš sākumā skatījās, klausījās un mācījās no mums. Brīžiem viņš nejaucās spēlē, ļāva spēlētājiem pašiem izvēlēties. Tikai tad, kad komandai jau bija panākumi, arī viņš kļuva liels. (Smejas.) 

Kad sportoju, es nezināju, kas ir dopings. Ja nu bija kāds, kurš stingrāk diētu ievēroja, tad tāds mums bija dopings. (Smaida.) Droši var teikt, ka tolaik sports bija godīgs. 

Paldies Dievam, es arī veselību nesabojāju. Man šķiet, ka neapzinātā darbošanās bērnībā, spēlējot futbolu, peldot, ļoti daudz kustoties, deva vispārēju fizisku sagatavotību. Protams, gadījās traumas, bet tās bija bez paliekošām sekām.» 
Sports – tā ir mūžīgā konkurence, kā ar to iespējams sadzīvot? Vai nācies piedzīvot arī nodevību? 

«Komandā mēs bijām gan kolēģi, gan draugi, bet draugi vien ar dažiem. Nevienam jau nebija noslēpums, ka mēs ar Valdi Muižnieku bijām draugi. Nodots gan es nejūtos. Domāju, man nav bijušas tādas attiecības, lai kādam rastos iespējas mani nodot. Es neesmu ielaidies tik tuvās attiecībās ar kuru katru.»

Impērijas izlase

Tolaik sports bija viena no retajām iespējām redzēt pasauli ārpus dzelzs priekškara. «Ar ASK pabraukāju pa Eiropu – kā valsts čempioni mēs piedalījāmies Eiropas čempionvienību kausa izcīņā. Manas pirmās ārzemes bija Polija un demokrātiskā Vācija. Šīs zemes karā bija ļoti cietušas, un tolaik tur bija apmēram kā pie mums, ja ne vēl sliktāk. Kad bijām Berlīnē, vēl nebija uzcelts mūris, kas sadalīja pilsētu, tolaik uz rietumu pusi varēja tikt, vienkārši izejot pa vārtiņiem un – sveiki! Bet nevienam no mums tādas domas pat prātā nebija. 

Otra iespēja redzēt pasauli bija ar impērijas izlasi. Retais tur nokļuva, bet es dažos periodos izlasē spēlēju un šur tur aizbraucu. PSRS basketbola izlasē latvieši bija neliels pulciņš, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, Juris Kalniņš.

Jūs prasāt, kā es tur jutos? Vienā vārdā sakot – slikti, es nespēju tajā sistēmā un situācijā iejusties. 

Kad ar izlasi braucām uz ārzemēm, mūs uzmanīja. Līdzi brauca viens, ko mēs saucām – Vasilijs Vasiļjevičs. Mūs viņš parasti netraucēja, bet atceros, kā gāja Ņujorkā 1962. gadā. Mēs toreiz bijām divi latvieši, otrs – Juris Kalniņš. Latviešu emigranti gribēja noorganizēt, lai pārvilinātu Juri. Vasilijs Vasiļjevičs profesionāla darba rezultātā to uzzināja, un iestājās neliela panika. Juris pats bija izbijies, jo negribēja neko tādu.

Nezinu, kā tur rīkojās, bet tad, kad visi sēdējām lidmašīnā, kurai vajadzēja pacelties gaisā, es redzēju, cik atviegloti nopūtās Vasilijs Vasiļjevičs, ka komanda pilnā sastāvā atgriežas. Man neviens nepiedāvāja palikt Rietumos.

Neaicināja arī pāriet uz Krievijas komandām, jo, manuprāt, krievu funkcionāri zināja, ka ir bezcerīgi mēģināt mūs pierunāt pāriet uz Maskavu. 

Man tajā komandā nostiprināties neizdevās. 1964. gadā uz olimpiskajām spēlēm Tokijā es netiku, paliku pirmais aiz svītras – trīspadsmitais. (Gulbja kungs smejas, kad atgādinu sakarību – tas tāpēc, ka spēlēja ar 13. numuru.) Nē, nekādas mistikas tur nebija, un es neteiktu, ka to īpaši pārdzīvoju. Jo es apzinājos savas spējas, tāpēc šo faktu sevišķi pie sirds neņēmu. Arī pēc tam man nav gadījies aizbraukt uz Japānu.»

Slavenais uzvārds

Parasti jau sportisti ir tik aizņemti treniņos, sacensībās, izbraukumos, ka ar mājiniekiem atliek maz laika pavadīt. Alvils Gulbis arī šim mītam nepiekrīt: «Ar ģimeni es biju visu laiku kopā. Diemžēl mana sieva ir jau citā pasaulē… Jūs prasāt, vai iespējams vienā laulībā mūžu nodzīvot? Protams, ka tas ir iespējams! Un es dzīvotu vēl vienu dzīvi, ja vien tas būtu iespējams. 

Man ir divi bērni, dēls un meita. Bērniem es neko neuzspiedu, viņi paši izvēlējās, ko darīt, kā dzīvot. Man ir seši mazbērni, nu jau ceru uz mazmazbērniem, būtu tā kā laiks. Taču savu un bērnu privāto dzīvi es nekomentēšu.»

Un tomēr – kā jūtas vectēvs, kura uzvārdu mazdēls (Ernests Gulbis pasaules tenisistu reitingā (ATP) bija sasniedzis desmito pozīciju. – aut.) padarījis zināmu visā pasaulē, kur vien spēlē un jūt līdzi tenisam? «Protams, ka tas ir patīkami un rada gandarījumu. Bez šaubām, Ernests ir nesalīdzināmi populārāks par mani pat Latvijā, kur nu vēl citur.

Savam priekam un veselībai arī es esmu spēlējis tenisu, taču man šķiet, ka tik augstā līmenī teniss ir necilvēcīgs sporta veids.

To es jūtu kā ieinteresēts līdzjutējs, skatoties spēles. Esmu tās redzējis ne tikai televīzijā. Parīzē uz French Open aizbraucu, kad Ernests tika ceturtdaļfinālā. 

Pāris reizes biju Vimbldonas turnīrā, tas atstāja uz mani iespaidu. Jā, arī šampanietis un zemenes, kaut zemenes gan nav tik saldas kā pie mums. Taču visvairāk mani iespaidoja, kā cilvēki pārdzīvo un skatās spēles. Vecākas kundzītes izstāv bezgalīgās rindas pa naktīm, pār plecu mugursoma, kurā termoss un sviestmaizītes, un skatīties viņas tiek ne jau lielajā arēnā, bet gan staigā pa mazajiem laukumiem vai sēž uz kalna un skatās lielajā ekrānā. 

Vēl viena mazmeita diezgan atzīstami spēlē tenisu – Amerikas studentu līmenī. Laura pati izcīnīja šo iespēju – spēlē tenisu un par to ir skola bez maksas. Ja man būtu bijusi šāda iespēja, arī es noteikti brauktu mācīties.»

Tiekties pēc vairāk 

Taču Alvila Gulbja sportista karjera aizritēja pilnīgi citā situācijā. «Krievzemi esmu izbraukājis krustām šķērsām gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Braukšana uz Krieviju jau pati par sevi ir piedzīvojums, tur kādu spilgtu epizodi izdalīt nav iespējams. Braucot uz Krieviju, jābūt gatavam uz visu. Ja tā to uztver, tad viss ir normāli. Tolaik mēs nelidojām, bet braucām ar vilcienu. Ceļš līdz Maskavai nešķita garš – izgulējāmies, zolīti uzspēlējām. Vienu brīdi bija tā – vien ejot uz stacijas pusi, jau radās sliktas izjūtas. Laikam tāpēc vēlākos gados man nav īpaši gribējies braukt ekskursijās vai ceļot. Čemodānu es vienmēr pats kārtoju. Tas ir kaut kas nesalīdzināms, cik mantu mums toreiz bija un cik ir tagad!»

Laikabiedri uzskata, ka Alvils Gulbis vēl varēja turpināt spēlēt, bet viņš karjerai pielika punktu. Varbūt gluži vienkārši apnika sportista dzīvesveids? «Tā nevar teikt, bet man nelikās normāli tas, kas notika basketbolā.

Manuprāt, nav dabisks veidojums tas pats NBA, kas būtībā šobrīd ir biznesa šovs ar basketbola elementiem.

Nauda tur griežas tik milzīga, ka vajag uzkurināt spēlētāju milzīgās algas, kas tajā biznesa mašinērijā ir kripatas, vajag iztaisīt trenerus par pārgudriem pārcilvēkiem. Nez kāpēc mēs tam visam ejam pakaļ un mēģinām atdarināt. Un brīžam izskatāmies smieklīgi.» 

Sporta žurnālists Ivars Ošiņš, raksturojot Gulbja maksimālismu, pirms septiņiem gadiem rakstīja: «Tas notika pirms gadiem divdesmit pieciem Baltijas basketbola veterānu turnīrā, kurā vienā dienā nācās izcīnīt divas spēles. Igauņi jau labu brīdi pirms mača beigām bija pārliecinoši uzveikti, bet Gulbis turpināja neatlaidīgi uzbrukt. Nepavisam nesaudzēja sevi arī padzīvojušajos gados – kaut pēc pāris stundām ietaupītā enerģija būtu ļoti vajadzīga izšķirīgajā spēlē ar leišiem. No malas brēcām: «Alvil, netrako, pietaupies!», bet viņš attrauca: «Par daudz jau nebūs!». Tāda nu šķiet basketbolista Gulbja, neapturamā sportista Alvila būtība: mūždien tiekties pēc vairāk.»

Ilgtermiņa ilgošanās

Kad jautāju, kas Gulbja kungam sagādā prieku, viņš iesmejas: «Tas, ka nekas nesāp.» Bet turpina nopietni: «Kad ciemos atnāk mazmeitiņas un mazdēliņi. Viņi vecotēvu neaizmirst, iebraucot Rīgā, vienmēr ienāk. Basketbolu un tenisu vairs nespēlēju. Tagad mazliet mēģinu pastaigu veidā izkustēties. Manas dienas lielāko tiesu paiet krēslā – pie televizora, pie datora. Skatos visus pasaules notikumus, sekoju līdzi sportam. Mani priecē katra Latvijas sportista panākumi. Dabīgi, ka radinieku panākumi. Grāmatas lasu, sekoju līdzi pasaules notikumiem, kaut reizēm šķiet – labāk to nedarīt, bet skatīties sportu. Kaut lielais profesionālais sports ir biznesa sports, tur ir patiesība, emocijas, tas ir dzīvs.

Man ir tāda ilgtermiņa ilgošanās – nodzīvot līdz tam laikam, kad šajā pasaulē kaut kas mainīsies.

Jo tajā kaut kas ir tik ļoti samezglojies, ka tā nevar bezgalīgi turpināties. Dievs taču radījis šo pasauli daudzveidīgu, mēs paši esam dažādi, tad – ja kāds iedomājas, ka mūs visus jātaisa vienādus, tad ir tāda putra, kā tagad šur un tur. Tas pats bēgļu jautājums – kvotēsim, būvēsim sienas… Neapturēs nekādas sienas, ne griesti, smieklīgi tas ir! Kaut risinājums ir viens un vienkāršs – visus resursus, kādi vien ir, ieguldīt tajā krastā, no kurienes tie cilvēki brauc. Kā to nesaprot, es nezinu. Pasaule ir mazliet apjukusi, nomaldījusies no ceļa. Es domāju, ka notiks kaut kas globāls, tā tas nevar turpināties.» n

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+