Sacensība starp cilvēku un vīrusiem – pandēmijas cauri gadsimtiem

Sacensība starp cilvēku un vīrusiem ir noritējusi jau kopš laika gala, prasot vairāk dzīvību, nekā visi pasaules kari kopā ņemti. Mēs esam mācījušies no pagātnes slimību uzliesmojumiem, tos pētījuši, lai būtu gatavi nākamajiem, jo tādi nenovēršami sekos. Mums ir tehnoloģijas, zināšanas, vakcīnas un antibiotikas. Mēs mazgājam rokas un dzeram filtrētu ūdeni. Mikroskops ir ļāvis paskatīties acīs mūsu ienaidniekam, un Otrā pasaules kara laikā izgudrotais penicilīns padarīja slimības mazāk nāvējošas.

Tomēr nekad agrāk slimības nav pārvietojušās tik ātri kā mūsdienās. 16. gadsimtā bija nepieciešami pat vairāki gadi, lai mēris no viena kontinenta aizceļotu uz citu. Tagad tas būtu stundu jautājums – pietiek inficētam cilvēkam Eiropā iekāpt lidmašīnā uz Ņujorku, lai vīruss nonāktu otrā pasaules malā mazāk nekā dienas laikā. Cilvēku skaits palielinās, mēs dzīvojam ciešāk, un vīrusiem tas patīk, jo nav jāceļo tik tālu, lai izraisītu epidēmiju, kas ātri vien var pāraugt pandēmijā.

Apgalvojums, kas liek pakustināt smadzenes:

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Sports

Kāds ir patiesais iemesls, kāpēc LTV atlaida Anatoliju Kreipānu?

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

visas pandēmijas ir epidēmijas, bet ne visas epidēmijas ir pandēmijas.

Vienkāršāk sakot – epidēmija ir masu sasirgšana ar lipīgu slimību vienas valsts vai reģiona ietvaros noteiktā laika posmā. Pandēmija ir nekontrolēta masveida saslimšana plašā reģionā vai pat visā pasaulē. Skaitļi un fakti ir biedējoši: 6. gadsimtā pandēmija nogalināja pusi Eiropas iedzīvotāju. 14. gadsimtā – atkal vairāk nekā puse eiropiešu tika noslaucīta no zemes virsas.

Gripa

Cilvēce jau gadsimtiem ilgi cīnījusies ar gripu, un joprojām ik gadu šī slimība un tās izraisītās komplikācijas, piemēram, bronhīts un plaušu karsonis, nogalina tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, katru gadu no gripas mirst 290–650 tūkstoši cilvēku.

Viena no pirmajām ziņām par gripu rodama Hipokrata pierakstos, kurš ziņo par ļoti lipīgu slimību no Ziemeļgrieķijas. Tomēr vien 1933. gadā tiek precīzi noskaidrots vīruss, kas izraisa gripu, un tikai tad bija iespējams izveidot pirmās antivielas. Tomēr gripas vīruss ir ļoti mainīgs, tas pakļaujas biežām mutācijām un ātri vien spēj pārveidoties tik ļoti, ka cilvēka imūnsistēma ir bezspēcīga tā priekšā. Ja uzliesmo jauna veida gripas vīruss, epidēmija ātri vien var kļūt par pandēmiju. Un tā ir noticis vairākas reizes cilvēces vēsturē. Pirmā zināmā gripas pandēmija sākās 1580. gada vasarā Āzijā, un sešu mēnešu laikā tā tika līdz Eiropai. Nav zināmi precīzi skaitļi, cik cilvēku gripa nogalināja, bet Romā vien tie bijuši astoņi tūkstoši cilvēku. Nākamo gadsimtu laikā gripas pandēmijas uzliesmojušas vismaz reizi 150 gados un pat biežāk.

Par visu pandēmiju māti uzskata 1918. gada spāņu gripas uzliesmojumu, kad slimība izpletās vēl nepieredzētos apjomos.

Tas bija Pirmā pasaules kara laiks, un gripa nogalināja vairāk cilvēku nekā pats konflikts. Jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka spāņu gripa, visticamāk, radusies ASV, kad kādā fermā putni slimojuši ar putnu gripu un kāds no darbiniekiem sasirdzis ar sezonālo gripu. Putniem bija viena veida vīruss, cilvēkam – cits. Diemžēl viena no vīrusu viltīgākajām spējām ir pārlēkšana no vienas sugas uz citu. Lūk, abi šie vīrusi inficēja cūku, kuras ķermenī notika vīrusa mutācija, izveidojot jaunu gripas paveidu. Pirmās saslimšanas ar jauno gripas veidu konstatēja ASV armijā, kad karavīri jau bija ceļā uz Eiropu, lai piedalītos karā. Nepagāja ilgs laiks, kad lipīgais vīruss jau ceļoja pa Eiropu, pļaujot zaldātus un civiliedzīvotājus.

Slimība ieguva nosaukumu spāņu gripa tikai tāpēc, ka Spānija bija vienīgā valsts, kurā brīvi runāja par gripu un tās milzīgajiem apmēriem. Citu Eiropas valstu laikraksti par slimību vai nu rakstīja maz, vai nerakstīja vispār. Iemesls vienkāršs – Spānija Pirmajā pasaules karā centās saglabāt neitrālu statusu, tās laikraksti netika pakļauti kara cenzūrai. Tajā pašā laikā citas valstis slēpa gripas apmērus, lai nesētu paniku jau tā novājinātajās karavīru rindās.  

Līdz tam no gripas visvairāk cieta bērni un veci cilvēki, bet spāņu gripa skāra tieši jaunos un spēcīgos, kas no tās visvairāk mira. Viens no iemesliem – sievietes, bērni un gados veci cilvēki palika mājās, kur tiem bija mazāka saskarsme ar svešiniekiem nekā vīriešiem, kas devās karā, kur vīrusa izplatībai bija ideāli apstākļi. Karavīri dzīvoja saspiesti, to imunitāte bija novājināta, trūka pārtikas. Arī lazaretēs ārstējās gan ievainotie, gan ar gripu slimie, vīrusam bija viegli pārvietoties.

Spāņu gripa nežēloja arī Latviju. Tā pie mums nogalināja pat veselas ģimenes, un no slimības komplikācijām 1919. gadā pāragri mira arī dzejnieks Fricis Bārda, esot tikai 39 gadus vecs.

Pāris gadu laikā spāņu gripa nogalināja 50–100 miljonu cilvēku (aptuveni piecus procentus no pasaules iedzīvotājiem). Tiek lēsts, ka inficēto cilvēku, kuri gripu izslimoja, bijis pat divas reizes vairāk. Salīdzinot: Pirmajā pasaules karā bojā gāja 30 miljoni cilvēku. Maz ticams, ka gripa ietekmēja kara iznākumu, jo visdrīzāk visās armijās bija vienāds procents slimības skarto.

Kāpēc gripas pandēmija pāriet? Ja cilvēkam izdodas gripu izslimot, izveidojas imunitāte pret to, kā arī laika gaitā vīrusu agresija samazinās, un tie dabīgā ceļā izmirst.

Mēris

Mēri, atšķirībā no gripas, ierosina baktērija, tāpēc līdz ar antibiotiku un vakcīnu parādīšanos, šī slimība vairs nav pandēmijas riska grupā. Eiropā kopš Otrā pasaules kara, kad tika izgudrots penicilīns – pirmā antibiotika –, nav reģistrēts neviens mēra gadījums, tomēr iepriekšējos gadsimtos mūsu kontinents no slimības cietis īpaši smagi.

Cilvēce piedzīvojusi trīs mēra jeb melnās nāves pandēmijas, kuru laikā neizdzīvoja miljoniem cilvēku. Arī Latvija smagi cietusi mēra dēļ – 18. gadsimta sākumā izmira vairāki ciemi un pilsētas, bet Rīga, iespējams, zaudējusi pat 85 procentus iedzīvotāju. Bet – par visu pēc kārtas!

6. gadsimtā buboņu mēris uzliesmo Bizantijā, lēnām izplešoties visās Vidusjūras ostas pilsētās un vēlāk – visā Eiropā. Mūsdienās valda viedoklis, ka mēris atceļoja no Ēģiptes, no kuras ar kuģiem tika vesti graudi. Kur graudi – tur žurkas, un tieši tās uzskata par mēra baktērijas pārnēsātājām. Precīzāk – žurku blusas.

6. gadsimtā piedzīvoto epidēmiju uzskata par pirmo lielo mēra pandēmiju cilvēces vēsturē, un mūsdienu zinātnieki to dēvē par Justiniāna epidēmiju vienkārša iemesla dēļ – mēra laikā Bizantijas imperators bija Justiniāns I. Slimība pilnībā paralizēja Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli (mūsdienu Stambulu) – pilsētā nomira 5000 cilvēku dienā! Tiek lēsts, ka slimība nogalināja 40 procentus Konstantinopoles iedzīvotāju. Visiem līķiem nepietika vietas milzīgajos masu kapos, tāpēc tos ar kuģiem ieveda jūrā un izsvieda.

Protams, līķus drīz vien izskaloja piekrastēs, kur pavērās šaušalīgi skati.

Cieta ne tikai Bizantija – slimība plosījās visā Eiropā un bojā aizgāja gandrīz puse kontinenta iedzīvotāju. Bija nepieciešami vairāki simti gadu, lai Eiropa atgūtu zaudēto cilvēku skaitu. Slimība netika izskausta, bet tās apmēri vairs nebija tik graujoši.

Tas mainījās 14. gadsimta vidū, kad Eiropu burtiski iztīrīja melnā nāve. Joprojām notiek spekulācijas, kas par slimību īsti bija par melno nāvi dēvētā, tomēr lielākoties zinātnieki tiecas apgalvot, ka 14. gadsimtā pasaulē milzīgos apmēros plosījās buboņu mēris un plaušu mēris. Lai arī buboņu mēris estētiski izrādījās daudz nepievilcīgāks par plaušu mēri (tas atstāja rētas un nereti padarīja cilvēkus aklus), tomēr iespējas izdzīvot bija lielākas. Buboņu mēris fatāls bija aptuveni 60 procentiem saslimušo. Mazāk paveicās tiem, kas inficējās ar plaušu mēri – tas bija retāks, bet iespēja atlabt līdzinājās nullei. Starp citu, vajadzēja paiet zināmam laikam, līdz cilvēki saprata, ka tie nav vis atsevišķi slimības gadījumi, bet gan masveida saslimšana. Lielajās pilsētās, kurās dzīvoja virs 100 tūkstošiem iedzīvotāju, bija jāpaiet pat diviem mēnešiem, lai cilvēki attaptos, ka slimība pārvietojas, esot ciešākā kontaktā ar slimo. Protams, lielākā daļa (ja ne visi) ļaužu bija pārliecināti, ka tas ir Dieva sods. Kādas baktērijas?! Tolaik cilvēki vēl uzskatīja, ka Saule riņķo ap Zemi, kas esot Visuma centrs.

Tomēr ar laiku cilvēki apjauta – no slimajiem labāk turēties tālāk. Lūgšanas baznīcā aizliedza, tām bija jānotiek atklātās vietās, lai neveicinātu slimības izplatību. Mājām, kur ienācis mēris, uz durvīm uzvilka baltu krustu, lai brīdinātu citus, taču drīz vien krusti bija teju uz visām durvīm. Cilvēkus apglabāja masu kapos, vairākās kārtās un bez liekām ceremonijām.

Tiek lēsts, ka septiņu gadu laikā Eiropas populācija samazinājās pat par 60 procentiem, un šī ārkārtas situācija ietekmēja Eiropas kultūru, kā arī tehnoloģiju cīņai pret slimībām.

Tieši melnās nāves laikā pirmo reizi izgudroja karantīnu – no kuģa nokāpušos jūrniekus kādu laiku izolēja, lai pārliecinātos, ka viņi neieved slimību.

Piemēram, saliņu netālu no Venēcijas krastiem pārvērta par karantīnas zonu, kurā vajadzēja uzturēties visiem iebraucējiem. Drīz uz salas izplatījās mēris, bet no pilsētas uz to sāka sūtīt visus slimos un uz nāvi notiesātos. Miroņu esot bijis tik daudz, ka tie krājušies kaudzēs, jo nav bijis neviena, kas nelaiķus apglabātu. 

Ārsti, kas dziedināja buboņa mēra slimniekus, valkāja maskas un drīkstēja cilvēkiem veikt autopsiju, kas citādi bija aizliegta, – veicinot izpratni par cilvēka ķermeni. Melnais mēris attēlots gleznās un literārajos darbos, piemēram, Dekameronā, kur jaunieši aizbēg no mēra pārņemtās Florences, lai kādā lauku villā nodotos stāstiem ar stipri erotisku noskaņu. Arī turpmākajos gadsimtos mēris ik pa laikam uzliesmo visā pasaulē, un tad norimstas, tikpat ātri, cik sācies. Mūsdienās no mēra gada laikā mirst aptuveni 1000 cilvēku tikai tāpēc, ka nesaņem atbilstošu medicīnisko palīdzību. Mūsdienās mēris ir ārstējams.

Bakas

Salīdzinot ar mēri, bakas ir saudzīgākas, tomēr tās ir daudz lipīgākas, un izdzīvojušajiem nācās dzīvot ar briesmīgām rētām, kas palika pēc slimības. Radušās Āfrikā, bakas izplatījās Eiropā un Āzijā ar ēģiptiešu tirgoņiem, bet līdz Amerikas kontinentiem tās nonāca ar spāņu un portugāļu konkistadoriem, atsevišķos reģionos pilnībā iznīcinot vietējos iedzīvotājus. Tie, kuriem bakas izdevās pārslimot, ar tām vairs nespēja inficēties – šo sakarību jau tūkstošgades sākumā atklāja Ķīnas klosteros dzīvojošie mūki, pierakstot pat pareizu baku ārstēšanu. Metode bija vienkārša – cilvēkiem ar iegriezumiem ievadīja nelielu devu baku vīrusa un viņi ieguva imunitāti. Tomēr tā nebija universāla recepte, jo, ievadot kaut nedaudz lielāku devu, cilvēks saslima un, iespējams, pat nomira. Turklāt metode neviesa uzticību, jo – kurš gan vēlas pats no brīva prāta ielaist sevī tik briesmīgu slimību, kas var izrādīties nāvējoša?

Situāciju mainīja angļu ārsts Edvards Dženners, kurš jau 13 gadu vecumā sāka strādāt pie kāda lauku ciema ārsta. Tur viņš dzirdēja slaucējas lielāmies, ka viņas nebaidās no bakām un bakurētainas sejas, jo ir jau izslimojušas govju bakas. Vērojot slaucējas gadiem ilgi, viņš pārliecinājās, ka sievietēm ir taisnība – neviena tā arī nesaķēra bakas. Govju bakas un cilvēku bakas ir no vienas un tās pašas ģimenes, bet govju bakas ir maigākas pret cilvēkiem – tās nav nāvējošas un neatstāj rētas, toties palīdz izveidot imunitāti arī pret cilvēku bakām. Šis novērojums noveda pie pirmās vakcīnas izgudrošanas. Izmācījies par ārstu un zinātnieku, 1796. gadā Dženners veica visai pārdrošu eksperimentu. No kādas slaucējas, kura bija nule inficējusies ar govju bakām, viņš paņēma šķidrumu no bakas skartās vietas un, veicot piecus iegriezumus rokā, inficēja ar govju bakām sava dārznieka astoņus gadus veco dēlu. Pāris nākamās dienas puika mocījās ar temperatūru un baku pazīmēm, bet ātri un viegli slimību pārslimoja. Ārstam atlika pārliecināties par savas teorijas taisnību. Ar tādiem pašiem pieciem griezieniem Dženners ievadīja puikas organismā cilvēka baku vīrusu. Rezultāts iepriecināja – zēns ar bakām nesaslima, jo viņam bija izveidojusies imunitāte. Dženners atkārtoja eksperimentu ar vairākiem cilvēkiem un bija tik pārliecināts par savu teoriju, ka izmēģināja to arī ar savu vienpadsmit mēnešus veco dēlu. Rezultāti bija iepriecinoši, un tā tika radīta pirmā vakcīna cilvēces vēsturē.

Bet kas gan pēc tam nogāja greizi? Jo vēsture ir skaudra – tikai 20. gadsimtā vien bakas visā pasaulē nogalināja 400 miljonus cilvēku! Pēc sava atklājuma Dženners sabiedrībā kļuva par izstumto, par viņu zīmēja karikatūras, un pagāja laiks, līdz ārsti pieņēma kolēģa iedarbīgo problēmas risinājumu. Jāteic, tas diemžēl ir likumsakarīgi – tā bijis ar visiem lielākajiem atklājumiem cilvēces vēsturē. Lai arī pote pastāvēja, mērķtiecīga tās izmantošana nenotika, baku uzliesmojumi turpinājās, kas beidzot lika sarosīties un izstrādāt sistemātisku vakcināciju. Ja cilvēku populācijā vakcinējas pietiekams skaits ļaužu, slimībai nav iespējams izplesties tālāk. 1980. gadā bakas tika pilnībā izskaustas – to vienīgie paraugi saglabāti laboratorijā.

Lepra

Lai arī lepra nav paņēmusi tik daudz dzīvību kā bakas vai gripa, tā ir viena no mītiem bagātākajām slimībām pasaules vēsturē. Lepras jeb spitālības galvenās izpausmes ir izsitumu vai mezglu veidošanās ādā un gļotādā, kā arī nervu bojājumi. Neārstēta lepra var radīt neatgriezeniskus bojājumus ādā, nervos, ekstremitātēs un acīs.  Pretēji mītiem, lepra neizraisa ķermeņa daļu nokrišanu, tās tikai var kļūt nejutīgas, ķermenis tiek savilkts šķībs, plaukstas mēdz atliekties uz aizmuguri. Citiem lepras pacientiem uz sejas uzmetas strutojoši augoņi, kā rezultātā viņi zaudē redzi un dzirdi. Atšķirībā no citām slimībām, lepra nav nāvējoša – nomirt iespējams slimības radīto komplikāciju dēļ. Tomēr visos laikos cilvēki labāk vēlējās būt miruši, nekā saslimt ar šo nesaudzīgo slimību.

Lai arī lepra bija zināma jau kādu laiku, nopietnus apmērus tā sasniedza viduslaiku Eiropā. Tolaik saslimt ar lepru bija gandrīz tas pats, kas parakstīt sev nāves spriedumu un pilnīgu izstumšanu no sabiedrības. Kad cilvēkam viduslaikos atklāja lepru, izsauca mācītāju, kas noturēja aizlūgumu, un slimais varēja viņam izsūdzēt grēkus. Tā vietā, lai ārstētu, slimniekus izsūtīja uz īpašiem leprozorijiem, kas atradās ārpus pilsētu robežām vai uz salām, lai tādējādi ierobežotu slimības izplatību. Nē, tās nebija slimnīcas – tā bija noslēgta teritorija, kur lepras skartajiem nācās pavadīt atlikušo mūžu. Visbiežāk par viņiem rūpējās mūki un mūķenes. Slimība nebija ārstējama, un laika gaitā tā aizvien vairāk izkropļoja cilvēku, dzīves beigās padarot vien par grotesku tēlu. 

Ļaudis baidījās no lepras slimniekiem, jo uzskatīja, ka tajos iemitinājušies ļaunie gari – citādi cilvēku briesmīgo izskatu bija grūti izskaidrot. Lepras skartos jeb spitālīgos uzskatīja par netīriem un ļauniem. Dažās pilsētās tiem piešķīra īpašas atpazīšanas zīmes vai kaklā bija jānēsā zvans, lai citi dzirdētu lepras slimnieka tuvošanos. Pat pēc nāves lepras slimniekus apraka atsevišķos kapos, lai slimība neizplatītos. Sava taisnība tur bija – lepras baktērijas dabā spēj izdzīvot ilgi.

Arī Latvijā pastāvēja savi leprozoriji. 1891. gadā durvis vēra Rīgas leprozorijs, kas darbojās 46 gadus un kopumā uzņēma 843 slimniekus. Mūsdienās Rīgas leprozorija vietā atrodas Infektoloģijas centrs. 1896. gadā leprozorijs sāka darboties arī Talsu novada Stūrīšos, tas tika slēgts vien 2007. gadā.

Lepra joprojām ir sastopama, taču to iespējams pilnībā izārstēt ar zālēm un antibiotiku kursiem, pirms sākusies locekļu deformācija.

Mūsdienu pandēmijas

Lai arī mūsdienās tehnoloģijas darbojas cilvēku labā, pagarinot mūžu un pasargājot no slimībām, kas iepriekšējos gadsimtos nozīmētu drošu nāvi, vēl joprojām ir slimības, kuras nav iznīdētas un ierobežotas. Ik pa laikam uzliesmo kāds jauns vīruss, kas liek pasaulei noskurināties šausmās. Tāpat joprojām dzīvojam blakus zināmajiem vīrusiem. Piemēram, HIV un AIDS, kas pirmo reizi parādījās 1981. gadā un līdz mūsdienām nogalinājis jau vismaz 35 miljonus cilvēku. Ir atrastas zāles, kas slimības gaitu palēnina, un cilvēkiem iespējams nodzīvot pilnvērtīgu mūžu, tomēr medikamentu, kas to pilnībā izārstētu, joprojām nav.

Pēdējos gados savu nāves pļauju uzsācis Ebolas vīruss. Lai arī tas ceļo pa Āfriku jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, 2013. gadā tas īpaši agresīvi uzliesmoja vairākās Āfrikas valstīs un atsevišķos gadījumos arī Eiropā, nogalinot vairāk nekā pusi no visiem, kas ar to saslima. Drudzis, muskuļu sāpes, nogurums, sāpoša galva, vemšana ir pirmās pazīmes par saslimšanu, bet šādi simptomi raksturīgi gandrīz visām vīrusu slimībām, tāpēc ārsti nevar viennozīmīgi uzreiz pateikt, ka pacients saslimis tieši ar Ebolas vīrusu. Zāles pret vīrusu nav atklātas, bet ar pienācīgu medicīnisko aprūpi cilvēkam ir maz iespēju aiziet bojā.   

2002. gadā trauksme tika celta par SARS vīrusa pēkšņo izplatību. Tas sākās Ķīnā un, visticamāk, – no žurkām. Pietika vienam inficētam cilvēkam izceļot uz Honkongu un viesnīcas gaitenī izvemties, lai aplipinātu vēl desmitiem cilvēku. Rezultātā vīruss jau pēc pāris dienām pilnībā paralizēja kādu Toronto slimnīcu, kurā pēc palīdzības pa taisno no Honkongas reisa bija ieradies saslimušais. Atsevišķus cilvēkus slimība skāra arī vairākās ASV pilsētās un Eiropā. No tās nomira aptuveni 800 cilvēku, bet lielākā daļa – Ķīnā. Interesanti, ka SARS atkāpās tikpat ātri, kā sācies – zāles pret to joprojām nebija atrastas, bet izplatība apstājās un netika konstatēti jauni saslimšanas gadījumi. Bailēs no vīrusa atkārtota uzliesmojuma daudzviet Ķīnā un Honkongā tika aizliegti jēlās gaļas tirgi, kur pārdeva savvaļas dzīvnieku gaļu, kurā meklējama vīrusa izcelsme.