Rīga +13°C 
Cilvēks seniors un suns seniors
«Jā, ir bijuši gadījumi, kad seniors atsakās no pansionāta, jo nespēj šķirties no sava dzīvnieciņa, » stāsta Diāna Gžibovska, Senior Group pārstāve. Šis uzņēmums nodarbojas ar profesionālu senioru aprūpi mājās, rezidencē un pansionātā, tāpēc ik dienas risina ne tikai ar cilvēku, bet arī ar viņa mājvietu un mājdzīvniekiem saistītus jautājumus. Un tādu ir daudz un dažādas sarežģītības. Piemēram, ja seniors spēj gādāt par sevi un savu četrkājaino draugu, aprūpētājam ir tikai jāpalīdz.
«Kolīdz uzsākam sadarbību, uzskaitām visu, ar ko jārēķinās, arī to, ka, iespējams, mums būs jārūpējas par diviem senioriem – cilvēku un viņa sunīti vai kaķīti. Ir gadījies, ka laikā, kad saimnieks uz brīdi ievietots stacionārā, aprūpētājs pieskata mājās palikušo četrkājaino draugu, kaut arī šo sociālo pakalpojumu pašvaldība, protams, neapmaksā, » stāsta Diāna.
Diemžēl ir arī gadījumi, ka seniora suns, visādi citādi visnotaļ mīļš un draudzīgs, aprūpētāju uzlūko par draudu savam guļošajam saimniekam un ir agresīvs.
«Standarts: kritiens, lauzta gūža, slimnīca, pamperi, cilvēks ir guļošs, radinieki strādājoši, steidzami jāmeklē risinājums, nemaz nerunājot par rindu uz pansionātu, finansēm un vēl daudzām dažādām problēmām, kuras ir jāatrisina ļoti īsā laikā, nereti par sunīti un kaķīti aizmirstot…
Ja cilvēks nav vientuļš, jau uzsākot aprūpi, atgādinām radiniekiem, ka viņiem ir jābūt plānam, kas notiks ar dzīvnieku, ja nebūs iespējams saglabāt līdzšinējo kārtību. Vai viņi dzīvnieku ņems pie sevis vai tam meklēs citas mājas? Esam sazinājušies arī ar patversmēm, ja dzīvnieku no seniora tomēr kādu iemeslu dēļ nākas nošķirt,» turpina sociālās aprūpes speciāliste.
«Ir iesakņojies priekšstats, ka krīzes brīdī senioru pārvieto uz pansionātu, bet viņa mājdzīvnieku – iemidzina. Tā tas nav! Sabiedrība kļūst arvien saprotošāka arī šajā jautājumā, kaut arī mūsu primārais uzdevums ir rūpes par cilvēku. Dažkārt ir iespējas uz senioru rezidenci vai pat pansionātu pārceļot ar savu dzīvnieciņu. Taču, ja šādas iespējas nav, kaķim vai sunim tiek meklētas jaunas mājas. Tad apjautājamies, vai seniors vēlas zināt, kā klājas viņa mīlulim. Reizēm dzīvnieka jaunie saimnieki sazvanās ar senioru vai pat viņu visi kopā apciemo,» tā Diāna. Viņa gan norāda, ka šķiršanās jebkurā gadījumā abiem ir sāpīga, tāpēc aprūpētāji cenšas darīt visu, lai to mazinātu.
Cits kaķis vai alerģija
«Nesen viena kundze vēlējās pārcelties uz rezidenci ar savu sunīti, taču tur priekšā jau bija kaķis, un, spriežot pēc visa, abi nespētu sadzīvot. Viņa nolēma nepārcelties,» stāsta Diāna Gžibovska, tā norādot, cik ļoti svarīgs vientuļam senioram ir viņa četrkājainais draugs. Tāpēc uz apartamentiem vai rezidenci, kur pielāgotā vidē vienā mājsaimniecībā uzturas vairāki seniori, mājdzīvniekiem ir atvēlēta sava vieta. Cits jautājums, vai, iekļaujoties šādā kopienā, priekšā jau nav kāds suns vai kaķis, ar kuru jaunpienācējs nespētu sadzīvot, vai kādam no iemītniekiem nav alerģijas vai iebildumu pret dzīvnieku klātbūtni, piemēram, higiēnas jautājumos.
Un var jau būt tā, ka cilvēkam jaunā mājvieta der labi, bet viņa četrkājainajam kompanjonam nē, jo nu apkārt ir sveši cilvēki, viņi skaļi runā vai neierasti uzvedas…
Un vēl – senioram ir svarīgi apzināties arī sava drauga veselības stāvokli, jo veterinārmedicīna, medikamenti un speciālā pārtika paģēr lielus līdzekļus, un tas var būt viens no iemesliem, kāpēc pārcelšanos divatā varētu atteikt.
«Mēs cenšamies meklēt risinājumus, taču nevaram arī izsludināt – jā, ņemam visus seniorus ar visiem dzīvnieciņiem! Tomēr esam ļoti saprotoši pret kaķiem un suņiem senioriem. Piemēram, vienā pansionātā paņēmām no patversmes kaķu senioru, lai tas ar savu klātbūtni iepriecinātu vecos cilvēkus. Esam ņēmuši arī suņus seniorus, turklāt augumā nekādus mazos. To, ka seniors sader ar senioru, liekam pie sirds arī piederīgajiem, bērniem, kuri saviem vecākiem vēl to visu labāko, bet reizēm neizprot viņu patiesās vajadzības.
Piemēram, tētis nomiris, mamma palikusi viena, un, lai viņai nebūtu vientuļi un viņa regulāri ietu pastaigās, uzdāvina jauku kucēnu. Pirmkārt, kucēns ir pārāk kustīgs senioram, otrkārt, kas notiks ar sunīti tad, kad viņš mammu, iespējams, pārdzīvos? Tātad – vai jums ir plāns?» jautā Diāna.
Viņa piebilst, ka laiks, kad pansionāts tika uzlūkots par nabagmāju, ir pagājis. Vienalga, privātu vai pašvaldības līdzekļu uzturēts, tas arvien attālinās no slimnīcas un tuvinās mājas omulībai, līdz ar to šādā iestādē var atrasties vieta arī kādam kaķītim vai sunītim.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «ZIŅAS SENIORIEM» saturu atbild Žurnāls Santa.
