Rīga +14°C 
«Laukos daudziem puikām bija paštaisīti koka ieroči – kādi materiāli tolaik bija pieejami, no tādiem arī gatavojām. Dzīvojāmies pa mežiem, un varbūt tieši tas ielika saknes vēlmei kļūt par karavīru, lai gan skolas laikā man šādas apzinātas domas nebija.
Vairāk gribēju būt zemnieks,
pēc 9. klases aizgāju mācīties uz Jaungulbenes lauksaimniecības skolu,» intervijā žurnālam IEVA atminas Raivis Melnis.
«Kļūt par karavīru izlēmu pēkšņi. Pie tēva ciemos bija atbraucis toreizējais Aizsardzības akadēmijas rektors pulkvedis Valdis Matīss – viņš arī nāk no Rugāju puses. Cilvēks formastērpā man, pusaudzim, likās ļoti respektējams. Tēvs teica: «Pulkvedi, paņem šito puisi un izdari tā, lai viņš dod kādu labumu Latvijas valstij!» Aprunājāmies pavisam nedaudz, bet tas strauji pagrieza manu dzīvi citā virzienā – drīz kārtoju eksāmenus Aizsardzības akadēmijā.
Laikam liktenis iedod to, ko vajag, – un šis bija mans ceļš,» spriež viņš.
«Tēvs bija priecīgs par manu izvēli. Viņš atgādināja: lai cik augstu kāpsi, pats galvenais – paliec cilvēks, atceries, no kurienes esi nācis, un neaizmirsti tos, kas ar tevi vienmēr bijuši kopā. Viņš lepojās redzēt mani formastērpā un priecājās, ka dēls kalpo savai valstij un nes tai labumu,» saka Melnis. Diemžēl šo brīdi, kad Raivis Melnis nonācis aizsardzības ministra krēslā, tēvs nepiedzīvoja. Viņa mūžu pārrāva insults. Pēc tēva nāves bērni mammu pierunājuši pārcelties no Latgales uz Pierīgu.
