• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C Skaidrs, DA vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Luksusa jahtas – peldošās septiņzvaigžņu kūrortviesnīcas

    Nauda
    Dagnija Zīverte
    Dagnija Zīverte
    14. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Reaģējot uz Ukrainā notiekošo karu, pret agresoru Krieviju un ar režīmu saistītiem personāžiem laiku pa laikam tiek izziņotas jaunas sankcijas. Nevienas no tām nav piesaistījušas tik skaļu uzmanību kā ar Krieviju saistīto oligarhu jahtas.

    Uz pirātu jakti

    Kamēr pasaule ar sūru prieku skaita superbagātajiem krieviem atņemtos braucamos, nevilšus nāk prātā jautājums – kāpēc tieši jahtas ir turīgo ļaužu īpašā statusa apliecinājums? Jā, mēs bieži dzirdam arī par villām, ekskluzīviem auto, privātajām lidmašīnām. Taču jahtām piemīt kāds īpašs vilinājums, kam acīmredzot pretoties nespēj pat pasaules varenie.

    Kas īsti ir jahta? Kā gan tā atšķiras no buru laivas vai kuģa, piemēram? Populārākā, mulsinošākā un vienlaikus arī trāpīgākā atbilde skan: kad redzi jahtu, tu zini, ka tā ir jahta. Patiesībā cilvēkam, kam ar ūdens transportu ir tikai tik daudz saistības, cik pāris braucienu prāmī vai airu laivā, šī atbilde arī būs gana izsmeļoša. Jo jahtām, kā izrādās, patiesībā nepiemīt kādi konkrēti raksturlielumi izmēra, formas, stila vai tehnisko parametru ziņā. Vienīgais noteikums – jahta radīta, lai savam saimniekam sagādātu prieku un izklaidi (tāpēc tās noteikti aprīkotas ar kambari, kur ērti iekārtoties un vajadzības gadījumā nakšņot). Un vēl tā krietni patukšo īpašnieka bankas kontus – ir aplēsts, ka ik gadus jahtu industrijā ieplūst apmēram 30 miljardu eiro liela peļņa. Jahtas ir visdārgākā izprieca, kurā, līdzekļus neskaitot, iegulda pasaules bagātākie cilvēki.

    Ja pašķiram vēstures lappuses, izrādās, ka pirmās jahtas 14. gadsimta Holandē tika radītas pilnīgi citiem nolūkiem. Toreiz, jūrasbraukšanas ziedu laikos, mazas, fiksas un izveicīgas laivas, aprīkotas ar neierasti augstām burām, bija ideāls pakaļdzīšanās līdzeklis pirātu nozagtajiem kuģiem un bēgošajiem noziedzniekiem vai žigls palīgs nelaimē nonākušiem godīgiem jūrasbraucējiem.

    No šādas pakaļdzīšanās arī cēlies jahtas nosaukums, proti, «jaght», līdzīgi kā arī senais latviešu vārds «jakte», nozīmē – medīt, medības.

    Taču jau drīz vien turīgie tirgoņi un kuģu īpašnieki veiklajos braucamajos sāka mesties iekšā arī tad, kad pie horizonta manīja atgriežamies bagātībām piekrautos tirgoņu kuģus – lai steigtos tiem pretim un pirmie tiktu pie svinēšanas un preču revidēšanas. Tā jahtas apņēma svētku un uzdzīves aromāts, un nu tās bieži tika liktas lietā vienkārši tāpat – izpriecām.

    Karaļa mīļotās

    Par pirmo superjahtu – vai vismaz to vecvecmāmiņu – droši vien var saukt «Mēriju». Lepna un stalta, pilnus astoņpadsmit metrus gara (kas, salīdzinot ar šodienas superjahtām, ir kā liliputs pret Guliveru), nodrošināta ar divdesmit cilvēku apkalpes komandu, tā 1658.gadā bija Amsterdamas dāvana Anglijas karalim Čārlzam II Stjuartam par godu viņa mājās pārnākšanai pēc desmit izsūtījumā – Francijā un Nīderlandē – pavadītiem gadiem. Karalis Čārlzs mīlēja savu «Mēriju» krietni karstāk par savu sievu, kurai aiz muguras bija «sastrādājis» vismaz četrpadsmit ārlaulības bērnus, un bieži bija manāms jautrā kompānijā zem jahtas burām slīdot šurpu turpu pa Temzas ūdeņiem. Čārlza kaislība pārauga visai nopietnās attiecībās – karalis sāka apgūt kuģniecības un kuģubūves zinības un savas dzīves laikā projektēja un uzbūvēja vēl divdesmit jahtas. Karaļa aizrautības vīruss ātri vien izplatījās galmā.

    Jahtu burāšana kļuva par izsmalcinātu galminieku sportu – greznības un izcilības simbolu, Dieva izredzēto sacensību ar sauli, vēju un ūdeni.

    Karaliskās jahtas kļuva aizvien izcilākas un ambiciozākas, tāpēc nekas cits neatlika, kā sacensties! Tā 1661. gadā turpat Temzā notika pasaules pirmā jahtu regate: sacentās karaļa Čārlza jaunā «mīļotā» – nule uzbūvētā «Katrīna» – un «Anna», karaļa brāļa, hercoga Džeimsa, «sirdsdāma». «Katrīna», protams, triumfēja – galu galā viņa augstība pats todien stāvēja uz komandtiltiņa!

    «Aidā», pēc šampanieša!

    Turpmāko gadsimtu laikā jahtas kļuva par pasaules dižciltīgāko, turīgāko un ietekmīgāko īpašo klubiņu. Jahtu izbraucieni un regates bija daiļākais un izcilākais no sportiem, radīts īpaši privileģētajiem – sacensībās pat skatītāju tribīnēs baltajām burām urravas māja tikai pats sabiedrības krējums. 18. un 19. gadsimtā radās pirmie jahtklubi – vispirms Anglijā un Īrijā un tad jau arī otrpus «dīķim», Amerikā – Bostonā un Ņujorkā. Šie klubi pulcēja pasaules ietekmīgāko klanu daudzsološās atvases – pārgalvīgus, bagātus jaunus vīriešus, kam jūra sniedzās knapi līdz frakas malām, bet bija tik daudz, ko pierādīt pasaulei. Savdabīgas ekspedīcijas no Britu krastiem devās Francijas virzienā – labākā šampanieša un burgundieša medībās, savukārt Ņujorkas jahtkluba biedri bija iecienījuši ātruma sacensības, riņķojot ap piekrastes salām.

    Ātrums un vējš šiem smalkajiem kungiem bija kā uguns pakulās, jahtklubi kļuva par elitārām pelēko kardinālu sanāksmēm – zem spožajām jahtu burām tika pārspriestas ne tikai burāšanas tēmas, bet arī jautājumi, kas noteica vēju virzienus visā pasaulē.

    Klavieres līča dibenā

    Burāšanas sportam nonākot Amerikā, tas uzņēma straujāku un mērķtiecīgāku kursu – ar amerikāņiem raksturīgo vērienu jahtas tapa aizvien lielākas un jaudīgākas. Jau pirmajā starpkontinentu regatē amerikāņu «America», kas ceļā uz regati Temzā bija vēsā mierā šķērsojusi okeānu, guva iespaidīgu uzvaru. Turklāt 19. gadsimts Amerikā noslēdzās gluži vai ar salūta uguņiem – ekonomikā un kultūrā notika attīstības sprādziens, inteliģence kaisa pēc ceļojumiem, pēc pasaules izpētīšanas un iepazīšanas, savukārt jaunbagātnieku slānis nezināja, kā vien izrādīt savus īpašumus un ietekmi. Gluži likumsakarīgi, ka jahtu industrijai šis bija zelta laikmets. Katra nākamā burotā skaistule tapa aizvien iznesīgāka, modernāka un cēlāka. Turklāt arī spēcīgāka, tāpēc tā laikmeta jahtas bija piemērotas kā ātruma sacensībām, tā arī komfortablai uzdzīvei. 1875. gadā uzbūvētā «Mohawk», piemēram, varēja lepoties ar gāzes lampu apgaismojumu, auksto un karsto krāna ūdeni, apkures sistēmu un pat flīģeli ēdamzālē. Jāatzīmē, ka jahtas konstrukcija gan stipri pievīla un tā ar visu savu greznību un smalkajiem viesiem jau pirmajā braucienā padevās Ņujorkas līča viļņiem un kaunpilni nogrima. Tāpēc drīz vien pēc bēdīgā «Mohawk» negadījuma sporta un izpriecu jahtas devās katra savu ceļu, sacensību jahtām kļūstot aizvien ekonomiskākām un ātrākām, savukārt izpriecām paredzētās auga izmēros un greznībā kā pārtikušas aristokrātu madāmas.

    Baltais sapnis

    20. gadsimta pirmajā pusē bija izaudzis stabils, ļoti turīgs sabiedrības slānis, ko tikpat kā neapgrūtināja nodokļu slogs, un jahtas – līdzīgi, kā tas ir arī šodien – kalpoja par krāšņu kroni šīs sabiedrības smalki ondulētajā galvā. Trīsdesmit gadu laikā līdz 1920. gadam tikai Ņujorkas jahtklubā vien braucamo skaits bija desmitkāršojies – no četrdesmit līdz četrsimt!

    Pat tiem, kam burāšana nesagādāja prieku, katrā ziņā vajadzēja savu jahtu, kas pierādītu viņu statusu un izsmalcinātību.

    Un, līdzīgi kā tas ir šodien, arī toreiz iecienītākais ceļamērķis bija Vidusjūras zelta piekraste – iespēja paberzēt elkoņus ar īstiem aristokrātiem un kino zvaigznēm.

    Kinoindustrija aktualitāti uzķēra, un dažas no smalkākajām tā laika jahtām kļuva par Holivudas zvaigznēm. Uz jahtas «True Love» klāja okeāna viļņos Bings Krosbijs veltīja serenādi Greisai Kellijai filmā «Augstākā sabiedrība», bet burvīgā motorjahta «My Lovely Lady» kļuva par mīlas ligzdiņu Merilinas Monro un Tonija Kērtisa kaislīgajam flirtam filmā «Džezā tikai meitenes». Savukārt Džeimss Bonds savu bīstamo un saldkaislo piedzīvojumu laikā pabijis pat vairākās tā brīža pasaules dārgākajās un elegantākajās jahtās. Tik skaistas, dārgas un neaizsniedzamas – vienkāršajiem skatītājiem jahtas kļuva par iemiesojumu tai dzīvei, kas cēli un paštīksmīgi slīdēja tiem gar degunu.

    Austrumu vēji

    Jahtu industrijas cēlajos vaibstos skarbākas pārmaiņas ienesa pagājušā gadsimta astoņdesmitie un deviņdesmitie. Astoņdesmitajos, uzplaukstot Tuvo Austrumu valstu labklājībai, aristokrātiskajam jahtu pulkam kā tādas haizivis delfīnu kompānijai piebiedrojās šeihi. Industrijas arhitekti, dizaineri un rūpnieki varēja līksmi berzēt rokas – austrumnieku vērienam līdzinieku tobrīd nebija, tāpat kā vēlmei sevi pierādīt vecās pasaules acīs. Kad 1984. gadā ūdeņos parādījās 147 metrus garā megajahta «Prince Abdulaziz», ne vien jahtu industrija, bet arī visa pārējā pasaule jūsmā aizturēja elpu. Saūda Arābijas šeiha Fahda Saūda pasūtināta un viņa vecākā dēla vārdā nokristīta, tā garus divdesmit divus gadus bija pasaules lielākās un varenākās jahtas godā. Līdz 2006. gadā to no troņa gāza cita tautiete – «Dubai», Dubajas šeiha Muhameda bin Rašida 160 metru garā jahta, aprīkota ar helikoptera nosēšanās laukumu, banketu telpu deviņdesmit viesiem, desmit metru garu peldbaseinu, skvoša zāli, deju zāli, kinozāli, kā arī motorlaivām, ūdensmotocikliem un pat zemūdeni. Kas tāds vēl nebija pieredzēts!

    Taču lielākās pārmaiņas elegantā un izsmalcinātā jahtu industrija piedzīvoja deviņdesmito sākumā – līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Industrijas jaunpienācēji bija vīri, kas šajā netīrajā, asiņainajā vētrā turējās pie vadības ruļļiem, tāpēc veikli panāca, ka brūkošās impērijas bagātības iebira viņu plaši atvērtajās kabatās.

    Turēt kanti

    Tik lielās un nu arī pilnās kabatās, ka šie vīri ātri vien nokļuva pasaules bagātāko cilvēku sarakstu virsotnēs. Viņu skaits, identitāte un bagātību apmēri joprojām lielākoties ir miglā tīti – jā, mēs zinām Abramoviču, Berezovski, Deripasku un dažus citus, taču saskaņā ar žurnāla «Forbes» aplēsēm pasaules bagātāko cilvēku sarakstā vismaz 85 miljardieri nāk no Krievijas, par miljonāriem nemaz nerunājot. Superjahtu īpašnieku pulks strauji auga – tāpat kā izmēros un jaudā sāka augt arī pašas jahtas. Krievu jaunbagātniekiem kanti azartiski līdzi turēja arī amerikāņu jauno un strauji augošo tehnoloģiju magnāti.

    Vai drīzāk – centās turēt kanti. Jo, piemēram, kamēr kompānijas «Microsoft» līdzdibinātājs Pols Allens lepojās ar milzu futūristisko jahtu «Octopus», bet Holivudas gigants producents Deivids Gefens pasauli pārsteidza ar jaudīgo «Rising Sun», Romāns Abramovičs jahtu industrijā tobrīd ienāca ar floti – sešām iespaidīgām, apbrīnojamām superjahtām.  No tām iespaidīgākā – «Eclipse» bija vēl nepieredzētus 162 metrus gara milzene. Lai apkalpotu jahtu un tās viesus, nepieciešama vismaz septiņdesmit cilvēku liela apkalpe.

    "Eclipse", Shutterstock

    Gara un vēl garāka

    Kad 2008. gadā pasauli satricināja globāla finanšu krīze, daudzi pareģoja jahtu industrijas sabrukumu. Daļēji tā bija taisnība – mazo un vidējo jahtu būvnieki un īpašnieki piedzīvoja grūtus laikus, taču megajahtas tikmēr savu ceļu turpināja netraucēti. Vēl vairāk, tās turpināja strauji augt, lielā mērā pateicoties bagātnieku vilnim no Krievijas. Finanšu krīzes smagākajā brīdī savu ceļu uzsāka trīs tobrīd krāšņākās megajahtas. Vodkas «Stoļičnaja» karaļa Jurija Šeflera «Serene»tobrīd bija viena no desmit lielākajām jahtām pasaulē. Ogļu un mēslojuma ražošanas magnātam Andrejam Meļņičenko piederošajai jahtai ar askētisko nosaukumu «M/Y A» piemita nebūt ne askētisks veidols – gluži kā no ūdens iznirstošs Lohnesa ezera briesmonis, šī jahta momentā izraisīja tikai divējādas atsauksmes – no pilnīgas sajūsmas līdz dziļam riebumam. Savukārt oligarham Ališeram Usmanovam (vienam no simt pasaules bagātākajiem cilvēkiem) piederošā «Raya» (sākotnēji par godu Usmanova mātei "Dilbar") tobrīd bija pasaules lielākā un jaudīgākā jahta. 2016. gadā Usmanovs pasūtīja vēl vienu «Dilbar» –vēl lielāku un vēl iespaidīgāku. Garuma ziņā jauno «Dilbar» šobrīd pārspēj tikai pasaules garākā jahta «Azzam» (180 metri), kas pieder Abū Dabī karaliskajai ģimenei. 

    Kamīns okeānā

    Protams, ne jau tikai izmēri un jauda kalpo par iemeslu lepni izriezt krūtis par savu braucamo! Mūsdienu megajahtas ir aprīkotas ar tādu komforta līmeni un tehnoloģijām, kādas parastajiem mirstīgajiem i sapnī nav rādījušās. Teiksim, jau minētā «M/Y A» ir aprīkota ne tikai ar nu jau gandrīz obligāto helikopteru nosēšanās laukumu, bet arī ar ložu drošiem logiem un grīdām un trīs peldbaseiniem. Savukārt uz Abramovičam piederošās jahtas «Eclipse» viens no diviem peldbaseiniem (vai gan vērts pieminēt astoņas dažādu izmēru džakuzi vannas?) gandrīz pēc burvju mājiena ir pārvēršams deju grīdā. Tāpat Abramoviča viesi uz šīs jahtas var sildīties pie kamīna, kas ierīkots zem klajas debess, pētīt okeānu dzīles jahtas zemūdenē, skatīties filmas īpaši apskaņotā kinoteātrī, dejot kādā no divām deju zālēm vai aizšaut iepirkties uz pilsētu, ielecot helikopterā.  

    Izrādās, visas megajahtas ir aprīkotas ar ložu drošiem logiem un grīdām, un dažas pat ar pretraķešu sistēmām, kā arī īpašiem vairogiem, kas pasargā no paparaci modrajām acīm, apžilbinot digitālās kameras.

    Jomas profesionāļi stāsta, ka daudziem no megajahtu īpašniekiem pat ģimenes mājas nav iekārtotas tik iespaidīgi kā jahtas, jo nervus kutinošā konkurence dara savu. Tiklīdz ūdeņos iepeld visgarākā, vislielākā, visjaudīgākā, vismodernākā utt. jahta, citi vairs naktīs nespējot ne acu aizvērt, kamēr nav jauno favorīti kaut kā pārspējuši.

    Skaistais murgs

    Viens no aizrautīgākajiem un ekscentriskākajiem lielo jahtu īpašniekiem ir itāļu izcelsmes amerikāņu automagnāts Džons Stalupi, kas ik pēc gada vai diviem iegādājas jaunu, aizvien lielāku un iespaidīgāku jahtu, ko allaž nokrista par godu kādai no Džeimsa Bonda filmām. Kopumā Stalupi īpašumā pabijušas astoņpadsmit skaistules, mīļākā no tām – gluži likumsakarīgi –nokristīta par «The World is Not Enough» («Ar pasauli nepietiek»). Zīmīgi, ka pašam Stalupi ceļošana diez ko pie sirds neiet – viņa jahtas lielākoties dīki zviln ostās, gaidot temperamentīgā saimnieka, viņa ģimenes un draugu ierašanos.

    Katru, arī visekscentriskāko, īpašnieku un viņu viesu vēlmi lūko īstenot megajahtu rūpīgi atlasītās apkalpes komandas. Stāsti par to, kas patiesībā notiek uz grezno jahtu klājiem un zem tiem, smalkajos kambaros, ir tikpat krāšņi kā kompānijas, kas tajās atpūšas. Ne velti tie pārvērsti romānos, dokumentālajās filmās, seriālos. Dzīve uz dārgo jahtu klāja ir aizraujoša – un reizēm arī baisa. Krāšņos skatus, kas paveras aiz kajīšu logiem, nereti aizēno jahtu saimnieku un ciemiņu visatļautība. Prostitūtas, mežonīgas ballītes, sievas, kas apkalpotājiem sejā lej šampanieti un lidina kurpes, tie vēl ir ziediņi. Klīst, piemēram, nostāsti par kādas jahtas saimnieku, kas noalgojis liliputus, lai tie viesu priekam joņo ap jahtu uz ūdensslēpēm. Vai par kādu, kas pavēlējis apkalpei lēkt ūdenī un to atbrīvot no medūzām, jo viņam sakārojies nopeldēties. Ar helikopteru uz jahtu steigšus atgādāta cūka, ko viesiem ienācis prātā pārvērst cepetī. Vai no jahtas uz Parīzi transportēta netīrā veļa, jo tikai tur kādā veļas mazgātavā to protot pa īstam izmazgāt. Šādi un līdzīgi stāsti šajā nozarē ir ikdiena, un tomēr jauniešu, kas ir gatavi cīnīties par darbu uz kādas no megajahtām, netrūkst.

    Ekspedīcija helikopterā

    Pēdējos gados miljonāru un miljardieru pulciņam piebiedrojoties gados jaunākiem dalībniekiem – mantiniekiem, interneta un tehnoloģiju brīnumbērniem, popkultūras personībām –, jahtu tradicionālā laiskā zvilnēšana Vidusjūras zelta piekrastē nav vairs īsti stilīga. Modē nākušas ekspedīciju jahtas, kas pielāgotas tāliem pārbraucieniem uz eksotiskiem galamērķiem. Tomēr arī šis trends patiesībā ir tikai tāda zelta putekļu pūšana konkurentu acīs – kamēr apkalpe jahtu patiešām vada nedēļām ilgās ekspedīcijās, piemēram, uz šobrīd modīgajām Kanādas ziemeļu salām un Grenlandi, paši jahtu īpašnieki ar kompānijām nereti helikopterā ekspedīcijām piebiedrojas īsi pirms ceļojuma galamērķa sasniegšanas. Sak, ekspedīcijā bijām, leduslāčus redzējām, ķeksītis ievilkts, jo kuram gan ir laiks nedēļām tupēt uz jahtas, ja jāpelna nauda?!  

    Kaut gan jahta vismaz teorētiski ir transporta līdzeklis, saimnieka un viņa viesu transportēšana nekad tā īsti nav ietilpusi megajahtu tiešajos pienākumos. Patiesībā tās nav nekas cits kā peldošas septiņzvaigžņu kūrortviesnīcas. To uzdevums ir izskatīties nepārspējami, pietauvotām kādas turīgas un gleznainas pilsētas tuvumā, ļaujot baudīt tās ainavas no droša attāluma uz jahtas klāja, apkalpotāju un apsargu ielenkumā.

    Bezkaunīgi nelietderīgi

    Atliek tikai nobrīnīties, kāpēc tieši jahtas tik ļoti saista pasaules bagātākos un ietekmīgākos cilvēkus? Pārvietošanās ziņā jahta krietni atpaliek, teiksim, no sporta auto un privātajām lidmašīnām, bet, salīdzinājumā ar mākslas darbiem un privātīpašumiem, jahtu vērtība ar katru gadu nevis pieaug, bet sarūk. Ja uzbūvēšanas brīdī «Eclipse» vērtība bija 550 miljoni eiro, tad tagad, divpadsmit gadus vēlāk, tie ir 350 miljoni eiro. Jāpiemin arī, ka jahtas uzturēšana nav nekāds lētais prieks. «Eclipse» apčubināšanai katru gadu nepieciešami aptuveni 60 miljoni eiro. Vispārējā formula vēsta, ka jahtas ikgadējās apkopes izdevumi sastāda desmit procentus no tās iegādes summas.

    Atbilde ir īsa un nemainīga kopš Čārlza II laikiem. Prestižs! Nekas tik skaļi to neapliecina kā bezkaunīgi dārga un – ko tur liegties – bezkaunīgi nelietderīga lieta. Ne jau velti šīs neaptverami dārgās un ultramoderni aprīkotās daiļavas nekuģo tālās un eksotiskās jūrās, bet biežāk gan laiski plunčājas Monako, Sentropēzas, Nicas, Kannu piekrastē, izrādot sevi citām, tikpat ekskluzīvām un iekārojamām skaistulēm un to lepnajiem īpašniekiem. Un, protams, arī jūsmīgajai vienkāršajai tautai – uz klāja laiski zvilnošajiem atkal un atkal glaimojot viņu pašapziņai.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+