• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C Mākoņains, R/ZR vējš, 3.6 m/s

    Ne tikai sports un izklaide. Kā vēstures gaitā kalpojušas slēpes?

    Sports
    Dagnija Asare
    23. decembris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Vienkāršs un lēts pārvietošanās līdzeklis, lielisks adrenalīna pumpis un pat kara ierocis – vēstures gaitā slēpes cilvēkam kalpojušas visai dažādiem mērķiem.

    Izdzirdot par slēpēm un slēpošanu, vairākums noteikti uzreiz iedomāsies par kalniem bagāto Norvēģiju, Zviedrijas ziemeļiem un Somijas sniegotajiem plašumiem. Skandināviju, vienvārdsakot. Tik tiešām – visā pasaulē plaši lietotais vārdiņš ski (latviski tās ir slēpes) cēlies no norvēģu valodas, kur savā sākotnējā versijā tas apzīmējis platu koka skaidu. Dažādās variācijās šīs norvēģiskais nosaukums ticis pārņemts daudzviet pasaulē līdz ar slēpju darināšanas un braukšanas tehnikām – galu galā tie bija norvēģi, kas lielāko pasaules daļu iepazīstināja ar šo brīnišķīgo pārvietošanās un prieka gūšanas līdzekli (izņemot vien dažus norvēģu kaimiņus, kā, piemēram, somu un lapu tautas, kuras pašas var lepoties ar gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem senām slēpošanas tradīcijām, tāpēc viņiem ir savi šai nodarbei veltīti apzīmējumi).

    Cilvēki uz slēpēm kāpuši jau ļoti, ļoti sen, iespējams, jau pat septītajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras – tas nozīmē, vēl pirms piramīdām, pirms rīsiem un vīna, pirms vara apgūšanas!

    Pieņemts domāt, ka pirmie slēpotāji bijuši kaut kur Skandināvijā, taču ļoti iespējams, ka tikpat sen slēpes drillētas arī kaut kur kalnainajos un sniegotajos apvidos tagadējās Ķīnas teritorijas ziemeļu galā, kā arī tagadējās Krievijas teritorijā. Patiesībā tieši tur – Krievijas ziemeļos, tagadējās Komi republikas teritorijā, atrastas pasaulē senākās slēpes, un to izgatavošanas brīdis varētu būt piektā un sestā gadu tūkstoša robežās. Par to, kas tieši var lepoties ar pašu senāko slēpju titulu, zinātnieki gan nav vienisprātis. Tikpat labi vēl senāks varētu būt Zviedrijas ziemeļos atrastais slēpju komplekts – ar visām nūjām, kas turklāt bijušas neparastā formā – ieliektas kā lāpstas. Šis komplektiņš mierīgi dusējis divu metru dziļumā netālu no Zviedrijas ziemeļaustrumu pilsētiņas Šellefteo.

    Dārgumi šķūnī

    Seno slēpju mieru 1924. gadā iztraucēja kāda grāvraču grupa, kas vērtīgajam atradumam uzdūrusies gluži netīšām – darot savu ikdienas darbu, proti, rokot grāvi. Acīmredzot strādnieki nav īsti apjautuši, kāds dārgums nonācis viņu rokās, jo slēpes iemetuši malkas šķūnītī un muzejam attapušies atdot tikai pusgadu vēlāk, kūstot pērnajiem sniegiem. Kā par nelaimi, viena no slēpēm tobrīd jau sākusi sadalīties. Šīs vieglprātības rezultātā tā sabirza gabaliņos, taču otra, par laimi, palika salīdzinoši neskarta, un abas vēl šobaltdien ir aplūkojamas Zviedrijas slēpošanas muzejā Ūmeo pilsētiņā.

    Par slēpju īsto vecumu vienprātības nav – sākotnējās analīzes likušas minēt aptuveni piekto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, bet nesen rūpīgi veiktās radioaktīvā oglekļa datēšanas analīzes liek domāt par sesto gadu tūkstoti. Interesanti arī, ka, pētot slēpju materiālu, atklājies – tās darinātas no īpašas priedes sugas, kas aug kalnu ielejās un tāpēc lepojas ar sevišķi blīvu koksni. Bet tas, speciālistuprāt, liecina – jau tajos senajos laikos (vēl pirms iemācījušies darboties ar varu!) sniegotajos apvidos mituši lieliski slēpju meistari.

    Toties no trešā gadu tūkstoša norvēģiem par piemiņu palicis elegants un lieliski saglabājies slēpju pāris ar ādas stiprinājumiem – tas bijis iespējams, pateicoties mūžīgajiem ledājiem Norvēģijas Reinheimenes kalnājos, kur šīs slēpes uzietas.

    Slēpo arī dievi

    Tajos laikos slēpošanai nebija nekāda sakara ar brīvdienu priekiem vai adrenalīna pumpēšanu – slēpes bija veids, kā ātrāk un vieglāk pārvietoties no punkta A uz punktu B. Ikdienas dzīvesveids. Par to, cik ziemeļu tautām slēpošana bijusi svarīga, liecina daudzie atrastie alu zīmējumi, piemēram, Norvēģijā, kur pa alu sienām mazi cilvēciņi skrien uz slēpēm kopā ar ziemeļbriežiem un aļņiem. Saprotams, slēpoja arī seno skandināvu dievi, piemēram, viens no svarīgākajiem skandināvu mitoloģijas dieviem, varenais Ulls (jeb Uldors), nereti tiek attēlots uz slēpēm, turot loku un bultu. Savukārt daiļās un ugunīgās, allaž ar slēpēm skrejošās Skadi sirds esot atmaigusi tikai pret medniekiem un ceļotājiem (jo tie pārvietojās uz slēpēm), taču visādi citādi viņa gan bijusi diezgan nešpetna (par nejauko dabu liecinot viņas vārds, jo, kā izrādās, arī norvēģu valodā vārdiņš skāde nozīmē to pašu, ko mums).

    Interesanti, ka sākotnēji ziemeļnieku slēpes pārī nav bijušas vienādas, proti: viena bijusi gara, gluda, plakana – slīdēšanai, bet otra – īsa un platāka, atspērienam.

    Garākā slēpe parasti bijusi klāta ar dzīvnieku ādu (visbiežāk roņu), bet otra, īsākā – ieziesta ar dzīvnieku taukiem, kas bija seno laiku versija par ievaskošanu. Īpašas slēpes bijušas arī roņu medniekiem – ļoti garas (pat trīs, četrus metrus), platas, īpaši gludas un rūpīgi ievaskotas, vai arī apdarinātas ar ādu – lai drošāks ceļš pa ledu līdz roņu āliņģiem.

    Kā skrejoši zvēri

    Kopumā visi, kam ziemeļos tolaik bija jāsteidzas, to darīja ar slēpēm – ziņneši, ārsti, mednieki, bēgļi zibenīgā ātrumā esot pratuši pārvarēt fantastiskus attālumus. Stāsta, ka pat valdnieku nodokļu savācēji pa valsti pārvietojušies ar slēpēm – varbūt, lai klusītēm ierastos negaidīti? Ziemeļnieku ātrums un izveicīgums pat nonācis līdz bizantiešu ausīm, tā ka Cēzarejas vēsturnieks Prokopijs savās annālēs vēstīja par sāmiem, senu ziemeļu tautu, kas ar slēpēm pārvietojoties jau kopš bērna kājas un sasniedzot tādus ātrumus kā skrejoši meža zvēri. Nekas no tiem neaizbēgs, vai tas cilvēks, vai zvērs! – Prokopijs apgalvoja.

    Bet, starp citu, zīmētas liecības par slēpošanu atrastas arī gluži netipiskās vietās, piemēram, Sicīlijā, Senās Romas laika namā Villa del Casale. Nama grīdas rotātas senām (datējamas ar mūsu ēras ceturto gadsimtu) un nepārspējami greznām romiešu flīžu mozaīkām, bet uz viena no attēliem – tavu pārsteigumu – zēns uz slēpēm! Visticamāk, mazais slēpotājs nolaidies no Etnas vulkāna, kura galotni ziemās klāj pamatīgs sniegs.

    Veiksmes noslēpums

    Protams, agri vai vēlu cilvēkiem bija jāsaprot, ka slēpošanas lielais ātrums un salīdzinoši nelielais enerģijas patēriņš (nu, ja salīdzina ar spēku un laiku, kas būtu jāpatērē, līdzīgu attālumu pievarot ejot kājām), var būt labs palīgs kara kaujās. Pirmās rakstiskās liecības par karavīriem uz slēpēm atrodamas dāņu vēsturnieka Sakša Gramatiķa sastādītajās hronikās, kur tika minēti slēpojoši kareivji, kuru pārvietošanās ātrums neatpaliek no skrejoša zirga un tās klusums padara īpaši bīstamus. 

    Turpmākajos gadsimtos pārskrējieni ar slēpēm kļuva par ierastu paņēmienu ziemeļnieku karošanas taktikā. Jau septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā Norvēģijā un Dānijā slēpošanu iekļāva karavīru apmācībā, tika izveidoti īpaši slēpotāju bataljoni. Jau kopš 1670. gada norvēģu militāristi joprojām ik gadu rīko slēpošanas sacensības, un, starp citu, vairums slēpošanas sacensību disciplīnu, piemēram, biatlons, tramplīnlēkšana un citas, cēlušās tieši no šīm armijnieku sacīkstēm! Runājot par tramplīnlēkšanu, izrādās – pirmais pasaules tramplīnlēcējs bijis norvēģu armijas virsnieks Ūlafs Rīe, kas 1809. gadā, dižojoties armijas biedru priekšā, veica deviņus metrus tālu lēcienu ar slēpēm. Salīdzinājumam – šobrīd rekordistu lēcieni krietni pārsniedz simts metrus.

    Slēpes karavīriem tik tiešām nesa veiksmi. Ievērojamākie panākumi ir somu kontā, jo, iespējams, tieši slēpes somiem palīdzēja nosargāt savu valsti pret padomju tankiem mežainajos, sniegotajos apvidos. Turklāt visslavenākajā no kaujām – pie Suomusalmi – padomju karavīru bija četras reizes vairāk! Starp citu, krievi šo taktiku pārņēma un ar lieliem panākumiem izmantoja vēlāk, aizstāvot Maskavu pret vācu karaspēku 1941.–1942. gadā. Vēl mūsdienās daudzu Eiropas valstu, kā arī ASV armija iziet speciālu apmācību kaujas slēpošanā.

    Ātri un lēti

    1799. gadā franču rakstnieks un ceļotājs Žaks Toknjē savu piedzīvojumu aprakstos par Norvēģiju minējis vietējo iedzīvotāju lielisko prasmi pārvietoties pa kalnainajiem un bieži vien sniega nogruvumu apdraudētajiem apvidiem ar slēpju palīdzību, piezīmējot: «Esmu pārliecināts, ka šis ērtais un lētais pārvietošanās veids drīz vien ieviesīsies arī citviet Eiropā!»

    Pretēji Toknjē pareģojumam, vispirms pārvietošanos ar slēpēm pārņēma nevis Eiropā, bet okeāna otrā pusē – Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tās ieviesa… pareizi, norvēģu emigranti. Kādu brīdi slēpes pat tā arī tika dēvētas – par norvēģu sniega kurpēm. Zināms, ka vairāki attapīgi norvēģu vīri izmantoja savu slēpošanas prasmju priekšrocību un pelnīja labu iztikšanu Sjerranevadas sniegotajos un kalnainajos apvidos, strādājot par pastniekiem. It kā vēl nebūtu gana, norvēģi savas slēpes ieviesuši pat Dienvidamerikā! Tas notika deviņpadsmitā gadsimta nogalē, kad Argentīnā notika vērienīgākie dzelzceļu būvniecības darbi, kuriem bija nepieciešams darbaspēks no visām pasaules malām. Uzzinot, ka Andos ir sniegs, norvēģi sajūsmā berzējuši kājas, darinājuši slēpes un iepazīstinājuši kolēģus ar, iespējams, karstasinīgāko nodarbi, ko tiem līdz tam bija nācies piedzīvot.

    Desmit pret vienu

    Deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropas gaišākie un azartiskākie prāti bija apsēsti ar ģeogrāfijas atklājumiem. Īpaši vilinošs galamērķis bija «Zemes centrs» – dienvidu un ziemeļu galējie punkti, kas tobrīd pasaules ģeogrāfijā nebija nekas vairāk kā balti punkti – ne vien burtiskā, bet arī pārnestā nozīmē. Lielajā sacensībā par ziemeļu iekarošanu slēpes izrādījās neatņemami ceļabiedri un pat dzīvības glābēji pētnieku un atklājēju klejojumos un ekspedīcijās. Viena no slavenākajām šādām ekspedīcijām bija norvēģa Fritjofa Nansena pārbrauciens ar slēpēm pa tobrīd vēl neatklātajām Grenlandes teritorijām. Nieka sešu vīru komandā viņš ar slēpēm un ragavām pieveica 660 kilometru garu ceļu. Ekspedīcija ilga piecus mēnešus un padarīja tās dalībniekus par valsts, nē, visas Eiropas, varoņiem! Protams, kā tas itin bieži gadās stāstos par varonību un drosmi, sagatavošanās ekspedīcijai bija, iespējams, pat grūtāka nekā pats piedzīvojums.

    Pirms ekspedīcijas Nansena trako ideju kritizēja un izsmēja visi, kam nebija slinkums. Veselu gadu kaismīgajam pētniekam nācās ne vien strādāt pie rūpīgas ceļojuma plānošanas, kā arī ceļam un galu galā elementārai izdzīvošanai paredzēto ierīču izgatavošanas (viņš pats radīja īpašu termoapģērbu, krāsniņu un citas lietas), bet pats sarežģītākais bija finansējuma atrašana. Valdība bija teikusi striktu nē (Nansena komandai pareģotās izdzīvošanas izredzes bija desmit pret vienu), bet, par laimi, palīgā nāca Nansena universitāte, daži brīvdomātāji mecenāti, radi un draugi. Toties tie, kas vēlējās pieteikties komandā… o, to bija vesels pulks! Sīvajā cīniņā galu galā tika izraudzīti pieci pieredzējušākie slēpotāji. Un pārējais jau ir vēstures grāmatās rakstīts.

    Galva kupenā

    Starp citu, romantiskai atkāpei, – izrādās, arī savu sievu Evu Nansens bija sastapis slēpojot. Kā viņš pats vēlāk aprakstīja, tā bijusi diezgan traģikomiska tikšanās, jo pirmais, ko viņš savā topošajā sievā varēja novērtēt, bija… viņas slēpēs ievilktās kājas, tā kā pati daiļava tobrīd no galvas līdz pat viduklim esot iestigusi sniega kupenā. Lai nu kā, Eva Nansena bijusi ne vien slavena operdziedātāja, bet arī izcila slēpotāja – kas zina, varbūt tieši šī kaislība abus toreiz īpaši satuvināja?

    Divdesmit gadus vēlāk vēl kāds norvēģis paveica vēl vienu varoņdarbu uz slēpēm. Tas bija slavenais pētnieks Ruals Amundsens, kas sīvā konkurencē izrādījās pirmais Dienvidpola iekarotājs. Tobrīd uz Zemes galējo dienvidu punktu gandrīz vienlaicīgi bija devušās divas ekspedīcijas – norvēģi Dāla vadībā, kā arī briti Skota vadībā. Sacensība bija sīva, taču briti galu galā sāpīgi zaudēja, tā kā Skota ekspedīcija sasniedza Dienvidpolu dažas nedēļas vēlāk par norvēģiem un diemžēl atceļā traģiski gāja bojā.

    Tiek uzskatīts, ka tieši izcilā slēpošana, kā arī prasme rīkoties ar suņu pajūgiem Dāla komandai bijis dzīvības glābiņš smagajā un bīstamajā ceļā.

    Čempioni no laukiem

    Vien deviņpadsmitā gadsimta vidū, mainoties cilvēku dzīves un arī pārvietošanās veidiem, slēpošana kļuva par izklaidi. Vispirms jau, protams, Norvēģijā. Pilsētas auga, tāpat kā fabrikas un ofisi, atstājot agrāko, krietni vien mežonīgāko dzīvesveidu tālā pagātnē. Taču slēpošanu – to nu gan izraut no sirds nevarēja.

    Oslo, kas tobrīd vēl bija Kristiānija, kā jau minēts, aizņemoties ideju no armijas, tika uzsākta tautas slēpošanas sacensību tradīcija, kur piedalījās kā bagātnieki, tā nabadzīgie – tāds īsts tautas sports. Skaists stāsts par šīm sacīkstēm nāk no sešdesmitajiem, kad uz tobrīd jau slavenajām Oslo sacīkstēm ieradās saujiņa «puišu no laukiem» – visu drosmi saņēmuši zemnieki no attālā Tēlemarkas reģiona. Krietni vien apsmieti sava pieticīgā, laucinieciskā izskata, prasto manieru un pašu gatavoto slēpju dēļ, sacīkstēs viņi smalkajiem pilsētas kundziņiem tā ielika, ka – gluži kā kinofilmā – kļuva par sacīkšu varoņiem un pat sacīkšu profiņiem mācēja parādīt tādu izveicību un braukšanas tehniku, kāda tiem pat sapņos nebija rādījusies. Lieta tāda, ka Oslo apkaime ir lēzena un plaša, savukārt Tēlemarkai raksturīga reljefa ainava, meži, strauji ceļu pagriezieni, kas jaunajiem slēpotājiem ļāva uztrenēt neticamu ātrumu un reakciju. Toreiz un arī vairākus turpmākos gadus slēpotāji no Tēlemarkas allaž slēpošanas sacīkstēs nocēla visas pirmās vietas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+