«Dzīve piespieda.» No Rūjienas līdz NHL draftam – Alberta Šmita karjeras upuri, briedums un sapņi
Rāms, stabils, ļoti fokusēts. Īsu atbilžu meistars. Brīžiem ir sajūta, ka pretī ir nevis 18 gadu vecs jaunietis, bet vīrs ar lielu dzīves pieredzi. Alberts Šmits atradis savu veidu, kā spēlēt hokeju, un šī viņa maniere pamanīta pasaules hokeja visaugstākajā līmenī. Kad žurnāls devās uz tipogrāfiju, Latvijas izlase pasaules čempionātā bija nospēlējusi divas spēles…
Foto: LETA
Kurā brīdī saprati, ka bērnība ir beigusies?
No brīža, kad Somijā sāku dzīvot viens. Man bija 13 gadu. Sākumā nebija viegli, bet vecāki palīdzēja, atbalstīja, un ar laiku jau pieradu. Grūtākās bija ikdienišķās lietas – gatavot ēst, mazgāt drēbes. Dzīve piespieda. Nevarētu arī teikt, ka tas bija ļoti problemātiski. Piedzimu Valmierā, bet uzaugu Rūjienā un līdz 12–13 gadiem tur dzīvoju. Tā kā Rūjienā nebija hokeja komandas, spēlēju Valmierā. Sāku trenēties četru gadu vecumā. Šo laiku īsti neatceros. Valmiera man patika, tās man bija kā otrās mājas.
Kā, dzīvojot Valmieras pusē, var nenokļūt florbolā, BMX, basketbolā?
Katram ir sava lieta, ko iemīl. Man iepatikās hokejs. Tētis Valmierā spēlēja amatieros, bet vecākais brālis – HK Rīga un Baltajos vilkos. Tētim ir savs mazais uzņēmums, kas saistīts ar kokrūpniecību, bet mamma ir grāmatvede.
Jau no divu gadu vecuma laiku pavadīju hallē.
Hokejs iepatikās dabiski. Nebija tā, ka kāds to uzspieda. Ja apniktu, manis hokejā nebūtu.
Kovidlaiks tev deva lielo iespēju.
Jā un nē. Kovidlaiks mani ierobežoja, kad atrados Latvijā. Netiku spēlēt, jo bija lokdauns, bet tas arī mani piespieda doties uz Somiju. Nebija citu variantu. Somijas ceļš sākās tikai kovida dēļ. Tas jau bija otrais vilnis, un tur vairs nebija ierobežojumu. Aizbraucu ar vēl vienu latvieti, kuram bija aģents. Viņš pēc tam atgriezās Latvijā un sāka spēlēt te, bet es paliku. Katram savs ceļš. Manā dzīvesstāstā palikšana Somijā bija pareizais lēmums.
Pats to pieņēmi?
